Ńîőđŕíčňü .
Asteroida gustekni Ăĺîđăčé Čîńčôîâč÷ Ăóđĺâč÷
        # G.GUREVICS
        ASTEROIDA GUSTEKNI
        STASTI
        IZDEVNIECIBA «LIESMA» RIGA 1966
        Tulkojis O. KALNCIEMS Makslinieks A. JEGERS
        G.GUREVICS
        ASTEROIDA GUSTEKNI
        STASTI
        IZDEVNIECIBA «LIESMA» RIGA 1966
        Tulkojis O. KALNCIEMS Makslinieks A. JEGERS
        MENESS IKDIENA
        Berniba tiku lasijis krasnu austrumzemes pasaku par kadu skaistu princesi. Sai skaistulei no acim birusas nevis asaras, bet perles, no mutes ripojusas zelta monetas, vinas staigatajas pedas uzplaukusas rozes. Tiklidz vina sperusi soli - ta rozu krums, sperusi otru soli - atkal krums, tiklidz pagajusies, aiz vinas palikusi puku aleja. So pasaku es sovasar atcerejos Kremenja.
        Kremenja mes - makslinieks Vihrovs un es - nonacam nejausi. Abi meklejam kadu klusu sturiti. Es jau sen to zinu, ka vislabakas domas rodas, gulsnajot zale un verojot, ka kuplas priezu galotnes peld pa zilajiem makonu liciem.
        Kremenja priezu izradijas tiku tikam. Tas auga ap saknu darziem, smilsu pakalnos, staltas ka joniesu kolonas un sartas ka rita blazma. Aiz sila sakas lapu- koku mezs: apses ar blavi zaliem stumbriem, repu- laini ozoli un liepas, ap kuram, dukdamas ka mazas lidmasinas, laidelejas bites. Parlieku garie un smuidrie berzi, lai noturetu savas lapotnes svaru, bija parliekusies pari tacinai un balstija savas virsotnes pret ozola pleciem. Kada berza parliekuma atradam putnu ligzdu ar olivkrasas olinam. Mes redzejam uz celma sildamies indigi zalu kirzaku, redzejam, ka lapsene, ar vienu kaju iekerusies lapa, apstrada nokerto sienazi, redzejam, ka melnraibais dzenis, galvu atvezedams, kala priedes zara; kada vaverite, kas lekaja pa zemi, uzskreja man virsu un sastinga, ciesi mani uzlukodama savam melnajam acu zilitem. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet vina tam nenoticeja, nolema ar mani labak neielaisties un, savu kuplo asti pavicinajusi, aizdraza atpakal.
        No saules, sveku un puku smarzas mums reiba galva. Meza un upes krasta mes uzgajam ne mazak ka pussimts gleznainu vietinu. Es biju sajusma un tapat ari makslinieks, kas savas izjutas izteica sadiem vardiem:
        - Te vel vajadzetu labu Maskavas restoranu, - tad butu paradize zemes virsu.
        - Skiet, pie kugu piestatnes ir ednica, - es bildu.
        - Pazistu sejienes ednicas, - skeptiski atsaucas makslinieks. - Katru dienu saknu zupa un varitas kotletes.
        (Vihrovs cienija makslu un vinam nepatika, ja sikas ikdienas rupes novirza vinu no dailrades.)
        Bet ednica mus patikami pievila. Mus nosedinaja pie galdina ar iestivinatu galdautu un pukem, apjautajas, kur mes esot staigajusi, vai dikti izsalkusi, un mums pasniedza lielisku okrosku ar kvasu, dillem un zaliem lociniem, otraja ediena
        - bifsteku ar olu un uzgrauzdetiem sausiniem, bet pec saldejuma mes paludzam atsauksmju gramatu.
        Musu lugums sacela uztraukumu. Ka velak izradi
        jas, ednica bija tikai sudzibu gramata. Uzbudinata viesu apkalpotaja aicinaja paliga kaut kadu Marusju.
        - Kuru? - vinai parjautaja pavars.
        - Nu, Meness Marusju! - vina atkliedza.
        Pec trim minutem musu prieksa nostajas ta pati Meness Marusja ar sudzibu gramatu paduse. Vinai bija uzrauts deguntins un apala seja, kas patiesi atgadinaja pilnu menesi, nopietnas pelekas acis un rupju rieva starp uzacim. Mes vinu nomierinajam un tiras gramatas pirmaja lappuse ierakstijam savus iespaidus par galdautiem, pukem, okrosku, viesu apkalpotaju un sefpavari Mariju.
        - Vai Meness ir jusu uzvards? - naivi apjautajas makslinieks.
        - Kur nu, musejo uzvards ir Kremnevi. Puse no musu sadzas Kremnevi. Bet Meness - ta man ir iesauka. Tapec ka uz Meness pavadiju ziemu.
        Es raudzijos vina lielam acim. Si meitene bijusi uz Meness? Tad ta ir ta pati Marija Kremneva no pirmajiem komjauniesiem, kas parziemoja uz Meness, ta tur, ar to pavara miciti?
        - Ka jus nokluvat uz Meness?
        Marusja paskatijas rokas pulksteniti, tad pameta acis apkart. Ednica neviena nebija. Pusdienas laiks beidzies, lidz vakarinam vel talu. Var jau but, ka vinai pasai gribejas pastastit, bet sadza vinas piedzivojums visiem jau - bija zinams. Vispar Marusja nebija ludzama.
        - Daudzi no mums pienacigi nenoverte sabiedrisko edinasanu, - vina iesaka. (Gramatu teicieni biezi skaneja vinas runa. Acim redzot, vina nemaceja tos atstastit saviem vardiem.) - Atceros, kad kolhozs mani sutija uz pavaru kursiem Maskava, man negribejas braukt… es pat raudaju. Manas draudzenes - cita uz traktora, cita uz kombaina, bet es ar pavarnicu pie plits. Pecak kursos gan sapratu. Musu sefs dazkart medza sacit: «Mes, pavari, esam tas pats, kas arsti un pat vel vairak. Pie mums nak cilveki trisreiz diena remdet izsalkumu, bet pie arsta labprat vis neiet, tikai vislaunakaja gadijuma, nelaimes bridi. Ari jaedina pec zinatnes noteikumiem - pec kalorijam
        un ar vitaminiem. Tapec ka cilveki pasi nezina, kas tiem jaed. Mums jadoma'vinu vieta.»
        Es macijos citigi un sanemu teicamnieces diplomu. Ka sodien atceros, man bija jagatavo svetku maltite un torte ar augliem. Toreiz es domaju - kad parbrauksu Kremenja, es sarikosu ednica mielastu visiem par brinumu. Bet iznaca ta, ka majas tik driz vis neatgriezos.
        Kursiem pienaca rikojums - tris labakas macekles sutit uz Arktiku parziemot. Pec atzimem es biju piekta, bet tresa nobijas braukt un samainijas ar mani. Vina atbrauca uz Kremenju, bet es uz Franca Jozefa zemi.
        Par Arktiku nestastisu, par to jau man nejautajat. Daudz kas tika pieredzets - baltie laci, sniega vetras, tris menesu gara nakts, ziemelblazma. Dzivot mes dzivojam labi, jo kolektivs bija saticigs. Man seviski iepatikas kads jauneklis - radists Sura, tads jautrs un lielisks puisis. Mes ar vinu ciesi sadraudzejamies un, kad beidzas musu laiks, nolemam velreiz kopa parziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukazu, Maskavu, Kremenju, bet tad atpakal uz Arktiku.
        Un taisni toreiz, braucot vilciena no Arhangelskas, Suriks dzird pa radio, ka uz Meness parziemosot komjauniesi. Padzirdeja un iedegas: «Nemsim un uzrakstisim iesniegumu.» Vins man varens gudrinieks! Es vinam saku: «Sura, uz turieni gan sutis specialus cilvekus. Kadi mums ipasi nopelni? Es esmu vienkarsa pavare, tu vienkarss radists.» Bet vins iecertas: «Es neesmu vienkarss radists, esmu pirmas klases radists, man ir polarpetnieka teicamnieka nozimite. Radistus visur kertin izker.» Vins mani pierunaja… Uzrakstijam iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesam to uz komiteju. Taisnibu sakot, ceribu man nebija itin nekadu, jo mans kartas numurs bija 14325, bet Surika - 14 324.
        Tacu iznaca citadi. Vel nedabujam aizbraukt prom, kad viesnica man atnes aicinajumu: Mariju Alekse- jevnu Kremnevu - tatad mani - ludz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komiteja pie biedra Platonova.
        Skrienu ka veja sparniem. Mani pienem tas pats Platonovs, dikti laipns, goda mani varda un teva varda, apjautajas, ka esmu stradajusj, Arktika, cik liels mans stazs komjaunatnes darba, vai ir ari kadi sodi. Tad vins saka:

«Mes domajam, Marija Aleksejevna, ka jus mums esat piemerota kandidate. Ari diploms jums ir, speciala izglitiba, parziemosanas pieredze, bet uz Meness apstakli ir lidzigi. Tacu man jums ieprieks japaskaidro: uz Menesi lidos pavisam tikai pieci cilveki. Sutit tiem lidzi ipasu pavaru nav nekadu iespeju. Jums vajadzes uznemties visu saimniecibu - edienu gatavosanu, trauku mazgasanu, uzkopsanu, gan ari velas mazgasanu un lapisanu.»
        Neteiksu, ka sadi vardi mani iepriecinaja. Mums, parziemotajiem, bija tads teiciens: «Arktika istabenu nemedz but.» Gridu slaucit, mazgat, udeni atnest - ir dezuranta darbs. Pienak reize - dezure pats prieksnieks, nemaz nekaunas. Ta es ari pateicu acis biedram Platonovam:

«Kas tad uz Menesi brauks, baltroci vai komjauniesi? Un no kura laika komjauniesiem vajag apkalpotajus?»
        Bet vins uz to atbild:

«Mes jus ar varu nespiezam. Padomajiet, apsveriet. Bet saprotiet vienu lietu. Maja, kura mes ar jums pasreiz sezam, valstij izmaksajusi simttukstos rublu. Un, ja jus panemsiet zimuli un parekinasiet, tad iznaks, ka katra zinatnieka darba diena uz Meness mums maksas divtukstos rublu. Mes negribam so naudu teret dezuram, tapec ari sutam uz Menesi nevis vienkarsu pavaru, bet uzticamu cilveku, kas mums taupitu dargas stundas. Padomajiet par to lidz ritam, bet rit piezvaniet pa talruni, tikai nevilcinieties, lai varam izraudzit citu kandidaturu.»
        Es skrienu pie Surika, katru vardu atkartodama un baididamas, ka tik kas neaizmirstas. Skatos, mans 5u- riks sez ka nelaimes cupina, bet roka vinam atklatne: «Cienijamais biedri, ta ka pasreiz radisti uz Meness nav vajadzigi…» Vardu sakot, vistirakais atteikums.
        Bet ko lai daru? Ir Surika zel, ir braukt gribas. Man
        paradits tads gods - no cetrpadsmit tukstosiem izraudzijusies mani, tas tacu tikpat ka laimet loterija. Sapigi atteikties, bet zaudet milestibu vel sapigak. Jus, viriesi, tacu esat patmili, jus gribat meitenei sevi paradit. Turpreti soreiz gods tika man, bet Suriks palicis ena.
        Tacu Suriks, kas ir tik jauks un sapratigs, visu izsprieda pareizi un bez skaudibas. Vins pateica ta:

«Ja tu mani nelaistu, es tevi neklausitu, tapec ari tevi neatrunasu. Tikai neizlaid no prata nevienu sikumu, visu velak pastasti, lai es justos ta, it ka pats butu bijis uz Meness.»
        Ta ari izlemam. Nakamaja diena piezvaniju biedram Platonovam un tulit saku treneties.
        Marusja apklusa. Acim redzot, vina domaja, ka siki atbildejusi uz jautajumu, ka vina bija nokluvusi uz Meness. Bet, manuprat, visinteresantakajam vajadzeja tikai sakties.
        - Un ka tad bija, vai jums uz Meness gruti likas? - apjautajos.
        Marusja iesmejas.
        - Ja jus jautajat tiesa nozime, tad uz Meness ir pat loti viegli. Pirms aizbrauksanas es sveru piecdesmit piecus kilogramus, bet uz Meness tas ir tikai mazliet pari deviniem kilogramiem. Uz Meness es pacelu divus jauneklus uzreiz - vienu ar labo roku, otru ar kreiso. Divus piecpudu miltu maisus es vareju uznest pa kapnem. Skolniece budama, es rajona sacensibas sanemu goda rakstu talleksana, bet tadus rezultatus ka uz Meness nekad neesmu uzradijusi - ieskrienoties parlecu pari divdesmit metru platai gravai. Sakuma bailojos, brinijos, bet tad pieradu, man pat zuda Zemes acumers. Te, Kremenja, ta vien gribas lekt pari majam. Pirmajas dienas noripoju no kalna un nobrazos..
        Sada viegluma nav gruti ari stradat. Pasai sevi panest ir vieglak, ta nenogurst. Bet dzivot uz Meness ir loti garlaicigi, daudz garlaicigak neka Arktika. Jasez ieslegtam hermetiska majina, ar cetram istabam apaksstava un noliktavu augsa zem kupola. Ara drikst iziet tikai skafandra, un, kad izej, - neka nav ko
        redzet: putekli un akmeni, akmeni un putekli. Ka lai saka, pec ka viss izskatas? Vai jus redzat vinpus upes pie elektrostacijas izdedzu kalnus? Tad nu iedomajieties, ka ar tadiem izdedziem, birstosiem un cirkstosiem, tumsi pelekiem vai rusganiem noklata visa apkartne tukstosiem kilometru taluma. Apvarsnis uz Meness ir tuvs, visu laiku skiet, ka stavi pakalna, bet prieksa ir krauja. Tu stavi uz sa maza laukumina un skaties zvaigznu raksta. Visapkart naves klusums, ausis ka ar vati aizbaztas. Diena ir karsts, tads karstums, ka cep vai placenus puteklos, bet nakti - neredzets aukstums. Debess ir melna dienu un nakti, un Zeme pie debesim izskatas milziga, spozi zila, daudz spozaka neka Meness virs Kremenjas. Tu paraugies uz Zemi, un sirds saznaudzas. Tu saskati tumsu stremeli - tas ir Atlantijas okeans, ieraugi Arktiku - ta spid ka spuldzes apgaismota. Bet pa labi no okeana un zem Arktikas ir dzimtene, Maskava un Kremenja. Uz Meness briesmigs aukstums, bet pie mums vasara - augusts: plavas smarzo siens, strada kaudzu metejs, noplautaja zale cirkst sienazi, pie katra sola tie leka zem kajam veseliem
bariem. Masina brauc meitenes ar sarkano goda karogu, aiz meza tarksk traktors, meza ienakusies rieksti - gludi, stingri, ar robainu vainadzinu, pernajas lapas - senes, enainajas gravas - avenes. Kad to visu ta iedoma, parnem skumjas. Kur tu, Marusja, esi atskrejusi, vai atradisi celu uz majam?
        Tadam domam nedrikst laut valu, to es zinu no Arktikas laikiem. Vajag tik palaisties un sasnurkt, tad nezin kas var prata ienakt. Vienigas zales - tikai darbs. Nu, bet darba man pilnas rokas. Uz maniem pleciem saimnieciba, tiri ka gimene - ar pasu kopa sesas galvas, maja ar cetram istabam un vel noliktava. Pret vakaru ta esmu nogurusi, ka nezinu, kur kajas un rokas likt. Bet viena vakarinu stunda man gandarija visu dienu.
        Mums bija tads likums: pie vakarinu galda katrs pastasta, ko diena paveicis. Pirmais saka geologs Kostja. Vins bija tads neizskatigs, garam kajam, likas, kajas vinam sakas no padusem. Bet kadus solus vins
        meta pa Menesi, nenosmieties, izskatijas, it ka vins ar cirkuli Menesi parmeritu. Vina norma bija sesdesmit kilometru diena. Kad visas malu malas vins bija izstaigajis, vins saka braukat ar apvidus masinu, beidzot uz dienam divam, trim vai cetram nozuda, pie tam vel bija ienemis niki - veselu dienu un nakti nokavet. Vinam tika sacits: «Kostja, tu aiziesi boja. Ja kas notiks, kur lai tevi mekle?» Vins smejas: «Nieki, pa pedam atradisiet.» Taisniba, uz Meness nav ne lietus, ne veja, pedas puteklos iegulst uz muzigiem laikiem. Un, cik to pedu Kostja tur nav atstajis, tas nemaz nav saskaitams.
        Sis Kostja saka savu parskatu: vins bijis uz dienvidiem no Arhimeda kratera, petijis gaisos starus, uzgajis iezi, kas lidzigs gaisajam tufam, savacis tirradna sudraba, ragmana un cinkmana paraugus… Un tulit cel sos akmenus galda.
        Pec vina runaja Anna Mihailovna - Ana, musu prieksniece. Uz Meness par prieksnieci mums bija sieviete. Stalta, sarta, melnam acim, tumsam usinam, skaista sieviete, tikai pakupla. Bet uz Meness vina parmerigi izblida. Uz Meness to nevar manit, tur savu svaru nejut un aizdusa nemoka. Es vinai saciju: «Anna Mihailovna, es gatavosu jums vienai ipasu edienu - dietisku, sausaku un satnaku…» - «Nevajag, Marusit,» si atbild. «Ta ka ta esmu nelaimes putns. Milestiba neveicas, ko nu vel gavesu.»
        Tada jauka sieviete, bet savu laimi nebija atradusi. Goda vards, jus, viriesi, vienkarsi esat akli! Vinai patika smieties - kad laida vala savus sirsnigos smieklus, aizrava visus. Vina speleja gitaru, dziedaja; reiz mes uzvedam «Laci», vina teloja muiznieci. Ari darbi skiras: reize bija gan prieksniece, gan fizike, gan kimike, gan matematike. Kostjas atnestos paraugus vina parbaudija, petija mikroskopa, stobrinos izmeginaja un visu ierakstija gramata. Katru dienu vina izdomaja ko jaunu. Uz Meness vareja izdarit interesantus meginajumus. Pirmkart - tur nav gaisa. Uz Zemes vakuumu iegust ar lielam grutibam, bet tur tada vakuuma, cik uziet. Otrkart - temperaturas starpiba. Gaisma karstums, ena - aukstums, simt ses
        desmit zem nulles. Meginajumi ar vakuumu, meginajumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektribu un magnetiem. Reizem vina uzbuve aparatu gandriz skapja lieluma. Tikai vienai vai divam reizem. Iedarbina to, pieraksta skaitlus un jauc atkal ara.
        Kad Ana bija pastastijusi par saviem darbiem, ka tresais stastija astronoms Serjoza. Vins parasti celas agrak par visiem, manijas jau aizskriet pirms brokastim un sedeja pie teleskopa needis lidz pasam vakarinam. Vins pat nocela telefona klausuli, lai darba vinu netraucetu.
        Serjozas teleskops atradas nevis majas, bet observatorija. Tas bija ierikots pajumte, lai saule nesakarsetu, bet ena uz Meness ir muzigs aukstums un tumsa. Atmosferas tur nebija, un Serjoza sedeja skafandra. Ta vins tur tupeja ka piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestadija teleskopu un fotografeja, iestadija un fotografeja. Un saka atkal no gala. Pec vakarinam vel stundas cetras attistija fotografijas, merija un skaitlus pierakstija bieza gramata. Ko vins tur pierakstija? Zvaigznes numuru, atrasanas vietu un lielumu. Vienkarsi sakot, pec manam domam, ta bija inventarizacija, visgarlaicigakais darbs. Ta es Serjozam ari atklati pateicu: «Es brinos, Serjoza, par jusu pacietibu.» Bet, izradas, katra darba var but sava aizrausanas. Serjoza man lepni atbild: «Mes, astronomi, esam talo celu izluki. Menesi esam izpetijusi un to nodevusi apgusanai cilvekiem, no Meness nu metam acis uz citam planetam.» Ludzu, lai vins parada man zvaigznes. Vins nebija augstpratigs, netielejas, lava paskatities teleskopa. No Meness jau ta daudz zvaigznu redzams, jo debesis tur ir tirakas. Bet teleskopa visa debess
izskatas ka ar smalku puderi piebarstita. Un katrs punktins skiet svesa saule, tai apkart - zemes, apkart - menesi. Kad Serjoza visu to pastastija, man elpa aizravas. Es it ka atrados nepazistama okeana krasta, un man pa so okeanu jabrauc visu muzu, vai ari es, skiet, butu ienakusi biblioteka, kur plauktos miljoniem gramatu, cita par citu interesantaka, pirmo esmu izlasijusi par Maskavu, otru lasu par Menesi, bet visas parejas vel lasamas.
        Mums bija vel viens Serjoza. Mes vinu saucam par siszemes Serjozu, bet astronomu - par debess Ser- jozu. Siszemes Serjoza bija neliela auguma, svitigs, vienmer ar kaklasaiti, bikses izgludinatas, zabaki nospodrinati, dejas pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja vins uzaicinas, tad griezis tevi, kamer kritisi. Toties darba vins degtin dega, cilveks ar zelta rokam. Vins bija atbildigs par maju, par hermetiskumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrostaciju, par observatoriju, par apvidus masinu, par visiem skafandriem, par visiem Anas izmeginajumu aparatiem. Bez tam vina zina bija radio. Katru vakaru pec maltites Ana dikteja vinam parskatu, ko Serjoza noraidija uz Maskavu, pec tam zinoja mums par jaunakajiem Zemes notikumiem: Maskava - fizkulturiesu parade, Donbasa iekartota automatiska sahta, bez cilvekiem, pie Amuras uzcelta jauna hidrostacija, energiju gribot atstarot no Meness un parvadit uz Kaukazu, amerikani taisoties uz Menesi - domajot nosesties Krizu jura (puisi smej: «Vai maz viniem krizu uz Zemes»). Dazreiz, kad notiek ipasi mums veltitas parraides, peksni sak klikstet
Morzes signals no Surika Vrangela sala: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /
        Ta mes dzivojam. Katru dienu gan Meness, gan laboratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kads pasaule ir dzivojis interesantak par mums sesiem.
        - Sesiem? - makslinieks parjautaja. - Ana, Kostja, divi Serjozas un jus. Kurs tad sestais?
        Ne vienreiz vien esmu ieverojis, ka Vihrovs pret detalam ir uzmanigaks neka es. Vinu var saprast. Es rakstu par to, kas man japasaka, runaju par degunu un atlauju jums iedomaties visu seju. Bet maksliniekam nepietiek ar degunu, vinam vajadzigs zods, apkakle, mati un viss parejais. Protams, Marusja klausoties, Vihrovs domas ilustreja vinas stastu. Pie galda sez sesi cilveki. Pieci ir skaidri tverami, bet kads izskatas sestais? Nosedinat vinu atmuguriski? Bet kas vins ir - virietis vai sieviete?
        Marusja noputas.
        - Sestais mums bija arsts, Olegs Vladimirovics. Negribejas man par vinu runat, bet vardi no dziesmas nav izmetami. Pastastisu, ka bija, - patiesibu nav ko slept.
        Nezinu, ka tas viss bija iznacis, vai Starpplanetu komiteja bija parrekinajusies, vai vins pats bija vainigs, bet arstam pie mums nebija ko darit. No vienas puses - bez arsta it ka nevaretu iztikt, no otras - lauku apvidos pec noteikumiem vienam arstam jabut uz simt cilvekiem, bet uz Meness bijam tikai sesi, visi jauni un veseli, neviens nedoma slimot. Vinam bija savi uzdevumi ar bakterijam un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novita. Ana aicinaja arstu palidzet vinai, taisni ludzas, bet vins nebija ar mieru. Arstam atlika viens vienigs darbs - sastadit edienu karti un parbaudit edienu. Vins saka biezi nakt pie manis virtuve, nevis aiz izsalkuma, bet tapat, aiz garlaicibas. Pasmel karotiti, norij malcinu, apsezas uz lades un stasta.
        Pats vins bija slaida auguma, izskatigs un turejas solidi, apzinajas savu vertibu. Stastija ari interesanti, bet vairak gan par sevi, ka vins dzivojis ar tevu akademiki, ka slaveni cilveki nakusi vinu maja, ka vins instituta izcelies, ka cildinati vina darbi, ka vins ierosinajis arstet kaulu slimibas uz Meness, kur smaguma speks mazaks, ka vins panacis sev komandejumu uz Menesi. Es klausijos ar patiku, pat ludzu vel kaut ko pastastit. Man nebija garigs darbs, vareju sipolus smalcinat un klausities, tas netrauceja.
        Varbut vins mani parprata, vai ari vinu maca garlaiciba, vispar sakot, vins saka ar mani jokoties, vajadzeja reizem sadot pa nagiem. Bet vins neko, nemaz neapvainojas. Gluzi otradi, teica man milus vardus. Es redzu, ka jaruna skaidra valoda. Es sim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicibas es ar milestibu nenodarbosos. Man uz Zemes ir ligavainis - radists Sura. Bet, ja jums nav ko darit, ejiet paliga Annai Mihailovnai. Jus ar vinu saderat: vina raksta kandidata darbu, bet jus jau esat kandidats. Turpreti man tikai astonas klases un pavaru kursi.»
        Vins tikai atsmej: «Tu jocigi spried, Marusja, it ka
        produktus svertu. Kada nozime te klasem un gradiem? Tu man patic, bet uz to mucu es nevaru ne skatities.» (To vins teica par Anu.)
        Tikai vinam bija aizmirsies, ka musu majinas sienas ir no metala un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu - edamistaba stav Ana bala ka krits. Vina man uzbruk: «Ar ko tu nonemies darba laika?» Tad vina apraudajas, apkampa mani un ludza piedosanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runaju.»
        Man vinas tik zel, bet padoma nezinu. Kads padoms te var lidzet?
        Tomer vina sevi parvareja. Vakarinu laika dzirdu - vina dzied. Raksturs vinai tads viegls, atri laida par galvu.
        Kops ta briza pagaja pavisam mazs laicins - pec Zemes rekina divas nedelas, bet pec^ Meness - puse diennakts: rits, diena un vakars. Arstam radas rupes - slimniece, un si slimniece biju es.
        Tas viss iznaca debess Serjozas del. Taisni tolaik Marss bija lielaja opozicija, kas gadas reizi pa piecpadsmit gadiem. Serjozam bija dargs katrs mirklis, needa pusdienas, needa vakarinas, nenoveleja sev laika pat miegam. Ka neka zel, tup cilveks izsalcis. Kaut ko sagrabinaju, uzgerbu skafandru un - kamera ieksa. Ta ir tada telpa, kur izsukne gaisu. To dara lenam, jagaida minutes divdesmit. Tapec Serjoza ari negribeja nakt pusdienas. Beidzot gaiss bija izsuknets, durvis atveras (tas viss notiek bez cilvekiem, automatiski), un es skreju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandriz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz - kads kniukskis, kaut kas noskind pa skafandru. Kaju man ka uguns apdedzinaja. Skatos, skafandra caurumins, no ta mutulo tvaiks.
        Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trapijis meteorita graudins. Tads bistams puteklitis, pavisam niecigs, bet skrien piecdesmit reizes atrak neka lode. Lidz Zemei tie nenonak, ietriecas atmosfera un izgaist, uzliesmo - un vairs nav. Tauta medz sacit, ka zvaigznes krit… Bet uz Meness nav atmosferas, tur sis dalinas notinksk pret akmeniem. Nekads terauds nespej pasargat no tam - izsaujas cauri ka adatina. Maja
        mes bijam drosiba, jo augsstava bija noliktava - lai sauj, cik uziet, pa miltiem un kapostiem. Tacu mani piemekleja tada nelaime! Serjoza cauru dienu dzivo pa observatoriju, Kostja veselam dienam un naktim pargajienos zem klajas debess, bet es izskreju uz piecam minutem, un se tev!
        Par meteoritiem mums bija speciala instrukcija, ka izsistos caurumus aiztaisit, bet, kamer es tur nonemos (cimdi mums bija lieli, neerti), kaja dabuja ciest. Uztraukuma aizskreju pie Serjozas un atkal atpakal, bet, lidzko iznacu no kameras,
        - uzmit vairs nevareju. Kaja sapampusi, zila, taisni ka pec banku liksanas. Pasai briziem karsts, briziem auksts, seja deg, acu prieksa viss zals.
        Sagadaju raizes ne tikai arstam. Ana mana vieta varija pusdienas, inzenieris Serjoza uzkopa maju, astronoms Serjoza mazgaja skivjus, Kostja klaja galda. Man tiri kauns - gulu ka blukis visiem par nastu.
        Tiklidz puisi prom darba, ta es pie plits. Lekaju uz vienas kajas - gan jaraud, gan jasmejas. Tacu man paslideja kaja, panna izkrita no rokam un es pati gar zemi. Atskreja Ana, ar varu nolika mani gulta. «Es,» si saka, «ar paveli noteiksu tev gulet un necelties.»
        Bet jaukaks par visiem bija arsts. Kompreses, slapjie aptinumi, miksturas.. baroja mani ka mazu bernu ar karotiti, sedeja atzveltni pie gultas un snauda. Kluva bals, izkritas, zem acim tumsi loki… un acis tadas divainas. Es dzinu vinu projam, neiet. Vins tik nosaka - arsts pie slimnieka gultas tikpat ka sargkareivis posteni. Vinu nomainit drikstot tikai cits arsts.
        Reiz pamodos nakti. Ta mes runajam pa Zemes paradumam: gulamas stundas saucam par nakti. Patiesiba es iegulu pec «Meness laika», vakara, un, kamer slimoju, bija tumss. Tatad es pamodos. Istaba tumss, ara pa logu redzama Zeme, zilgana un spoza spoza. Logs met garas enas, ka tas ir musu menesnicas. Skatos, arsts sez pie loga. Kaklu izstiepis, klausas. Ka tad, arpuse kaut kas sprega. Es jau zinaju, ka no aukstuma krasa lobas. Peksni sitiens, tads isti skans.
        Vai tik nav meteorits? Arsts pielec kajas, tad atkrit atzveltnes kresla, seju rokam aizsedzis.

«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjedzieties!»
        Vins nolaiz rokas, acis saudas, seja bala, ka nedziva.

«Vai tev nav baigi, Marusja?»

«Kapec baigi?»

«Bet man ir baigi. Mes visi te esam ka uz navi notiesati. Gulam, edam, lasam, bet mus apsauda debess lodes. Redz, es iesaku domu, bet, vai es pabeigsu, to nezinu. Trapis loga meteorits, un nave klat. Kapec esmu macijies, aizstavejis disertaciju, kapec papildinajos zinibas, kapec izdomaju slimajiem berniem sanatoriju uz Meness? Kas te par sanatoriju, vai tad drikst bernus dzit nave? Mes te esam tikai tris menesus, bet redz - jau pirmais upuris. Kuram tagad karta? Es jutu, ka man. Ja tas ta, kam tad man starpplanetu celotaja gods, ciena un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilas debesis, zalainas plavas, lapaino koku. Es skaitu minutes, bet prieksa vel menesi.»
        Es redzu, ka cilveks ka apmats, runaju ar vinu laipni, ka bernu mierinadama:

«Dakter, jus esat parpulejies, jums vajag atpusties. Bistami var but visur. Maskava pariet ielu ir vel bistamak. Kremenja perkona laika meza ir vel baismi- gak. Reiz luza priede, nokrita pari stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vel viens solis - un beigas butu. Un ka tad kara bija? Tur vis nespindza mulka debess lodes, bet launas, ar zinu raiditas ienaidnieka lodes. Ka tad musu tevi gaja uzbrukuma preti lodem? Ta vajadzeja, un vini gaja. Ari musu darbs ir vajadzigs Dzimtenei. Jus pats to zinat un saprotat, vai man tas jaskaidro.»
        Vins smagi noputas.

«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilveks, ari dvesele tev gaisa. Ja tu mani iemiletu, es tev lidzas klutu skaidraks un stipraks.»
        Ko lai vinam uz to atbildu? Es vinam saku:

«Dakter, es jus cienu un palidzesu ka macedama,
        bet milet es milu radistu Suru, par ko jau jums stastiju.»
        Vins ta greizi nosmin un augstpratigi jauta:

«Kada zina esmu sliktaks par to radistu Suru?»

«Sliktaks tai zina,» es vinam dusmas atcertu, «ka Suriks polaraja nakti dziesmas dziedaja, visus smidinaja, bet man jus pats jamierina. Sliktaks ari tada zina, ka Suriks man teica ta: «Mili mani, un es tevi uz rokam nesasu,» - bet jus sakat:
«Mili mani, lai mani glabtu.» Ari tai zina sliktaks, ka Suriks manis del upureja savas intereses, bet jus savu interesu labad esat gatavs visu aizmirst un begt, ko kajas nes.»
        Sis nicigi paklanijas pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediki.» Tad vins aizgaja, durvis piecirzdams.
        Vins aizgaja, bet mani saka mocit sirdsapzina. Neko teikt, biju atmaksajusi par rupem. Cilveks atklaja sirdi, izteica savu grutsirdibu, bet es vinam virsu ar pamacibam. Vai tad pati pec zalajam plavam neilgojos? Vai upei parkarusies sudrabotie vitoli, zalo locinu asni un atplestajas lapas iesedusas cietas kapost- galvinas man sapnos neradijas? Uz Meness nav neka zala, viss ir melns, bruns, rusgans. Butu atnesusi arstam svaigus zalumus, tie vinu vairak nomierinatu neka vardi.
        Si doma man iespiedas prata, un, lidzko tiku uz kajam, taisnibu sakot, pa istam uz vienas kajas, bet uz otras sa ta, es uzkapu augsa noliktava. Noliktava, iznemot mani, neviens negaja. Te es slepeni vareju sagatavot davanu arstam.
        Es izdomaju loti vienkarsu lietu: izaudzesu locinus un pacienasu arstu ar svaigiem zalumiem. Sarezgiti bija tikai tas, ka uz Meness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grutumi. Nav pat udens, to es nemu no tehniskajiem krajumiem. Tur mums udens bija tonnam, ta ka paris spainu nav manami. Noderigas augsnes uz Meness ari nav, smilts un mala vieta it ka ar dzelzs skaidinam pilni akmens putekli. Kalku ari nav, laukspatu Kostja man atnesa no cetrdesmit kilometru liela attaluma. To spatu es sagrudu piesta, sajaucu ar pelniem, ar visvisadiem virtuves atkritumiem, un ta man iznaca destiem augsne.
        Nojegsanas bija ari ar gaismu. Saule uz Meness ir karsta, tas stari augiem kaitigi. No debess Serjozas es izdibinaju - vins man to pastastija, ka logu stikls aizsargajot pret siem stariem. Musu logiem bija kvarca rutis, bet es panemu no Anas sasistas pudelites un novietoju tas starp logu un destiem.
        Ar siem lociniem nebija mazaka nonemsanas ka ar citroniem uz Zemes. Diena uz Meness ir gara, kas zin, varbut lokiem tas kaitigi. Pirms guletiesanas es logus aizsedzu. Gara ir ari Meness nakts - lokiem ta nav parasta, tapec vajadzeja iedegt spuldzi. Dienas vidu sutona un karstums, nakts beigas - aukstums, te vajag laistit, te atkal apsildit.
        Locini tomer izauga. Sakuma neparko negribeja digt, bet tad auga griezdamies, tadi tievini tievini, tacu garuma pari manai galvai. Laikam tapec, ka, piemerojusies zemes smagumam, tie uz Meness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepas kukuruzas garuma. Garsa ne visai, - loki svaigj, asi, bet bez suliguma un kozot snirkst, ka ar smiltim apkepusi.
        Un tomer patikami. Edienam mums viss bija zavets un saldets, svaigus zalumus nebijam redzejusi kops aizbrauksanas. Vitaminus dzeram katru dienu, un tomer tas nav tas.
        Ta nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku skivisos, aizdariju ar sali, etiki, varitiem kartupeliem. Uz Zemes ednica tas butu visvienkarsakais garnejums, bet uz Meness - istais svetku mielasts. Visu saliku uz paplates, nesu uz edamtelpu… peksni dzirdu - edamistaba ir Ana ar arstu, un starp viniem notiek saruna.
        Arsts saka:

«Anna Mihailovna, man jums japazino, ka mums ir slimnieks.»

«Bet Marusja tacu atveselojas. Vai tad vinai sliktak?»

«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»

«Ka lai es jums palidzu, dakter? Jums vajadzes pasam sevi dziedinat; launakaja gadijuma pec jusu noradijuma varu jums uzlikt bankas.»

«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirits,
        kam pamata avitaminoze. Uz Zemes tadas likstas atri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augliem. Bet arstet vajag laikus, citadi var rasties smagi sarezgijumi, pat paralize.»

«Milais dakter, dariet visu iespejamo. (Es dzirdu, ka vinas balss dreb.) Izdariet visas analizes, iztaisiet rentgenu, uznemumus noraidisim pa radio, uz Zemes sanaks konsilijs.»

«Baidos, ka surogati nelidzes. Vajadzigi dabiskie vitamini, ja saslimtu jus, Anna Mihailovna, es uzstatu, lai tulit jus suta atpakal uz Zemi.»
        Nu, domaju, esmu atnakusi ista bridi. Veru vala durvis - un ieksa pie daktera ar paplati.

«Te jums bus dabiskie vitamini, pati izaudzeju.»
        Vins paskatas uz mani un cert ka ar patagu. «Nesiet prom savu skabbaribu!» vins izgruz. Un pari manai galvai saka Anai: «Esmu jums zinojis, izlemiet. Ja jums vajadziga mana sabiedriba, es pacietisu.» Ta teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldziga pret mani, ja jau gribi noturet pie sevis, nu tad skaties ari, ka novargsu tavu acu prieksa.
        Anai lupas ietricejas, vina aizskreja uz savu istabu. Es stavu ar paplati rokas un brecu, vienkarsi brecu pilna balsi, asaras birst salatos. Jutos aizvainota - es ta centos, ta cereju iztapt, nomierinat dakteri, ar savu slimo kaju stebereju pa kapnem, bet vins tik tikko paskieleja uz mani. «Aizvaciet savu skabbaribu,» sis pateica.
        Tad parskreja majas puisi, pec darba tulin nomazgajas. Vini jauta, mierina, glauda man galvu ka mazinai. Bet Kostja iznem man no rokam paplati, ierauga zalos lokus, baz tos mute un ed lielidams: «Tie tik ir locini, kur tadi radusies?» Pec noskriesanas pa Menesi vinam bija vilka estgriba. Kamer citi nonemas ar mani, sis notiesaja tris skivisus.
        Es nomierinajos, uzvedu vinus augsstava noliktava, izradiju visu savu Meness darzu. Tad tik sie nemas mani lielit, vairak neka vajadzeja. Kostja nosauca mani par Meness micurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjozam jau gatavs savs plans: galva tam pilna visadam idejam.
        Vins saka: «Parvertisim musu maju par ziemas darzu: uz palodzem pukes, gar sienam apini, puku- zirnisi un vinogulaji. No ritiem pamodies, pasniedzies pec kekara - un mute ieksa.»
        Bet siszemes Serjoza satver vinu aiz piedurknes:

«Ka ar udeni?»
        Taisniba, udens mums ir svarigs jautajums. Uz Zemes ar to nerekinas, bet mums udens darga manta, no Maskavas udensvada un vests cetrsimttukstos kilometru. Drosi vien izdevigak atgadat gatavas bietes neka laistit Meness puteklus ar udeni, kas zelta verte. Es nokaru galvu, skaidri redzu - ta ir fantazija, tuksi sapni. Bet puisi neatlaizas un stridas.
        Kostja saka:

«Udens uz Meness ir. Apeninos dzila aiza es ganiju ledu.»

«Bet kas to izlauzis, kas no aizas augsa cels, kas no turienes divsimt kilometru gadas surp?»

«Varbut ledus saglabajies tepat zem virsmas. Kad meklesim - gan atradisim.»

«Bet kas ierikos sahtu, kas ledu skaldis, kas to gadas virspuse? Musu nav daudz, tikai sesi.»
        Tad runa debess Serjoza: udens ir katra akmeni - tas ir granita, bazalta, ikviena akmeni. To sauc par saistito, par kristalizacijas udeni, un no akmeniem to var izkarset. Bet mums ir atomdzinejs, energijas atliku likam, energija mums letaka neka uz Zemes.

«Dargi iznaks,» piebilst siszemes Serjoza.

«Ne, nebus dargi.»

«Ne, dargi.»

«Sarekinasim. Kapec strideties uz labu laimi?»
        Vini pakera burtnicas un aizgaja, pat vakarinas needusi. Bet nu paklausieties, kas no ta visa iznaca.
        Marusja izslejas un svinigi paskatijas uz mums. Acim redzot, naca vinas stasta vissvarigaka dala. Makslinieks Vihrovs sarauca pieri un parskira albuma lapu. Vins jau sen bija aizsacis jaunietes gimetni, bet makslinieku mulsinaja vinas mainiga sejas izteiksme - te berniskigi prieciga, te nopietna, tad atkal labsirdiga vai dusmiga.
        - Cik dienu bija pagajis, to neatceros, - Marusja turpinaja. - Bet reiz pec vakarinam piecelas abi Ser- jozas un saka: «Ir viens arpusplana zinojums.»
        Debess Serjoza iesaka:

«Mes apsveram Meness zemkopibu.. Stavoklis izradas grutaks, neka pirmaja mirkli var likties. Pirma grutiba: augiem vajadziga gaisma un siltums. Gaismas un siltuma uz Meness atliku likam, pat vairak neka uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalijums Zemes augiem neparasts: divas nedelas - salta nakts, divas nedelas - karsta diena. Tatad vai nu jacel siltumnicas, maksligi apgaismotas un apsilditas, vai ari jaizaudze ipasas skirnes, kas ienaktos divas nedelas.
        Otra grutiba: augiem vajadziga oglskaba gaze. Oglskabas gazes izpludumi uz Meness gan ir, bet nedaudz. Uz Meness ir karbidi ar oglekla saturu. Oglskabas gazes iegusanai jacel rupnicas.
        Tresa grutiba: augiem vajadziga laba augsne. Meness gruntij trukst fosfora, trukst slapekla, visur nav ari sera. Piemerotas atradnes ir, tacu visi sie elementi jaiegust, japarstrada, japieved un maksligi jaizveido augsne.
        Ceturta grutiba: udens problema. Udeni galvenokart vajadzes iegut no kalnu ieziem. Iezus vajadzes skaldit, kauset, vajadzes uztvert tvaikus, tos atdzeset un sabiezinat. Tam nolukam vajadzigas veselas rupnicas. Un secinajums sads: ar Meness darzu nekas neiznaks. Mes sesi so darbu neveiksim. Bet musu varena dzimtene to vares veikt. Pat vel vairak: ja vajadzes, iegus tik daudz gazes, lai raditu uz Meness atmosferu. Bet vajadzet vajadzes katra zina, jo Meness iedzivotaju skaits augs. Mes esam tikai izluki. Iepriekseja maina bija tris cilveki, mes jau esam sesi, pec diviem gadiem te bus observatorija ar kadiem trisdesmit cilvekiem. Televizijas parraides notiks caur Menesi, un energijas parvade ari planota caur Menesi. Meness ir bagats ar saules energiju - varesim no sejienes dot elektribu. Kostja uzgajis daudz retu mineralu. Vai tos iegus? Iegus. Dakteris apliecinaja, ka te varot dziedinat kaulu un sirds slimniekus un ari tuklumu. Es nerunaju par alpinistiem un turistiem, tiem te ista
        paradize. Pec pieciem gadiem uz Meness bus simtiem cilveku, pec desmit gadiem - tukstosi. Sesus cilvekus var apgadat no Zemes, tukstosiem viss jasagada uz vietas
        - majas, celtniecibas materiali, gaiss, udens un partika. Tapec jautajums par Meness zemkopibu tiks izvirzits un atrisinats. Vel vairak: pec gadiem cetrdesmit piecdesmit no Meness akmeniem vares iz- / dabut pietiekami daudz oglskabas gazes un skabekla, lai cilveki varetu normali elpot.»
        Es klausijos ar aizturetu elpu. Kad Serjoza pateica: «Nekas neiznaks,» - man sirds vai apstajas. Bet es klausos - vins turpina, balss kluvusi specigaka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Tacu es manu, ka citi klausas bez sajusmas, pat sminedami, it ka zinadami, ka Serjozu iegazt. Un, lidzko vins bija beidzis, Ana un Kostja abi viena balsi iesaucas:

«Bet atrausanas atrums?»
        Par so atrausanas atrumu es velak tik daudz saklausijos, ka, nakts vidu pamodinata, varetu nolasit lekciju. Kapec uz Meness nav atmosferas? Jus, protams, esat lasijis. Tapec, ka Meness ir mazs un nespetu noturet atmosferu, ta pagaistu kosmosa telpa un pazustu. Bet te ir neliels sikums, kas jums varbut nav zinams. Gazes neizgaist viena mirkli, bet pamazam - tukstos un desmittukstos gados.[1] Protams, Menesim sads laiks ir tirais nieks. Tacu mums nerup Meness, bet cilveki. Un cilvekiem desmi-ttukstos gadu ir ka muziba. Mes tirumus aparam vienam gadam, mezus destam uz desmitiem gadu, majas celam uz simt gadiem. Ja Menesi var atdzivinat uz desmittukstos gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pec desmittukstos gadiem musu pecnaceji atjauno udens krajumus. Ar nakotnes tehniku tas bus izdarams daudz vieglak. Bet varbut viniem Meness nemaz nebus vajadzigs. Kas zin, kada bus dzive pec desmittukstos
        gadiem. Vai redzat, cik talu bija aizdomajies debess Serjoza?
        Serjoza visu to stasta, un es skatos, parejiem sejas noskaidrojas, smini pazud, un acis it ka brinas. Tad es sapratu, ka Serjoza runa nopietni. Mani sagraba tads prieks! Lai Suriks man piedod, es nemu un noskupstiju so pinkaino Serjozu. Sis bridis man bija liela balva. Tas del apteceju so jaunekli, nesu vinam pusdienas un raizejos vina del. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojusi, ka neesam velti sutiti uz Menesi. Un mani tads lepnums: neesmu gan pati to izdomajusi, bet tas paveikts mana klatbutne, ar manu palidzibu, no maniem destiem tomer viss sacies.
        Tad visi saka aplaudet. Siszemes Serjoza pieleca kajas: «Atlaujiet nosutit radiozinojumu.» Ana - vinu tomer pievaldija: «Biedri, sis ierosinajums var vilinat, bet neaizrausimies. Parbaudisim, precizesim, izpetisim. Ja busim kludijusies - nav ko bazunet, bet, ja viss apstiprinasies, - aizvedisim Zemei vertigu davanu.»
        Ar so bridi tad ari sakas. Pec vakarinam, darbus pabeigusi, keramies pie vistuvaka
        - pie Meness atdzivinasanas plana. Debess Serjoza ir liels izdomatajs, vins uzzimeja karti - nakotnes Menesi. Platona krateri bus galvaspilseta Sarkanais Meness, no kurienes trauksies dzelzcels pari Lietus jurai uz Apeninu raktuvem. Risinajas stridi, kur bus sniegi, kurp teces upes, kur bus piemerots klimats meziem, kur bus stepes un kur tundra. Var jau but, ka tas viss tik tada laika pakavesana, bet bija ari kas nopietns. Serjo- zam - jauni aprekini, Anai - izmeginajumi, siszemes Serjozam masinu rasejumi, Kostjam atradumi, derigie izrakteni.
        - Vai dakteris atkal savrup? - es jautaju.
        Marusja sarauca pieri.
        - Dakteris mus pameta, - vina noteica. - Vins slimoja viena slimosana, vinam kluva arvien sliktak un sliktak. Ana mus sasauca kopa un pateica: «Biedri, runa ir par cilveka dzivibu. Olegs Vladimirovics javed atpakal uz Zemi.» Puisi stridejas. Vini apgalvoja, ka slimnieku varot izmeklet pa radio. Nevienam
        nebija patikami - piima komjauniesu parziemosana, mums uzticets liels pienakums, un uzreiz tads kauns un negods: ludzamies uz majam ka parbijusies berneli. Bet, no otras puses, cilveks tomer ir slims, un, ka lai vinu arste, mes nezinam. Tad Ana naca ar ierosinajumu: «Lai dakterim atsuta pakal raketi, bet, lai ietaupitu jaunu lidojumu, mes visi ludzam atstat mus vel uz otru laiku.» Parakstijas puisi, parakstijos es, lai gan zel bija mocit Suriku vel vienu gadu. Tacu Starpplanetu komiteja izlema mus nomainit savlaicigi, bet arstu tomer aizveda. Vins aizbrauca, acis neskatidamies, ne no viena neatvadijies, un vairs vinu neesmu redzejusi. Stasta, ka vinam bijusas nepatiksanas, kaut kadas komisijas un izmeklesanas. Siszemes Serjoza apgalvoja, ka dakteris esot sev tisam slirci- najis kaut kadu dranki, lai butu slijnaks. Bet, manuprat, cilveks varga aiz glevulibas un netiras sirdsapzinas. Padomajiet pats - ja vinam nebija miera, ja gremzas un drebeja viena drebesana, tad vina nerviem vajadzeja but pagalam sabrukusiem. Ja nervi ir pilnigi pagalam, tad kartibas nav neviena organa. Ari pec Pavlova ta        Marusja stastijumu nobeidza, vardus atri berdama, biezi pulksteni skatidamas.
        - Jus nu mani atvainojiet, laiks likt produktus katla, - vina aizbildinajas.
        - Pagaidiet, Marusja … bet ka tad palika ar Meness atdzivinasanas darbu?
        - Ar atdzivinasanas darbu? Darbs sekmejas. Protams, viena diena tas nav veicams. Kad atgriezamies, Ana iesniedza zinojumu ar projektu. To apsprieda, un ta pilnveidosanai nodibinaja ipasu grupu, ierikoja ari laboratoriju, bet nu jau ir vesels birojs. Musu Ana ir sa biroja direktore, tas nekas, ka vinai nav vel ne trisdesmit. Bet sogad meginajumus parcel uz Menesi. Kostja jau bija atradis piemerotu vietu ar grafita atsegumiem - Meness Kaukaza pakaje. Ja Menesi verojam ar neapbrunotu aci, tad si vieta atrodas tam virsdegune, taisni starp Meness acim. Tur ir kads mazs bezvarda krateritis. Patiesiba tas ir veselu kilometru diametra. To vietu noklas ar caurspidigu
        jumtu, zem kura izdaris meginajumus - iegus gazes, izveidos augsni un audzes Meness skirnes. Siszemes Serjoza bus prieksnieks. Debess Serjoza, protams, nemsies pa observatoriju, Kostja ari brauks. Aicina ari mani - par Meness pirmas ednicas sefpavari. Un vai zinat, gribas piekrist. Esmu tur ko labu atstajusi, skiet, ka tur mana otra dzimtene. Es pateicu ta: «Brauksu, ja lidzi nems Suriku.» Un kapec lai nenemtu? Tagad radisti tur vajadzigi. Sakuma periods pagajis, kad uz visa Meness mita tikai sesi cilveki. Tagad tur bus kadi simt divdesmit - pirmais Meness ciemats, pirma ziedosa salina akmenainaja tuksnesi. Lai ta butu, saksim ar mazumu. Naks laiks, kad viss Meness bus vienos zalumos, bet plavas un mezos tik sur tur pa akmens salinai.
        Stasta sakuma es piemineju seno pasaku par princesi, kuras pedas uzplaukusas rozes. Un es domaju: vai si princese nav jasaprot lidziba? Kas zin, vai pasakas princeses tela nav domata vienkarsa jauniete Marusja, vinas draugi un biedri? Tie ir parasti cilveki, bet tur, kur vini pieliek savu roku, rodas tirumi, pilsetas un darzi. Vini solo pa nedzivajiem Meness akmeniem, un vinu pedas digst jauno zalumu asni: nedziva planeta ieterpjas laukos, plavas, darzos un puku dobes. Naks laiks, bus ari rozes. Un, ap Sauli celodama, Zeme nevilks sev lidz nedzivo akmens milzeni. Lidzas rinkos divi krasni darzi - divas draudzigas, cilveku roku parveidotas planetas.
        ASTEROIDA GUSTEKNI
        PROLOGS
        ipass liktenis bija lemts sim asteroidam. To izraudzijas ta formas, izmeru, bet varbut ari varda dej. Asteroids - Ceriba! Spideklim - Ceribas vards! Saules apspideta Ceriba!..
        Musu lidojosa vieniba nolaidas tulit pec ritausmas - pec sejienes - asteroida ritausmas. Diennakts te ilga cetras stundas, saule pie apvarsna uzleca ka atsperes sviesta, ka bumba no tikla. Tumsa izklida acumirkli, melnas, sabozusas enas nozuda bezdibenos, un acim paveras spidosa, pika melna pasaule ar asi iezimetiem plaisajumiem un krokojumiem.
        Tuvuma asteroidu grandiozums nomac. Uz lielajam
        planetam smaguma speks nivele kalnus, iespiez tos planetu garoza. Planetas - tas ir smaguma speka nopuletas lodes. Tikai uz asteroidiem - kosmiskajam apgrauzam - sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trisdesmit kilometru dzili bezdibeni un simt kilometru augstas smailes. Ar pratu var saprast, ka tas ir tikai plaisas, ta te viss ir saplaisajis un atskelies. Ar pratu var saprast. . tomer tu stavi, sis krasnas akmenu fantazijas un dabas varenibas nomakts.
        Un peksni kada kaila akmeni, stava siena - burti. Burti ir laika zoba izmaitati, meteoritu izkapati, bet tos pasvitro melnas enas, kas izcel katru iedobi:

19. . gada 24. novembri te gajusi boja Kosmosa ekspedicija «Dzordano Bruno»…
        - Kas tas par uzrakstu? - man jautaja vienibas komandieris. - Vai tam vesturiska vertiba? Vai vajadzetu saglabat?
        Es parakajos atmina. Asteroidu josla ir divtukstos lidojosu salu, simttukstos lidojosu kalnu, neskaitams daudzums klinsu. Petijumi risinas jau piecus gadsimtus. Kas ta par ekspediciju? Burtu raksts, slavu alfabets, datums no vissenakajiem laikiem.
        - Skiet, esam uzgajusi dargumu kratuvi, - saciju. - Bet sai dargumu kratuvei sen jau muzeja vertiba.
        - Sameklejiet materialus, - paludza komandieris.
        Atminas masina bija musu baze uz Junonas. Es uzdevu jautajumu: «Kosmosa kugis
«Dzordano Bruno»». Sanemu sadu atbildi: «Divdesmita gadsimta tresais ceturksnis. Komandieris Umberto Ricioli. Ekspedicija uz Jupitera pavadoniem. Jupitera pavadonu Jo, Gani- meda un Kalisto karsu sastadisana. Avarija atcela asteroidu josla. Zinatniska literatura: parskats, protokoli, konference.. (visu neminesu). Dailliteratura: stasts «Asteroida gustekni».»
        Pasta pasutiju radiokopejumus, un nakamaja diena man bija roka gan materiali, gan protokoli, gan zurnals ar stastu.
        Senlaiku neieskanotas gramatas. Gramatas, kas
        jaskirsta. Laika gaita sadzeltejis, lustoss, caukstoss papirs. Musu gramatas skan, senlaiku gramatas cukst un caukst. Caukstona - ta ir vestures balss. Skiet, it ka senu laiku nevarigs, bezzobains, vecs virs svepstedams stastitu kadu briesmigu pasaku.
        Divdesmita gadsimta tresais ceturksnis. Gruts, varonigs laiks. Cilvece arvien vel saspiesta mitinas uz musu pasu planetas un arvien vel ir saskelusies. Tikai puse ir sapratusi patiesibu, tikai puse var izmantot kopeja darba auglus. Otra puse arvien vel aizstav nevienlidzigas bagatibas regainos maneklus, apgalvodama, ka dzina pec naudas balvam cilveki nobraucot vairak neka uz kopus celta kuga. Bet komunisma panakumi ir acim redzami tiklab uz Zemes, ka ari kosmosa. Pirmais cilveks kosmosa bija komunists. Pirmie cilveki uz Meness, uz Marsa un Jupitera pavadoniem - nak no komunisma nometnes. Ieraveju nometnes aizstavji pulas sacensties un metajas ar solijumiem uzlabot dzivi, suta cilvekus un kugus kosmosa. .
        Viens tads piemers - «Dzordano Bruno» ekspedicija. Tas komandieris - italietis. Komanda - vaciesi, amerikani, francuzi. Starp citu, ekspedicija ir ari padomju cilveki: pieredzejusais sturmanis Vadims Ne- cajevs un vina sieva arste. Bet vini ir tikai divi, un kosmosa kugi uzskata par Rietumu pasakumu. Ekspedicija apmekle Jupitera pavadonus - tolaik cilveces sasniegumu robezu. Bet padomju astronauti sai robeza jau bija bijusi. Ekspedicija sastada kartes. Tacu gredas un lidzenumi jau atklati un tiem pieskirti padomju astronautu vardi. Rietumu zinatnieki turpina komunistu saktos darbus. Ekspedicija veic daudz deriga, bet visuma nav ar ko lielities, nav ko paradit ka Rietumu sasniegumu. Ricioli un parejie ekspedicijas dalibnieki zina, ka kosmosa vini nav sutiti tikai zinatnes del, bet ari reklamas nolukos. Sensaciju nav, tatad nakamreiz sutis citus.
        Un peksni cela asteroids. Tas ir parsteigums. Trase tacu bija briva aiz mazo planetu bistamas joslas. Savstarpejais atrums nav liels, degvielu krajums pietiek, iespejams ari nosesties. Tomer zinams risks. Radio
        sakari ir tik tikko vairs iespejami, sazinasanas ar Zemi notiek divreiz menesi, un Zemei nekas nav zinams par nosesanos. Bet uz asteroidiem cilveki vel nekad nav bijusi. Vilinajums ir liels … Un Ricioli dod paveli pieskanoties atrumam un tuvoties asteroidam.
        'Nadjezda Petrovna Necajeva tobrid uzturejas virtuve.
        Ekspedicija vina veica arsta un ari pavares pienakumus. Pirmie pienakumi gan sagadaja maz rupju, bet otri - krietni daudz. Starpplanetu lidotaji, viri ka ozoli, slimoja reti, toties est tie eda ar apskauzamu apetiti. Nadjezdas Petrovnas riciba bija koncentrati, merces, pusfabrikati, konservi, baribas kiegelisi, un tomer sagatavot pusdienas divdesmit piecam mutem bija gruts darbs. Tapec vina netereja laiku pie loga, lai verotu raketes tuvosanos asteroidam. Gan jau vina dabus visu redzet, prieksa vel ne viena vien diena. Bet ar pusdienam pabarot vajag tulit, jo izkapt nepacietigie geologi gribes nekavejoties un atrak atpakal nenaks, lidz skafandros nebus izbeidzies gaiss.
        Vajadzeja sedet virtuve. Nadjezda Petrovna vienmer darija to, ko vajadzeja darit.
        Katra darba ir gan dedzigi entuziasti, gan tikai apzinigi darbinieki. Bet ne vienmer entuziasti ir vertigakie, Nadjezda Petrovna kosmosa bija devusies bez kadas sirds degsmes, pat ar zinamam bazam. Vinai labak patika krasna Zeme, turpreti kosmoss bija tumss un tukss. Tacu vinai negribejas uz sesiem gadiem skirties no vira. Vina mileja Vadimu un dzili cienija to. Vira del vina atstaja uz Zemes septinus gadus veco Vadiku, atstaja to internata, Zemes arstu un Zemes skolotaju zina. Protams, tas bija pratigak, neka nemt bernu lidzi kosmosa un paklaut nezinamam briesmam.
        Tomer visus sos gadus vinu mocija sirdsapzina. Bija ari sapigi, kad pa radio dzirdeja puisena trauslo bal- stinu:

«Sveika, mamin! Esmu pavisam vesels. Macos tikai labi un teicami. Pec debess globusa sekoju tavam braucienam. Mamin, nobuco teti. Uz redzesanos.»
        Nadjezda Petrovna saklausija tadu ka steigu dela balsi. Izaudzis, kluvis vecaks, jau izprot debess kartes. Ir jau savas nevalas, intereses un draugi. Laikam sis ikmenesa pienakums - lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai matei milus vardus - kluvis par slogu.
        Pati vinu pameta, pati vainiga. Ka nu izveidosies vinu attieksmes? Ak, kaut drizak tiktu uz Zemes. Bet vel ir vairak neka gads!
        Ta domaja Nadjezda Petrovna, veikli rikodamas ar kastroliem un infraparsledzejiem. Un gandriz nemaz nedzirdeja, ko spriedeleja vinas paligs, virtuves dezurants, gadus cetrdesmit piecus vecais matematikis, sirms, bet stalts, iznesigs, gaumigi gerbies eiropietis. Sauksim vinu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgadina vina isto uzvardu.
        - Personiski es cieniju skaistumu ta tira veida, - sacija Reniss, - es cieniju skaistumu ka tadu - neatkarigi no satura. Matematikai augstaka mera piemit sads skaistums - briniskiga logika, valdoniga domas neapstridamiba. Es cieniju ari arhitekturu: vismatematiskako no makslam. Liniju cina, sameri, vertikalu un horizontalu sadures. Bet literatura, atvainojiet, nav maksla. Ta ir uzbaziga morale, kas nogrimeta par milestibu. Rakstniekus neieredzu tapec, ka tie visi mani audzina. Gimnazista gadi man jau aiz muguras un audzinat ir par velu.
        Bet Nadjezdai Petrovnai jau saka piedegt kotletes. Mudigi vajadzeja tas glabt. Piedegumi Vadimam nebija pa pratam. Negarsigas pusdienas vins vareja pamest un aiziet.
        - Jus, Ernest, pratojat. Pats zinat, ka jums nav taisniba, bet jums patik but originalam.
        - Loti cienijama Nadjezda Petrovna, netiesajiet mani. Taisnibu sakot, es zinu, ka mani tiesa jusu prats un nevis sirds. Lai gan esat medike, pec profesijas skaistuma nezeliga preparetaja, jus tomer bez tam esat ari sieviete - turklat vel skaista un skaistuma
        saprateja. Musu jaunavas greznojas kliedzosi, vinu frizuras izskatas ka izsaukuma zimes, vinu kleitu su- vunft ir tads, ka garamgajejam izbailes jaatskatas. Jus turpreti esat cilveks, kas drosi parliecinats par savu skaistumu, un kliedzosie izgreznojumi jums nav vajadzigi. Precizi ovala seja, matos taisns celins, taisnas skropstas. Jus esat stingra un nevainojama ka formula.
        - Ernest, jus mani traucejat. Ejiet kabine, paskatieties, ka mes piestajam.
        Vinai nepatika atbalstit sarunas par savu arieni. Diez vai Reniss vina bija iemilejies, visdrizak tapat vien sacija laipnus vardus. Bet rakete, kur cilveki ka ciesa gimene dzivoja ne vienu gadu vien, vajadzeja ipasas smalkjutibas, lai nerastos stridi un apvainojumi.
        - Ejiet, jums vajag but kabine, - vina atkartoja.
        - Es allaz esmu brinijies, - turpinaja Reniss, no vietas nekustedams, - ka jus zinat, ko vienmer «vajag» un ko «nevajag». Man nemaz nevajag iet uz kabini. Asteroidus verot man patik teleskopa. Tur tie izskatas ka pati pilniba: mirdzosa nebutiba, matematisks punkts matematiska telpa. Tuvuma tas ir tikai kemigu, melnu akmenu kaudze.
        - Nesaprotu, Ernest, vai jus mani azejat, vai? Kapec jus izliekaties sliktaks, neka esat patiesiba? Jus uzskata par pieredzejusu un izturigu, pats jus piesa- katies visos pargajienos. Vadims un Umberto jus vienmer nem sev lidzi. Tatad jums patik kosmoss un nevis teleskops. Pie teleskopa var sedet ari uz Zemes. Kur tad ir jusu matematiska logika?
        - Cienijama Nadjezda Petrovna, jus maldaties, es esmu logisks ka vienvertiga funkcija. Bet esmu dzimis Eiropa, izaudzis saubu un svarstibu pasaule, tada pasaule, kur patiesi un neapstridami ir tikai skaitli. Tapec es esmu matematikis un sportists. Esmu stingri noenkurojies skaitlos. Desmit kvadrata ir simts. Ta ir zinama patiesiba. Simt metru desmit sekundes ir labs laiks. Ari ta ir vispar zinama patiesiba. Ja Reniss ir atradis algoritmu, tad tas nozime, ka vins atradis
        algoritmu. Ja Reniss ir skersojis Ganimeda tuksnesi, tas nozime, ka tuksnesi vins ir skersojis. Es kraju nopelnus, kas merijami kilometriem.
        - Tevoc, mudigi, mes tuvojamies!
        Uz slieksna staveja cetrpadsmit gadus vecs pusaudzis, laimigais, visas zemeslodes zenu apskaustais zens, vienigais, kas bijis uz Jupitera pavadoniem.
        Par sadu laimes lutekli Roberts kluva slima mugurkaula del. Uz Zemes vinam vajadzetu gadiem ilgi gulet gipsa. Arsti ieteica ilgstosu bezsvara stavokli, un Renisam atlava krustdelu nemt lidzi kosmosa.
        Bezsvara stavoklis tiesam lidzeja. Pec gada Roberts jau lieliski lidinajas pa raketi, pec diviem gadiem - staigaja un lekaja pa Jupitera menesiem. Vins bija bijis uz Jo, uz Eiropas, Ganimeda un Kalisto, bet tagad gatavojas izkapt uz asteroida.
        - Tevoc, mudigi, mes tuvojamies!
        Bet tad..
        Nadjezda Petrovna velak atcerejas, ka vinu bija uztraukusas divainas skanas. Dzineji vairs nevis ruca, bet svilpa un skaudija. Atskaneja satraukti kliedzieni. . tad dardona … un tumsa.
        - Un nu apskatiet manus apdegumus.
        Tikai tagad Necajeva sajuta apdegusas miesas smaku. Acim redzot, Reniss bija pakritis uz plits un uzreiz nebija atguvis samanu. Vinam bija izdedzis caurums uzvalka, apgruzdis plecs un ada uz krutim..
        - Bet Vadims? Kur ir Vadims?
        - Jus negribat man palidzet? - Reniss neatlaidas.
        Kapec vins neskatas acis? Kapec vins murmina kaut
        ko nesaprotamu: «Esiet stipra. Sanemieties …»
        Vina metas uz durvim un saka dauzit tas ar durem:
        - Vadim, Vadim, Vadim!
        Neviens neatsaucas. Durvis neatveras, neklausija nekadam pogam. Tas nozimeja, ka blakus nodalijuma notikusi avarija, siena caurums un gaiss izpludis.
        Tad Necajeva atcerejas, ka aiz plits atrodas gaisa kamera. Rausus vina uzrava galva kiveri un metas turp.
        - Nadja, pagaidiet! Klausieties, es izstastisu. .
        Ak, cik leni velkas laiks kamera! Gaiss tiek iesuk-
        nets balonos. Kam vajadziga si sikumaina taupiba? Izslegt. Durvis iesprudusas. Beidzot. .
        Acis iesitas gaisma - liesmaina un saudiga. Kaut kur sanus, kadu puskilometru talu, beidza degt spradziena aizsviestais dzinejs. Brunas klintis gluzi ka akmens zobi bija iecirtusies raketes kermeni, Bet kur tad palikusas pasazieru kajites, vadibas pults, kabine, kur palikusi divdesmit divi cilveki? Kur palicis Vadims?
        Nav it neka! It neka! Kritiena izsista piekvepusi bedre, stikla lauskas, apdedzis metals, terauda un plastmasas skembas …
        Ak Vadim, mans milotais Vadim!
        Viss skita zals, viss likas brukam. Sieviete, acis aizverusi, ligodamas saka raudat. Tad vina juta, ka vinu pacel un nes. Vina atcerejas Renisa apdegumus un zenu nesamana. Diviem cilvekiem vajadziga arsta palidziba. Nav laika bedam, vajag sniegt palidzibu.
        Vajag!
        Vecakajam Renisam stipri apdegusas krutis, labie sani, sasista galva, smadzenu satricinajums, un vins murgo.
        Renisa krustdelam lauzts atslegas kauls, izmezgita kaja, sapes mugurkaula, augsta temperatiira un murgi.
        Krustdels iekritis kosmiskos murgos. Vins leka pa Jo klintim, kaja aizkerusies plaisa. Vins sauc varda asteroidus - Cereru, Junonu, Palladu, Vestu un As- treju. Vins lepni apgalvo: «Kapteini Vadim, es zinu no galvas divsimt numurus, jautajiet pec kartas vai juku jukam.»
        Nekad vairs tev Vadims nejautas, nekad!
        Bet vecakais Reniss ir zemes murgu vara. Pec katras stundas vai pusstundas vins atgriezas uz Zemes. Vins saka runu aerodroma: «Kungi, es jutos laimigs zinot jums, dargajiem tautiesiem. .» Vins stasta zurnalistiem: «Ja, piedzivojumi mums bija gan, ipasi uz Ganimeda un vel uz kada bezvarda asteroida…» Vins pastaigajas pa alejam ar kadu sievieti (reizem ta ir Nora, reizem Arabella, reizem Lilli) un saka tai: «Vai vari iedomaties musu vientulibu, mana mila. Mans gaismas starin melnas tumsas okeana …»
        Arsta kabinets bija uzspradzis gaisa lidz ar kabini. Nebija operacijas galda, nebija rentgena, nebija zalu, nedz instrumentu, nebija pat parsienamo. Necajeva atcerejas tevutevu receptes, lika aukstas kompreses, stipras tejas slapjus apliekamos, kastrolos novarija galda nazus. Un tomer vina speja izdarit savas adas transplantaciju Renisam. Apdegums bija parak plass, ar atlikuso adu vins nebutu dzivotajs.
        Murgoja viens, murgoja otrs, prasija dzert viens, prasija otrs. Vienam kompreses, otram slapji apliekamie, viens jamierina, otrs jabaro ar karotiti. Necajeva saudijas starp divam gultam. Diennakti vina dabuja gulet ne ilgak par divam stundam.
        Beigu beigas vina izglaba abus. Un, var teikt, slimie izglaba vinu, jo nebija laika domat par savu zaudejumu, to nelava darbs, nelava trulais nogurums. Nadjezda Petrovna aprada ar savam bedam, nedabu
        jusi tas izraudat, vina samierinajas ar briesmigo stavokli, iekams aptvera patiesas sausmas.
        Vecaka Renisa stavoklis bija smagaks: karstumi, strutojosas bruces un sirdsdarbibas traucejumi. Tacu samanu vins atguva atrak, it ka ar gribas speku izravies no murgiem. Necajeva jau tresaja diena ieraudzija vinu sezam gulta un pulamies ar vargajam rokam uzgerbt skafandru.
        - Udens … - vins noseca.
        Necajeva nesaprata un piecela vinam pie lupam miksto udens pudeli.
        Vins noraidosi papurinaja galvu.
        - Udens? Partika? Vai daudz vel ir? Vai krajumi pietiks ilgam laikam? - vins jautaja.
        - Esiet mierigs, mums ir autonoms nodalijums, - sacija Necajeva.
        Katra kosmiska rakete drosibas labad bija sadalita hermetiskos nodalijumos. Ikviena nodalijuma atradas skabekla baloni, partikas rezerves, akumulatoru baterijas. Turklat katram nodalijumam apkart bija udens tvertnes. Udens nodereja par kurinamo un reize ari ka pretmeteoritu brunas. .
        - Jaapskata siltumnicas.. palidziet..
        - Guliet vien, aiziesu pati.
        - Tad ejiet tulit. .
        Tikai tadel vien, lai nomierinatu slimnieku, Necajeva uzgerba skafandru un izgaja ara.
        Parasta starpplanetu debess: mirgulu, dzirkstelu un uguntinu bija tik daudz, ka nevareja noteikt pat zvaigznajus. Spozo zvaigznu raksts pazuda nespozo zvaigznu druzma.
        Maza saulite, kas tomer druscin sildija, celoja pa melnajam debesim, zigli kapa augsup un ka ragutinas slideja lejup pie horizonta.
        Visas malas akmeni, akmeni, akmeni. Nebija pat mikstas puteklu segas ka uz Meness. Si atskiriba bija izskaidrojama ar smaguma speku. Ka tur, ta te meteoriti sasmalcina akmenu puteklus, tacu uz Meness putekli nosezas, bet te aiz nieciga smaguma speka tie aizput telpa.
        Protams, to visu parrunaja velak. Tacu tobrid Necajeva tikai veroja kailos akmenus un ar skumjam domaja: «Akmeni, akmeni, akmens kaps! Vadims var but laimigs. Bet es te esmu dziva aprakta. Man te vajag dzivot un mocities.»
        Vajag!

4
        Te peksni vina pamanija strautinu. Vai udens no klints? Nevar but! Tacu strautins burbuloja vinas prieksa, glaudas gar melnzalajiem akmeniem. Virs udens turejas biezi tvaiki ka ziemas diena virs alinga, jo bezgaisa telpa udens izgaroja loti strauji.
        Diemzel viss noskaidrojas loti vienkarsi: meteorits bija izsitis caurumu viena tvertne, un udens no tas iztecejis, tik vien ta vaina bija.
        Nadjezda Petrovna saka uztraukties un parmeta sev. Parmeta, ka rikojas nepratigi, neapdomigi, vieglpratigi. Zaudeti tris kubikmetri udens - diezgan liela krajumu dala. Vel tris cetri tadi trapijumi, un vini aizies boja no slapem.
        Steidzigi kaut kas jadara! Steidzigi!
        Satraukta vina atgriezas pie Renisa. Pateica vinam taisnibu, nezelodama slimnieku. Runa bija ari par vina dzivibu, vajadzeja apspriesties.
        - Kaut ko specinosu, - vins ludza.
        Aptiecinas nebija, vajadzeja dot no virtuves konjaka krajumiem. Renisa seja, kas no karstumiem bija sarkana, pietvika vel vairak, drudza mirdzums acis kluva vel spozaks. Bet speka vins pienemas. Reniss vareja uzvilkt skafandru, un Nadjezda Petrovna palidzeja vinam izklut ara. Staigasana pa asteroidu, par laimi, neprasija daudz pulu. It ka neredzams izpletnis tureja zem padusem, lenam un uzmanigi nolaizdams uz akmeniem. Kadas minutes tris ilga katrs solis - milzu solis trissimt metru platuma. Ar piekto soli Necajeva, lidodama pari bezdibenim, viena no sienam pamanija dzilu nisu. Saura ieeja, drosi griesti - taisni kaut ko tadu vini mekleja.
        - Mums japarvacas uz turieni, - izlema Reniss.
        Tacu speki vinam nebija nekadi lielie, vins vairak izrikoja, stradataja bija Nadjezda Petrovna. Vina atvienoja nodalijumu atseviskas dalas: dzivojamo telpu par sevi, tvertnes par sevi. Uz Zemes katra dala svertu tris tonnas, bet uz asteroida
        - trisdesmit kilogramu. Tas nebija daudz. Tacu sievietei un drudza slimniekam - diezgan pravs smagums.
        Svars gan bija samazinajies, tacu masa saglabajusies, katrai tvertnei palikusi triju tonnu inerce. Ar apbrinojamu neatlaidibu krava gribeja virzities tikai pa taisni un vienmeriga atruma. Tvertni pacelt bija viegli, bet gaita pagriezt neiespejami. Pa nogazi tvertnes velas labprat, bet pie katra paugura mainija virzienu. Vajadzeja lekt pari tvertnei un likt zem tas akmenus, sviras. isaja divu stundu diena neizdevas paveikt lidz bezdibenim ne pusi cela.
        Tad uznaca tumsa pika melnuma - asteroida divu stundu gara nakts, divas stundas piespiedu atputa. Pargurusais Reniss aizmiga pie tvertnes, bet, lidzko atausa diena, vins pamodas, it ka vina smadzenes dezuretu kads modinatajs. Jauna diena bija atkal klat - divas stundas grudieni, lecieni un pulini. Tad atkal nakts. Tresaja (asteroida) diena vini sak nolaist nisa pirmo tvertni.
        Troses nebija, virtuve uzgaja tikai virvi. Bet trisdesmit kilogramus iztureja ari virve. Nadjezda Petrovna, tvertni apsejusi, laida to bezdibeni. Reniss jateniski sedeja uz tvertnes - nieciga papildkrava. Sasniedzis nisu, vins ieleca taja, satvera virvi un ievilka tvertni nisa. Sadu akrobata numuru vareja veikt tikai tada pasaule, kur smaguma speks ir mazs.
        Tvertnem nisa sekoja ari virtuve - vieniga apdzivojama telpa. Nisa vietas pietika.
        Tagad no meteoritiem vairs nebija jabaidas. Tiesa gan, nisa bija patumss, tur nonaca tikai no bezdibena sienam atstarota gaisma, toties ari meteoriti taja vareja ieklut vienigi ar rikosetu, zaudejot trieciena speku.
        No cilveku soliem kabine supojas ka kugis piestatne. Nadjezda Petrovna apkrava to ar akmeniem, kas bija korka viegluma, un virvi pieseja pie
        klintim. Virve bija drosaka par akmeniem. Beidzot cina ar bezsvara stavokla nenoturibu bija gala. Vareja ieiet istaba, nogerbt skafandru un atvilkt elpu.
        - Kungi, ar milzigu prieku mes atgriezamies..
        Reniss atkal murgoja. Lidz sim, par dzivibu cinidamies, vins slimibu it ka bija atvairijis, bet nu, nejuzdamies apdraudets, vins atlavas iekrist murgona.

5
        Lai cilveks uz Zemes saglabatu dzivibu, tam jaed, jadzer, jagerbjas, tam vajag siltuma un jumta virs galvas. Visa materialas kulturas vesture - tas ir stasts par to, ka cilveki pilnveidojusi ediena, dzeriena, apgerba, pajumtes un siltuma ieguves lidzeklus.
        Lai saglabatu dzivibu kosmosa, cilvekam vajadziga pajumte, ediens, dzeriens, apgerbs, siltums … un bez tam vel ari gaiss. Uz Zemes par gaisu nav jabeda.
        Tatad katastrofu cietusie pajumti bija atradusi - paglabusies ala ka akmens laikmeta cilveki. Un noglabajusi taja divpadsmit tonnu udens.' Rakete udens bija samera daudz, jo to izmantoja ari ka kurinamo. Udens cilvekiem bija vajadzigs dzersanai, sevis un velas mazgasanai, tiribai, ediena gatavosanai. Bet, taupigi lietojot, udens varetu pietikt vairakiem gadiem.
        Diezgan bija ari partikas. Lidz ar virtuvi bija saglabajusies noliktava ar zaveto produktu, koncentratu, vitaminu, kafijas, kakao un vinu krajumiem. Bija pat gardumi - konserveti augli, kremi, tortes. Krajumi bija aprekinati divdesmit pieciem cilvekiem, trijiem vajadzetu pietikt veselam gadam.
        Pavisam bedigi bija ar apgerbu. Visas dranas, uzvalki un vela bija glabajusies gulamtelpas. Virtuve atradas tikai galdauti, salvetes un dvieli. Nadjezda Petrovna domaja pasut kreklus no galdautiem. Protams, bija saglabajusies vinu personiskie skafandri no plastmasas, kas uzplesti atkal aizvelkas ciet. Si plastmasa vareja izturet gadiem, ka cilvekam iztur ada vai muskuli, bet, ja notiktu lielaks bojajums, ska
        fandru nebutu ar ko aizstat. Tad vajadzetu visu laiku sedet virtuve pie plits.
        Zemes iedzivotajiem siltumu sagada malka, ogles vai elektriba. Kosmosa elektriba bija nepieciesama tikpat ka maize vai udens. Elektribu vajadzeja gan vienigas istabas apsildisanai, gan skafandriem, gan gaisa attirisanas aparatiem, gan plitij un kameras sukniem. Bez elektribas nevareja elpot, nevareja iziet ara kaut vai uz stundu. 0/ ^
        Lidojuma laika rakete ieguva elektribu no saules - no saules baterijam. Viss arejais apsuvums bija darinats no pusvaditaju segplatnem. Tais vietas, kur apsuvums saglabajies, bija saglabajusas ari segplatnes. Bez tam vareja ari savakt atluzumus un saslegt tos kede. Te viniem paliga naca pati daba, jo nebija ne udens, ne gaisa, ideala izolacija, nekadas oksidacijas. Reniss vienkarsi savij a vadus un notina tos nevis ar izolacijas lenti, bet ar lupatam. Kamer spideja saule, par elektribu nebija ko bedat.
        Par vissteidzamako un visgrutako izradijas gaisa problema.
        Kamer tevocis un krustdels guleja nemana, Necajeva ar vieglu roku tereja balonu skabekli. Baloni jau bija pustuksi. Tiesa, elpot telpa bija viegli, tacu tikai tapec, ka darbojas gaisa attirisanas aparati. Tie atdzeseja gaisu, sasaldeja oglskabo gazi. Tadejadi dzivibai vajadzigais skabeklis tika saglabats blavos ledus kiegelisos.
        Rakete no siem kiegelisiem skabekli atkal vareja iegut ar augu palidzibu. Rakete bija milziga siltumnica ar vanninam, kas pieaudzetas ar batiellu - dziludens sarkanajam algem, kas attistas pustumsa un tapec atskiriba no zalajiem sauszemes augiem spej izmantot lidz devindesmit procentiem gaismas.
        Sarkanas glumes mikroskopiskas picinas citigi bija pulejusas visu celu lidz Jupiteram un atpakal - lidz 24. novembrim, - apgadadamas celotajus ar skabekli un pat ar baribu, gan negarsigu, bet satigu. Katastrofa gaja boja ari siltumnica, bija saglabajusies tikai viena sekcija, pavisam cetrdesmit sesas vanninas.
        Vienu no tam Nadjezda Petrovna ienesa virtuve un
        ar nazi atvera. Smaga, riebiga smirdona iesitas vinai seja. Nadjezda Petrovna atvera otru - tas pats. Savam liktenim pamesta batiella bija gajusi boja, sapuvusi, varbut skabekli noslapusi.
        Tresa, ceturta, piekta, sesta. . Visas puvekli, smirdona, pretigs, glotains pelejums. Necajevu skebinaja. «Izturiet,» pamacija Reniss. «Izturiet, ja nakamnedel gribat elpot.» Vajadzeja izturet. Dziviba bija atkariga no batiellas. Kaut ta butu saglabajusies jel viena vannina!
        Divdesmit otra, divdesmit tresa, divdesmit ceturta. . Ceribas zuda arvien vairak … Cetrdesmit tresa, cetrdesmit ceturta. .
        Batiella bija iznikusi visas vanninas.
        Nogurusi, satriekta Necajeva iesledza ventilatoru un bezrupigi piepildija istabu ar skabekli. Nebija ko taupit. Vai nav vienalga: dienu agrak vai dienu velak - apmeram pec nedelas vini noslaps.
        - Ko mes darisim, krustmate Nadja? - jautaja Roberts, kas vel neapzinajas briesmu.
        Ko darisim? Necajeva to nezinaja. Butu vina bijusi viena, varbut nogultos uz gridas un, ta guledama, kavetos atminas par viru, par milo Zemi, par Maskavu un mazo delenu. . Tacu vina nebija viena. Tas zina bija svess zens un slimnieks.
        Ko darit?
        Atlika tikai viens: meginat, varbut batiella atdzivojas. Vajadzeja sasmirduso udeni izliet, ieliet svaigu, pielikt oglskabas gazes kiegelisus, sali, fermentus. Iespejams, ka visas sunas nav sapuvusas, vel palikusas ari kadas dzivotspejigas.
        Nadjezda Petrovna sadusojas, aizbaza degunu ar vati, rupigi izmazgaja desmit vanninas un saleja tajas svaigu udeni. Udeni nebija ko zelot. Ja batiella neatdzivojas, tad ari udeni vairs nebus kam dzert.
        Divas dienas vanninas nostaveja saule. Ari tresaja diena udens nedulkojas. Dzivu sunu nebija.
        Ta pagaja divas dienas. Lidz navei atlikusas piecas.
        Tad Renisam ienaca prata, ka dzivotspejigas sunas nav vis jamekle veselajas, bet ieplisusajas vanninas. Udens no tam bija iztecejis un sunas sasalusas. Kas
        zin, varbut sasalusas, bezgaisa telpa izzuvusas sunas drizak atdzivojas neka sapuvusas?
        - Meginajumu izdarisim ar plasu verienu, - sacija Reniss. - Udeni nezelojiet. Nav ko taupit. Vai nu dziviba, vai nave. .
        Ar udeni vini pieleja visas vanninas, katra iebera skipsninu sasaluso puteklu. Nu atlika gaidit, ceret un rakstit atvadu vestules. Visi tris guleja virtuve un lukoja mierigi elpot - ta patereja mazak gaisa. Tacu katru pusstundu Roberts zelabaini ludza: «Krustmate Nadja, aizejiet un, ludzama, paskatieties.» Skabekla atlika trim dienam, tad vairs tikai divam. Priekspedejas dienas beigas viena vannina udens sasarka. Nadjezda Petrovna izvietoja kulturas pa visam cetrdesmit sesam vanninam.
        Pec divam dienam vareja elpot ar pilnu kruti, pec sirds patikas.

6
        Ir ediens un udens, gaisa pietiek, ir silta, gaisa un drosa istaba. Bet sirds tik gruta ka pasas pirmajas dienas pec katastrofas.
        Kamer notika cina par savu un citu dzivibam, skumt nebija valas. Bet nu rokas nolaidusas, viss kluvis pretigs, galva tik viena doma: «Kada jega kepuroties? Ar to tik novilcina boja eju. Ilgak mocisimies.»

«Tikai nelauties skumjam,» visu laiku sev atkartoja Nadjezda Petrovna. «Skumjas vajag slept. Zena del. Ta vajag.»
        Roberts atguva samanu sestaja diena, murgos izcelodamies pa nisu. Samanu vins atguva pamazam un pamazam ari uzzinaja par tragediju. Sakuma Roberts tikai nemitigi jautaja, kapec neviens Vinu neapmeklejot, bet tad, ieverojis, ka abi ar tevoci, gul virtuve, vins kaut ko nojauta un saka iztaujat. Nadjezda Petrovna nedomaja sagudrot kaut ko nepatiesu, bet pamazitem visu vinam izstastija.
        Cauru vakaru zens noguleja, pret sienu aizgriezies, smagi puta un centas valdit asaras. Bet otraja diena
        vins jau apjautajas, kads izskatoties asteroids, vai uz ta esot udens un ka vini dzivosot. Zena veseliga daba nelava vinam noslegties bedu pilnaja pagatne. Sirds dzilumos sis piedzivojums vinu pat mazliet priecinaja. Katastrofa kosmosa, tris izglabusies, neapdzivotais asteroids! Ar kadu skaudibu vina noraudzitos citi puikas uz Zemes.
        Necajeva nelava vinam celties, bailodamas, vai tik triecieni nav bojajusi slimo mugurkaulu. Roberts guleja paklausigi, bet visnotal zelojas par garlaicibu. Garlaicigi bija gulet, gribejas tikt ara, paverot asteroidu, palekat pa pasauli, kur tik mazs pievilksanas speks. Bet Necajeva domaja, ka zens ilgojas pec Zemes, ka vinu, tapat ka pieaugusos, nomac bezceriga nakotne. «Vinu vajadzetu izklaidet, modinat interesi par kaut ko,» vina domaja.
        Visupirms Nadjezda Petrovna ierosinaja organizet Robertam skolu.
        Macijies zens jau bija agrak, cela budams. Rakete bija vina maja un skola. Pasaule vel nebija tada skolnieka, kuru butu macijusi tik daudz profesoru …
        Bet profesori aizgajusi boja. Palikusi tikai divi skolotaji bez kadiem macibas lidzekliem. Biblioteka gajusi boja katastrofa, saglabajusies tikai virtuve. Aiz tiras nejausibas virtuve bija palikusas divas gramatas: «Narodovolca Morozova atminas», kuras allaz parlasija Nadjezda Petrovna, un enciklopedijas otrais sejums burts «A». Reniss bija panemis so sejumu, lai palasitos, kas tur rakstits par asteroidiem.
        Si nejausiba uz ilgu laiku noteica Roberta zinasanu raksturu. Uz ilgiem gadiem vins kluva par burta «A» zinataju. Vins zinaja diezgan daudz par atomu un gandriz neka par molekulam, vinam bija sakarigs prieksstats par arhitekturu un miglains par glezniecibu, vins vareja no galvas uzzimet Afrikas karti, bet it nemaz nespeja iedomaties Eiropas apveidus.
        Visus parejos enciklopedijas sejumus, visas parejas macibu gramatas vajadzeja aizstat tevocim unNadjez- dai Petrovnai.
        Necajeva uznemas macit kimiju, biologiju, medicinu un krievu valodu. Renisam vajadzeja macit Ro-
        bertam dzimto valodu, fiziku un matematiku. Vesturi un literaturu vini nolema macit kopigi, jo sos prieksmetus abi teicami vis neparzinaja.
        Taisnibu sakot, pieaugusajiem pasiem bija interesanti. Vajadzeja sistematizet savas zinasanas, domas sastadit macibu gramatas. Peksni atklajas robi. Tadas reizes vini citigi skirstija enciklopediju, cenzdamies aptvert, kura A burta varda varetu but kaut kas minets, kas palidzetu noskaidrot vajadzigo jautajumu.
        Vesture izraisija niknus stridus. Pirmo stundu Necajeva saka sadiem vardiem:
        - Visu cilveces pagatni mes iedalam aizvesture un apzinataja vesture. Aizvesture ilgusi daudzus gadsimtus. Visus sos gadsimtus cilveki cinijusies par labaku dzivi, bet vinu darba augli tikusi nedaudziem - visstiprakajiem un alkatigakajiem.
        Te Reniss aizsvilas:
        - Nadjezda Petrovna, es jus ludzu macit, bet nenodarboties ar propagandu! Neaizmirstiet, ka zens bus nakamais brivas pasaules pilsonis. Robit, draudzin, krustmate Nadja maldas, tev nevajag atcereties visu vinas sacito. Vesture stasta par slaveniem un apdavinatiem cilvekiem, kuriem masas sekojusas ka aitu bars. Starp slavenajiem cilvekiem ir bijusi gudri, bijusi stipri un nezeligi. Vesturi veidojusi vini, sagatavodami celu, pa kuru iet pasaule.
        Bet nu sasuta Necajeva:
        - Kadas mulkibas! Sapelejis eserisms! Vai jus tiesam nopietni domajat, ka Francijas revoluciju izraisijis Ruso un Ameriku neatklatu, ja Kolumbs butu nomiris agra berniba?
        - Es jus ludzu stastit tikai faktus, kailus faktus. Bet fakti apliecina, ka Kolumbs atklajis Ameriku un Vaciju radijis Bismarks. .
        - … un Prometejs nonesis uguni cilvekiem, un Atena Pallada tiem iemacijusi dziedinat slimibas, - piebilda Necajeva.
        Sapratigais Roberts pec visa ta nosprieda, ka vesturi var nemaz nemacities. Katram skolotajam vins sacija:
        - Bet man skaidroja citadi.
        Vislabak veicas ar astronomiju. Bet astronomija bija Roberta sirdslieta. Zvaigznes vins pazina tapat ka zvejnieka dels vilnus un vejus. Ari planetarijs pa rokai. Iznes tik gultu no nisas un vero zvaigznu kustibu. Bez kadam grutibam Roberts atrada planetas: Saturnu Lauvas zvaigznaja, Jupiters nebija redzams, tas atradas aiz horizonta. Marss bija Berenikes Matu zvaigznaja. Lidzas Saulei bija Merkurijs, Venera, Zeme.
        Zeme! Smagi nopuzdamies, pieaugusie veroja zilgano, tik spozo, tik neaizsniedzamo punktu. Tacu Robertu satrauca pavisam kas cits.
        - Krustmate Nadja, jus visu laiku mani turat gulta. Iznak, ka es uz asteroida gan esmu, bet tomer nebusu bijis. Ja nu rit vai parit peksni atlido mums pakal?

«Labi, ka esmu skafandra,» nodomaja Necajeva. «Zens neredz man acis asaras.»
        - Robit, milais, - vina sanemas pateikt, - tu vairs neesi mazinais, macies skatities patiesibai acis. Mums pakal neatlidos ne rit, ne parit. No Zemes lidz sejienei ir gandriz gadu ilgs cels, un savi divi menesi vel vajadzigi raketes sagatavosanai, un atrast mus ari neatradis viena diena. Gadus pusotrus mes te nodzivosim drosi.
        Aizkavesanos Roberts uznema mierigi. Vins bija izaudzis kosmosa, dzive kosmosa tam skita dabiska, bet Zemes dzive - ne visai saprotama. Piecus gadus vins bija pavadijis kosmosa, dzivos vel pusotrus. No ka lai baidas? Lielie vinam blakus.
        No ta briza katru vakaru (laika diezgan) sakas aprekinasana: kura datuma izlidojusi glabsanas ekspedicija, kur ta atrodas pasreiz? Kads ir raketes atrums? Vai visjaunakas raketes nelido atrak par «Dzordano Bruno»? Kas notiktu, ja naktu klat viens kilometrs sekunde (tadi paatrinajumi kosmosa strauji maina terminus). Tevoc, palidzi, ludzu, aprekinat!
        Reniss ar acim redzamu nepatiku pateica formulu. Bet reiz kada vela vakara, kad krustdels jau guleja, vins aizradija Necajevai:
        - Kalab jus musiniet zenu, karsejat vina izteli?
        Aprekini, ceribas un galu gala izmisums. Jus tacu pati saprotat, ka mums pakal neviens nekad nelidos?
        - Gluzi otradi, esmu parliecinata, ka mus jau mekle. Protams, uzreiz neatradis.
        - «Uzreiz, uzreiz!» Ka jums, sievietem, patik sevi manit! Esmu spiests jums atgadinat, ka uz Zemes vispar nekas nav zinams par musu nosesanos uz asteroida. Vini zina tikai to, ka sakarus neesam nodibinajusi. Bet no Zemes lidz sejienei ir gadu ilgs cels, pazudusi rakete gada laika var aizlidot nezin kur, uz jebkuru vietu Saules sistema. Raketi atrast nav iespejams. Tikpat neiespejami ka udens pilienu okeana. Tatad mus nemekles. Uzcels pieminekli… un lieta darita.
        - Jus vadaties no vakardienas zinatnes, Ernest. Zinatne attistas. Vai sen, kad ekspedicija uz Jupiteru likas fantazija? Esmu parliecinata, ka ekspedicijas dosies ari uz asteroidu joslu. Ne jau nu katra zina musu del, bet zinatnes del. .
        - Cienijama Nadjezda Petrovna, es esmu matematikis, esmu precizitates cilveks un ticu tikai skaitliem. Asteroidu josla ir divi tukstosi pravu drumstalu. Musu drumstala ir parasta, ne ar ko sevisku nav ieverojama. Kad pec varbutibas teorijas pienaks musu karta? Pec kadiem divsimt gadiem.
        - Musu kiveres ir radio. Varbut Zeme mus saklausis?. .
        - Es ciest nevaru sieviesu tiepsanos! - kliedza Reniss. - Un to sakat jus, cilveks, kas piecus gadus pavadijis kosmosa! Musu radioraiditaji dzirdami simt kilometru taluma. Lai jusu balss noklutu lidz Zemei, radioraiditaju jauda japalielina miljonu reizu. Miljonu reizu, vai jus saprotat? Vai atceraties, cik energijas patereja katrs raidijums? Kur lai nem energiju? Vai no tam desmit pussabojatajam platnem?
        - Ne, parak zemu jus novertejat cilveces iespejas. Uz Zemes kaut ko izdomas. Varbut pasi izdomasim.
        - Nezinu, ko izdomasit jus, bet es saku domat, vai man labak nenozaloties? Darit sev galu, iekam neesam parvertusies mezonos, vel esam pec cilvekiem.
        Kas zin, vai tas nebutu vlriskigak neka gaidit, neka sevi krapt.
        - Kaunieties! Jus esat vira cilveks, jusu zina ir krustdels.
        - Es diemzel neprotu sevi krapt. Es esmu matematikis un zinu, ka divreiz divi ir cetri.
        Vai tad Nadjezda Petrovna pati nezinaja, ka divreiz divi ir cetri? Bet vel stingrak vina zinaja, ka vajag ceret. Vajag ceret, citadi var pagurt un skumjas aiziet boja. Ceriba vispirms vajadziga slimniekam, ta palidz atveseloties. Bez ceribam pat kauli nesaaug.
        Vajag ceret, kaut kam nodoties, vajag izdomat darbus, ja to nav. Vajag!

7
        Viens darbs, otrs, tresais. Driz vien diena bija par isu.
        Cik laika panema saimnieciba vien! Jagatavo pusdienas, janokopjas, jamazga trauki un dranas, jalapas. Tiesa, so darbu lielako dalu paveica sieviete …
        Alges vajadzeja kopt - izkast, piebarot, izspaidit, mainit udeni, tirit. .
        Aparatus vajadzeja parbaudit un labot. Nevainojamas kosmiskas masinas bija tikai masinas. Tas laiku pa laikam bojajas.
        Roberts macijas sesas stundas diena, ka jebkurs skolnieks uz Zemes. Ta ka klase un gulamistaba atradas tai pasa virtuve, abi skolotaji klausijas, ka jauneklis gatavo stundas.
        Tad Necajeva ierosinaja uzrakstit ekspedicijas parskatu. Vinai negribejas, ka vesturei zustu vinas vira darbi.
        Atcereties piedzivojumus uz Jo bija gan tikami, gan sapigi. Vadima seja tik spilgti iezimejas uz svitraina Jupitera fona! Atraitnei gribejas raudat, nevis meklet vardus. Bet vina savaldijas. Parskatu vajadzeja uzrakstit, par Vadima darbiem vajadzeja atstat rakstu pieminekli.
        Vina nolema uzcelt ne tikai ar roku rakstitu, bet ar rokam darinatu pieminekli. Stava klinti tris metru lieliem burtiem tika iekalts sads teksts:

19 … gada 24. novembri te gajusi boja kosmosa ekspedicija «Dzordano Bruno»
        Kuga komandieris Umberto Ricioli Vecakais sturmanis Vadims Necajevs, ^
        Asteroida akmeni svara bija simtpiecdesmit reizu vieglaki neka uz Zemes, bet ne mazak cieti. Diena ar lauzni vareja izdobt tikai vienu burtu, ne vairak.
        Vajadzeja izdarit ari astronomiskus noverojumus. Sejienes debess skietama kustiba bija lielaka neka uz Zemes: ta parvietojas straujak, un nemitigi paradijas jaunas zvaigznites, jaukdamas zvaigznaju parasto rakstu.
        Tie bija citi asteroidi un daudzi - sikakie - zinatnei svesi. Roberts vienmer steidzas uz astronomijas stundu, ludza vinu drizak novietot ara, lai vins jau pirms tevoca atklatu kadu jaunu asteroidu. Pec tam vecakais Reniss aprekinaja un visparejos vilcienos noteica jauna spidekla celu.
        Pec Saules kustibas pie debesim vins jau sen bija aprekinajis vinu pasu asteroida elementus. Tad velreiz parbaudija pec planetu kustibas un pazinoja:
        - Tatad musu dzives programma ir sada. Sejienes gads ilgst piecus Zemes gadus. Orbitas slipums ir divdesmit tris gradi. Mazliet vairak neka pec gada mes skersosim asteroidu joslu, un tad saksies briesmigs meteoritu lietus. Pec tam divarpus gadus mes turpinasim celu uz ziemeliem no ekliptikas, un tad atkal bombardes meteoriti.

40
        Sarezgitak bija ar dienas un nakts mainu. Izradijas, ka asteroida diennakts ir mainiga: reizem ta ilgst vairak neka cetras stundas, reizem mazak par divam, bet rotacijas ass zime sarezgitu likni pie debesim. Acim
        redzot, tadas divainibas saistitas ar asteroida neregularo formu. Reniss pat meginaja atrisinat gruto uzdevumu: pec mainigajam diennaktim aprekinat mazas planetas formu.
        - Es butu matematiku karalis, ja atrastu vispareju atrisinajumu, - vins sacija.
        Priecajas ari Necajeva, lai gan domaja, ka tads atrisinajums nevienam nav vajadzigs.

«Galvenais, lai vins butu nodarbinats,» vina domaja. «Vajag izdomat vel kadas nodarbibas. Vajag iz- ^pmat!»
        Vina ieteica apsekot asteroidu un sastadit siku karti. Pargajienos piedalijas ari Roberts. Kaja gan vel nebija labi sadzijusi, bet zens bija iemanijies lekat uz vienas kajas. Mazais smaguma speks lava to darit, jo katrs solis ilga minutes tris. Ar zinamu iemanu pa asteroidu varetu celot pat bez kajam, ar karti no akmeniem atgruzoties. Aiz patikas Roberts veica ari sadus vingrinajumus.
        Vini uzsaka ar divdesmit lidz trisdesmit kilometru talam ekskursijam. Pec tam devas talos pargajienos ar divu stundu ilgam nakstgulam tumsajos laika posmos.
        Noskaidrojas, ka asteroidam ir savdabiga, skaut- naina bumbiera forma. Sis bumbieris bija turpat simt kilometru gars. Rakete bija gajusi boja platakaja dala, kur pievilksanas speks vislielakais. Bet izstieptaja dala tas samazinajas, un tur vareja lekt no jebkura kalna bez bailem sasisties.
        Visu triju domas saistijas ar Zemi, tapec kalnu gredam pieskira Zemes vardus: Uralu, Kaukaza, Harca, Alpu kalnaji.
        BVt vinu mazajai planetai Reniss galanti ierosinaja pieskirt Ceribas [2] vardu. («Par**godu musu brinum jaukajai dziedniecei,» vins piebilda.) Nosaukums atbilda tradicijai - mazajam planetam parasti pieskira sieviesu vardus. Un nelaimigo asteroidu ar divam balsim pret vienu nosauca Ceribas varda.
        Kalni, klintis, radzes, akmeni. Melni, zalganmelni, zalganbruni, sarkanbruni, tumspeleki un gaispeleki akmeni. .
        Biologam te nebija ko darit, hidrologs aiz garlaicibas nomirtu, toties geologam - bezgala plass darba lauks. Nadjezda Petrovna ierosinaja sastadit asteroida geologisko karti.
        Geologija viniem bija pasvesa, tacu so to no tas zinaja. Ari uz Jupitera pavadoniem petijumi tacu pamatos bija geologiski.
        - Sievietem piemit apbrinojams talants sagudrot nevajadzigas nodarbibas, - nurdeja Reniss. - Bet viriesiem prieks censties. Uz galvas tie metas udeni, zvete cits citam ar cimdiem pa degunu, sastada nevienam nevajadziga asteroida nekam nevajadzigas kartes.
        - Neviens asteroids geologiski vel nav apsekots, - iebilda Nadjezda Petrovna.
        - Un neapsekosim ari mes, tikai izdarisim daudz aplamibu..
        Reniss nurdeja arvien biezak. Vinam negribejas katru dienu stradat. Stridi reiz beidzas ar eksploziju. Par ieganstu bija gramata, viena no abam, kas bija saglabajusas uz asteroida - narodovolca Morozova piezimes. Padomju varas pirmajos gados skoleni vinu sauca par vectetinu Morozovu. Vins bija goda pionieris, ar sarkano kaklautu ieradas skolenu sanaksmes. Sarkanais kaklauts skaisti mirdzeja sirmaja pabarde.
        Pec tam kad narodovolci nogalinaja Aleksandru II, Morozovu ieslodzija cietoksni, kur vins viennica pavadija divdesmit cetrus gadus. Daudzi vina biedri nomira, beidza dzivi pasnaviba, sajuka prata. Morozovs iztureja, jo - ka pats izteicas - vina prati bijusi aiznemti ar zinatni. Cietuma vins rakstijis darbus par kimiju, fiziku, matematiku..
        So gramatu labprat lasija rakete. Darbigajiem un sabiedriskajiem cilvekiem divu gadu ilgais celojums ari skita nogurdinoss ieslodzijums, un Morozova stastijums vinus drosinaja.
        Krieviski Reniss lasija ar grutibam, bet citu gramatu
        nebija. Reiz kada vakara, nolicis enciklopediju, vins paludza «Atminas».
        - Te ir musu liktenis, - vins noteica, divdesmit lappuses pieveicis. - Viens nomirs, otrs sajuks prata, tresais pulesies parliecinat arpratigo.
        - Kapec jus saskatat tikai ciesanas? - iebilda Necajeva. - Kapec neredzat viriskibu un izturibu? Cilveks pavadijis divdesmit cetrus gadus akmens sprosta un saglabajis mozumu, uzrakstijis zinatniskus darbus, pratis nodzivot lidz savam sapnim - Oktobra revolucijai.
        Bet Reniss mala tik savu:
        - Mums ir sliktak. Tie vareja kaut ceret, ka biedri vinus kadreiz izglabs vai uzraugi kadreiz pazelos. Kaut vai vestules vini sanema divreiz gada. Bet mes, taisnibu sakot, esam jau aprakti… ^
        Ta visu vakaru Reniss zelabaini runaja, bet nakamaja diena vins neizgaja «lauku» darbos. Tiesa, vins mineja, ka sapot plecs, tacu Necajeva saprata, ka vinam gribas pavalstities ar gramatu.
        Pasai Necajevai garastavoklis bija sliktaks par sliktu. Vina nakti bija sapnojusi, ka vini nonakusi uz Zemes un Vadikam vajadzeja sagaidit, tacu vina vairs neatcerejas dela seju. Vina bija saudijusies starp laudim, tvarstijusi visus zenus aiz piedurknem. .
        Vina pamodas noraudajusies un ar saposu galvu. Ta gribejas izraudaties kadam pie krutim, dzirdet mierinajumu. Bet vajadzeja savaldities… ir Roberta del, ir ta pasa sadrumusa Renisa del.
        - Vismaz pieskatiet batiellu, - aiziedama vina noteica.
        Sis gajiens nebija veiksmigs. Vini vairs neatrada agrakas zimes, viss bija jadara no jauna, turklat vel sabojajas vinas kiveres radio, tapec nevareja dzirdet Robertu un ar zimju palidzibu tik tikko speja ar vinu sazinaties. Kad zens iegazas kada plaisa, vina nevareja to atrast. Ka par spiti uznaca ari nakts, divas stundas vina sedeja tumsa un gudroja, vai tiesam Roberts dabujis galu?
        Vini parnaca maja nogurusi, izmocijusies, bet vinus sagaidija ar dusmam: «Kur jus pazudat? Jusu vai
        nas dej man jasez needusam.» Nadjezda Petrovna gaja izspaidit alges, un izradijas, ka batiella atkal sakusi ziedet, ta pust, bus jalej ara darga valgme, jatira smirdosas kastes.
        - Labu priekszimi jus radat savam krustdelam, - aizradija Nadjezda Petrovna.
        Reniss jutas vainigs, tapec saka blaustities.
        - Viss viens! - vins kliedza. - Tik un ta mes visi te nospragsim, nosprags vins, es un jus. Es negribu sevi mocit pedejas dienas. Neesmu vairs skolnieks, man apnikusas jusu pamacibas!
        Tas bija tik rupji, ka Roberts metas aizstavet:
        - Nekliedz uz krustmati Nadju! Tu tacu pats saciji, ka esam vinai parada savu dzivibu, ka vina mus izglabusi un dziedinajusi.
        - Nu un tad? - Reniss kliedza. - Vina ir arste, dziedinat ir vinas pienakums. Arsts dziedina, skolotajs maca, drebnieks suj man uzvalku un par to sanem naudu. Es tacu nebusu vergs katram aptieknie- kam, kas man pardevis zales.
        Nu bija pacietiba gala ari Nadjezdai Petrovnai.
        - Labi, - vina sacija. - Mans pienakums jus dziedinat, bet nav mans pienakums jus apdienet. Esiet tik labs un variet pats sev pusdienas. Pats audzejiet ari batiellu. Sadalisim vanninas. Jusejas bus no pirmas lidz astonpadsmitajai. ^
        - Man prata nenak… - Reniss atcirta.
        Vins patiesi netirija kastes, bet aizgaja uz noliktavu un panema garsigako konservu bundzu. Tapat vins izdarijas ari nakamaja diena. Nadjezdas Petrovnas audzinasanas pasakumi neko nedeva. Vina ar Robertu stradaja un partika no saldudens algem, bet Reniss dzivoja kunga dzivi, mielodamies ar neaizskaramo krajumu delikatesem.
        Tad Necajeva ar vinu vairs nerunaja, pieteica oficialu boikotu.
        - Kauties ar jums es tacu nevaru, - vina sacija.
        Nadjezdai Petrovnai nebija pasai viegli izturet raksturu, un vina tisuprat aizveda Robertu tala daudzu dienu ekskursija uz asteroida vinu galu, uz Bumbier- kalna virsotni. Reiz jau vini turp bija gajusi, bet
        nebija aizgajusi, jo Roberts toreiz ludza partraukt gajienu, kamer vinam nebus sadzijusi kaja.
        Gajiens izradijas loti interesants. Bija daudz ko stastit. Bet, parnakusi maja - par maju viniem bija melna aiza ar raketes atlauzu, - Nadjezda Petrovna vispirms ieskatijas siltumnica. Astonpadsmit vanninas bija apaugusas ar pelejumu - Reniss nebija tam pieskaries. Neko darit, stridu vajadzeja turpinat.
        Nonemusi istaba kiveri, vina neka neteica Renisam. Nesasveicinajas ari Reniss. Tikai pec stundas, nolicis iesakto enciklopediju, vins krustdelam noprasija:
        - Nu ka tad ir tai Bumbierkalna galina, - vai noguri mazak?
        Roberts saspringta balsi atbildeja:
        - Krustmate Nadja nelava stastit. Vina teica, ka tas tevi neinteresejot.
        Pagaja vel viena diena saspileta nelaipniba. Nadjezda Petrovna visu laiku sev jautaja, vai vina rikojas pareizi. Lai jau vins slinko. Tas tomer labak neka strideties.
        Pret vakaru (pec Zemes laika), kad Roberts bija izgajis vel pabarot alges un lielie palikusi vieni, Reniss, griestos skatidamies, uzsaka:
        - Vai tas ir labi - krustdelu noskanot pret tevoci? Vai pati jus esat bez grekiem? Es tacu neprasu, lai jus, zenam dzirdot, uzskaititu visus savus trukumus, visu, ko esat aizmirsusi un stundas jaukusi.
        Nadjezda Petrovna apvaldija smaidu. Vina saprata, ka Reniss kapitule, atzist savu vainu, tikai negrib to darit publiski, to neatlauj viriesa patmiliba.
        So patmilibu saudzedama, vina, sagaidijusi Robertu parnakam, sacija:
        - Ernest, rit mes atkal iesim uz Bumbieri. Instrumenti ir smagi un neerti. Vai jus nevaretu mus pavadit kaut vai lidz kalna pakajei?
        - Neesmu vargaks par jums, uzkapsu ari lidz kalna galam, - noruca Reniss.

«Kapec vins tik atri padevas?» Necajeva pati sev jautaja. «Kas zin, vai nepadevas tapec, ka nebija par ko cinities? Taisnibu sakot, ko vins aizstaveja? Savas tiesibas valaties uz gridas, parlasit vienu un to pasu
        gramatu, nemitigi domat par savu nelaimigo likteni? Tad jau labak izklaideties, aiziet uz kalniem.»
        Roberts gan neka nesaprata un ar rugtumu aizradija
        Necajevai:
        - Jus, krustmat Nadja, neesat stingrs cilveks. Ja jau reiz boikotu pieteicat, vajadzeja izturet raksturu.
        Necajeva vinam ka mazam bernam noglaudija galvu:
        - Soreiz nevajadzeja, mans milais.

9
        Katrs stasts par asteroidiem sakas ar skaitlu virkni, ar geometrisko progresiju:

90 91 92 93 94 95 96

1 Zi l | Zt (Zi f 1 ••
        vai ari:

1, 2, 4, 8, 16, 32, 64. .
        Sie skaitli kaut kadu iemeslu del ir proporcionali attalumam no Merkurija orbitas lidz citam planetam - lidz Venerai, Zemei, Marsam utt.
        Ka radusies sada likumsakariba - nav zinams. Visticamak, ka ta saistita ar planetu veidosanas procesu. Bet so skaitlu virkni astronomi pazist jau kops XVIII gadsimta. Tad pat tika ari atzimets, ka viena skaitla trukst. Marsam atbilst attalums 22, Jupiteram - 24, bet attaluma 23 planetas trukst. Un kads gandarijums bija zinatniekiem, kad sada planeta atradas 1801. gada 1. janvari! To nosauca par Cereru.
        Bet tad sakas vilsanas un juceklis.
        Cerera izradijas loti miniatura, daudz mazaka par Menesi. Pie tam gadu velak tada pasa attaluma no Saules uzgaja vel vienu mazu planetinu - Palladu.
        Tad sekoja vairakas planetas pec kartas. XX gadsimta beigas jau pazina tukstosiem mazo planetu, citu par citu mazaku. Tika izteikti minejumi, ka tai pasa rajona ir simtiem tukstosi neatklatu lidojosu kalnu un klinsu.
        Kapec vienas planetas vieta bija simtiem tukstosu?
        Pirmie atklajeji domaja, ka vaina meklejama kada kosmiska katastrofa. Sakuma bijusi viena liela planeta (pec citu domam - kometa), kas laika gaita sairusi.
        Kapec planeta bija sairusi? Lieki minet visas hipotezes. Zinatne iesaknojusies sada hipoteze.
        Kadreiz eksistejusi planeta (tai dots pat nosaukums - Faetons) no atras griesanas sairusi. Ja musu Zeme grieztos septinpadsmit reizu atrak, ari ta sairtu. Faetons bijis mazaks, un mazaks bijis ari atrums, kas izraisijis katastrofu. Vispirms nolobijusies cieta garoza uz ekvatora, planeta kluvusi vieglaka, samazinajies gravitacijas speks, un sadrupsana norisinajusies straujak. Ta pamazam viss Faetons sairis gabalos. Sie gabali sadurdamies turpinajusi dalities, salas saskaldijusas atseviskos kalnos, kalni - klintis, klintis - akmenos. Dazi gabali saduroties aiztraukusi sanus Saules virziena. Ar laiku Faetons piekaisijis ar putekliem visu Saules sistemu. Iespejams, ka visi uz Zemes kritosie meteoriti ir boja gajusas planetas drumstalas.
        Tris katastrofas upuri pagaidam bija vienigie cilveki, kas vareja noskaidrot asteroidu izcelsanas noslepumu. Vinu noverojumiem butu neizsakama vertiba … ja vini atgrieztos uz Zemes.
        Meteoriti pec sava sastava iedalami dzelzs, dzelzs un akmens un akmens meteoritos. Dzelzs meteoriti ir no tiras dzelzs ar nikela piejaukumu, akmens meteoriti sastav galvenokart no mineraliem - olivina un pi- roksena, kas uz Zemes veidojas tikai lielos dzilumos, zem cietas garozas. Zinatnieki bija tais ieskatos, ka dzelzs meteoriti dzimusi, Faetona kodola, bet akmens meteoriti radusies tuvak Faetona virsmai.
        Akmens meteoritiem raksturigi ir nelieli zirnisi un graudini - hondras, it ka atdzisusa kausejuma bumbinas. Viss Ceribas asteroids sastaveja no hondras ieziem; acim redzot, tas veidojies no Faetona augsejiem slaniem. Bet Bumbierkalna tuvuma izzuda pat hondras, sejienes iezi atgadinaja Zemes bazaltu.
        - Te bijusi cieta garoza, - apgalvoja Reniss pirmaja ekskursija. - Bet Bumbiera virsotne izlauzusies virspuse.
        Tapec tik nozimiga bija gruta kapsana saja trisdesmit kilometru augstaja kalna.
        Divi stundas lecienos, divi stundas atputas kalna pakaje tumsa. Tad sakas kapsana kalna, lecieni no klints uz klinti pari liclocu plaisam, ar noluku sauraki vai plataki lecieni, kad katru mirkli draudeja briesmas iegazties kada plaisa, kad, ar visu kermeni lokoties, japievelk sev klat kajas, lai inerce tevi parnestu otra mala.
        - Briesmigi atgadina vulkanu, - puscela ieminejas Necajeva. - Atceros, Robert, uz Ganimeda mes redzejam tadus pasus sastingusus lavas paugurus.
        Vini bija loti nogurusi un pat priecajas, kad norieteja Saule. Te, cauri Bumbierkalnam, gaja ekvators, tadel Saule nogrima aiz horizonta ka akmens. Nakts iestajas viena mirkli. Celinieki apmetas pirmaja klinsu plaisa, kas pagadijas, un aizmiga uz divam stundam. Vinos jau saka veidoties asteroida dzives ritms.
        Ta vini, kalna kapjot, «parnaksnoja» divas reizes un atkal devas augsup. Kalns kluva arvien stavaks, kapsana grutaka, bet atteikties neviens nedomaja. Katrs alpinists, katrs turists sapratis Necajevu un Robertu. Kalnu virsotnem piemit sava pievilciba. Cilveks ir dzimis dabas valdnieks, tam patik raudzities uz dabu no augsas, midit kajam nedzivos akmenus.
        Kalna gals jau tuvu, pavisam lidzas. Pedeja piepule, pedejais leciens - un cilveki stav pasa kalna gala.
        Viss asteroids viniem pie kajam. Milzigs akmens kugis peld zvaigznu okeana. Pie horizonta zvaigznes birst ka smiltis. Ta vien skiet, ka asteroids ar savu apalo prieksgalu skel dzirkstelainus udenus. Roberts sajusma iesaucas:
        - Ei, planeta, klausi manu komandu! Virziens no Saules pa labi. Pilna gaita uz prieksu!
        Saules apgaismota puse spideja ka Meness pie Zemes debesim. Tumsa puse ka drums siluets virzijas uz zvaigznem. Interesanti bija verot terminatoru - robezu starp gaismu un enu. Tapat ka uz Meness, apgaismota puse izskatijas loti plakana, bet ena izcela katru pauguru, pakalnus parverta asos izcilnos, klintis,
        smailes. Tie pazibeja tikai uz paris mirkliem un atkal nozuda, tos aprija enas melna mele.
        Sieviete un pusaudzis sedeja uz ieapalas kores, kajas par tukstos metru dzilu bezdibeni parkarusi. Augstumi vinus vairs nebiedeja. Apaksa bija lidzenums, ari ieapals. Tas atgadinaja milzigu vulkana krateri. Uz Zemes tadu vulkanu tagad nav, bet kadreiz bijusi. Tos sauc par kalderiem. Piemeram, Kamcatkas Petro- pavlovska uzcelta uz tada kaldera malam. Tagad so kalderu appludinajis okeans, un izveidojies apals licis, lieliska stavvieta kugiem.
        Necajeva bija bijusi Kamcatka, un vinai uzreiz iesavas prata sis salidzinajums.
«Ena ka paisums jau iela- vijusies lici, un melnais udens kapj arvien augstak,» vina domaja. «Sim licim ir divains sirds apveids. Sirds piepludusi ar melnam asinim. Melnu asinu tacu nav, tas nav asinis, bet skumjas. Skumjam parpludusi sirds. Apveidi nemainas, jo klinsu strele vidu ir augsta. Uz tas es uzceltu pilsetu.»
        Un peksni arkartigi skaidri vina ieraudzija it ka pilsetu: sturainus kvartalus, laukumus, lokveida un radialas ielas un celus, kas liclociem aizvijas kalnos.
        Savam acim neticedama, vina bridi veroja so paradibu. Tad ena parvietojas un aizsedza pilsetu.

10
        Melnas Sirds pilseta ta ari palika tikai ka pasakaina miraza, apburta regu pilseta. Ta paradijas uz mirkli pirms Saules rieta un mirkli pec lekta, kad Saule bija zemu un meta seviski garas enas. Tikai uz britinu! Tad apburta pilseta atkal pagaisa, kluva neredzama, paslepas no zinkaro acim.
        Kad cilveki nokapa kaldera, tiem uzreiz neizdevas atrast sirdsveida lica klinsu streli. Vienam no viniem vajadzeja - un to uzticeja Robertam - kapt atpakal kalna kore un no turienes paradit virzienu.
        Tads pats paradokss gadas ari Zemes tuksnesos. Gaisa loti labi saredzami cietoksna apveidi - valni, kvartali, ielas. Bet, kad cilveks nonacis zeme, nekas
        nav atrodams. Ielu linijas pazudusas, tas apslepj pauguri, barhani, salskoku krumi un visvisadu krasu mals. Un aiz kokiem neredz meza.
        Ar Roberta palidzibu pieaugusie uzgaja «pilsetu», bet ari tas neko nelidzeja. .
        Lezeni paaugstinajumi, garenas ieplakas, skietami gravji bija viss, ko izdevas saskatit. Vulkaniskie pelni klaja kvartalus, vulkaniskie pelni uz braucamajiem celiem. Nekadu drupu, nekadu pazimju, ka te varejusi but kadi pagrabi, pamati var udens notekas. Neka nedeva ari izrakumi - pelni un tufs, tufs un pelni, nekadu dzivibas zimju, pat nekadu atkritumu. .
        - Varbut pilseta ir tikai skitums? - pratoja Nadjezda Petrovna. - Varbut visas sis linijas un pauguri - tikai dabas rotala?
        Bet Reniss apgalvoja: «Te notikusi meteoritiska sadedesana.» Sadu terminu vins bija izdomajis pats. Zemes geologi par sadedesanu sauc iezu sadrupsanu veja, udens, aukstuma un karstuma, augu un dzivnieku iedarbiba. Uz asteroida nebija ne veja, ne udens, ne dzivibas, bet to nepartraukti knabaja meteoriti. Uz Meness katrs meteorits drupina akmenus, tos parversdams puteklos. Makonitis lenam nosezas uz virsmas. Lai aizbegtu no Meness izplatijuma, jaattista 2,4 kilometri liels atrums sekunde. Retam puteklitim tas var izdoties. Turpreti atrausanas atrums no asteroida bija tikai 60 metru sekunde. Te pec trieciena palika rets puteklitis, vairums aizlidoja. Tadejadi sikie meteoriti pamazam sakapajusi asteroida virsmu. Jau kops senseniem laikiem sikie meteoriti aprijusi pilsetas drupas, visu augsni un augsnes apakskartu, pat pazemes buves. Bet, ta ka iznicinasana notikusi vienmerigi, tad kvartalu vieta izveidojusies pakalni. Meteoriti noskrapstijusi majas lidz ar pagrabiem, pilseta pazudusi, bet pedas palikusas.
        - Es neticu, ka ta bijusi pilseta, - pretojas Necajeva. - Tas skiet pat divaini. Vai var tik neticami sagadities: reiz bijusi civilizacija, cilveki uzcelusi pilsetas, un taisni tai bridi centrbedzes speks saraustijis planetu gabalos?
        - Bet varbut sagadisanas nav nejausa, - iebilda
        Reniss, - un Faetona iedzivotaji pasi saraustija savu planetu, kad prata to izdarit.
        Nadjezda Petrovna sasuta:
        - Kapec? Kas par mulkibam! Tik augstas tehnikas laikmeta cilvekiem jabut gudrakiem. Un tad, ja jau nu kaut kas tads bija sacies, vini vareja parcelties uz Marsu vai Zemi..
        Reniss miklaini nosmineja:
        - Mila Nadja, par Visumu jus spriezat ka ista mezone. Varbut vini - Faetona iemitnieki - nedomaja, ka tiem jaglabjas? Varbut Visumu vini jau bija izdibinajusi, atminejusi visus noslepumus, istenojusi visas velesanas, un vini vareja secinat, ka dzivei nav jegas, ka nav neka cita, ka vien parmeribas un garlaiciba. Vai nesaprotat? Vai jums nekad nav garlaicigi, nekad nav gribejies aizmigt un nepamosties?
        Necajeva paraustija plecus. «Poze!» vina sevi nodomaja. Bet skali sacija:
        - Tadam noskanam nevajag lauties. Nevajag!

11
        Meteoritu bombardesana sakas ar dardosu bukski, pat kabines sienas nodrebeja. Tad skaneja sika ribi- nasana un atkal bukski. Agrak tadi netika dzirdeti.
        Mazo planetu gredzens ir saurs, un tas atrodas apmeram tada pasa plakne ka Zemes orbita. Tomer asteroida Ceriba orbitas atskiras no sis plaknes un divas reizes to skersoja. Nupat vareja gaidit, ka Ceriba skersos so plakni pirmo reizi.
        Lidz sim asteroids celoja no meteoritiem samera briva telpa. Bet nu tas devas ieksa pasa meteoritu druzma.
        Cilveki uz asteroida bija nodzivojusi vairak neka gadu. Sai laika nejausi meteoriti tikai tris reizes bija trapijusi pusvaditaju platnes, sabojajusi tikai vienu algu vanninu. Bet nu viena nakti pagalam bija cetras vanninas, un, kad Nadjezda Petrovna pasniedzas pec batiellas, piektajai vanninai izsita caurumu vinas acu prieksa.
        Divas stundas velak Reniss parnaca bals, spiezdams ciet caurumu skafandra. Vins paskatijas no aizas un ieraudzija lidzenuma pacelamies puteklu stabus. Labi gan, ka skafandra caurumi pasi atri aizvilkas ciet.
        Meteoritu apsaude bija iedzinusi laudis pazeme. No talajiem pargajieniem vajadzeja atteikties. Visi tris izgaja no telpas tikai vislielakaja nepieciesamiba, ieverojot piesardzibu, ko Reniss nosauca par statistisku.
        Asteroids krustoja mazo planetu gredzenu no dienvidiem uz ziemeliem, un vairums meteoritu krita ziemelu puse. Ceribas gaita bija lenaka neka citiem asteroidiem, tapec meteoriti panaca vinu biezak un tie krita no rietumiem. Tas nozimeja, ka samera bistamakas ir rieta stundas, jo visas planetas rinko ap Sauli no rietumiem uz austrumiem.
        Kadreiz Leningradas blokades laika ielas bija uzraksti: «Si vieta apsaudes laika bistama». Ta ari asteroidu iemitnieki atzimeja bistamos virzienus. Vini iznaca augsa tikai ritausma, rapoja gar ziemelrietumu sienu, aizsargadamies ar smagu vairogu - raketes atluzuso gabalu. Bet tas visas bija «statistiskas» piesardzibas. Nomaldijies meteorits vareja atlidot ritausma no dienvidrietumiem un trapit vairogu no apaksas. Izvadidami dezurantu, parejie divi nekad nezinaja, vai treso sagaidis dzivu.
        Dezuras vini devas pec kartas. Reniss varbut biezak par citiem. Ar visiem saviem trukumiem glevulis vins tomer nebija.

12
        Piecus menesus turpinajas piespiesta bezdarbiba. Tad apsaude parvietojas uz dienvidu puslodi, saka pierimt un tad norima pavisam. Uz labu laimi palaujoties, atkal vareja iziet ara.
        Tika atsakti astronomiskie noverojumi, pieminekla celsana boja gajusajiem un karsu sastadisana. Reniss gan nurdedams ari piedalijas darbos. Ar kaut ko tacu vajadzeja nodarboties.
        Atkal pec pusgada partraukuma visi tris devas uz Melnas Sirds pilsetu.
        Kadreizejais vulkans bija pamatigi cietis no meteoritiem. Vulkana nogazes bija vienos dobumos, taisni ka pec bombardejuma. Bedres bija izrautas gan kal- dera, gan kadreizeja lica dibena, gan apburtas pilsetas centra.
        Ar sevisku interesi cilveki veroja bedres. Te bija izveidojusies grunts karjeri, meteorits it ka bija veicis
        izrakumus.
        Bet ari dziluma bija saskatami tie pasi vulkaniskie pelni. Pelnu kartas, pelni lidz pasam dibenam, ko sedza nekustiga ena gluzi ka tintes palts.
        - Tur ir durvis! - iesaucas Roberts, ciesi verodams kadu enu.
        Tad ari pieaugusie, kas nebija tik redzigi, pamanija, ka sai enai ir parak precizs apveids. Patiesi, kaut kas lidzigs arkai. Vai tiesam arka? Diez vai! Bet ja nu'ta ir arka. .
        Pec mirkla visi tris bija bedre. Smalkie pelni slideja no kaju apaksas cauruma. Viniem paveras noslepumains gaitenis, taluma pilnigi melns.
        Vajadzeja iedegt kiveru lukturisus. Blavie, iedzeltenie stari izcela no tumsas kadu pazemes galeriju. Vai ta bija maksliga vai dabiska? Vai si eja vareja but izkauseta? Bet kas to butu kausejis? Vai lava? Diezin vai lavas tecejums vareja but tik taisns.
        Nav saubu, nav saubu - te stradajusas sapratigas butnes.
        Sirds Necajevai puksteja parsitieniem. Tulit atklasies kads svarigs noslepums. Ko vini ieraudzis? Faetona iemitnieku majokli? Vai visu, pat uz Zemes nepazistamu, zinatnu macibu gramatu kratuvi? Varbut ieraudzis marmora plaksnes iecirstas hronikas, siku katastrofas vesturi, akmens vai kinorakstus viniem, talajiem atcelotajiem? Varbut kadas varenas masinas, vislabak, ja butu radioraiditajs, kas varetu noraidit signalus milajai Zemei?
        Minet nevajadzeja ilgi. Gaitenis nobeidzas ar kapnem, aiz tam bija durvju aile. No engem norautas durvis bija nomestas zeme. Tris stari iecirtas tumsaja
        telpa, slideja pa zemajiem akmens plauktiem, kas bija pilni ar metala loksnu kaudzitem. .
        Kas tas par loksnem un kadam nolukam? Loksnes iedobtas kaut kadas rutinas. Dzeltens metals. Vai nav misins?
        - Tas tacu ir zelts! - iekliedzas Reniss. - Velns paravis, cik daudz zelta! - Vins grozija galvu uz visam pusem, lukturisa stars saudijas pa loksnem, tikai pa loksnem, pa loksnem vien … - Velns paravis! Tie laikam te glabajusi zelta krajumus! Nu mes esam bagatnieki un miljonari, miljardieri, visbagatakie cilveki pasaule! Vai dzirdat, Nadjezda Petrovna, visbagatakie!
        Bet Necajevai acis bija pilnas asaru. Izvilkusi roku no piedurknes, vina gramstijas pa iekskabatam, mekleja mutautinu. Necajeva snuksteja, kodija lupas, bet neka nevareja sevi valdit. Parak liela bija vilsanas. Nekadu ceribu glabties! Milzigi daudz nevajadzigas naudas - uz Faetona zelts laikam bijusi nauda, - par kuru nevar nopirkt nevienu elpas vilcienu, pat kriksiti maizes, pat vienu dzives mirkli…

13
        - Nauda - visas malas nauda, - svetlaime skandinaja Reniss. - Grams zelta - visas malas grams zelta. Zelts - tas ir skaitlis vistiraka veida, tas ir materializets skaitlis, ilgas, kuram ir svars. Ko vertas visas jusu runas, Nadja? Jus centaties iestastit, ka kapitalisms lemts boja ejai, un te nu, ludzu, ir - ko mes redzam kosmosa? Kapitalu. Zelta krajumus.
        - Faetona piemers neka nepierada, - pretojas Necajeva. - Kapitalisms ir parasta vestures stadija, ar kuru mes sastapsimies uz daudzam planetam. Zelts neko vel nepierada. Zelts bus vajadzigs ari komunisma. Tas vareja but laboratorijas aparatiem sagatavotas loksnes. Bet vel ticamak, ka sejienes sabiedriba bijusi lidziga senas Egiptes vai Peru sabiedribai. Prieks dzelzs un bronzas laikmetiem tautas talu pardzivojusas zelta laikmetu. Taja zelts ir bijis nevis
        maksasanas lidzeklis, bet vienkarsi metals. Es domaju, ka uz Faetona pirms katastrofas bijis zelta laikmets.
        Bet Robertam dzima sava teorija - viszinatniskaka un visfantastiskaka. Roberts bija tais domas, ka uz Faetona mitusi talo zvaigznu brauceji, kas te iekartojusi kosmisko remontstaciju, ieguvusi metalus, ka ari zeltu: nerusejosu, skaistu, higienisku materialu mebelem, traukiem, aparatiem, skerssienam, mazgajamam iericem un kanalizacijas caurulem.
        - Kosmosa celotaji nebutu kalusies akmenos, pazemes telpas tie butu izdedzinajusi vai izurbusi, - pratoja vecakais Reniss.
        Roberts samulsis apklusa, bet Necajeva pateica atbildi prieksa:
        - Vini vareja izmantot kadu vecu alu.
        Tacu pati tulit ari iebilda:
        - Bet pilseta? Pilseta ar kvartaliem lica krastos? Kadel kosmosa celotajiem vajadzeja kvartalus?
        - Egiptiesi savas pilsetas cela pie upem. Tas bija upju laikmets vesture, - atgadinaja Reniss.
        - Bet senas Kretas iedzivotaji?
        Vini stridejas. Petija zeltu. Taustija zelta loksnes, mekleja instrumentus, atkal stridejas. Tikai viena zina domas sakrita: meklejumi jaturpina. Jabut vel citam telpam. Vini izklaudzinaja sienas, parcilaja zelta loksnes, izklaudzinaja gridu. Kada kakta dobji atbalsojas. Tai vieta vini saka cirst sienu. Beidzot paveras sprauga, un gaiteni pirmais iespraucas Roberts. Atkal tumsa, akmenu aizgruvumi, likumi. Beidzot strupcels. Bet kas ir tur, aiz ciesas sienas?
        Renisam regojas jaunas zelta loksnu pakas, tirradnu kaudzes, dargakmenu lades - vertibas, vertibas, nauda, nauda un atkal nauda.
        Necajeva iedomajas, ka te vareja but Faetona valdnieka kapenes, lidzigi noslepumainajam Tutanhamona kapenem. Valdnieka kroni, aproces, zelta vairogi un brunas, rakstainu trauku kaudzes, smags sarkofags un faetoniesa sejas maska (vai tiem bijis cilveku izskats?). Vina iedomajas ari jaunas sievas noliktu puku puskiti (lauku pukes bija ielikusi Tutanhamonam lidzi vina laulata draudzene). Bet galvenais - zimejumi,
        zimejumi, zimejumi. Tajos atainota faetoniesu ikdienas dzive: faetoniesi apstrada tirumus, sej, iegust un kause zeltu, izlej kiveres un brunas. .
        Bet Robertam radijas daudz vilinosakas ainas: astronautu noliktava un darbnica. Gramatas - vesela biblioteka, uz Zemes nepazistamu zinibu kratuve, ierices, aparati, kas ari uz Zemes nepazistami. Un pasa kakta - neliels, trisvietigs planetu kosmoplans ar neparastu dzineju. Vini iesezas visi tris, Roberts nospiez pogu un - virziena uz Zemi, pilna gaita uz prieksu!
        Reniss ar traku niknumu cirta akmens sienu, un tikai tad, kad rokas bija nobraztas lidz asinim, vins bija ar mieru atdot lauzni krustdelam. Kad vini abi guleja, akmeni cirta Necajeva. Bet tad lauznis saka sisties cauri. Redzet neka nevareja. Prieksa tumsa. Vel viens sitiens. Akmeni sakustejas. Vini gruda visi reize. Klints lenam pavirzijas un viegli ieslideja melna tuksuma. Vini ieraudzija. . zvaigznotas debesis. Mazais Lacis no sava kausina leja tumsu Liela Laca pamatigaja kausa. Tika liets tapat ka prieks tukstosiem gadu. Tika smelts un liets tuksums tuksuma.
        Planeta bija saskelusies taisni te - skersam ejai. Otru telpu bija aiznesusi cita asteroida dala. Nav zinams, kura. Ta vareja but jebkura no diviem tukstosiem asteroidu. Ko tas isti bija aiznesis lidzi?
        Pec Renisa domam, zelta krajumus.
        Vai ari Faetona valdnieka kapeni, ka domaja Necajeva. -
        Vai ari starpzvaigznu klejotaju apmetni.
        Asteroida tris iemitnieki izvirzija tris teorijas, kas vel sodien pastav zinatne. Ja jus ieskatisities Faetona konferences protokolos, jus tur atradisit gan starpzvaigznu teoriju, gan zelta laikmeta teoriju, gan naudas kapitalisma teoriju. Lasitajs pec patikas var izveleties jebkuru no tam.
        Japiebilst, ka esam aizsteigusies prieksa. Tas viss notika daudz velak. Asteroida iemitnieki otrreiz pardzivoja vilsanos, gan vairs ne tik rugtu, jo tad jau bija pamirdzejusi kada ceriba.
        Zaudejis rokas, cilveks var aizrauties ar matematiku vai literaturu, vai pat iemacities ar kajam zimet. Vins aizmirsisies … tacu nekad neaizmirsis savu nelaimi. Ikdienas sikumi katru bridi vinam atgadinas: «Reiz tev bija rokas, tagad vairs nav. Slikti tev ir, sliktak neka citiem.»
        Cietoksni ieslodzitais - par to sava gramata pastastijis Morozovs - var izdomat sev nodarbibas: vins var saceret dzejolus vai zinatniskus traktatus, no maizes lipinat saha figuras vai ar drupatam barot peles. Reizem vins var aizmirsties. . Bet vajag tik pacelt galvu - cietums atkal sevi atgadina. Ieslodzitais nekadi nemitesies domat par brivibu, sapnot par brivibu, ceret, ka cietumsargi iezelosies vai nobisies, ka vinu var atbrivot biedri vai gadijums.. ieslodzitais nekad nemitesies gudrot un apsvert visneticamakas begsanas iespejas.
        Asteroida gustekni vareja sev izdomat nodarbibas, iedzilinaties tajas, aizmirsties.. bet, ka vini ir gustekni, to vini nevareja aizmirst nevienu stundu. Sapnos viniem biezi radijas Zeme, ta radijas pat Robertam, kas Zemi atcerejas loti miglaini. Vel biezak sapnos radijas glabsanas: ka vini iziet no aizas, un rau - pie apvarsna raketes liesma. Nevarigs cilveks sliecas uz manticibu. Pec tadiem sapniem Necajeva vairakas dienas gaidija uz glabsanos, biezi vien raudzijas debesis, katrs mazakais troksnis lika vinai trukties augsa un gaidit laimes pilno saucienu: «Pie apvarsna rakete!»
        Par begsanu nebija ko sapnot. Izplatijums tureja vinus ciesak neka muri un sargi. Lai uzbuvetu starpplanetu kugi, bija vajadzigas Zemes rupnicas. Starpplanetu plostus un laivas neviens vel nav izgudrojis. Ka par sevi lai aizlaiz zinu uz Zemi? Par to vini domaja nemitigi.
        Radioraiditaji vinu kiveres vislabakaja gadijuma darbojas tikai simt kilometru taluma. Varbut pastiprinat skanu? Tam nolukam vajadziga energija, bet energija bija lidz ar nagiem - dazas saglabajusas Saules
        baterijas. Sagadat vel pusvaditajus? Tam nolukam vajadziga energija, pusvaditaji jaizkause no kalnu ieziem un jaatjauno. Varbut uzcelt nebijusu antenu? Trukst stieples, trukst metala un energijas, lai to izkausetu, trukst skabekla, oglu, trukst zinasanu … Visas grutibas tika parcilatas desmitiem reizu jau pirmaja. nedela pec katastrofas.
        Neticamo atklajumu Necajeva uznema ka ceribu signalu. Pa gaiteni iedama, vina ilgojas: «Ak, kaut te butu radioraiditajs!» Bet glabeja radio vieta - nevajadziga zelta kaudzes. Par so zeltu daudz ko vareja nopirkt uz Zemes kapitala valstis. Bet pamegini tikt lidz tam! Ari uz Faetona laikam jau daudz ko vareja nopirkt, bet Faetons bija sairis gabalos.
        Reniss skita pavisam aizmirsis, ka Zeme nav sasniedzama. Vins ar labpatiku merija loksnes un skali rekinaja:
        - Divus metrus gars, vienu metru plats, katras loksnes cena - savi divdesmit tukstosi dolaru. Esmu parliecinats, ka ari te no loksnem kaltas monetas. Ne velti loksnes iedobtas rutinas: ta vieglak sagriezt. Katra rutina - naudas gabals apmeram dolara vertiba. Par pusloksni mes ar tevi, Robert, nopirksim lielisku masinu, par desmit loksnem - pieklajigu majinu, par simt - jahtu un dosimies pasaules celojuma. Nopirksim Vidusjuras krasta ari villu vai kadu muizu. Vai tu maz zini, cik te daudz loksnu ir? Pari par divdesmit cetriem tukstosiem. Pasmaidiet, Nadjezda Petrovna! Tagad jus esat visbagataka ligava pasaule. .
        - Kam man zelts? - Necajeva rugti pasmaidija. - Tas man nepalidzes tikt atpakal uz Zemi.
        Reniss paraustija plecus.
        - Jus esat nelaimigs cilveks, dama ar principiem! Vai tiesam jums trukst izteles? Paskatieties uz sim loksnem ta labi verigi. Tur ir dabiskas udeladas kazoks, tur ir auskari, kaklarota, tur skaistas mebeles, perlamutra viskozes bluzite. Jums tacu patik gliti gerbties?
        - Patika, - noputas Necajeva. - Kad iepazinos ar Vadimu, man par pleciem bija perlamutra viskozes
        sallite un galva dzeltens pienenu vainadzins. Bet kapec sevi satraukt? Rakete no sa zelta nav uzbuvejama.
        Un tomer izradijas, ka zelts var but noderigs. To gan nogida nevis Reniss vai Necajeva, bet Roberts, vel nesenais puikins. Vinam varbut bija vieglak nogist - vins tacu zinaja mazak neka lielie, miglainak vins apzinajas grutibas, vairak uzdeva naivus jautajumus.
        Tovakar vini skali lasija enciklopediju. Uz asteroida bija ari tada aizrausanas. Lasits tika no vietas: par Belgijas galveno ostu Antverpeni, par mitisko milzi Anteju, kas nebija uzvarams, kamer vien vins stingri staveja uz zemes; par spalvaino sugas antenzivtinam un ari par radioantenam. Rakstu par antenam nelasija pirmo reizi - tas bija radiotehnisko zinu galvenais avots. Sejums ar burtu «R» katastrofa tacu bija gajis boja.
        Bet, kad Nadjezda Petrovna lasija, ka I par antenu var noderet katrs stravas vaditajs kermenis,l Roberts iejautajas:
        - Krustmate Nadja, bet vai antenu nevar pagatavot no zelta? Zelts tacu ir labs vaditajs, vai ne?
        - Pagatavot jau var, bet jegas nebus, - Necajevas vieta atbildeja Reniss. - Nekada antena jums nepalidzes sazinaties ar Zemi. Tas sverts un cilats atliku likam.

/Pec desmit minutem tai pasa raksta vini izlasija, ka radioteleskopu paraboliskajam antenam virzienu koeficients ir desmitos tukstosos. Tadas antenas parvers radiovilnus sauros staros. Stars klust desmitiem tukstosu reizu koncentretaks, specigaks, un tas sniedz talak neka radiovilnis./
        - Vai dzirdi, krusttev, - desmitiem tukstosu reizu! - iesaucas Roberts. - Vai tiesam tas nesasniegs Zemi?
        - Nesasniegs, - noteica Reniss, sevi apsveris. - Labaka gadijuma mes uztversim kadu specigu radiostaciju.
        - Mes dzirdesim Zemi? - Necajeva pat pietrukas kajas. - Mes dzirdesim Zemi? Un jus par to runajat tik vienaldzigi?
        Reniss skatijas griestos, kustinaja lupas un sevi kaut ko rekinaja.
        - Tik un ta jegas nebus, - vins atkartoja. - Automatisku, paskustigu radioteleskopu jus nemacesit uztaisit. Vajadzes taisit nekustigu, pret zenitu verstu. Jums vajadzes gaidit, kamer Zeme nonak zenita, lai dzirdetu kadus fragmentus tris cetras minutes diennakti. Janem vera ari asteroida ass slipums. Tadel Zeme pilnu gadu neatrodas zenita. Musu gads ilgst piecus Zemes gadus, no kuriem cetrus gadus jusu teleskops vispar nedarbosies.
        - Ernest, Ernest! Ka jus varat but tik nejutigs? Vai tiesam jus pats neilgojaties dzirdet Zemi? Lai butu tris minutes, lai butu gads! Mes uztaisisim piecus teleskopus dazadiem slipumiem.
        - Bet es neesmu ar mieru teret zeltu sai mulkigaja pasakuma, - sakaitinats partrauca Reniss. - Atlidos rakete, bet zeltu busim izsvaidijusi, sagraizijusi, un to vajadzes pamest te..
        - Ak ta, jums zelta zel? - Necajevas balsi skaneja izbrins un nicinajums. - Bet tur ir ari mana dala.
        - Savu, ludzu, varat nemt.
        - Ari manu, - piebilda Roberts.
        - Zena tiesu neaiztieciet! Vins nav pilngadigs. Es esmu vina aizbildnis.
        - Ceru, ka jus neatteiksities sagatavot teleskopa aprekinus, - vesi noteica Necajeva. - Sagatavojiet ari Zemes kustibas tabulas. Es jums samaksasu … pec profesora algu likmes.

15
        Parastais optiskais teleskops domats gaismas staru sakoposanai no liela laukuma. Fokusa stari summejas, zvaigznu gaisma klust spozaka.
        Radioteleskops domats radiovilnu sakoposanai no liela laukuma un to ievirzisanai viena punkta - fokusa. Fokusa vilni summejas, radioskana klust skalaka.
        Teleskops sakopo gaismu ar paraboliska spogula
        (vai lecas) palidzibu. Radioteleskops savac radiovilnus ar paraboliskas antenas palidzibu./
        Asteroida gustekniem gruti bija uzbuvet precizu parabolu, bet paliga naca smaguma speks. Parasta aukla, kas nokarajas aiz pasas smaguma, veido kedes liniju. Ja izliekums nav liels, tad kedes linija maz atskiras no parabolas.
        Ka teleskopam, ta radioteleskopam ir viens un tas pats likums: izliekums nedrikst atskirties no parabolas vairak par vienu astoto dalu no vilna garuma. Optiskais teleskops domats gaismas vilniem, kuru garums ir mazaks par mikronu. Pagatavot teleskopa spoguli ir neiedomajams darbs, tadus spogulus slipe gadiem. Radioteleskops uztver metru garus vilnus, novirzes nedrikst but pari desmit centimetriem. Te nekas nav slipejams, teleskopu var uztaisit no stieplu tikla, lai tikai tikla acs nebutu lielaka par desmit centimetriem |
        'Nevajag pat katra zina gatavot stiepli. Reniss ierosinaja pagatavot teleskopu no zelta sloksnem, novietojot tas ik pa desmit centimetriem/
        No diviem virtuves naziem Roberts uztaisija milzigas skeres, ar ko zelta loksnes sagriezt sloksnites. Darbs bija nogurdinoss. Zelts te svera mazak neka uz Zemes, bet mikstaks nebija it nemaz. Sloksnites tika savienotas diezgan vienkarsi - galus atlieca un saplacinaja ar parastu amurinu. Tad milzigi garo sloksni salocija un nogadaja vieta. Sloksni nostiprinaja … un gaja pec nakamas.
        Radioteleskopu cela sesu kilometru attaluma no Melnas Sirds pilsetas. Tur uzgaja vajadzigu apalu bedri, kas laikam bija kadreizeja vulkana parazitarais krateris. Protams, sloksnes nostiprinat un pielagot vareja tikai diena. Cetras sloksnes pa iso dienu - tada izveidojas norma. Pa nakti visi tris devas uz seno laiku «bankas» pagrabu, kur lukturisu gaisma grieza un savienoja sloksnes. Bet nevareja tacu menesiem dzivot skafandra. Vajadzeja nomazgaties, atpusties, pagatavot edienu, no jauna uzpildit baterijas - un tadel bija jaatgriezas majas - javeic devindesmit kilometri un jaaizkave jau ta neskirigais darbs.
        Tapec nolema uzsakt kaut ko grandiozu - parcelties uz zelta krajumu pagrabu, parvietot uz Melnas Sirds pilsetu hermetisko kabini, udens tvertnes, helio- staciju un siltumnicu.
        Uz Zemes tas butu neiespejami, uz asteroida bija iespejami, gan ar loti lielam grutibam. Tristonnu smagas udenstvertnes te svera tikai trisdesmit kilogramu, bet to masa palika agraka - tris tonnas. Iedomajieties, ka jums pa udeni javelk plosts, uz kura atrodas piekrauta automasina. Kosmosa robinsoni parvertas strudziniekos. Tvertnes vini apseja ar zelta sloksnem, ap kaklu apmeta zelta lences («Jus, Nadjezda Petrovna, nu esat zelta vazas,» liksmoja Reniss). Par lecieniem vairs nebija ko domat. Krava saisinaja lecienus, parverzdama tos parastajos solos. Nu vajadzeja iet normala Zemes atruma, vienmerigi, rami, neapstajoties. Triju tonnu inerce nelava mainit atrumu. Devindesmit kilometru ar vienu tvertni, devindesmit kilometru ar otru, devindesmit kilometru ar dzivojamo telpu. . Varat iedomaties, cik daudz laika prasija parvietosanas. Lai gan laika nebija ko zelot. Cietumnieki zaude gaismu, brivibu, darbu, bet laika viniem atliku likam. Tie var uzsakt visgausakos darbus. Morozova biedri vareja saceret garu garos dzejolus un klauvejot tos darit zinamus citiem, ar naglu drupinat muri un restes vilet ar
nagu vili. Bet asteroida gustekni vareja stiept udens tvertnes apkart savai planetai. Laika tiem pietika.
        Apmeram tris (Zemes) menesi pagaja, lidz vini nopina zelta tiklu radiovilnu uztversanai.
        Beidzot teleskops bija gatavs. Sloksnes sagrieztas divsimt piecdesmit zelta loksnes, uzbuveta antena sesu miljonu dolaru vertiba, pec Renisa aprekiniem - visdargaka cilveces vesture. Un Saule, zenita kapdama, atspogulojas sloksnes. Spideja zelta pinums, vizeja zilbinosi mirguli…
        Uz Zemes pie radioteleskopiem cel ipasus tornus, lai uztverejs butu fokusa.l Uz asteroida iztika bez torna, pa dalai tapec, ka nebija drosi, kur varetu atrasties fokuss. No blakus klints vienkarsi nokarinaja vel vienu zelta sloksni, kura Roberts iekeras ar rokam
        un palika karajamies virs teleskopa. Nav gruti but akrobatam, ja sver ceturtdalu kilograma, jl
        Saule tomer kapa zenita, un tai lidzi augsup drosi virzijas visspozakie debess spidekli - balta Venera un zilgana Zeme.
        Roberts supojas sava zelta sloksne ka zirneklis pavediena. Pieaugusie, galvas pacelusi, veroja vinu. Renisa un Necajevas uztvereji bija noskanoti uz Roberta vilna. Ari vini klausijas, ta bija retranslacija no otreja avota. Vini uztvera kaut kadu caukstonu, sprakskus, dukonu, kaut kadas elektriskas norises telpa: it ka lidojosu elektronu svilpienus, it ka sadursmju dardus.
        Vai tiesam nekas neiznaks? Vai tiesam veltas pules? Lai gan pulu nav zel. Zel satriekto ceribu.
        Necajeva skatas uz Renisu. Ja tas pateiks ko dzeligu, vina neiztures. . vina sitis. . vai ari saks raudat. . vai izpludis histeriskos smieklos.

«Nevajag palaisties, nevajag. .» vina sevi mierina.
        Piepesi Roberts iekliedzas visa balsi:
        - Dzirdu … es dzirdu.. Vilnis astondesmit divi centimetri!
        Nu dzirdeja ari Nadjezda Petrovna. Svilponai, dukonai un sprakskiem cauri lauzas vienkarss motivs, liksma berna dziesmina:
        Sakam, sakam, sakam Berniem parraidi. .
        Nadjezdai Petrovnai knudeja deguns.
        - Ta ir Maskava … - vina cuksteja. - Vadiks paslaik klausas.
        Nadjezda allaz aizmirsa, ka vinas Vadiks sen jau liels, bet vinai tas arvien vel skita tikai berns.
        Ta ir Maskava!.. Musejie!
        Necajeva, laimes asaras ridama, raudaja, snuksteja, snaukajas. Vina tak astonus gadus nav bijusi maja, divus gadus nav dzirdejusi dzimto valodu..
        Visi, kas mus dzirdet velas,
        Tie pie televizoriem lai steidzas…
        Maskava bija dzirdama tris minutes: dziesmina, pulkstena sitieni, padoms veidosana vismazakajiem … Tad Zeme izgaja no zenita, balss apklusa.
        Lugu fragmenti, muzikas darbu gabalini (par katru pieaugusie stridejas - kas ir komponists?). Rakstu fragmenti bez sakuma un beigam - par lauksaimniecibu, par makslu, par starptautisko stavokli un pieklajibas audzinasanu. . Vientulniekiem viss bija mils, visu vini pierakstija zurnala, daudzkart parrunaja. Zeme bija sakusi runat, bija uzvedijis Dzimtenes gaiss. Sauras pasaulites dzive kluva saturigaka, bagataka, pat vieglaka. Nevajadzeja sevi ar varu iesaistit sadomatos darbos.
        piemzel neka viniem neizdevas dzirdet par kosmosa petijumiem, neviena varda, ka vinus mekle un cer atrast.
        Protams, viniem tulit iesavas prata apgriezamibas princips. Sis princips izsakams ta: ja vaja stacija dzird specigo, tad ari speciga dzirdes vajas stacijas raidijumus. Vardu sakot - Maskavas televizijas stacija, ja ta klausitos, varetu vinus uztvert.
        Bet tam nolukam bija vajadzigs, lai Zemes radiostaciju uzmaniba butu pieversta asteroidam tiesi tobrid, kad Zeme atrodas zenita virs zelta teleskopa, un lai Roberts visu laiku karatos fokusa un sauktu: «Glabiet!», un lai Zemes stacijas butu noskanotas taisni uz so vilni.
        Taisnibu sakot, nemaz nevajadzeja karaties virs teleskopa un piecas minutes no vietas saukt «paliga». Izdevigak un pratigak bija pievadit fokusam stravu, novietot tur parsprieguma novaditaju ar stravas partrauceju un raidit visa pasaule un kosmosa pazistamos signalus: tris isus, tris garus, tris isus:
        SOS! Glabiet musu dveseles!
        Stravu vini nezeloja. Parsprieguma novadltaja darbibas laika izsledza visas spuldzes, visus akumulatorus, pat apkures un gaisa attirisanas aparatus. Zelts netika taupits. Vadu ari vajadzeja gatavot no zelta,
        izvilkt to veselus sesus kilometrus no saules stacijas lidz teleskopam.
        Tad vini uztaisija otru teleskopu, divdesmit kilometrus no vulkana, lai varetu nelaimes signalus noraidit ari citas stundas. Vadu izvilka ari uz turieni.
        Dzive ieguva jegu un krasainibu, pie apvarsna iemirdzejas gaisma. Brivajos brizos visi apsvera atgriesanas izredzes. Protams, ar cilvekiem vini tik driz vel netiksies: no Zemes lidz sejienei ir gandriz vienu gadu ilgs cels, menesi divi vajadzigi ekspedicijas sarikosanai. Svarigi, lai vinus uztvertu. Vini labprat kavejas atminas par daudzajiem Zemes radioteleskopiem: Padomju Savieniba, Anglija, Amerika, Cehoslo- vakija, Italija. Radioteleskops ir ari uz Meness. Bet vai uz Marsa ir? Kad prieks septiniem gadiem vini atstaja Zemi, Marsa observatoriju jau projekteja. Pagajusi tik daudz gadu, varbut ta jau darbojas? Varbut ir nozime raidit SOS signalus uz Marsu? Vel viena ceriba uz veiksmi. Un Marss ir zenita taisni citas stundas neka Zeme.
        Par Marsu iedomajas Reniss. Vins dzivi piedalijas visos darbos, uznemas pat signalu noraidisanu. Bet zeltu no savas dalas vins gan nedeva.
        - Kam jums vajadzigs zelts? - vins jautaja Necajevai. - Jums tas ir vienkarss metals. Jus to nodosit Arejas tirdzniecibas fonda vai ari elektrotehnisko laboratoriju vajadzibam. Bet es no katras loksnes iegusu vissmalkakas, jums nesaprotamas baudas.
        - Nesaprotamas vai nevajadzigas? - noprasija Necajeva.
        - Es uzcelsu sev pili, - skali fantazeja Reniss. - Viena istaba bus no dzintara, otra - no zilonkaula, tresaja istaba gar sienam tapesu vieta bus manas zelta loksnes. Pats sev ierikosu gleznu galeriju, tikai sev. Reiz dzivojusi pasaule gudrais Leonardo, dzivespriecigais Rubenss, sentimentalais Grezs, sapnainais Go- gens, kuri gleznoja, pauda savu dveseli audeklos un cieta. . Bet es nopirksu vinu dveseles un sakarsu pie sienam, lai kutina manus nervus. . Tad atnaks zinibu viri un stastis man par visinteresantakajiem atklajumiem, lugs palidzibu. Un tad es pa
        teiksu: «Te jums bus miljons Fermi teoremai, kuru atrisinat ta ka ta neviens nevar. Bet cinai ar vezi ne- ludziet, cilveku tapat jau par daudz.»
        - Kads barbarisms! Kads sturgalvigs stulbums! - sasuta Necajeva.
        Reniss paraustija plecus:
        - Sauciet mani, ka gribat, jums to nesaprast. Jus esat vidusmera sieviete, bet es no izredzeto sugas. Dievs zinaja, kam uzticet bagatibu, un es jau nu to pratisu izmantot. Pasauksu visslavenakas dziedatajas, lai kliede manu garlaicibu. Korespondenti skries jautat manas domas par Zemi un kosmosu. Es viniem pateiksu:
«Pec maniem noverojumiem kosmoss ir plasaks.» Visas avizes to pardrukas un macibu gramatas cites: «Kosmoss ir plasaks, ka zimigi izteicies musu slavenais Renisa kungs, kura vardiem zelta skana.»
        Necajeva brinijas. Kapec Reniss to visu saka vinai skali? Vins tacu zina, ka tas vinu uztrauc un rada sasutumu. Varbut Reniss vinu kaitina? Vai varbut katram cilvekam vajag izteikties, atklat savu sirdi kaut vai ienaidniekam?
        - Jus drazat iesmu, kad putns vel meza, - vina sacija, lai izbeigtu so nepatikamo pasatklasmi. - Neviens nezina, kad pec mums atlidos rakete. Varbut jus tad jau busit simtgadigs vecitis.
        Un tulit Necajeva dabuja uzklausit vispatiesako atzisanos:
        - Jums to nesaprast. Jus esat realiste, tuvredzigs cilveks, jus redzat lietas, bet netverat to sakaribas. Tada nejausibu virkne: iet boja divdesmit divi cilveki, dzivi paliek tris, es - vienigais virietis. Ir simtiem tukstosu asteroidu, mes nonakam uz ta, kur glabajas Faetona zelta krajumi. Pilseta izpostita lidz pamatiem, pat desmit metru zem pamatiem, bet zelts saglabajies. Un nejauss meteorits tiesi mums atklaj pagrabu. Tatad ta nav nejausiba. Ta ir dieva gadiba. Zelts man pieskirts kaut kadiem lieliem merkiem. Man vel tie nav zinami, ar tiem es iepazisos uz Zemes. Un, protams, dieva gadiba mus novedis uz Zemi… vistuvakaja laika.
        Bet pagaja gads… un vel viens gads. Bet dieva gadiba kavejas.
        Cilveki pulejas tai palidzet, ka vien varedami. Katras cetras stundas raidija SOS uz Zemi, katras cetras stundas - uz Marsu. So darbu uznemas Reniss, veica to labprat un kartigi. Necajeva un Roberts (kas jau bija izaudzis par dusigu jaunekli) pabeidza aprakstit un fotografet asteroidu. Ari vini gaidija raketes no Zemes, negribeja tas sanemt tuksam rokam.
        Pa to laiku asteroids bija veicis pusapli, atkal ievirzijies mazo planetu josla un skersojis to no ziemeliem uz dienvidiem. Ari soreiz cilveki parlaida bombardesanu sava pagraba. . Diemzel pagraba nevareja paglabt siltumnicu un elektrostaciju. Zaudejumi bija papravi.
        Meteoriti sadauzija visas algu vanninas, iznicinaja divas tresdalas no pusvaditaju aizsargplatnem. Tas atjaunot nebija nekadu iespeju.
        Robinsons sava tropu sala medija, audzeja kazas, seja labibu. Daba vinu dasni baroja. Savu naturalo saimniecibu vins kopa divdesmit astonus gadus un butu varejis kopt vel ilgak.
        Neaugliga, bezgaisa asteroida robinsoni partika no vecajiem krajumiem, tereja no Zemes atvestas mantas, bet so mantu kluva arvien mazak un mazak. Izdega elektriskas spuldzes, ne ar ko tas nevareja aizstat. Roberts izauga no sava skafandra, tapec no kabines iziet vajadzeja pec kartas. Galas konservi bija izbeigusies, vitaminu krajuma vairs nebija, sabojajas automatiskais temperaturas reguletajs, un Reniss to neprata salabot.
        Meteoriti sikas druskas sasita heliostacijas aizsarg- platnu lielako dalu. Ak vai, uz asteroida nevareja pagatavot kristala siliciju. Arvien vairak izsika udens, jutami samazinajas gaisa rezerves. Taisniba, alges atjaunoja gaisa rezerves, izdalidamas skabekli no oglskabas gazes, bet sis process nenorisinajas bez zaudejumiem. Katra sasista vannina, katra appelejusi kultura samazinaja gaisa krajumus.
        Un Nadjezda Petrovna, vismierigaka no visiem trim, izdarija aprekinus. Vinai iznaca, ka gaisa pietiks tikai cetrdesmit dienam.
        Tikai cetrdesmit dienam? Vai tiesam beigas? Velti vini terejusi laiku, mocijusies, pielagojusies, gudrojusi un gaidijusi cetrus gadus! Acim redzot, palidziba naks par velu!
        Nekad vel ta nebija gribejies redzet Dzimteni! Aizvertam acim Nadjezda Petrovna atcerejas Kremli, kiegelu muri un tornus. Vina iet pa krastmalu ar Vadiku pie rokas. Pirmo reizi vini tik talu aizgajusi no majam. Vadiks noguris, ar grutibam cila savas resnas kajeles, bet nerimst jautat: «Kapec murim ir zobi? … Kapec tilts tads liks?.. Kapec uz tilta aug senites? (Ta vins sauc kniedes.) Un kapec aiz upes ir skursteni? … Un kapec upe aizgriezas?»
        Un vina balstina tik jauki tricina «r» skanu varda «nogriezas»! Vadiks tikko iemacijies izrunat «r».
        Protams, tas nekad vairs neatkartosies. Tagad Vadiks pa krastmalu pastaigajas nevis ar mati, bet ar nepazistamu meiteni bruna kleita, ar baltu prieksautinu un runa nevis par tilta «senitem», bet par dzives aicinajumu, par Lermontovu un Ciolkovski. Lai nu ta butu. Mate samierinasies. Katras paaudzes mates samierinas ar meitenem balta prieksautina. Matei daudz nevajag. Tik vienu reiziti palukoties uz delu. . Kaut vienu reiziti.
        Gribas ari pabut starp savejiem. Vina ir ta nogurusi no Renisa pasatklasmes un zobgalibam, ta nogurusi no sis cetru gadu ilgas diskusijas, kas vinai jaiztur, lai nelautu Robertam garigi izkurtet. Vinai ta gribas parunat ar nosvertiem un kartigiem cilvekiem, kuri nesaubas, ka darbs ir laimes un mozuma avots, ka slaveno makslinieku gleznam jabut izkartam muzeja visiem cilvekiem, bet zelts nododams laboratorija visparibas laba, ka iemilet par zveradas kazoku ir nekrietni, ka cienit vajag nevis bagato, bet caklo. «Kaut vienu dieninu pabut savejo vidu!» vina doma. «Man ir gruti. Esmu tacu tikai sieviete, parasta, vidusmera sieviete …»
        Viena diena pagajusi. Atlikusas trisdesmit devinas,
        tad trisdesmit astonas, tad trisdesmit septinas dzives dienas…
        Palidziba kavejas!
        Kartes ir tiri parzimetas, savakta mineralu kolekcija, rupigi parrakstita atskaite par ekspediciju uz Jupitera pavadoniem, piemineti katra nopelni. Zeme nedrikst aizmirst boja gajusos karognesejus. Ir uzrakstitas vestules Padomju valdibai un ari Vadikam - par vina tevu. Palidziba kavejas, bet cilveki reiz te ieradisies. Cilveks ir zinatkars, tas labprat neiet garam vietam, kur vel neviens nav savu kaju speris. Protams, atbraukusie ieveros zelta teleskopu. Bet vai vini atradis pagrabu? Janorada tiem cels.
        Nadjezda Petrovna pedejas dienas strada ar lapstu. Vulkana pelnos vina rok bultveida bedrites. Tas ir dzilas un sauras un tulit pieplust ar enu pika melnuma. Melnas bultas ved no teleskopa uz zelta pagrabu - uz vinu majokli un nakamo kapa vietu.
        Roberts palidz Necajevai rakt. Pa radio dzirdama vina smaga elpa. Roberts noelsas un tad jauta:
        - Krustmat Nadja, pastasti man, ka tu mileji.
        Nabadzins, vinam bus jamirst nemilejusam! Vins to
        saprot, tapec tauja:
        - Krustmate Nadja, kas ir ista milestiba?
        - Vardos tas nav izstastams, - saka Nadjezda Petrovna. - Tadu vardu nav.
        Speka vinai pavisam maz. Lidz pargurumam rakusi, Necajeva kabine atgriezas viena. Smacigaja telpa Reniss vinu sanem ar parmetumiem.
        - Tas nav taisnigi, - vins sudzas. - Rakdama jus parak dzili elpojat. Jus elpojat biezak par mani. Sadalisim skabekli lidzigas dalas. Esmu ar mieru sadalit lidzigi, lai gan plausu tilpums man lielaks.
        Vel atlikusas trisdesmit sesas dienas.
        Necajeva raugas vina drizak ar zelumu neka ar nosodijumu. Ka vins ir novecojis, sabrucis! Sirmi rugaji klaj vaigus, acis asaro un saudas. Kur palicis staltais virietis? Parbijies skopulis ludzas vinu:
        - Es jus ludzu, neelpojiet tik dzili!
        - Ernest, - vina saka, - kadreiz jus bijat cilveks. Esiet cilveks ari pedeja bridi. Esmu visu jau
        pardomajusi, citas izejas nav. Vienam gaisa pietiks trisreiz ilgak neka trim.
        - Vai jaloze? - Reniss parjauta. Acis vinam iedegas. Vins tik loti tic dieva gadibai!
        Nadjezdai Petrovnai pat jabrinas. Ne, lozet vina nav domajusi. Gaiss jaatdod Robertam, jaatdod zenam. Vins tacu nemaz nav dzivojis.
        - Ne! - kliedz Reniss. - Nemeginiet pierunat! Es negribu but augstsirdigs mironis! Es uzsplauju jums un krustdelam! Es dzivosu, es gribu dzivot!
        Kliedzienam pietrukst gaisa. Reniss atnem elpu un draud ar pirkstu, saprotosi pamirkskinadams aci:
        - Vai jus, loti cienita, negribat sagrabt zeltu? Nekas neiznaks!
        Ko darit? Ar Renisu strideties ir velti un pretigi. Vai uzupureties pasai? Negribas dzivi paildzinat ari sim arpratigajam. Varbut sadalit gaisu un tad savu dalu atdot Robertam? Ka to lai izdara?
        Nakti vina pamostas no soliem. Reniss stav pie vinas gulvietas, smagi nopusas un tad sapurina vinu:
        - Nadja, neguliet, man ir nekrietnas domas. Es gribu jus nogalinat, lai varetu elpot pilnu kruti.
        Necajeva skarbi atsaka:
        - Ejiet gulet, Ernest, netraucejiet mani! Ta ka ta jus mani nenogalinasiet, dusas pietruks. Sargieties no Roberta, vins jums nepiedos.
        Vel atlikusas trisdesmit piecas dzives dienas.
        Tad trisdesmit cetras dienas..
        Trisdesmit tris. .
        Ko kavejies, mila Zeme? Vai tu tiesam nedzirdi musu saucienu?
        Vini taupa skabekli, kabine ir neciesami smacigi. Necajeva pamostas ar galvas sapem, vina rauc pieri, berze deninus. Kad sap galva, gruti domat. Bet, ka liekas, pienacis laiks. Atlikt vairs nedrikst. Sodien vini sadalis skabekli un savu dalu atdos Robertam. Viens dzives menesis. Davana nav parak liela.
        Kapec vina iziet no kabines? Skiet, tapec, lai visu pienacigi apsvertu. Vina stav bedre pie izejas, al- kaini vero asteroida dzeltenmelnas klintis. Pat no tam zeli skirties, tik ilgi te nodzivots, tik daudz pardzi
        vots. Dzive ir jauka, loti gribas dzivot! Tad vina pacel acis pret debesim, mekle spozo, zilgano spidekli. Kur tu esi, Zeme? Ardievu, mila!
        Piepesi par zvaigznem parlaizas smaila ena. Iegarens, melns siluets skel Lauvas zvaigznaju, uzliesmo sarta atblazma, apgaismo zvaigzni melnaja puse.
        - Musejie! - sauc Necajeva. - Musejie!!!
        Ausis uztver vairakas balsis. «Vai jus pratu zaudejusi?» jauta Reniss. Roberts ludzas: «Tevoc, iedod skafandru, lai paskatos, kas ar vinu noticis.» Bet Nadjezda Petrovna nevar abiem neka paskaidrot, aizmirsusies visi cilveciskie vardi, skali raudadama, vina sauc:
        - Musejie! Musejie! Musejie!
        Vina sauc un maj ar rokam, it ka vinu varetu ieraudzit. Kas zin, varbut ari redz. Dzirdet katra zina dzird un noskanojas uz vinu vilna. Ausis dard svesa, neparasti skaidra balss:
        - Sveicinati, biedri! Jusu ciesanas beigusas. Kas jus tadi esat? Vai neesat
«Dzordano Bruno» komanda?
        - Musejie, musejie! - cukst Nadjezda Petrovna un rij saldas asaras.
        Reniss - tas jau ir lidzas un atbild vinas vieta:
        - Ja, mes esam no «Dzordano Bruno» komandas. No mums tikai tris palikusi dzivi: Ernests Reniss, Nadjezda Necajeva, Roberts Reniss.
        - Sveicinam jus, biedri Reniss, - runa kada cita balss, gan ne krieviski, bet Renisa un vina krustdela valoda.
        - O, tie ir mani tautiesi! - Reniss priecajas. - Atkal jaukta ekspedicija!
        - Te visi ir jusu tautiesi, - vinam atbild. - » Musu dzimtene jau prieks trim gadiem uznemta Komunistisko Valstu Savieniba.
        Nadjezda Petrovna smaida caur asaram. Diez vai si zina Renisam ir patikama. Taisnibu sakot, par vinu nemaz negribas domat. Ir ieradusies savi cilveki, mili, isti cilveki, kuri saprot, ka labakie sapni ir komunisms, bet zelts - tikai smags, dzeltenas krasas metals, elektribas vaditajs un kimiski inerts, kas gaisa neoksidejas.
        Vina pacietigi vero, ka manevre starpplanetu kugis, pielagodamies asteroida atrumam, ka atveras melna luka, no kuras izlec skafandros gerbti cilveki, ka tie, ai reaktivam pistolem atrumu mazinadami, lidinas virs ieplakas. Nadjezda Petrovna pacietigi veroja, vinas prieks bija tik bezgala liels, ka lielaks vairs nevareja but.
        Tad kaut kas noskaneja pret kiveri. Vina palukojas un ieraudzija smiekligu ainu. Reniss rava vada zelta sloksnites un svieda tas gaisa, it ka gribedams aizmest pasaules telpa. Lai izput zelts, ja tas uz Zemes nav vajadzigs! Bet vinam pietruka speka. Sloksnisu gabalini, bridi virpulojusi, leni atgriezas uz asteroida. Reniss kera tos roka, gruda projam un atvezejies svieda atkal. Visa telpa virs ieplakas piepildijas ar zelta serpentinu.
        Viduseiropa ir kada senlaiku pilsetina ar smailiem gotu torniem, staviem karninu jumtiem, akmens tiltiem, drupam un udenskritumiem parka. Dzive vecajas majas gan nav visai erta, bet pilseta tiek saglabata tikai turistiem, senatnes cienitajiem. Un ikvienam atbraucejam parada visu, kas ieverojams, starp citu, ari kadu liela auguma vecu viru, kurs katru dienas vidu, savu griezumiem izrotato spieki klaudzinadams, pastaigajas pa galveno ielu.
        - Tas ir slavenais kosmonauts ar zelta raketi pogcauruma, - godbijigi cukst gidi.
        - Dzimis sejienietis, veselibu zaudejis uz Jupitera. Tagad ir atputa un pensionars.
        Vecais virs celi maj ar galvu svesajiem turistiem, vina skatiens slid pari galvam, kavejas pie majam, pie skatlogu spogulstikliem. Turisti skatas vinam nopakal. Visilgak tie, kas bija sapnojusi par Jupiteru, bet nebija tikusi pat lidz Menesim. Bet labi, ka viniem nav lidzi domu lasitaji aparati, citadi vini dzirdetu pavisam divainas pardomas.

«Visu so skatlogu es nopirktu par vienu vienigu
        zelta loksni,» doma vecais virs. «Par desmit loksnem es nopirktu tur to gleznaino pakalnu un uzceltu vasarnicu. Par divdesmit loksnem es nopirktu tur to ermoto tiltu ar akmens margam, es to nojauktu un uzceltu citu. Es nopirktu visu pilsetinu un nelaistu taja izlaidigos un vipsnigos jauneklus. Bet to jauko meiteniti es nopirktu par limuzinu - un tas maksatu tikai vienu vienigu zelta loksni.»
        Rugti smaididams, vins solo stalts, bargs, nepieejams.
        Nepardod! Par zeltu neko nepardod! Dieva gadiba vinu ir piekrapusi.
        Vecais virs ir gluzi vientuls, krustdels nekad pie vina neatbrauc. Vins pat mainijis uzvardu. Ja, jus esat uzminejusi: vins ir Roberts Necajevs, viens no slavenajiem braliem Necajeviem, Plutona petniekiem. Ne jau velti astronauti deve Plutonu par «Necajevu saknu darzu», kur tik daudz izdarijusi izrakumus Vadims un Roberts un tik daudz interesanta atradusi.
        Atgriezusies uz Zemes, abi Necajevi vispirms steidzas uz Saratovas apgabalu. Tur Volgas krasta, augspus Volskas, ir internatskola, parasta internatskola ar 44. kartas numuru. Abi brali internatskola uzmekle nopietnu sievieti balta virsvalka - bernu arsti, injekciju, posu un tablesu noteiceju, saules un gaisa vannu izrikotaju.
        Ari vinai ir zelta rakete - tacu arste pogcauruma to nenesa, labak glaba to ladite. Bet vai tad no berniem kas noslepjams? Visi redz, ka pie arstes atbrauc deli kosmonauti, visi zina, ka Nadjezda Petrovna pati desmit gadus pavadijusi kosmosa.
        Prieks katriem svetkiem arstes kabineta ierodas vecako klasu skolenu delegacija.
        - Krustmate Nadja, mums ir sviniga sanaksme, ludzam jus piedalities musu sanaksme. Pastastiet kaut ko par planetam.
        Bet Nadjezda Petrovna kategoriski atsakas:
        - Svetkos negribu atcereties tik drumus notikumus. Kosmoss, berni, ir gruts un bistams, reizem pat nezeligs pret cilvekiem. Nevienam nevelu tur noklut. Labak dzivojiet uz milas, jaukas Zemes.
        Tacu jaunie entuziasti ar briesmam nav iebiedejami.
        - Krustmate Nadja, jusu deli tacu lido. .
        - Lido, tapec ka ta vajag. Ja vajag, tad ta vajag.

«Vajag», tapat ka agrak, ir vinas milakais vardins.
        Nadjezda Petrovna to izruna ar patiku. Tas skan tikpat stingri un parliecinosi ka uz asteroida. Vecajai arstei nav zinams, ka daudzu paaudzu berni aiz muguras vinu sauc par «krustmati Vajag». Un pionieru vaditaja nokomande:
        - Zeni un meitenes, staties! Krustmate Nadja lika iet uz injekcijam.
        - Vai, es nevaru, man zem lapstinam sap!
        - Krustmate Nadja lika. Ja vajag, tad tas nozime, ka vajag.
        Visus sos sikumus es izlasiju tikai stasta. Avizes neka tamlidziga nebija. Iespejams, ka Nadjezda Petrovna saudzeja Renisu, nesudzejas par vina uzvedibu. Ne parskatos, ne protokolos ne varda par pardzivojumiem. Bet desmit sejumu «Kosmosa apgusanas vesture» isais notikumu izklasts nobeidzas ta:

«Cetru gadu ilgai cilveku maj osanai uz asteroida bija liela nozime mazo planetu joslas izpete. Uz Faetona drumstalam tika sutitas daudzas ekspedicijas. Pirmo reizi cilveki guva iespeju noverot planetas dzilu atsegumus. Tika uzieti jauni materialas kulturas pieminekli. Noskaidrot Faetona boja ejas iemeslu diemzel neizdevas.
        Lidz ar to starpplanetu kuga «Dzordano Bruno» katastrofa atklaja trukumus starpplanetu dienesta organizacija. Starptautiska komisija, kas izmekleja katastrofas apstaklus, pienema sadus lemumus.

1. Nepieciesams pastiprinat petniecibas darbu talo radioparraizu joma, lai nodrosinatu stingrus radiosakarus kaut vai Saturna orbitas robezas.

2. Nepieciesams sastadit asteroidu joslas precizas kartes, tadel pasteidzinat Marsa radioobservatorijas
        paplasinasanu. Atzimet, ka tiesi si observatorija uztverusi pirmos SOS signalus no Ceribas asteroida.

3. Paatrinat darbus, lai raditu drosus katalizatorus, kas spetu no jebkura debess kermena kalnu ieziem iegut skabekli un baribas vielas.

4. Kategoriski aizliegt savrupus rakesu lidojumus uz izplatijuma joslam, ar kuram nav stabilu radiosakaru. Talajos lidojumos sutit kosmosa kugus tikai grupas, lai butu nodrosinata savstarpeja palidziba.»
        PECVARDS
        Piecus gadsimtus velak uz Ceribas asteroida izkapa musu lidojosa vieniba.
        Ta bija Visuma asenizatoru vieniba.
        Par asenizatoriem mus uzruna gan parupji, tomer draudzigi. Ja, mes uzkopjam izplatijumu un lepojamies ar savu darbu.
        Kosmoss ir konservativs, kutrs, inerts, sastindzis, pec cilveku dzives merogiem pat nekustigs. Parmainas te notiek reti, un jauni notikumi nedzes no atminas ieprieksejos notikumus. Desmitaja gadsimta eksplodeja zvaigzne Versa zvaigznaja, bet tagad, divdesmit piektaja, mes petijam eksplozijas dumus. Prieks simt miljoniem gadu musu Saules sistema saira kada nestabila planeta, ta sabirza, un izplatijums piesereja ar puteklu makoniem, pieblivejas ar atluzam, lidojosiem rifiem, kosmiskiem srapneliem, meteoritiem, kometam. . Apriteja simt miljoni gadu. Atluzas palika Saules sistema.
        Kosmiskas eras piecus gadsimtus cilveki samierinajas ar meteoritu apsaudi. Vareja samierinaties, kamer kosmosa bijam tikai viesi, kamer katram kugim vareja izraudzities puslidz drosu celu. Vareja samierinaties, kamer visi cilveki dzivoja uz savas supulplanetas, bet bistamaja izplatijuma devas tikai atseviski petnieki. Bet nu jau mes vairs nedzivojam supuli. Cetrdesmit cetras apdzivotas planetas celo ap Sauli. Zeme, Venera, Marss, Merkurijs, Ganimeds, Kalisto, Titans, Tritons ir no vecajam planetam. Un cik vel nav maksligo planetu: Poezija, Drama, Muzika, Biologija, Ves
        ture, Filozofija, Kimija… Kugi trauc katru stundu, skel pasaules telpu visos virzienos. Starpplanetu celos vairs nav ciesamas rifu zonas, vairs nevar samierinaties ar to, ka prieks simt miljoniem gadu notikusi katastrofa vel sobaltdien spiez mus melna ietvara atzimet gadijumus nodalijuma «Notikumi Kosmosa».
        Bija pienacis laiks kosmisko telpu nodrosinat pret avarijam. Tapec izveidoja kosmosa asenizatoru vienibas.
        Ar ko mes sakam? Protams, ar pasiem pamatiem - ar asteroidu zonu, so meteoritu perekli, no kurienes nak ladini.
        Te vajadzeja izskirties, kas sadedzinams un kas var but noderigs.
        Ta mes sakam skirot kosmosa meslaini.
        Vispirms izlasijam pravakas drumstalas. Ta rikojas visi asenizatori.
        Starp lidojosiem kalniem bija tiras dzelzs un nikela kalni, pirmskirigas dzelzs, kas uz musu Zemes paslepusies 3000 kilometru dziluma. Aprakta manta. Cik izdevigaks, vajadzigaks un noderigaks sads kalns ir virspuse! Zeme vien pieteikusies uz divdesmit diviem sadiem kalniem, kam vietu izraudzijusies Klusaja un Atlantijas okeana. .
        Par planetu pavadoniem vajadzeja klut pravakajiem asteroidiem. Merkurijam un Venerai nav savu menesu, tie trukst ari maksligajam planetam. Bet starpplanetu stacija vajadziga katrai planetai, vajadzigi menesi radiosakariem, noverojumiem, katras planetas apgaismei. Katrai planetai vajadzigs meness - laboratorija diezgan bistamiem meginajumiem. Pat vecina Zeme pieprasijusi cetrus menesus. Uz veca Meness tagad ir sanatorijas, atmosfera un darzi. Tur nav vairs vietas, kur nodoties elektronu uzbuves petijumiem.
        Cerera, Pallada, Junona, Palma, Niobe un citas pravakas no mazajam planetam ta ari palika ka mazakas planetas, tikai jaunas orbitas - tuksaja un aukstaja kosmosa telpa vinpus Jupitera un Saturna; tas izveidojas par planetam-bakam, degvielu stacijam, cilveku prieksposteniem talu no Saules. Bet Vesta, Ikars un
        Ganimeds kluva par prieksposteniem Saules tuvuma, tuvak par Merkuriju, pasa Saules vainaga mala.
        Mes izvadijam tala cela Atlantidu, pasreiz izvadam Sirenu un Olimpiju. Miljards tonnu vielas, kas spej parversties energija, - tikai ar tadu daudzumu var tuvinaties gaismas atrumam. Simt un tukstos reizu saisinat sekundes, nolidot simt un tukstos gaismas gadu viena cilveka muza. Sie asteroidi kluvusi par starpzvaigznu kugiem, to akmeni - par brunam un kurinamo. Asteroidu dziles izurbtas pilsetas. Savus biedrus esam aizvadijusi nakotne. Pec tukstos gadiem atgriezusies, vini pasi pastastis par talajam zvaigznem.
        ipass liktenis bija lemts Ceribas asteroidam. To izvelejas puslidz ieapalas formas del, ka ari aiz pietiekama lieluma, bet varbut ari varda del. Tapec, ka tas jauki skan: Ceribas mirdzums, Ceribas saule.
        Ceribai vajadzeja klut par Plutona maksligo sauli.
        Tas masa ir trispadsmitas kartas - apmeram 30 triljonu tonnu, katra grama - 25 miljoni kilovatstundu energijas.
        Zeme sanem no Saules 7 tonnas energijas minute, janem vera ari zudumi. Ceriba apspides Plutonu miljonu gadu.
        Musu lidojosajai vienibai tad nu vajadzeja apsekot Ceribu, precizet lielumu, iezimet urbsanas punktus, likt pamatus atomkatlam un tad pavadit Ceribu uz Plutonu.
        Un peksni uzraksts: «Te gajusi boja «Dzordano Bruno» ekspedicija. .»
        Vai jus, ar «Dzordano» boja gajusie, domajat, vai jus, asteroida robinsoni, domajat, ka esat atklajusi cilvekiem jaunu sauli?
        Vai to domaja Nadjezda Necajeva?
        Mes, XXV gadsimta cilveki, dzivojam ilgi - dzivojam gadsimtus, mes domajam musu dzives tempos, mes pagustam skatit savu darbu auglus. Mes esam satuvinajusies ar nakotni, mes domajam par to, mes to skaidri saskatam, sakuma gan sapnos, bet velak isteniba.
        Ar musu senciem bija citadak: cilveks dzivoja gadus piecdesmit un piedzivoja daudz mazak notikumu
        neka mes piecos gados. Nakamais gadsimts skita svess, tas nestaveja prata. Cilveki, likdami pamatus, ne vienmer domaja par jumtu.
        Bet gribetos viniem paradit gatavu pili. Gribetos uzaicinat tadu Necajevu un pateikt vinai: «Skatieties, Nadjezda Petrovna, kas izaudzis no jusu darbiem. Vai redzat asteroidu, kur jus cietat un cerejat? Vai redzat, saule-Ceriba spid par ledaino planetu, gaisma iespiedusies kreslainajas aizas, sakusi burbulot strauti, upes izraugas gultni… un vai redzat ari bernus saulojamies smiltis un sis planetas mates stastam viniem legendu par teiksmaino sievieti, kas dzivojusi uz sis saules, kad ta vel nespideja?

«Ja vajag, tad tas nozime, ka vajag,» jums patika atkartot. Ta vajadzeja, Nadjezda Petrovna!»
        PUKA ZVAIGZNAJA INFRA
        Mans uzvards ir Carutins. Tas jums, protams, pazistams. Bet es neesmu slavenais Carutins. Slavens bija mans vecvectevs. Tapec jau nemu roka spalvu, lai par vinu pastastitu.
        Pirmo reizi ar vinu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Lidz tam laikam dzivojam Maskava, bet vectevs - vasarnica, Kuibisevas juras krasta. Musu. j gadsimta sakuma vel pastaveja manama atskiriba starp pilsetu un laukiem. Pa pilsetu ielam, gaisu ar putekliem un gazem piekupinadamas, jonoja automasinas. Asfalts vel nebija uzlauzts, kirsi Gorkija iela vel neziedeja. Vakaros un pirms izejamam dienam maska-
        viesi veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana mate, kas pec specialitates bija arste, nosprieda, ka man esot vajas plausas un tapec cauru gadu jadzivojot arpus pilsetas. Mate man bija energiska sieviete, kurai vardi saskaneja ar darbiem. Vina piezvanija vectevam un sanema uzaicinajumu
… un dienu velak taksometru helikopters izsedinaja mus sniega klajuma pie kadas zilganpelekas setas.
        Skiet, pirmo reizi biju nokluvis arpus pilsetas ziema. Mani parsteidza februara saulainas dienas krasnums. Visa apkartne vizuloja zilganbaltos tonos. Zilganas debesis ar sniega makoniem. Sniega kupenas saules gaisma vizuloja ka saberzts stikls, bet ena skita ka neticami blivs kobalts. Darza katrs zarins ieterpies pukaina sarma. Cauri zaru vijumiem videja zilgana's debesis un ar stikla kiegeliem apsutas mazas vasarnicas zilganas sienas. Sniegam cirkstot zem galosam, pa nostaigato tacinu mums preti naca vecs liela auguma virs garu, zilganu sintetiskas sermuladas kazoku mugura. Tada pati cepure galva, bet mati gluzi sirmi. Taisnibu sakot, es nodomaju, ka ari tie ir sintetiski.
        Tas tad bija Pavels Aleksandrovics Carutins, kas piedalijies pirmaja lidojuma uz Veneru, pirmaja lidojuma uz asteroidu joslu, pirmaja ekspedicija uz Jupiteru, pirmaja - uz Saturnu, uz Neptunu un ta talak, un ta talak. .
        - Kur te ir tas musu pilsetas balgimis? - vins jautaja samtaina basa balsi. - Ka izaudzis! (Pieaugusie ir apbrinojami vienadi: tie visi brinas, ka berni aug.) Tiesam, bals gan. Bet mes papulesimies, sasarti- nasim vinam tos vaigus.
        Un vectevs uzsaka manis atkopsanas darbu. Katru ritu vins mani modinaja maza gaismina, kad rutis vel bija gluzi zilas un balajas debesis tikko aizmeties ritausmas svidums. Mes ar vectevu minutes cetrdesmit piecas sparigi nodevamies kosmiskai rita rosmei. Ta pasakts talajos starpplanetu lidojumos, kad muskuli ilgstosa bezsvara stavokli atrofejas. Tad vectetins noberze jas ar sniegu - to man, protams, neatlava, -
        un, ja mate vel miegojas pa gultu, mes ar lapstam gajam uz siltumnicu.
        Siltumnica oda pec visa ka - pec mikluma, meslojuma un parfimerijas veikala. Balta ziema palika aiz durvim. Par slieksni parkapusi, mes nokluvam sutiga vasara. Par spiti gada laikam, te ziedeja agras un velas pukes: kuplas dalijas, jasminu baltie ziedu kausini ar saldeno smarzu, ugunigi oranzas kreses, klingerites, kas bija tik violetas, ka skita tinte iemercetas, maigie cerinu kekari, izpurusas asteres. Vectevs smaididams klusi priecajas par spilgtajam krasam. Reiz vins nopuzdamies sacija:
        - Nekur nav tadu puku ka uz Zemes! Bet kosmosa telpa vispar nav krasu, tur viss ir melnbalts ka pagajusaja gadsimta fotografijas: debesis melnas, pie tam zvaigznu mirguli. Acis garlaikojas. Vienigi kabine ir gan zala, gan sarkana, gan gaiszila krasa. Reizem tisam izkraso kosak, uztaisa istu varaviksni! Toties muza novakare man prieks par dzivajam pukem.
        Japiebilst, ka vectevs nebija diezin kads labais darzkopis. Vins centas visu paatrinat, steidzinat augsanu, pirka dazadus ultraskanas, augstfrekvences un elektriskos briedinatajus, un rajona darzkopis tevocis Seva, kas otrdienas atlidoja pie mums ar aeromugursomu, parmeta:
        - Pavel Aleksandrovic, jus esat macits cilveks, ka jus nesaprotat, ka ikviena darba vajadziga pakapeniba. Piemera del nemsim bernu: izlasiet vinam prieksa visas macibu gramatas, tik un ta no vina agronoms neiznaks. Tapat ka jusu kosmosa darba nevar uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tapat ir ar augiem. Tiem jauzkraj speki. Tie nevar tiesi no pazemes bumbula izdzit ziedu.
        Vectevs maja ar galvu: «Ja, ja, tas tiesa. No Zemes lidz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit minutes velak, kad krusttevs Seva, aeromugursomu aplicis, celas augsup dzidrajas debesis un vina kajas kuladamas pazuda aiz priedem, vectevs no kada tala kakta izvilka atkal vienu aparatu.
        - Kapec sis daikts nestrada? - vins ruca. - Instrukciju tacu nav rakstijusi mulki. Nu, pameginasim ar so tulpi.
        - Vectetin, kup! Stublajs jau apdedzis!
        Ari istabas mums bija daudz aparatu - visvisadi majas dzives jaunumi: pasdarbigie logu un durvju atvereji «sezam, atveries!», automati - gaisa mitrinataji, virtuves automati, telefona automati. Ta ka vectevs, jaunu aparatu nopircis, to katra zina izjauca un pats atkal salika, tie vinu daudzreiz iegaza. Pasdarbigie atvereji atrava lidz galam logus pasa nakts vidu un vislielakaja sala; «Sezam, atveries!» notureja mani beninos ieslegtu cetras stundas, bet mitrinatajs uzgaza matei slacienu taisni tobrid, kad vina bija uzgerbusi savu labako kleitu, lai lidotu uz operu Ka- zana.
        - Vectetin, jus ar savam spelitem taisni ka mazs berns! - pukojas mate. - Jus ar Pavliku abi labi - baz tik maisa.
        Vectevs kaunigi taisnojas:
        - Ko lai dara, ieradums. Nometajies pa kosmosu gadus septinus vai visus desmit. Kad atgriezos uz Zemes - dzives stils pavisam cits. Tapec steidzos panakt, izmeginat visus jaunumus. Pat tos, kas vel nav iegajusies. Atlikt nav iespejams - nakamais brauciens degungala, atkal uz gadiem septiniem.
        Protams, no vecteva «spelitem» vislabaka bija majas stenografiste - milzigs diktofons, kas aiznema pusi kabineta. Uz diktofona puletas virsmas laistijas zelta plaksnite ar uzrakstu: «Vecajam kapteinim P. Carutinam no draugiem kosmosiesiem». Un vectetins man pastastija, ka par kosmosiesiem savejo vidu cits citu saucot kadreizejie astronauti. Viniem ir savi paradumi, ir pat sava himna, ko sacerejis nezinams dzejnieks garajas starpplanetu dezuras stundas.
        Musu kapteini ka stari trauc, Kur tos zvaigznots izplatijums sauc, i Atdzisusam svesam lodem garam, J Zemes butnem kur nekas nav darams. Var jau but, ka nepietiek ar muzu, i Un, kad cels lidz merkim atliks iss, l Kapteinis mus vienus pametis.
        Tacu musu brauciens neapstasies; Citas kvelas sirdis vieta stasies. Cels uz zvaigznem talak merots tiks, Ja to maza, gudra Zeme liks.
        Ar diktofonu vectetins stradaja katru dienu pec brokastim. Nostajies rupora prieksa, vecais virs vienmeriga balsi, katru vardu uzsverdams, klastija savas atminas. Puletaja kaste iedegas spuldzites, sakarsa stieplites, skana atveidojas magnetofona lente, parvertas burtos, vardi tika salidzinati ar masinas atminu, izlabotas ortografijas kludas, elektrona signali saudijas pa lenti un sauro rindinu stremeliti, kas lida ara sanos, un automatiski uzlimejas uz veltna. Protams, tik sarezgita gaita ieviesas ari aplamibas, seviski ar ipasvardiem, kuru masinas atmina nebija. Un es ar labpatiku vareju piekert masinu aplamibas. Tai nebija mazak kludu ka man diktata.
        - Vectetin, masina «Palladas» vieta uzrakstija «palata».
        - Sedi mierigi, Pavlik, netrauce mani!
        Taisnibu sakot, man ari pasam negribejas no darba atrauties, jo vectetina stastijumi bija tikpat ka piedzivojumu stastu krajums.
        Elpu aizturejis, es klausijos par bistamajiem lidojumiem uz Saturna puteklu gredzenu, par neticamo smaguma speku uz Jupitera, par Marsa pavadoniem, no kuriem ieskrienoties varot nolekt. .
        Bet vislabak vectetins aprakstija (par ko jus pasi varat parliecinaties, vina memuarus lasot) tuvosanos jaunai pasaulei. Sads notikums daudzas reizes bija atkartojies vina dzive, un vienmer tas vinu satrauca, pat atceroties vien.
        Merkis jau tuvu. Aiz muguras palikusi daudzie ceribu un mema lidojuma menesi vai pat gadi tuksaja izplatijuma telpa. Bet tad viens no visspozakajiem spidekliem iemirdzas ka perlite, pec dienas tas jau ir zirnisa, tad kirsa un tad aprikoza lieluma. Tad pie debess juma jau karajas zelta ripa. Par to slid enas. Kas tur ir
        - makoni, juras, bazalta lidzenumi? Enas ir robainas. Vai tie ir lici, mezi, aizas vai stavas sienas? Manamas ari baltas svedras. Vai tas butu snie
        gotas kalnu gredas? Vai gaisu puteklu joslas, varbut aizsalusas upes? Un vai tur ir augu valsts? Vai ir dzivnieki? Bet varbut tur mit sapratigas butnes, kuras zina, ka divreiz divi ir cetri un hipotenuzas kvadrats ir vienads ar katesu kvadratu summu, butnes, kuras sapratis musu valodu un spes paskaidrot savas domas?
        - Vectetin, Pavlik, pusdienas atdziest, naciet est!
        - Es tulit pabeigsu, Katja.
        - Kaunieties, vectetin! Ko berns no jums lai macas! Ari vins skandina: «Pagaidi, mamin, esmu aiznemts.» Bet es, ta teikt, esmu ne vien mate, bet ari arste, man nav nemaz tik patikami trisreiz sildit pusdienas..

* *
        No rita pie telefona dezureja automatiskais sekretars. Uz katru zvanu tas mehaniski atbildeja: «Pavela Aleksandrovica pasreiz nav. Piezvaniet pec cetriem. Kas vinam japasaka? Es pierakstisu.» Pec pusdienam aparatu atvienoja, vectetins noklausijas pierakstus, zvanija pats, atbildeja uz vestulem. Vins bija deputats - pie vina griezas par celiem, slimnicam, bernudarziem un klubiem. Vins bija zinatnisko biedribu biedrs - vina atsauksmei sutija zinatniskus un popularus manuskriptus, ierosinajumus un planetu apgusanas projektus. Vardu sakot, vins bija slavens virs - vinam rakstija jauni cilveki, lugdami padomu profesijas izvele, lugdami palidzibu, lai tiktu darba Kosmosa apgusanas komiteja (gribetaju bija parak daudz).
        Ka cienijamu viru vectetinu diezgan biezi aicinaja uz Maskavu un citam galvaspilsetam, lai atzimetu kadu svinigu notikumu: heliostacijas atklasanu, pieminekla pamata liksanu, kada zinatnieka jubileju. Vinam iznaca tikties ar visizcilakajiem zinatniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piedalities vesturiskos notikumos. Carutina paraksts bija uz Liguma par Planetu Savienibas dibinasanu. Kopa ar vaciesiem, amerikaniem, indiesiem un arabiem vectetins vagonete bija vedis uz Miera martena krasni parkausesanai beidzamos lozmetejus un savinus. Vectetins bija braucis
        Draudzibas vilciena pa Beringa dambi no Alaskas uz Cukotku, nospiedis pogu un iedarbinajis pirmo Antarktikas apsildisanas iekartu.
        Man vectetins bija dziva enciklopedija, visu prieksmetu macibu gramata un paraugs dzivei. Mate apgalvoja, ka es esot vinam lidzigs: tads pats deguns un tada pati piere. Bet macijos viduveji un glitrakstisana sanemu trijniekus. Vai viduvejs skolnieks var klut par slavenu kosmonautu? Vai nebutu japienemas prata? Ar vienpadsmit gadus veca zena valsirdibu es noprasiju: N
        - Vectetin, vai tu vienmer esi bijis slavens kops pasas bernibas, vai ari tads tu tiki velak, pec instituta beigsanas?
        Un vecais virs, man galvu glaudidams, nopietni atbildeja:
        - Slavens, draudzin, nekad neesmu bijis. Cilvekiem interesants esmu nevis es, bet mans darbs. Katram laikmetam ir sava iecienita profesija. Viduslaikos ciena tureja bruniniekus, arabu Austrumos - tirgonus, citos laikos - jurniekus, rakstniekus, lidotajus, izgudrotajus. Manas dzives laika visa cilvece aizravas ar kosmosu. Man paveicas - mani norikoja izlukos. Mana gramata nav Carutina iespaidi, nav Ca- rutina piedzivojumi, bet kosmosa izluka sika atskaite. Mes, kosmonauti, esam divdesmit pirma gadsimta miluli, mus vienmer atceras, visur uzludz pasus pirmos, sedina pirmajas rindas. Nevis nopelnu del, bet tapec, ka mil ka mazu berninu, ka skaistu meiteni.
        Tadi paskaidrojumi tikai stiprinaja manu godkari. Ja tas nav nopelnu del - jo labak. Tatad par slavenibu var klut ari ar trijnieku glitrakstisana.
        - Vectetin, kad izaugsu liels, es ari busu kosmo- sietis.
        - Neieteicu, milais.
        - Kapec, vectetin?
        - Kad izaugsi - sapratisi.
        Man it ka atbildedams, vectetins todien elektroste- nografistei nodikteja tadu tekstu (so fragmentu velak ievietoja II sejuma XXIV nodala):

«Man laimejies piedzimt lielo kosmisko atkla
        jumu laikmeta ritausina. Esmu pirma maksliga pavadona laikabiedrs. Manas dzives ritausma sakrita ar astronautikas ritausmu. Kamer es izaugu, Meness jau bija apguts. Jauniba sapnoju tikties ar Veneru, brieduma gados ar Jupiteru, vecuma - ar sirmo Nep- tunu. Tehnika istenoja manus sapnus. Nepilna gadsimta laika atrums pieauga no 8 lidz 800 km/sek. Un cilveces valdijumi neiedomajami palielinajusies: pagajusa gadsimta vidu cilveces riciba bija tikai viena planeta, zemeslode ar sestukstos tris simti kilometru lielu radiusu, tagad sai sferai ir cetri miljardi kilometru liels radiuss. Esam pienemusies speka un gudriba, esam bagatinajusi fiziku, geologiju un astronomiju, ari biologiju, salidzinot musu pasauli ar svesajam pasaulem. Viens vienigs sapnis nav piepildijies: neesam sastapusi sev lidzigas butnes prata zina. Mes neesam pagurusi, prieks butu turpinat meklejumus, bet talak nav kur iet. Prieksa starpzvaigznu telpa, ko nespejam parvaret. Veiktas cetras gaismas stundas, bet lidz tuvakajai zvaigznei ir cetri gaismas gadi. Musu atrums ir 800 km/sek. Vajadzigs simtiem reizu lielaks atrums. Uz citam
saulem tik driz mes nevaresim doties, dazi apgalvo, ka nekad. Fotonrakete un vel drosmigaki projekti pagaidam ir tikai projekti. Kosmisko atklajumu laikmets beidzies, labakaja gadijuma partraukts uz diviem trim gadsimtiem. Ir iestajusies atelpa - apgusanas laiks. Nav neka atklajama. Kosmonauti klust par kosmosa soferiem. Musu tagadejais darbs ir nogadat inzenierus un tehnikus uz planetam.»
        Es dzirdeju vectetinu diktejam so fragmentu un, protams, neka nesapratu. Bet sais vardos izpaudas istais Pavels Carutins. Iedomajieties, kads liktenis! Kapteinis nonacis lidz taluma robezai. Talak nav kurp lidot. Atklajumu pasaulu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas but. Un vectetins pameta kosmosa celus. Atputa, gods, mazberni, memuari un durvis «sezam, atveries!». Ta vins savu dzivi ari nodzivotu, ja taja nebutu iejaucies Radijs Grigorjevics Blohins, pec specialitates tehnikis celtnieks, pec aicinajuma - nemiera gars.
        Pie - mums,/vins ieradas jau vasara. Zilganajam kupenam piedzitais lidzenums bija parverties par tveicigu, meduS smarzas apdvestu abolina lauku, bet baltais klajums vinpus vasarnicas parverties Kuibisevas jura. Pie darza vartiniem stavedams, es klausijos vilnu salkona. Citi berni, bikses lidz celiem uzrotijusi, dzildomigi veroja pastaisitos pludinus, kas lekaja zilbinosaja mirga. Man briesmigi gribejas viniem piebiedroties, bet mate nelava uz juru iet. «Tu nedriksti iet udeni, kamer neesi iemacijies peldet!» vina sacija.
        Kadu dienu aiz priedem atskaneja tarkskis, paradijas kada cilveka kajas, un neveikli zeme nolaidies virs, aeromugursomu atspradzedams, noprasija:
        - Jaunais cilvek, kur te ir Carutina vasarnica?
        Vestulu mums naca veselam kaudzem, bet nepazistami apmekletaji ieradas reti. Katram vis nebus dusa divas vai tris stundas lidot no Maskavas lidz vasarnicai un atpakal, ja var aprunaties ari pa talruni. Pie vecteva medza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mates - galvenokart slimnieki. Es verigi noskatiju cieminu. Mana prieksa staveja izspuris un noguris maza auguma cilveks, gadus trisdesmit vecs. Kosmosa, es domaju, lidzi nema tikai tadus spekavirus ka mans vectevs. Cieminam pogcauruma nebija ari nozimites - zelta Saturna. Tadas nozimites pieskira tiem, kuri bijusi arpus Meness orbitas. istie kosmiesi celojumu uz Menesi neuzskatija par kosmisku. Mana laika pedagogi stridejas, vai neuzskatit Menesi par dalu no Zemes - par septito savrupo kontinentu un vai neiznemt to no astronomijas un nenodot geografijai.

«Nozimites nav, tatad slimnieks,» es nodomaju un pateicu:
        - Pienemsana saksies cetros. Es jus pavadisu uz lapeni.
        Katram gadijumam turejos pieklajiga attaluma. Starp mates slimniekiem vareja but nenormalie. Pa- slepus, bailiga zinkare es vinu veroju. Protams, nenormals. Skraida pa lapeni, zestikule, apgaz kaktusa
        podinu, izber zemi, saraus ar rokam un nepaludz vis lapstinu.
        - Jus, slimais, neuztraucieties, - dusu sanemis, es teicu. - Arste bus taisni cetros.
        Ciemins pacela rokas pret debesim.
        - Jaunais cilvek, kur jus esat mani atvedis? Es prasiju pec Carutina vasarnicas. Man vajadzigs Pavels Aleksandrovics, slavenais kosmonauts.
        Lidz ausim nosarcis, es vinu aizvedu uz vecteva kabinetu. Biju ta apjucis, ka atkal paspruka aplamiba:
        - Vectetin, pie tevis slimnieks!
        Vecais virs saprata manu aplamibu un parverta to joka.
        - Par ko tad jus sudzaties? - vins labsirdigi apjautajas.
        - Par ko es sudzos? - iesaucas atnacejs. - Man ir gan par ko sudzeties. Kaut vai par kurlumu, par specialistu visparejo kurlumu.
        Radijs Blohins bija no izmirstosas fantastu sugas. Lai butu fantasts, vajadziga lieliska veseliba, merktieciba, neatlaidiba, paspalaviba un galvenais. . pilnigs paskritikas trukums. Tomer starp viniem gadas ari patiesi izgudrotaji. Diemzel atskirt tos ir tikpat gruti, ka starp simtiem iesaceju atrast istu dzejnieku.
        Ar zvaigznem Blohinam tiesa sakara nebija. Pec izglitibas celtniecibas tehnikis vins stradaja Galvenas starpplanetu stacijas buvdarbos Austrumafrika, Kili- mandzaro kalna. Svesa joma nokluvusam specialistam gribas visu partaisit pec sava prata. Tai laika - gadsimta sakuma - jau bija skaidrs, ka neviena planeta nav apdzivojama un gandriz neviena nav deriga cilvekiem. Tad Blohins ierosinaja planetas pargrupet: Veneru un Marsu ievadit Zemes orbita, Marsam sagadat maksligu atmosferu, bet Veneras atmosferu attirit no oglskabas gazes. Vins ierosinaja ari saskaldit vairakas dalas lielas planetas - Saturnu, Uranu un Neptunu, - lai samazinatu tur smaguma speku, bet atskalditos gabalus ar atomspradzieniem tuvinat Saulei. Vins bija iecerejis uz Tritona nometinat petnieku koloniju un sutit tos starpzvaigznu brauciena. Pec vina aprekiniem, simttukstos gadus velak Tritons
        varetu apcelot visas tuvakas zvaigznu sistemas. Uz Jupitera paaugstinata smaguma speka apstaklos vins taisijas audzinat bernus, lai nostiprinatos vinu jaunie kauli un lai visi berni uz Zemes butu isti spekaviri. Bet vecus cilvekus vins gribeja nometinat uz Meness, kur kusteties vieglak neka uz Zemes.
        Blohinam par brinumu visus sos lieliskos projektus pastavigi noraidija. Tos negribeja apspriest institutos, negribeja publicet zurnalos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibisevas juru pie mana vecteva.. Un vins sanema sadu atbildi:
        - Jusu nelaime, Radij Grigorjevic, ir ta, ka jusu domas skirtas no jums pasa. Jus dzivojat musu gadsimta, bet domas kavejas jau divdesmit tresaja. Mums it. nemaz nav jaizklist pa Saules sistemu, jo tepat uz Zemes ir vala un plasums. Jusu idejas bus vajadzigas pec divsimt gadiem. Drosi vien jus klusit lepns: vai redz, cik es esmu talredzigs. Tacu velti. Nav nekads nopelns nodoties paragram problemam. Kad vajadzes un bus iespejams, cilveki izdaris planetu rekonstrukciju. Tad vini bez grutibam pardomas visu, kas tagad nodarbina jus.
        Blohins nebija vienis pratis ar vectevu, bet neapvainojas. Domas dzivot nakamajos gadsimtos vinam likas pagodinajums. Vins turpinaja atklat Pavelam Aleksandrovicam savu projektu sikumus. Vecais virs sminedams sagrava vina idejas, bet vienmer ieludza vinu uz nakamo svetdienu.
        Laikam vectevam patika nevis Blohina projekti, bet vina strauja daba, jaunibas degsme. Ar laiku Radijs Grigorjevics kluva par musu majas cilveku, pavadija te dienas un naktis, gaja uz siltumnicu, klausijas vectevu diktejam atminas un pie galda sprieda par orbitam, to slipumiem, periodiem un ekscentricitatem. Pat mate, nevaredama vairs izturet, reiz pie pusdienu galda sasuta:.
        - Radij Grigorjevic, tomer nav pieklajigi - jus sezat blakus damai, kaut vai vienu cilvecisku vardinu butu bildis! Es tacu neka nesaprotu.
        Blohins jocigi piespieda rokas pie krutim.
        - Katerina Kimovna, esiet augstsirdiga un piedo
        diet, ta nav rupjiba, bet nelaime. Visu muzu neesmu saprasts. Lai gan jateic, ka cilveki vispar cits citu, nesaprot.
        Ta bija vina iemilota teorija - cilveki nespejot cits citu saprast. Sievietes nesaprotot viriesus, pieaugusie - bernus, makslas laudis - tehnikus, bet galvenais
        - specialisti nesaprotot nespecialistus.
        - Ir gan tev Starpplanetu Komiteja nodarijusi pari! - vipsnaja vectevs. - Es tak sapratu.
        - Ne, ari jus nesapratat, - neatlaidas Blohins. - Jus nesapratat, ka projekts jaizstrada nekavejoties.
        - Bet es paskaidroju, kapec nav jaizstrada. Tatad tu neesi mani sapratis.

* * *
        Vienu laiku Blohins lidoja pie mums katru svetdienu, tad pazuda uz paris menesiem un negaidot ieradas kada darbdienas rita.
        Vins iztrauceja svetas diktesanas stundas, ieskreja kabineta un tikko apsveicinajies iesaucas:
        - Pavel Aleksandrovic, ludzu, uz mirkliti partrauciet!
        Vectevs negribigi izsledza stenografisti. Es jutos vel neapmierinataks: Blohins mus partrauca, kad tuvojamies Neptunam. - Vai jauns projekts? - vectevs pacietigi apjautajas.
        - Nekada projekta! - ciemins iesaucas. - Es nozverejos - neviena projekta vairs. Tapat vien dazi jautajumi jums ka specialistam.
        - Ludzu, - piekrita vectevs. - Ja vien macesu, es atbildesu.
        - Pirmais jautajums, - iesaka Blohins. - Piemeram, nemsim sferu ar piecpadsmit gaismas gadu lielu radiusu. Cik sai telpa ir Saulei lidzigu spideklu?
        Vectevs paraustija plecus.
        - Uz so jautajumu varetu atbildet mans mazdels. Tadi spidekli ir cetri: Saule, Centaura Alfa, Siriuss un Altairs. Var rekinat ari piecus, jo Centaura Alfa sastav no divam saulem. Siriusam un Altairam ari ir
        divi pavadoni, tacu tie nav Saulei lidzigi spidekli, bet «balti punduri».
        - Lieliski! - viesis iesaucas gluzi ka eksaminetajs, kas sanemis pareizu atbildi.
        - Cetri vai pieci - tam nav liela nozime. Tagad otrs jautajums: cik tai pasa telpa ir mazu saulu, kas mazakas par musejo savas piecas vai desmit reizes, - cik ir zempunduru un pundurzvaigznu?
        - Cetrdesmit cetras1, - vectevs atbildeja. - Bet to jau jus pats zinat.
        - Tresais jautajums, - Blohins turpinaja, - cik tai pasa telpa pavisam mazu zvaigznu, kas mazakas par «sarkanajiem punduriem» reizes desmit un lielakas par Jupiteru reizes desmit? Cik to ir - cetri simti, cetrsimt cetrdesmit, pieci simti?
        - Nevienas, - noteica vectevs. - Tadu nav nemaz. Ja neskaita domajamos saules pavadonus Gulbis 61 un citus …
        - Kapec nav? - iekliedzas Blohins. - Vai nav, vai mes tas nepazistam? Tada ir problema. Lai to noskaidrotu, es turpinasu jautat. Kada ir Saulei lidzigo zvaigznu temperatura? Pieci sesi tukstosi gradu un vairak. - Nu vins aizravies pats sev atbildeja.
        - Kada ir mazo saulu - «sarkano punduru» temperatura? Tris vai divi tukstosi gradu un mazak. Kada ir starpzvaigznu un starpplanetu kermenu temperatura? Acim redzot, augstaka neka planetam un zemaka neka zvaigznem - no absolutas nulles lidz tukstos gradiem. Starp tam jabut blaviem, tik tikko spidosiem un pavisam tumsiem kermeniem: infrasarkanam zvaigznem, radiozvaigznem.
        - Man jaatgadina, ka infrasarkanas zvaigznes astronomiem ir pazistamas, - iebilda vectevs.
        - Skatoties, kadas, - strauji atspekoja Blohins.
        - Ir pazistamas milzu zvaigznes, pundurzvaigznes parak mazas. Ir pazistamas zvaigznes ar tukstos gradu temperaturu, bet nevis ar plus trisdesmit. Ja temperatura ir plus trisdesmit, tad tiek izstaroti astoni lidz divpadsmit mikronu gari vilni. Tadi stari nav foto-

1 XX gadsimta vidu bija zinamas apmeram divdesmit. 100
        grafejami. Uz Zemes tupot, tadi stari vispar gruti saskatami, jo tadus starus izstaro ari musu Zeme, gaiss un mes pasi. Mes dzivojam infrasarkanas liesmas jura. Vai tad, liesma sezot, iespejams saskatit talas zvaigznites gaismu? Tas tikpat ka nodoties astronomijai, sezot lielas Saules zilbinosajas liesmu meles. Tadi kermeni ir, bet mes tos neesam meginajusi atrast un tapec ari neatradam. Vajag meklet, Pavel Aleksandro- vic. Kas nemekle, tas neatrod.
        So sarunu es atsaucu atmina pec vecteva piezimem. Toreiz es nepatureju prata, tapec ka nesapratu. Man bija tikai viena doma: atkal ieradies sis nesavaldigais cilveks, si uzmaciga musa. Vectevs ir parak pieklajigs, lai to padzitu, vins pacies un klausas. Bet vectevs ir milzis. Vins atvezes roku un musu nospiedis. Nu, vectetin, piecelies un pasaki stipru vardu! Vins tomer kluse. Vectetin, kas tev notika? Kapec neparadiji savu speku? Es, tavs mazdels, jutos aizskarts.
        Tad Blohins apklusa, nemierigi un nogaidosi skatijas. Bet vectetins visu laiku staigaja pa istabu un murminaja:
        Atdzisusam svesam lodem garam, Zemes butnem kur nekas nav darams.
        - Tas tomer, Radij, ir interesanti, - vins piepesi sacija. - Pasaule apgriezta acgarni, planeta ar silditaju no iekspuses. Viss citadi neka pie mums. Ka tu doma, vai dziviba tur ir? Un dzivibas augstakas formas? Vai dzivibas augstakas formas var rasties muziga tumsa?
        Un, peksni skali iesmejies, vins uzsita Blohinam pa plecu:
        - Kas zin, Radij, ka mes ar tevi vel neaizlaizam
        kosmosa. Saki - vai tu lidotu meklet savas infras?

* * *
        Briniskigais romans ar turpinajumiem, ko es klausijos katru dienu, izbeidzas. Tagad elektrosteno- grafiste rakstija tikai vestules. Izmantodams savu autoritati, vectetins dikteja vestules institutiem, observatorijam, zinatniskajam biedribam un vienkarsi vecajiem kosmosa draugiem, lugdams, uzstadams un parliecinadams meklet melnas saules, meklet nakti no Meness, meklet ilgos kosmiskajos lidojumos..
        Pamests pasa zina, es, protams, samekleju citadas izklaidesanas. Ta viena jauka diena mate mani nokera juras krasta ar makskeri.
        Vina atkal paradija savu straujo apnemibu. «Labak lai dzivs puika ar vajam plausam neka veseligs, bet slikonis!» vina noskaldija. Nakamaja rita abolina plava nolaidas helikopters ar rutainu apmali - tas bija aerotaksometrs. Pec pusstundas es jau no gaisa veroju ar stikla kiegeliem apsuto vasarnicu un vecu
        liela auguma viru, kas ar roku man maja no lievena.

* * *
        Biju tai vecuma, kad puikas svaidas no vienas aizrausanas otra, kad grib visu zinat, visu izmeginat, iekams pie kaut ka paliek. Skola mums bija dzivas dabas sturitis ar zalkti, ezi, juras cucinam un baloziem. Es aizravos ar zoologiju, un interese par kosmosu izkupeja. Mate divreiz menesi aiz pieklajibas zvanija vectetinam. Ja gadijos tuvuma, ari es piegaju pie talruna un pastastiju, ka ed un gul juras cucinas. Par melnajam saulem apjautaties es allaz aizmirsu. Vectetina ierasanas naca mums pilnigi negaidita.
        Reiz ziema, no slidotavas parnacis, es vinu atradu sezam pie galda. Vectetins izskatijas lieliski: plecigs un sarts. Likas, vins pa siem diviem gadiem kluvis jaunaks. Ar pirkstiem pa galdu bungodams, vins aizrautigi stastija matei:
        - Vai tu saproties, Pavlika slimniekam taisniba. Vajadzeja tikai krietni sanemties. Gada laika atklatas trisdesmit divas infrasarkanas saules. Infras uzietas ari Liras, Strelnieka, Maza Laca, Cusknesa, Tukana un Zelta Zivs zvaigznajos. . Meness observatorija pasreiz ieriko veselu nodalu.
        - Kad beigsies si speku un cilveku izskerdesana? - mate iejautajas. - Labak butu vairak pienemusi pagarinatas dienas audzinatajus skolas. Citadi
        berni pamesti sava vala - nepieskatiti skraida pa slidotavu un savainojas.
        - Visinteresantaka no tam ir Puka zvaigznaja Infra, - vectevs turpinaja. - Virsmas temperatura ir plus desmit pec Celsija … Ta atrodas samera tuvu - tikai septinu gaismas diennaksu attaluma.
        - Septinas diennaktis! Ko tu neteiksi! Tik tuvu? - aiz pieklajibas brinijas mate.
        - Protams, samera tuvu, - vectevs sadusojas. - Attalumu no Meness gaisma noskrien viena sekunde, no Saules - astonas minutes, no Neptuna - cetras stundas. No turienes turpat septinas diennaktis. Tas tomer sasniedzams attalums. Musdienu rakete so attalumu var veikt cetrpadsmit gados. Cetrpadsmit gadu turp, cetrpadsmit
        - atpakal, uzkavesanas tur - pusgadu vai gadu.

«Divdesmit devini gadi!» es nodomaju. «Pec divdesmit deviniem gadiem es jau busu pusmuza virs. Visu dzivi pavadit rakete! Interesanti, vai Radijs Gri- gorjevics pats piekritis tadam lidojumam?»
        - Bet ka tad ar tavu vasarnicu, vectetin? - mate uzsaka pavisam ko citu. Skaitlus vina vienmer laida gar ausim.
        - Par vasarnicu, Katja, pie tevis ari iegriezos. Vasarnicu man vairs nevajag. Ja gribi, padzivo tur. Ja ne, es to atdosu rajona padomem.
        - Vai tu, vectetin, parcelsies uz Maskavu? Varbut tev tiesam taisniba. Tirs gaiss jau ir laba lieta, bet Maskava mediciniska apkalposana ir daudz labaka. Ja gribi, dzivo pie mums. Sameklesim plasaku dzivokli.
        Vectetins izrieza krutis. Vina balss skaneja svinigi:
        - Dzivoklis man jau ir, Katja. Valdiba man paradijusi lielu godu. Esmu apstiprinats par prieksnieku ekspedicijai uz Puka zvaigznaja Infru.
        Mate sakera sirdi.
        - Atkal kosmosa! Tavos gados! Vectetin, vai tu bez prata!
        - Kados manos gados? - vectetins mazliet apvainojas. - Man vel nav astondesmit, oktobri tikai bus.
        Bet pec statistikas videjais vecums tagad ir devindesmit tris ar pusi.
        - Vai tiesam jauno trukst? Lai Radijs Grigorjevics lido pats.
        - Vins lidos. Es ar lielam grutibam panacu, ka vinu ieskaita komanda.. Nu, vai tu nemsi to vasarnicu?
        - Ja tu negribi skirties no vasarnicas, paturi sev.
        - Uz divdesmit deviniem gadiem?
        Beidzot mate dzirdeja gadu skaitu.
        - Vectetin, tu esi nepratigs! Ko tu dari, ka tev trukst? Protams, tu esi vientuls, tev ir garlaicigi, bet es tacu ludzu - nac un dzivo pie mums. Pavlikam vajadzigs padomdevejs. Pasreiz vins ir parejas gados, mate vinam vairs nav autoritate. .
        - Ko tu runa, Katja! Tadas lietas nevaru but tev paligs.
        - Bet ja tu, vectetin, saslimsi? Jusu arsti ir universali, no visa ka pa druskai, bet pamatigi neka. . Ne jums kardiologa, ne geriatra.. Ne, ka nu gribi, es tevi nelaidisu.
        - Gribu redzet, ka tu mani nelaidisi! - vectevs pasmaidija. Bet, dross paliek dross, vins saka vilkt mugura sintetiskas sermulinadas kazoku.
        Kad vins bija aizgajis, mate vel ilgi staigaja no kakta kakta, klusi dudinadama:
        - Zud logiska domasana. . vecuma skleroze. . Un tadu cilveku - uz trisdesmit gadiem. . Veselibas parbaudi… Es to pieprasisu … es rakstisu…
        Nekur vina tomer neaizrakstija, un tai pasa gada no Kilimandzaro starteja ekspedicija uz Puka zvaigznaja Infru.

*

* *
        Starp Liela Laca kausu un nespozo Maza Laca kausinu stiepjas vajo zvaigznu virkne. Ar zinamu izteles piepuli tur saskatams likumainas cuskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Puka zvaigznajs. Visas savas apzinigas dzives laika zvaigznainajas naktis esmu
        raudzijies augsup, lai saskatitu Puka rikli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectevs.
        Divdesmit devini gadi ir liels laika posms. Es izaugu, pabeidzu skolu, izraudzijos specialitati. Es kluvu par putnkopi - mans darbs dzivas dabas sturiti nebija bijis veltigs. Musu instituts audzeja dekorativos putnus. Laikraksti tos deve par dziedosajam pukem. Diezgan sarezgits cels: paradizes putnus krusto ar baloziem un ciruliem. Nakas nonemties ari ar iedzimtibas uzlabosanu. Bet rezultata tagad katra darza berzos un priedes, visas varaviksnes krasas laistidamies, dudo siki, paviem lidzigi putneni.
        Man jau bija gimene (mana mate atzist agras laulibas). Nu man jau ir lieli berni - dels un divas meitas. Dels diemzel ir slimigs - ar vajam plausam. Vecmamina visu laiku aprupe vinu. Bet ta nu ir musu gimenes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veseligas un apdavinatas. Abas teicamnieces - viena beidz muzikas skolu, otra sapno klut par putnkopi. Cer izaudzet lakstigalu ar krasnam spalvam.
        Darbs, rupes, raizes. . Divdesmit devinos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retak un retak es raudzijos Puka zvaigznaja. Ar jaunu satraukumu klausijamies pedejas zinas 2056. gada (divdesmit devitaja pec skaita). Ekspedicija neatgriezas. Kada nelaime to piemeklejusi cela? Kas to lai zina? Godigi sakot, uz vecteva atgriesanos daudz vis necereju. Saki ko sacidams, astondesmit plus divdesmit devini - pamatigs vecums.
        Mes tomer apmetamies vectetina vasarnica. Tepat tuvuma Uljanovska ir Dekorativo putnu instituts. Ar aeromugursomu divdesmit minutes lidojuma. Laba laika jauks celojums. Lietu, protams, par visu to ne- noskendeties, lidz tiec virs makoniem.
        Pec noteikta laika pagaja vel tris gadi. Reiz kada vasaras vakara es sedeju ar Marinu (jaunako meitu, nakamo putnkopi) pie darza vartiniem. Tikko bijam atgriezusies no Vetlugas, kur keram putnus. Parvolga ir vel tadi sturisi. . Mezi, purvi, niedraines. Tu izliec cilpas, klausies putnu viterosana un vari zivju
        zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilveku. It ka nemaz vel nebutu tresa gadu tukstosa.
        Ta mes sezam pie vartiniem. Diena sasilusi plava vedija silta medus smarzu. Samtainaja debess zilgme lidinajas putnini - dzeltena, sarta un apsubejusa vara krasa. Peksni putni iespurdza krumos, kaut kas ietark- skejas … un maza auguma pasirms virs neveikli nolaidas plava.
        - Vai te dzivo Katerina Kimovna? - no aero- mugursomas atbrivojies, vins jautaja.
        - Es veletos vinu satikt.
        Vins runaja ta, ka runaja gadsimta pirmaja ceturksni: izrunaja katru vardu lidz galam, bez kadiem jaunmodes strupinajumiem un ar priedekliem, kas tagad teikuma saudas, ka pagadas.
        - Mana mate ar mazdelu pasreiz ir Egipte, - es atbildeju. - Vai jums vajag vinas adresi?
        Atnacejs sniedza man roku.
        - Pavlik!
        Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunajis par Pavliku.) - Ka tu esi izaudzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazisti? Lai gan es pats sevi nepazistu. Vai tu atceries: «Vectetin, pie tevis ieradies slimnieks?»
        - Radij Grigorjevic? Pa kuru laiku … Vai vectetins ari atgriezies? Nu stastiet, stastiet visu pec kartas.

* * *
        - Es tiem rakstniekiem sadotu pa sprandu, - ta Blohins saka savu stastu. - Ir gan pindzelmani: kosmoss, varoniba, kapteini ka ergli. Taisni vai jadoma, ka tur tira paradize. Tacu isteniba tas ir cietums - trisdesmit gadi stingra izolacija. Gulamistabina - trisreiz tris metri, gulamtikls, galdins, skapitis. Aiz sienas - observatorija, masintelpa un puskilometrs degvielu tvertnu. Ja patik - staiga gar sim tvertnem, ja patik - uzmauc skafandru un met kulenus kosmosa telpa. Tad atkal trisreiz tris metri, gulamtikls, galdins un skapitis. Tumsa un zvaigznes, zvaigznes un tumsa. Pirmajas dienas, protams, nav garlaicigi. Zeme, verojot no kosmosa telpas, izskatas ka bumba pusdebess lieluma! Starts, rukona, smagums, bezsvara stavoklis. Tad plankumainais Meness - otrs globuss. Kosmodroms paliek vina puse. Smaguma speks sesreiz mazaks, vari lekat ka gumijas bumbina. Starta svinibas. Uz Meness tas riko loti lepnas. Bet pec nedelas Zeme un Meness skiet ka vienkarsi debess spidekli. Zvaigznes un tumsa. Skaties pa logu, cik gribi, neka cita neredzi. Pulkstenim divdesmit cetras iedalas, citadi var kludities. Diena
vai nakts - nekadas atskiribas. Elektriba kabine dienu, elektriba nakti, Lielais Lacis diena aiz loga, Lielais Lacis nakti. Klusums un miers. Lidojam. Stavoklis - vienmeriga un taisna kustiba. Viena stunda turpat pusotra miljona kilometru, diennakti - trisdesmit pieci miljoni. Zurnala atzimejam: divdesmit tresaja maija - miljards kilometru no Zemes, pirmaja junija skersojam Saturna orbitu. Sai sakara - svinigs mielasts. Dziedam un priecajamies. isteniba viss ir tikai nosacitiba, jo tuksums ir saipus orbitas un tuksums aiz orbitas. Taisnibu sakot, ari pasas orbitas nav. Ari Saturns redzams ka niecigs spideklitis, tapat ka no Zemes, jo planetas, ja varat iedomaties, gluzi ka Saule celo pa Zodiaka zvaigznajiem ekvatora tuvuma, bet mes lidojam it ka uz polu - uz Polarzvaigzni.
        - Varu iedomaties, ka jus izstudejat astronomiju! - piebilda Marina. Skola, nabadzite, ar so prieksmetu nebija draugos.
        - Ar ko tad vel lai nodarbotos? - gandriz dusmigi iesaucas Blohins. - Uz Zemes brivaja laika es lasiju tehnikas jaunumus, kaut ko izdomaju. Bet tur kaut ko izdomat nav nozimes. Cilvece ir tik varens kolektivs, ka vienpatis to nespej apsteigt. Manas zinasanas pasreiz tacu trisdesmit gadu vecas, ari idejas no tiem pasiem gadiem. Protams, kaut ko esmu iecerejis. Nupat pa celam iemetu acis «Meness Vestis» un skatos, ka viss jau parspets. Vieniga lietderiga nodarbosanas cela - zvaigznu attalumu katalogs. Vai jums, meitenit, skola nemacija, ka zvaigznu attalumu aprekina pec trijstura. Trijstura pamats - Zemes
        orbitas diametrs, pamata galos izmeri divus lenkus - virzienus uz spidekli. Pec diviem lenkiem un malas aprekina trijstura augstumu - attalumu lidz zvaigznei. Tacu augstums ir milzigs, pamats loti niecigs, iegustam trijsturi, kura sanu malas ir loti garas salidzinajuma ar pamatu. Kludas ir lielas. Sads panemiens der tikai tuvakajam zvaigznem. Musu rakete pavisam kas cits. Mes no Saules aizcelojam tukstosreiz talak neka Zeme, musu pamats ir tukstosreiz lielaks, varam merit tukstosreiz augstakus trijsturus. Aptuveni runajot, varam aprekinat visas teleskopa redzamas zvaigznes. Ta bija musu nodarbosanas visa cela: vajadzeja merit, aprekinat, merit un atkal aprekinat. Tad visu to ieraksta galvenaja gramata: kataloga numurs tads un tads, koordinates tadas un tadas, spektra klase AO, attalums septini tukstosi simt astonpadsmit gaismas gadu. Kad visu to esi pierakstijis, gribas lapu izraut. Kam un kad bus vajadziga si saule ar spektra klasi AO? Kurs gribes lidot septintukstos gaismas gadu taluma? Septinas gaismas diennaktis paiet viss muzs.
        Ta aprit astonas stundas - pilna darba diena, piedevam vel cetras stundas pirms vakarinam. Tik un ta nav ko darit.
        Jusu vectevs bija tads meistars, kam darbs darbu dzina. Pat tur, rakete, vinam pietruka laika. Pec pamosanas - krietnu stundu kosmiska rita rosme. Tad obligata pastaiga kosmosa telpa, raketes apskate no arpuses un tad no iekspuses. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pec tam stundas divas tiek diktetas atminas. Vins dikteja man. Elektrostenografisti mes lidzi nenemam, tai vajadzetu daudz vietas. Rakstisanu mes pabeidzam, man lidzi ir beidzamais sejums. Tam sekoja mikrogramatu lasisana. Jusu vectevs lasija taisni stundu un, tiklidz stunda bija gala, lasisanu katra zina izbeidza. Taisnibu sakot, niekosanas vien jau bija. Bet tai pasa laika ta bija cina par mozumu. «Katra diena jasagaida ar nepacietibu,» vins diezgan biezi atgadinaja. Es vinu atdarinaju ka vien varedams. Es sapratu, ka savadak nedrikst. Citadi var klut vienaldzigs. Var uzbrukt slimibas, laiskums un grutsirdiba.
        Darbs liekas pretigs un pienakumi iziet no prata. Kosmosa notika ari tragedijas: cilveki kluva nolaidigi, zaudeja galvu un devas pat atpakal.
        Garlaiciba, mokpilna vienmuliba un tai pasa laika - saspringtiba. Gadiem ilgi nekas nenotiek, bet katru mirkli var gadities katastrofa, jo tuksums it nemaz nav tukss - tas pilns ar visvisadiem meteoritiem, ar meteoritu putekliem. Pie musu atruma bistami ir pat gazu makoni, kuros var ietriekties ka udeni. Kosmosa telpa saduramies ari ar zinatnei vel nepazistamam blivam zonam. Kad tajas ieklust, viss sablivejas, saznaudzas, bet krutis smagums. Kapec, nevar saprast. Meteoritu putekli saed apsuvumu, metals nogurst, rodas klejojosas stravas. Pamazam, nemanami viss bojajas - bojajas korpuss, mehanismi, ierices. Un viena reize sak aizplust gaiss vai ari neklausa vadibas pults, vai nikojas automati. Gadiem nekas nenotiek, bet tad piepesi. . Tapec viens no mums katra zina dezure.
        Nav neka launaka par sim vientulajam dezuras stundam. Gribas but uz Zemes - plava ar ziedosam pipenitem un dziedosiem ciruliem spozaja debess zilgme. Gribas laudis, gribas but metro, stadiona. Lai apkart butu klaigas, nevis dzinkstoss klusums, lai tevi ar elkoniem bikstitu, lai apkart virmotu lauzu druzma un katra seja taja citada un svesa. Lai visapkart butu sievietes. Es, atvainojiet, esmu jau gados un vecpuisis uz muzu muziem. Sieviete ar mani nekadi nevar sadzivot. Man riebigs raksturs.
        - Un nevienas sievietes jums nebija lidzi? - Marina jautaja.
        - Ka tad nebija. Tik ilgos braucienos biezi vien izraugas virus un sievas. Virs parasti ir inzenieris un fizikis, sieva - biologe un arste. Abi ari astronomi. Mums bija divi tadi pari - Varencovi un Juldasevi. Bet tresais paris - mes ar Pavelu Aleksandrovicu - vecis un vientulnieks. Tomer neka laba nav ari precetiem. Sievietes ilgojas pec teatriem, nav sabiedribas, nav veikalu, jaunakas modes svesas. Bet visbedigakais - tas ir ilgas pec berniem. Tacu bernus nemt lidzi ir bistami: saspiestiba, maksliga gaisma, bezsvara stavoklis. Kas var zinat, vai kauli un muskuli nobriedis, vai berns maz iemacisies staigat, ka nakas. Neka, labak nerisket. Bet laiks iet.
        - Trisdesmit gadi! - Marina lidzjutigi noputas.
        - Neteiksim, ka trisdesmit, faktiski trisreiz mazak, - izlaboja Blohins. - Rakete mes bijam sesi un gulejam pec kartas. Divus gadus dezurejam, cetrus gulam. Es te domaju par maksligo miegu ar atdzisi- nasanu. To dara ne tikai mums par prieku, bet ari lai varetu samazinat kravu. Cetrus gadus cilveks ne dzer, ne ed un tikpat ka neelpo. Mes nonakam arpus Saules sistemas, kosmosa telpa kluvusi tiraka, sadursmju draudu tikpat ka nav… un tad tulit divi pari sagatavojas gulai. Tris diennaktis vini neka need, tikai dzer, dzer un dzer; tad seko narkoze un - auksta udeni ieksa. Miesas temperatura pazeminas, tai lauj kristies lidz plus diviem gradiem. Cilveks saciete ka akmens. Tad to ievietojam termostata - stikla kaste ar automatiski regulejamu temperaturu. Gradiem jaseko loti rupigi. Ka tikai. emperatura mazliet augstaka - bakterijas sak aktivizeties, lidzko mazliet zemaka - asinis sasalst un ledus caginas saplosa audus. Druscin pat baigi: tu staiga un strada, bet blakam tavi pasa biedri ledus termosa. Velak, protams, aprodi. Bet gulot neka nejut. Sakuma galva dulla un dusa nelaba - tas no narkozes. Tad
viss satumst.. bet turpat jau atkal plaukst gaisma. Tas nozime, ka pagajusi cetri gadi un tevi atdzivina. Tad ir visbistamakais bridis, jo galva atputusies, domas neparasti svaigas un tevi sagrabj zinkare: kurp mes lidojam? Kas noticis pa siem gadiem? Bet sirds atradinajusies pukstet, ta nedrikst peksni mainit rezimu. Es, piemeram, lecienu parcietu labi, bet jusu vectevs slikti. Ka neka vecs cilveks, un sirds notereta. Pirmo reizi vel nekas, bet pec otra miega - bija gan giboni, gan graizes, gan samanas zaudesana. Aisa - musu vecaka arste Aisa Juldaseva - stundas cetras pulejas gar vinu. Tomer pamodas. Tad Aisa pateica, ka par treso reizi vina vairs negalvojot. Varbut Pavelam Aleksandrovicam vajadzesot paciesties un visu atcela laiku - cetrpadsmit gadu - bez nomainas dezuret.
        Mes jau tuvojamies merkim, kad itin visus modi
        naja augsa un gulet vairs neviens negaja. Cetrpadsmit gadu bijam traukusies uz neredzamo punktu, lidz beidzot saskatijam merki - tumsu apliti, kas aizklaja zvaigznes. Lieliski viri tie Meness astronomi! Merki mums bija noradijusi precizi, un mes bijam pielidojusi precizi, lieki neterejot degvielu. Bet vienu nebija saskatijusi astronomi - ka Puka zvaigznaja infra nav vientuls, bet dubultkermenis, divas melnas saules - A un B. A ir mazaka, B - mazliet lielaka. A ir tuvak mums, B
        - druscin talak. «Druscin» pec kosmiskajiem merogiem. Vispar attalums starp tam ir lielaks neka no Zemes lidz Saturnam.
        Nepacietiba mes tricejam un drebejam un Pavels Aleksandrovics vairak par visiem, lai gan to neizradija. Tas tacu bija vina dzives beidzamais trumpis, beidzama ceriba tikties ar kosmosa braliem. Vectetins jau bija sagatavojis visu savu arsenalu starpplanetu sarunam: gaismas signalus, lai pazinotu, ka divreiz divi ir cetri, un infrasarkanos prozektorus gadijuma, ja turienes butnem ir puces redze. Vins sagatavoja ari kamertonus, ja sis butnes butu pilnigi aklas. Sagatavoja ari ultraskanu sirenas, ja butnes uztver ultraskanu tapat ka siksparni. Bija vinam ari geometrisku figuru zimejumi un modeli, abece ar reljefam bilditem, ko varetu ir apskatit, ir aptaustit.
        Prata stav izskiriga diena - tresais augusts. No rita laidam darba bremzes. Saka izpausties augsa un apaksa, gaisa uzdzinusas mantas krita uz gridas. Pret dienas vidu Infras tumsais plankumins manami izpletas, aizsegdams zvaigzni pec zvaigznes. Arvien vairak un vairak. Tad satumsa gandriz puse debess. Sev prieksa ieraudzijam it ka karajamies kaut ko lidzigu melnai blodai. Mes apstajamies. Musu rakete kluva par Infras pagaidu pavadoni.
        Iedomajieties musu vilsanos. Musu astronomi mazdruscin bija kludijusies. Atmosferas temperaturu bija noteikusi plus desmit gradus, bet patiesiba temperatura bija minus sesi. Tur atmosfera bija visa ka: ir metans, ir amonjaks, gluzi ka uz Jupitera, oglskaba gaze, tapat ka uz Veneras, parpilnam udenraza un udens garainu - biezum biezi makoni. Zem tiem ledus,
        sniega lauki un ledus blaki. Bet pa ledus blakiem izkapelet nebija ko domat. Cetrkartigs smagums, kajas nemaz nevareja pacilat, smagas ka svaru bumbas. Ledus biezums - desmitiem un simtiem kilometru. To mes noteicam ar spridzinasanu.
        Vajadzeja lidot cetrpadsmit gadu, lai ieraudzitu parasto Arktikas nakti!
        Mes visi jutamies sarugtinati, bet Pavels Aleksan- drovics vienkarsi satriekts. Dzives sapnis nebija piepildijies. Pedejais meginajums sabrucis.
        Tai reize tad radas galigais lemums: doties ari uz Infru B.
        - Pats par sevi saprotams! Ta tacu turpat lidzas, - man paspruka.
        - Ne, nav vis pats par sevi saprotams, Pavlik. Kosmosa ir savi aprekini. Uz Zemes kilometri ir atkarigi no kurinama, bet tur valda tikai atrumi. Kurinamo netere visu laiku, tikai ieskrejiena un bremzejot. Visbiezak kurinama krajumus nem lidzi diviem ieskrejieniem un diviem bremzejumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozime, ka parterejam kurinamo un atpakal bus jalido gausak, ka atgriezisimies gadus tris velak. Tad nu visadi taupijam, attistijam mazaku atrumu - ne lielaku par cetrdesmit kilometriem sekunde. Pagajusa gadsimta beigas to uzskatija par sasniegumu. Ta nu lenitem vilkamies - turpat veselu gadu no Infras lidz Infrai. Gulet ari neviens negaja - uz gadu vien nav verts atdzeseties. Jusu vectevs nevareja vien beigt atvainoties - vecais virs domaja, ka vina del bijam ar mieru uzkaveties. Taisnibu sakot, visiem gribejas apmeklet otru Infru. Kur trisdesmit gadus no dzives esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerekinas. Nevienam negribejas pagriezt muguru neizpetitajai pasaulei.
        Iezimejas ari otrs tumsais plankumins, aizsegdams visas tuvakas zvaigznes un aizkladams pusi debess. Mes atkal piebremzejam, kluvam par pagaidu pavadoni un nosutijam izlukraketi tumsa. Pasi jausam, ka soreiz ta nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnija rusa - plosijas negaiss. Uzliesmojumu mirklos bija redzami makonu apveidi. Automats pa radio
        zinoja, ka temperatura plus divdesmit cetri. Varbut tapec ari Zemes astronomi 'kludijas, ka sajauca ledainas Infras starus ar sis - negaisa Infras stariem. Videji iznaca plus desmit gradu - tuvu istenibai.
        Kaut ko savos aprekinos tomer nebijam paredzejusi, un musu izlukrakete pazuda. Acim redzot, ta bija nogrimusi. Pedeja bridi uz ekrana mes ieraudzijam udens klajumu, augstus vilnus. Nosutijam otru raketi - ta vairakas reizes aplidoja ap Infru. Redzejam makonus, redzejam lietu listam - gluzi stavus, nevis slipi, ka parasti list pie mums. Uz Infras itin viss tacu cetras reizes smagaks, pat udens pilite. Atkal redzejam vilnus. Visapkart jura un tikai jura, nevienas salinas. Okeans ir uz ekvatora, okeans ir uz poliem. Nekadu ledaju. To var saprast. Uz Infras siltums izstaro no ieksienes, tapec klimats visur vienads - kads polu josla, tads tropu josla. Silts itin visur.
        Ledaju nav. Tik udens un udens. Nevienas pasas salinas, kaut vai vulkani butu paslejusies. Okeans un okeans, viscaur okeans. Nolaidam raketi uz udens, izmerijam dzilumu. Viena vieta radija septindesmit kilometru, kada cita - tikai tris. Bet cietzemes nekur.
        Cik daudz parsteigumu tai kosmosa! Tas ir tuksas valodas, ka tur valda vienmuliba un garlaiciba. Uz ko mes bijam cerejusi? Ka uz sim Infram, tapat ka uz musu Zemes, ir okeani un cietzeme. Ka sapratigas butnes (un sirds dzilumos visi cerejam ar sim sapratigajam butnem tikties), dabiski, var attistities tikai uz cietzemes. Musu zvaigznu kugis bija pielagots ta, lai varetu nosesties uz cietzemes. Valas brizos taisijamies paverot ari okeanu - pamest krastu un nolaist okeana dziles nelielu batisferu. Tomer musu galvenais uzdevums bija izpetit kontinentus.
        Un peksni viss izradijas citadi. Cietzemes nav nemaz. Dzivas butnes, vai tas ir sapratigas vai nesapratigas, meklejamas udeni. Varbut nolaisties uz udens? Bet ka? Uz trim kajam? Varbut parbuvet zvaigznu kugi? Uz Zemes tas viegli izdarams: partaisa projektu un nodod pasutijumu citai rupnicai. Bet mums stradasana primitiva. Darbmasinas pavisam mazinas, tikai sikiem labojumiem. Vienigais materials - tuksas tvertnes. Stradnieki - sesi cilveki, nevienam nav augstakas kvalifikacijas. Sezam un visi sesi domajam.
        Labi, menesus tris nojegsimies, pielagosim savu kugi, ka tas var nolaisties uz udens. Bet uz Infras pievilksanas speks ir pamatigs, lai paceltos un nolaistos, japatere daudz kurinama. Mes izskiedisim kurinamo, un tas nozime, ka atcela vajadzes samazinat atrumu. Tad lidz Zemei lidosim nevis cetrpadsmit vai sespadsmit gadus, bet divdesmit piecus. Liekus desmit gadus nepietiks ne partikas, nedz ari musu vecais virs tos nodzivos. Ne, nolaisties nedrikst. Varbut ba- tisferu vienkarsi iemest udeni? Bet kada tam jega? Nelaime ta, ka zemudens televizoru nevar izmantot - tam vajadzigs kabelis. Uz Zemes tas nerada nekadu grutibu - izmaina konstrukciju un pasutijumu aizsuta citai rupnicai. Bet pie mums stradasana primitiva, sesi stradnieki, mazas darbmasinas tikai remontdarbiem. Ta ir pasaka par balto vistinu.
        Tatad iztiksim bez televizora. Iegremdesim radioraiditaju. Bet radio ir skops. Tas var gan zinot, kur silts, kur auksts, sniegt zinas, ka lidzas ir blivs kermenis. Bet kas tas par kermeni? Kads tas izskatas? Vai ta ir klints, meduza vai valzivs?
        Reiz, kad mums jau apnika galvas lauzit, Pavels Aleksandrovics sacija:

«Izeja ir. Es jau ilgi domaju.»
        Mes visi saausijamies: kas ta par izeju?

«Ar batisferu jaiegremde cilveks,» vins vienkarsi pateica. «Cilveks apskatis pats savam acim un pa radio pastastis.»
        Mes pasmaidijam, uznemdami to ka joku. Cilveku iegremdet jau varetu. Tikai ka to dabut atpakal. Uz udens tad janosedina zvaigznu kugis, lai uznemtu ieni- reju. Nosedinat uz trim balstiem nevar, mainit konstrukciju nav pa spekam. Lai nosestos, vajadzigs kurinamais. Izskiedisim kurinamo - lidosim liekus desmit gadus. Desmit gadiem pietruks partikas. Un diez vai vecais virs tik ilgi nodzivos. Vardu sakot, pasaka par balto vistinu.
        Automatiskas raketes deriga krava ir divsimt kilo- 114
        gramu. Batisferu ta iegremdet vares, bet pacelt nespes.

«Neko darit,» nosaka Pavels Aleksandrovics. «Atpakal tikt cilveks nevar.»
        Aisa pirma saprata, par ko ir runa.

«Jus pats gribat. .»

«Ja, es gribu,» vinu partrauca jusu vectevs. «Beidziet vicinat rokam, uzklausiet mierigi. Jus, Aisa, apgalvojat, ka mani midzinat esot bistami, ka es pec katras iemigsanas riskejot nepamosties. Jus laikam uzstasit, lai es dezuretu nepartraukti visus cetrpadsmit gadus no vietas. Tagad man ir devindesmit pieci. Nav nekadas garantijas, ka nodzivoju, lidz tiekam atpakal uz Zemes. Un, pat ja es nodzivotu, kas mani tur sagaida? Saudzet veselibu, rit zales, slaucit vasarnicas celinus, apgriezt krumus? Bet es esmu vecs kosmietis. Mes, kosmiesi, dzivojam un mirstam cela, debess takas.»
        Juldaseva iebilda: «Nevajadziga uzupuresanas. Uz Zemes ir jaatgriezas, lai sniegtu zinojumu …» - «Tiks sarikota nakama ekspedicija,» apliecinaja Tola Va- rencovs. Bet Aisa pateica skaidri un gaisi: «Mes jus nelaidisim, tas butu noziegums.»
        Bet vectevs sai: «Jus, Aisa, esat pilna ar mediciniskiem aizspriedumiem. Jums skiet, ka cilveks drikst mirt tikai no slimibas, pec arsta oficialas atlaujas. Mums, kosmiesiem, ir savs dzives rekins. Musu dzives mers ir atklajumi un nevis gadi. Taisnibu sakot, mana biografija beigsies tad, kad griezisimies atpakal uz Zemi. Ta ari tiks uzrakstits: «Infras B atklasana ir vina pedejais sasniegums.» Saprotiet - pedejais! Infra B ir mana robeza, mana virsotne, un es pat nedabusu zinat, vai te, Infras okeana, eksiste dziviba. Bet nakama ekspedicija uz Zemes atgriezisies pec gadiem cetrdesmit, ne agrak. Es esmu uzrakstijis savu pedejo rindinu un izlasijis pedejo lappusi. Tad nu laujiet man ienemt vel vienu virsotni, laujiet dzivot vel cetrdesmit gadu, laujiet ieskatities nakama gadsimta zinatnieku vestijumos. Neliedziet man pussoli pari manai robezai!
        - Un jus palaidat veco viru? Neviens nepieteicas vina vieta? - iesaucas Marina.
        Kas bija noticis ar manu kautrigo meiteni?
        Blohins pat nepaskatijas.
        - Piecelas Tola Varencovs un gribeja jau piedavaties, bet Gajina sakera vinu aiz piedurknes. Es pastaveju uz savu kandidaturu. Bet Pavels Aleksan- drovics noraidija. «Esmu izlemis,» vins sacija. «Neterejiet laiku tuksiem stridiem. Es pavelu sakt iegremdesanas prieksdarbus.»
        - Un jus, protams, piekritat? - es nenocietos.
        - Divas nedelas mes meginajam vinu pierunat, - turpinaja Blohins. - Stridejamies visu laiku, kamer notika gatavosanas. Batisfera bija daudz kas iekartojams. Mes konstruejam un centamies atrunat. Galu gala Pavels Aleksandrovics stridus aizliedza. «Jus kavejat darbu,» vins sacija. «Jus nevis pardomajat visu, bet terejat laiku un nelaujat ari man pardomat.»
        Vins tiesam bija visu paredzejis. Atstaja mums loti sikus noradijumus visam atcelam. Visu paskaidroja akurati, mierigi, ka nodod saimniecibu pec saraksta. Vins uzrakstija atvadu vestules draugiem uz Zemes. Sutija sveicienus Katerinai Kimovnai. Ludza noskupstit Pavliku uz pieres. Vinam bija aizmirsies, ka es to nevaresu aizsniegt. Mums, kosmiesiem, Zemes laika tecejums apstajas, Dzimteni atceramies tadu, kadu to pametam. Tapec vins ludza noskupstit. Citu neko nenoveleja. «Ja zens butu tiecies uz kosmosu,» vins sacija, «es vinam butu devis padomu. Bet Zemes lietas Katerinai lielaka saprasana neka man.»
        Pedeja vakara vins paveleja sarikot atvadmielastu. Pats sastadija edienu karti. Tika radita iemilota hro- nikala filma «Maskavas ielas». Tai sekoja muzika - Bethovena devita simfonija, kas jusu vectevam patika. Ta ir vetraina, ta ir cina sauceja. Dzeram sampanieti. Ta ir vesela problema - bezsvara stavokli rakete dzert sampanieti, kas manas aizklist gaisa. Visi dziedajam dziesmu. Dziedajam - musu cela dziesmu:
        Var jau but, ka nepietiek ar muzu, Un, kad cels lidz merkim atliks iss, Kapteinis mus vienus pametis. Tacu musu brauciens neapstasies.. <
        Raudaja Aisa, raudaja Galina, un Tola visu laiku griezas sanus un snaukajas. Bet es biju mazliet noreibis un uzdrosinajos jautat: «Vai tiesam jums, Pavel Aleksandrovic, nav baigi?» Vins man atbild: «Milais Radij, protams, ir bail, un visvairak baidos, vai tik neesmu visu to velti pasacis. Varbut neka cita neredzesu ka vien melnu udeni….» Bet es sakeru vina rokas: «Pavel Aleksandrovic, un ja nu tiesam tur neka nav. Atsakieties no sava nodoma!»
        - Vai atteicas? - Marina noputas.
        - Vai magnetofons jums ir? - Blohins dzestri noprasija.

* * *
        Pec daziem mirkliem, lentei klusi caukstot, atskaneja pazistama balss. It ka nebutu ne desmitiem gadu, ne desmitiem miljardu kilometru. Es jutos ka puika, kas ierapies divana kaktina. Tapat ka berniba pie- smakusi, dobja balss, vardus sjkaidri izrunadama, dikteja atminu kartejo nodalu.
        - … Es izsledzu prozektoru, - vectevs zinoja.
        - Tumsa, bet ne absoluta. Visu laiku plaiksnas isi, zuburoti zibeni vai rusa. Uzliesmojumos redzami plakani makoni ka palagi. Uz Jupitera ir tadi pasi. Gar malam makonu aitinas. Gaiss ir blivs, gaisa straumju robezmalas islaicigi virpuli.
        - Tas nav pats sakums, - Blohins paskaidroja.
        - Bet tur, iepriekseja, visu laiku ir traucejumi.
        Vecteva balsi briziem trauceja dardosa rukona, uli-
        nasana, svilpieni un kaucieni. Taisni ka nelabie dietu ap navei nolemto un priecatos par laupijumu. Bet vectevs mierigi stastija savu:
        - Zemak gaiss ir dzidraks. Es redzu juru. Tas virsma pika melnuma. Vilni nav lieli, tik tadi nirbu vilnisi. Lenam kritu lejup, gaiss ir loti blivs. Pirksts man turas uz pogas, prozektorus reizem iesledzu, reizem izsledzu. Neticams smagums, kusteties gruti, gluzi ka Infras A ledajos. Pat meli gruti pakustinat.
        Tad peksni prieka sauciens:
        - Putni! Spidigi putni! Viens, tad vel viens! Tris uzreiz! Pavideja un pazuda. Vai televizors kaut ko tadu pamanitu? Tas jatver acim. Es saskatiju. Galva apaja, rumpis resns. Sparnini mazi un tric. Tiri ka musu lidojosas zivtinas. Var jau but, ka tas ari ir zivis un nevis putni. Bet lidoja augstu.,
        Specigs plikskis. Klusums.
        - Vai troksni dzirdejat? Es iekapu udeni. Pamatigi sasitos. Pat celgali nosnirksteja. Sap ari mugurkauls. Bet tam nav nozimes. Es izsledzu gaismu. Aprodu ar tumsu.
        Mazliet velak:
        - Milais Radij, neesam velti lidojusi! Ta ir melna jura - ista zupa: viss mirgulo vienas uguntinas - dzeltenas, zilganas, visbiezak gan sarkana. Es redzu zivis - vienam spid zaunas, citam spuras. Sausmigi kemi, bet loti atgadina musu dziludens zivis. Vide tada pati: spiediens liels un udens melns. Kada zivtele, laistidamas varaviksnes krasas, visu laiku leka. Kas tas par danci? Uzlaidisim tai prozektoru. Ka tad, kaut kas jauns. Zivtele ieskrejusi zemudens timeklim lidziga tikla. Uz karstam pedam klat ari pats zirneklis. Riebiga aina: mute, maiss un taustekli. Mute maucas zivij virsu ka cimds. Pazuda no redzes lauka. Vairs nav saskatams.
        Lenam grimstu, apmeram divus metrus sekunde. Atkal izsledzu prozektoru. Okeana vina puse uguniga viesulvetra - spidosi virpuli, vilni un makoni. Cik daudz te visadu sikulu! Tiri ka musu garneles. Jo dzilak, jo biezaks. Uz Zemes ir otradi - dziles mit mazak. Tapec ka tur siltums plust no augsas, te no apaksas.
        Bet kas tad tas? Gars un tumss, bez galvas un bez astes. Valis vai kasalots? Kustas atri, aiz ta paliek mirdzosa strukla. Iluminatoriem lidziga uguntinu virkne sanos. Vai tiesam zemudene? Varbut kaut kas cits, kas ne ar ko nav salidzinams? Katram gadijumam signalizeju ar prozektoru: divi - divi - cetri, divi - tris - sesi, divi - divi - cetri.
        Tas nelikas zinis. Aizklida pa labi. Vairs neredzu.
        Prozektors sataustijis okeana dibenu. Savadas mezglainas saknes. Lidzigas koralliem vai juras lilijam. Es redzu resnus stublajus ar nokareniem kausinveida dzinumiem, no kuriem dazs stingri atsperies pret okeana dibenu. Musu juras lilijam kausini versti uz augsu, tie uztver grimstosas baribas vielas. Ko sie te mekle dunas? Vai pustosos atkritumus? Tacu visi kausini pret dibenu neatmetas. Vai tiesam tie uztver siltumu? Bet tad tiem jabut augiem. Augi bez gaismas? Neiespejami. Lai gan gaisma - infrasarkana gaisma - plust no okeana dzelmes. Vai ar infrasarkano staru energiju var veidot olbaltumu, saskelt oglskabo gazi? Redziet, kur slepjas Zemes energetiku problema - dzinejs, kas spej izmantot istabas temperaturu. Sie augi katra zina janogada uz Zemes. (Iedomajieties, dazus mirklus pirms naves cilveks apcer zinatniskus tematus!) Es dabuju atelpu, - vectevs turpinaja. - Esmu iestredzis dzelmes briksnos. Varu verot nesteigdamies. Arvien vairak parliecinos, ka zem manis atrodas augi. Kada resna bezacaina zivs zele dzinumus. Vel kada cita - gara un ar milzigiem zobiem - sagraba resno un pasavas augsup.
Baribas straume te plust no apaksas uz augsu. Specigie putni - pedeja instance. Tomer vel kadi briesmoni - brunurupuca sajaukums ar astonkaji. Par astonkajiem es tos nosaucu salidzinajuma pec, isteniba tie ir pieckaji. Pieci taustekli - viens mugurpuse ir stures airis, cetri sanos. Galos uztukumi ar piesucekniem. Viena no prieksejiem taustekliem - specigs gaismas organs. Kaut kas lidzigs lukturitim. Taisnais stars visu laiku saudas pa stublajiem. Uz muguras nezveram brunas. Acis tam ka vezim. Stobrinveida mute. Tik siki es apstastu tapec, ka sis butnes nak man virsu. Pasreiz tas lur taisni iluminatora. Baiga sajuta - skatiens tam pilnigi sapratigs, acu zilite leca, bet varaviksnene, gluzi ka kakim, fosforisce bali zalu gaismu. Esmu lasijis, ka Zemes astonkajim esot cilveka skatiens, pats to redzejis neesmu un nevaru salidzinat. Nezveri.ir cetri. Tie piepeldejusi pie batisferas, visi pec kartas ielukojas iluminatora. Batisfera nodrebeja. Vai tie to parava? Parasta dzivnieku logika - ja kaut kas kust,
        to vajag sagrabt un aprit. Viegli sagrauzt manu terauda caulu tie gan nevares. Pagaidam paldies tiem - izkustinaja mani no vietas. Citadi jau bailojos, ka lidz pasam beigam vajadzes sedet zemudens meza.
        Okeana dibens slipi iet dziluma. Biezoknim nav ne gala, ne malas. Bet savadi - augi stiepjas taisnas rindas ka auglu darza. Kaut kas liels un smags tuligi kust, nogriezdams veselus krumus lidz pat saknei. Tavu rijigu briesmoni - visu laiku skin krumus. Slikti redzu, sis dzivais kombains lien kaut kur sanis. Prieksa klinsu greda. Esmu garam. Melns bezdibenis. Batisfera grimst. Spiediens pieaug. Ardievu! Sveiciniet Maskavu!
        Mirkli klusums. Tad peksni kliedziens, gandriz ka vaids:
        - Plaisa!!!
        Skan spalgi sitieni arvien biezak un biezak. Acim redzot, udens pilieni, kas spiediena ielauzusies kamera, vinu apsaudija ka no sautenes.
        Vectevs ievaidejas. Iespejams, ka vinu bija kerusas udens skrotis. Tad vectevs atri nobera:
        - Dzelmes dibena ir celtnes. Pilseta. Apgaismotas ielas. Kupoli. Bumbas. Peldosi torni. Visas malas… Vai tiesam ta butu …
        Dardona. Sapju kliedzieni. Kaut kas noklunkst.
        Tad liksms, skali svelpjoss un gari stiepts radio' traucejuma kauciens.

* *
        Klusi zuzedama, slid mema lente. Marina slauka asaras. Musu vectevs aizgajis boja! Gajis boja okeana dzelme, gajis boja uz tik talas, svesas, pat neredzamas saules.
        Blohins izbeidza skumjo klusumu.
        - Es saprotu, jus vinu zaudejat nupat, jums ir smagi. Bet mes jau esam apradusi, pagajis tik daudz gadu. Serojam, tad apradam. Man bija grutak neka citiem, jo maina es paliku viens. Visus gadus gluzi viens. Meriju un rekinaju, rekinaju un meriju. Nav neviena, ar ko vardu parmit. Ka maniaks es sarunajos
        ar aukstaja udeni gulosajiem. Kalendara svitroju dienas. Gulet likos agrak, ceredams sapnos skatit Zemi.
        Marina, asaras noraususi, pieskaras vina piedurknei. Aiz zeluma pret dzivo vina parvareja skumjas par aizgajuso.
        - Tas viss ir pagajis, - vina noteica. - Tagad jus esat maja un draugu vidu. Te ir saule, muzika, pukes un putni. Jus cienis, un par jums rupesies. Esmu parliecinata, ka naks sieviete, kas jus novertes un iemiles.
        Ko es dzirdu? Mana meita runa tadus vardus!
        Ka vins paskatijas uz Marinu! Tik vienu skatienu uzmeta, un sai skatiena bija tik daudz iecietibas, pat lidzjutibas, it ka nevis mes vinu, bet vins mus zelotu …
        - Jus, meitenit, to nevarat saprast, - vins augstpratigi noteica. - Jus esat majas dzivniecins, bet es - vecs kosmietis. Mes dzivojam un mirstam cela, debess takas. Pec gada es lidosu atpakal uz Infru.
        Var jau but, ka nepietiek ar muzu, Un, kad cels lidz merkim atliks iss, Kapteinis mus vienus pametis. Tacu musu brauciens neapstasies, Citas kvelas sirdis vieta stasies.
        Vai stasies?
        Un vins aizgaja, skali dungodams:
        SORINA FUNKCIJA
        Sorina funkciju pazist katrs astronautikas students. Skaists, daudzlapains, ceturtaja dimensija izliekts kermenis, ar ko vienmer parbauda telpisko izteli. Bet tikai nedaudzi zina, ka bijusi vel viena Sorina funkcija - vina dzive galvena un pavisam vienkarsa, tik vienkarsa ka pirmas pakapes vienadojums un tik taisna ka taisna linija.
        Pec bibliotekaru zinam, katram lasitajam apmeram desmit gadu vecuma uznak piedzivojumu alkas. Sai
        laika no vecaku arhiviem velk ara vecas gramatas par asinskariem indianiem ar spalvam matos, par augstsirdigiem piratiem, par drumiem spiegiem ar zilam brillem un lieko bardu un par sudrabainas stikla brunas gerbtiem astronautiem, kas zem svesas saules paspiez neredzetu butnu spalvainas, zvinainas, adainas, zilganas, zalas, violetas, svitrainas rokas ar pirkstiem, taustekliem vai piesucekniem.. Sadas gramatas mes visi ar sajusmu lasam desmit gadu vecuma un ar sminu - pec sespadsmit gadiem. No desmit lidz sespadsmit gadiem musos pamazam attistas laika izjuta: sakam apzinaties un saprast XXII gadsimtu - vispareja miera laikmetu, mes saprotam, ka tomahauki nozudusi un lidz ar beidzamo karu nozudusi ari spiegi; nozudusas ari brilles, lidzko paradijas lecas un acs muskulu atmikstinatajs hibins. Mes uzzinam, ka iestajies kodoltermiskas varenibas laikmets, ka cilveki brivi lido uz jebkuru planetu un parveido tiklab savas, ka ari citu planetu dabu, bet diemzel nespej izlauzties uz svesajam saulem, kur mit sie zvinainie vai spalvainie. To visu mes uzzinam, samierinamies, atrodam citu tikpat aizrautigu
darbu ka spiegu kersana vai lidojumi uz zvaigznem.
        Bet Sorins nesamierinajas.
        Vina plaukts bija piekrauts tikai ar XX gadsimta seno fantastu gramatam, zvaigznu atlasiem un planetu kartem. Pie sienam karajas Gagarina un Titova gimetnes. Sorins pienema pat citu vardu - Hermanis - par godu Kosmonautam Divi. Zinadams, ka kosmosa vajadzigi stipri cilveki, zens trenejas, rudijas izturiba un grutibas - ziema guleja ara, peldeja alingi, reizi menesi badojas divas dienas no vietas (kas nemaz nav lietderigi), reizi nedela devas talos pargajienos - vai nu kajam, vai ar slepem, svetdienas lidoja uz Vidusjuru un peldeja tur vairakus kilometrus, ar katru gadu par diviem kilometriem vairak.
        Bet reiz tas beidzas slikti.
        Tai septembra svetdiena vins bija nodomajis parspet savu normu un uzstadit jaunu personisko rekordu. Diena bija vesa, vejaina, pavisam nepiemerota
        talai peldesanai. Bet kosmonauti slikta laika dej savus planus nemaina. Hermanis piespieda sevi ieiet udeni.
        Mala jura bija mieriga, bet aiz sekla jau vilnu slak- stona. Vilnos supojoties, jauneklim skita, ka pus krasta vejs un atgriesanas bus gruta. Bet «kosmonauts lemumus cela nemaina», un Sorins apnemas peldet talak.
        Tala peldesana ir vienmula nodarbiba. Grudieni, slidesana, atbalstisanas ar rokam udeni, pacelt galvu, ieelpot, plasi atplest muti, izelpot udeni, mazliet ierit gaisu, veziens ar rokam, grudiens un slidesana. Un ta atkal, atkal un atkal. Ta tukstos, divtukstos, tristukstos reizu. Kustibas ir vienmerigas, bez ipasas piepules, mute tver gaisu, muskuli kust, galva skaidra, domas plust savu gaitu.

1. SAPNOJUMS
        Pedeja bridi, kad atrums ir niecigi mazs, kapteinis sezas pie stures. Kas zin, vai nebus vajadzigi peksni, elektronu smadzenes neparedzeti lemumi.
        Kapteinis ir jauns, bet seja pauz gribu, lupas ciesi sakniebtas, uzacis sarauktas. Visi raugas vina ar cienu, vinam uztic dzivibas.
        Kapteina vards, protams, ir Hermanis Sorins.
        Zemak. Zemak. Vel zemak. Raketes terauda ketnas iecertas karstajas smiltis.
        Kugis nosedies uz svesas, nepazistamas planetas.
        Virs vinu galvam saule - spozs, kvels apelsins. Pa apelsinkrasas debesim peld balti un oranzi makoni. Tuvak apvarsnim debess deg sarkanak, tale kvelo tumsa sartuma, skiet, visa planeta ugunsgreka parnemta. Bet kapteinis bailu nepazist. Vins zina, ka nekada ugunsgreka nav. Atmosfera, kas te blivaka neka uz Zemes, kliede citus starus.
        Viss grimst dzeltena, sarta un tumsi sarkana krasa. Tveices un kveles valstiba!
        Kapteinis uzgerbj skafandru. Vina tiesibas un pienakums pirmajam spert soli uz nepazistamas planetas.
        Un magnetiskas pazoles iemin pirmas cilveka pedas.
        Pa labi redzams kaut kas balts. Ta ka sniegs. Sniegs tada karstuma? Vai tie tik nav sals slani? Kapteinis slid pa gaisu, par smilsu pauguriem lidzi steidzas sparnota ena. Izradas, ka baltums ir mezs. Koki un zale glabjas no tveices un atstaro gaismas starus. Gandriz visus. Katrai lapinai sava nokrasa - zilgana, sarta vai varaviksnaina. Perlamutra krasas mezs laistas maiga varaviksnes zaiguma. Katra zalite ists senlaiku juveliera darinajums.
        Aiz meza - krauja un jura. Dzeltensarti vilni ar dabiskam putam. Tumsa sartuma kvelo tale. Liesmo ari jura.
        Troksnis, kustiba, putas un slaksti. Vienigi sapratigu butnu nav uz sis nemierigas planetas.
        Tad peksni dzidrajos vilnos pavid cilveka stavs. Galva, rokas un viduklis. . Bet kajas? Vai tiesam zivs aste kaju vieta? Vai tas var but? Pasaku nara!
        Esiet sveicinatas jus, pasaku planetas sapratigas naras!.,
        Ar pievertam acim var likties, ka peldi pa oranzu juru. Tev lidzas zalace nara ar udensaugu matiem. Vari pieskarties vinas rokai, maigai un specigai. Ausis skan nevis burbulu guldzieni, bet melodiska dziedasana.
        Tacu vilni kluva arvien augstaki un augstaki, draudigi snaca sakultas vilnu kores. Vairs nevareja bez apdoma peldet, vajadzeja uzmanities un apsvert, lai, zem katras vilnu kores pasaujoties, ieelpotu un, ar vilni iznirstot, ierautu krutis gaisu. Vienmula darbosanas kluva gruta un nogurdinosa. Sorins saka aizkust un sevi raja:
«Ir gan astronauts! Puscels vel nav veikts, un jau paguris.»
        Puscelu iezimeja tris klintis, kailas un greizas, neglitas ka beigti zobi. Jauneklis ar lokatoru izmerija attalumu lidz klintim - pieci kilometri turp, pieci
        - atpakal. Beidzot klat ari klintis. Vins piepeldeja, pagriezas un kluva pat mundraks. Toties vilni tagad
        slakstijas seja. Vins sanema visus spekus. Viens mirklis, otrs. Bet kas tad tas - vai klintis neattalinajas? Vins vecinaja rokas vel sparigak, piecas minutes nemeta acis atpakal. Beidzot tomer atlavas paskatities - klintis staveja ka stavejusas. Tad vins sadomaja laisties zem udens - ienirt un atkal iznirt. Ta gan izdevas tikt uz prieksu, tacu elpa aizravas un sirds stipri dauzijas. Piedevam visam nelaimem vel piemetas krampji, vienu kaju salieca ka kabatas nazi.
        Sorins nenogrima, jo vins bija parak labs peldetajs. Vins noturejas, kamer krampji pargaja, un pat pavirzijas prom no klintim. Tacu speki bija gala un vakars naca virsu. Jauneklis peldeja uzmanigi, aiz bailem no jauniem krampjiem airedamies tikai ar vienu kaju. Sakuma vins bailojas, tad krita izmisuma, lidz beidzot kluva vienaldzigs, kaut tik nevajadzetu kusteties. Un smilsainais dzelmes dibens jau likas vilinosa gulvieta: kaut varetu nolikties un atpusties. Tomer vins peldeja un pats sev centas iedvest: «Tu nedriksti nogrimt! Turies, nerga! Tu nedriksti nogrimt, ne jau tapec tevi macija un audzinaja. Turklat vel taisijies par astronautu, sev Hermana vardu izvelejies! Kauns un negods!»
        Vinu kratija drudzis. Rokas kluva ka lupatas, zokli sapeja, stundam ilgi muti varstot. Speka nebija it nemaz. Jauneklis peldeja, bet neticeja, ka nopeldes vel cetrus kilometrus.
        Tad vinam ienaca prata - jums, lasitaji, tas butu drizak ienacis prata - lauties vilnu varai, lai tie nes uz klintim. Aiz klintim, aizveja, krasta bangam jabut ramakam, un tur varetu pameginat uzrapties augsa. Ta vins izlema un ta ari izdarija. Piektaja rapsanas reize noskrapejies un noplesies vins uzrausas videja klinti. Tur vins notupeja visu nakti lidz ritam un maza gaismina aizpeldeja lidz krastam, bet jau slims ar plausu karsoni. XXII gadsimta pneimoniju pieveica viegli, bet pieminai Hermanis iedzivojas hroniskas iesnas uz visu muzu.

«Lai tas tev par macibu,» bija teikusi satriekta mate. «Nelien briesmas ka sadedzis.»

«Lai tas tev par macibu,» bija teicis skolotajs. «Neparverte savus spekus, nepalauj ies tikai uz sevi, neriske viens pats.»
        Tacu jauneklis macibu, saprata pec sava prata. Slikst tik tas, kurs palaizas. Vins tacu nepalaidas un palika dzivs. Vins palika dzivs, jo zinaja, ka ne jau tapec macits un audzinats, lai tiktu zivim par baribu. Neviens nedrikst iet boja, neveicis savu dzives uzdevumu, merki vai «funkciju», ka vins izteicas velak.
        Ari vinam ir sava funkcija - klut par astronautu, atrast sapratigas butnes kosmosa, likt pamatus visas Galaktikas Bralibai. Un vins neies boja, lidz nebus veicis savu funkciju.
        Jauneklis bija parliecinats par saviem spekiem un pec skolas beigsanas devas uz Astronautikas institutu.
        Bet nepieludzama aritmetika nostajas vinam cela.
        No miljarda jauno cilveku, kuri togad beidza skolu, vismaz divsimt miljoni sapnoja par kosmosu. Bet vajadzeja tikai divdesmit tukstosus, ne vairak. No daudziem miljoniem visadi bez vainas sagatavotajiem, lieliski sagatavotajiem kandidatiem instituts izraudzijas studentus. . kauns sacit. . lozejot. Bet kaulaina un izstidzejusa, mazliet druma jaunekla Hermana Sorina nebija pat starp kandidatiem. Vinu izbrakeja iesnu del. Pietika cilveku ar veselu aizdeguni.

199 miljoni 980 tukstosi atraidito samierinajas ar neveiksmi, samekleja sev vajadzigu un interesantu darbu uz Zemes. Sorins nesamierinajas. Vins apmetas uz dzivi Kosmograda, pienema ne visai interesantu darbu, pirmo, kas pagadijas (darbus toreiz jau skiroja interesantos un neinteresantos), un trisreiz nedela apstaigaja Kosmosa parvaldes, apjautadamies, vai nav kada briva vieta, visviens kada. Vinu noraidija, sakuma pieklajigi, tad sminedami, pat dusmigi, tacu velak aprada, saka uzrunat un draudzigi pamudinat. Un. ta kadu dienu Sanatoriju parvalde liktenis uzsmaidija jauneklim. «Tu aizej uz Kosmosa kliniku,» vinam teica. «Aizbrauksanai tur vajadzigi slimnieku kopeji.»
        Sorins nemaz nebija tikojis pec slimnieku kopsanas darba. Bet ko lai dara: kosmosa del jabut gatavam uz visu. Kas zina, kam lidzinas debess iemitnieki - naram vai astonkajiem. Spiest glotainus tausteklus ar piesucekniem ari nav nemaz tik patikami. Tadel Sorins pienema slimnieku kopeja darbu, un, kad uz Meness vajadzeja slimnieku kopeju, uz turieni nosutija vinu. Nevis tapec, ka vins butu bijis labakais, bet tapec, ka citiem uz turieni negribejas lidot.
        Par slimo kopejam parasti stradaja pavecakas sievietes. Bet gimenes cilvekam ne visai gribas pamest maju un jonot uz Menesi vai Marsu.
        Ta atstumtais ar hroniskajam iesnam nonaca kosmosa pat vel agrak par tiem, kuriem si laime bija kritusi izloze. Un vel stingrak vins noticeja savai funkcijai. Tas nu ir skaidrs, ka pats liktenis vinu aicina uz zvaigznu celiem.
        Pret zvaigznu fonu Sorins savam acim ieraudzija pusdebess lieluma zilganu bumbu ar zilpelekam makonu aitinam un gaiszilu atmosferas svedru. Vina acim paveras ari citada - misinkrasas pasaule ar apaliem plankuminiem, kas skita ka zirga pedas nospiedumi, ka kosmosa zimogi. Gaiszfla bumba sarau- cas, misina - izpletas, aizklaja visu debess jumu un melnraiba, spilgti plakatiska ciesi pieglaudas pie pasiem logiem. Ta likas tik svesa pret maigi akvarelisko Zemi! Aina bija lieliska, skaistaka un krasnaka par jebkuru gramatas ilustraciju vai ekrana attelu. Jauneklis jutas apburts un mazliet ari vilies.
        Vilies tapec, ka tas notika XXII gadsimta. Bileti jauneklis bija pasutijis pa radio, vietu dabujis lainera kajite. Vinam lidzas sedeja veci viri, kas devas uz Menesi dziedinat tuklumu. Pavadone sudrabota formas gerba atnesa pusdienas. Vini paeda, pasnauda un nonaca uz Meness, no kajites iegaja lifta, no lifta - autobusa, no turienes - viesnicas uznemsanas kamera un dabuja istabu ar vannu. Ara aiz istabas loga bija ar aizaugosu kupolu parklata Selenpils: majas, ielas, darzi, darzos milzigas meness pukes tieviem katiem. Jaunie seleniti pluca sis pukes un pasniedza
        meitenem, bet meitenes sartos vaigus slepa puku puskos.
        Ta vairs nebija Zeme, bet tas vel nebija ari kosmoss. Jatiek talak.
        Bet Sorinam prieksa atkal nostajas ta pati aritmetikas siena.
        Tais gados kosmosa darbojas apmeram divsimt tukstosu cilveku, puse no viniem - uz Meness: kosmodroma un kosmodroma apkaime - observatorijas, laboratorijas, sahtas, energostacijas, rupnicas un ari sanatorijas, un turistu bazes.
        No simttukstos cilvekiem ne vairak par simtu devas talas ekspedicijas vai nu lidz Saules sistemas robezai, vai pari tai. Parasti tie bija nopelniem bagati zinatnieki: astronomi, geologi, fiziki. .
        Vai klut par nopelniem bagatu zinatnieku? Dazkart tam nolukam ar vienu muzu nepietiek.
        Sorins redzeja tikai vienu iespeju, vienu vaju ceribu. Reizem talajas, nelielas ekipazas ekspedicijas bija vajadzigi universali viszini: atsledznieks - virpotajs
        - elektrikis - pavars - astronoms - skaitlotajs - sanitars - darzkopis viena persona, paligs jebkura darba. Un jauneklis nolema klut par tadu universalu paligu.
        Uz Meness vins pabeidza feldseru skolu, pavaru kursus, ieguva lidotaja amatiera tiesibas, nokartoja masinskaitlosanas un siltumnicas darzkopja kursu, iemacijas stancesanu un stradat uz montazas celtniem. Kadreiz, prieks tulkotajas masinas ieviesanas uz Zemes, bijusi poligloti, kas pratusi desmit, piecdesmit un divdesmit valodas. Lepni ar savu labo atminu - vini kolekcioneja valodas, uzstadija atminas rekordus gluzi ka sportisti. Sorins kluva par polimeistaru, vins it ka kolekcioneja profesijas. Sakuma vinu apmacija labprat, tad ar izbrinu un pat tadam ka dusmam («Tere musu un savu laiku. Macibas parvers sporta»), bet velak ar lielu cienu. Cilvekiem piemit ipasiba cienit neatlaidibu, kaut ne visai sapratigu. Selenpili dzivoja savi desmit tukstosi cilveku, katrs savadnieks bija acu prieksa, un Sorins ar laiku izvertas par ieverojamu personu («Musu vidu ir viens ar divpadsmit diplomiem»). Par vinu stastija atbraucejiem, un valodas nonaca lidz istajam ausim.
        Viena jauka menesnica, trissimt piecdesmit stundu garaja nakti, jauno polimeistaru ataicinaja Cjans, slavenais celotajs Cjans, teoretikis un praktikis, kosmisko celu zinatajs. Tais gados vins jau sirma vecuma dzivoja uz Meness un gatavojas savam pedejam celojumam.
        - Bet man ir hroniskas iesnas, - Sorins godigi atzinas. - Es neatskiru smarzas. Katra komisija mani izbrakes.
        Cjans pat nepasmaidija. Tik ap saurajam acu sprau- dzinam savilkas kruncinas.
        - Planetologi dazadi izraugas paligus, - vins iesaka. - Vieni dod prieksroku izturibas rekordistiem, otri - zimetajiem noverosanas speju del. Vieni mekle centigus, rupigus un izdarigus, citi - patstavigus domatajus, vieni par vissvarigako atzist zinasanas un izvelas eruditus. Man pasam ir savas domas. Manuprat, janem lidzi tadi, kas iemilejusies kosmosa. Kurs isti iemilejies spes but sportists, erudits, izdarigs un patstavigs.
        - Vai katrs var but rekordists? - Sorins jautaja.
        - Ja isti iemilejies, tad var.
        Notika ta, ka Sorins otrreiz izvilka laimigo lozi: no miljona vins vienigais nokluva uz Meness, no tukstos Meness iemitniekiem - vienigais ekspedicija.
        Vai to vins laimeja loterija vai bija nopelnijis? Ka jus domajat?
        Vins staigaja laimigs un lepns, pat galvu augstak pacelis. Vinam prata bija sadas domas: «Visapkart tik daudz cilveku - gudru, apdavinatu, macitu un pieredzejusu, - bet izraudzijas mani, puiku. Ja to pateiks skali, neviens netices, saks tincinat un pat apskaudis.» Sava taisnaja prata Sorins bija parliecinats, ka visi cilveki lauzas uz kosmosu, ka kosmonautus tie uzskata par laimes lutekliem, bet pasi sevi
        - par otras skiras neveiksminiekiem. Sorins pat brinitos, dabujis zinat, ka citi no sirds sapno klut par maksliniekiem, rakstniekiem, arstiem vai inzenieriem.
        Ta Sorins izgaja uz zvaigznu cela.

2. SAPNOJUMS
        Jauns kapteinis sez pie juras uz oranzas planetas.
        Debess - ka ugunssarts, makoni - ka liesmu meles, apvarsnis - ka gailejosas ogles. Bet jura ir mieriga, tai maiga aprikozu nokrasa. Aprikozu nirbu vilnisos supojas nara.
        Dzidras struklas rotalajas ar naras matiem, un putu burbuli saskist uz tas pienbaltajiem pleciem. Iegarenas acis nopietni, bez kadam bailem, bez izbrina, ka petidamas, ka hipnotizedamas vero Sorinu.
        Kapteinis tiksminas, glauda savam acim vinas tiro pieri, gludas uzacis, maigi sartas lupas, brinas par vinas mazo, nevainojamo un sarezgito, ka no zilonkaula izdrazto austinu.
        Tad vins atjedzas. Vai ta butu sapratiga butne? Vajadzetu sazinaties ar to. Vins zime smiltis kvadratu, trissturi, rombu, sessturi apli, Pitagora bikses. Geometriju vajadzetu saprast visiem. Geometrijas likumi ir vieni visa musu Galaktika.
        - Nezime! Es lasu tavas domas.
        Kas to teica? Un vel krieviski! Tacu ne nara. Jo vairak tapec, ka tas seja udeni, acis pat apslaca vilnis.
        Un atkal smadzenes uztver vardus:
        - Tev brinums, ka es tev skietu skaista. Bet skaistuma likumi musu Galaktika ir vienadi. Tapat ir ar prieka, milestibas un laimes likumiem.
        - Un kas tad ir laime? - kapteinis jauta.
        Nara smaida noslepumaini ka Dzokonda.
        - Vislielaka laime mit taluma. Laime ir ka apvarsnis. Laime ir sniegsanas pec nesasniedzama. Laime ir sapni. Es sapnoju par draugu, kas atnaktu pec manis no kadas zvaigznes, kas dziedatu man dziesmas, stastitu legendas par lidojumiem debess telpa.
        Sirds pamirst jaunajam kapteinim.
        - Es esmu atnacis no zvaigznes, - vins saka.
        Sorins toreiz nezinaja, cik laimigi vins iekluva ekspedicija, vins nezinaja, ka Cjans, vecais virs ar isajiem sirmajiem matiem, ir tads pats Sorins, tikai vina dzive jau tuvojas galam.
        Kosmosa vestures macibu gramatas deve Cjanu par pedejo lielo atklajeju. Krustam skersam izbraukataja Saules sistema XXII gadsimta tik daudz baltu plankumu nemaz vairs nebija palicis. Bet Cjans ar lielu citibu un maku mekleja tos roka. Vins atklaja Prozer- pinu, vienu no pedejam planetam, kas atradas vinpus Plutona, vins devas Jupitera dziles un uzgaja tur savdabigas gazveida dzivibas - milzigas, lidz piecsimt atmosferam saspiestaja gaze peldosas, gaisigas amebas. Cjans bija apbraukajis septindesmit septinus asteroidus, kur cilveks savu kaju nebija speris, bet tagad vins taisijas pabraukat ar kometu.
        Cjans tikai gaidija kadu pravaku kometu, kura nebutu no isperioda kometam, kas saudas starp Sauli un Jupiteru un kas izpetitas jau kops senseniem laikiem. Cjanam vajadzeja talu un lielu kometu, kas Sauli apciemo reizi tukstos vai simttukstos gados. Starp tam vins cereja uziet kadu Saules pievilktu planetu nepazistamas drumslas un gribeja ari, lai uz tam butu kadas svesas dzivibas atliekas, kas nebutu radusas Saules sistema.
        Bet tadas kometas tik biezi vis neparadas un, ja paradas, tad gluzi negaiditas. Ekspediciju gatavoja jau laikus. Selenpils noliktavas krajas kastu un balonu gredas, ekspedicijas dalibnieki bija izraudziti, tie sedeja uz cela somam, tacu merka vel nebija, tas kaut kur vel klida pa starpplanetu klajumiem, vel nebija nonacis teleskopa redzokli, vel nebija izslejis savu pava asti.
        Vini gaidija, gaidija, gaidija! Tad peksni zina: nak kada liela kometa, ta skersojusi asteroidu joslu un tuvojas Marsam. Tai pasa stunda sakas ekspedicijas iekravasanas, bet pec nedelas, zvaigznu mirdzumu aizkladams, raketei tuvojas izdedejis kalns, kam sekoja klinsu virkne un graudainu puteklu virpuli. Rakete snirkstedama ietriecas sais puteklos, logi no sikajiem graudiniem uzreiz noblaveja
… Ar lokatoriem sataustijusi plaisu, rakete paslepa savu prieksgalu kalna masiva.
        Ta nu cilveki nonaca uz kometas. Kometa bija lidojoss kalns, savus sesdesmit kilometrus diametra, kurs
        ta ari atklajas acim ka zvaigznu jura peldoss vientuls kalns. Savanditi akmens un dzelzs blaki, ieplakas - blavs, burzgulains ledus udens, kas sastav no oglskabes, ogludenraza un amonjaka. Gazes cietas, jo temperatura daudz zemaka par minuss divsimt gradiem. Bet kometa virzijas uz Sauli, Saule sildija ar katru stundu specigak. Ledus kupeja, neredzamie stari celas pari klintim, un tumsa debess iekvelojas. Virs zvaigznes kalna plaiksnijas bali zalganas, dzeltenas, sartas un zilganas svedras. Vilnojas daudzkrasu aizkars, raibie starini sapluda kulisos, tad guzmas, un beidzot uzliesmoja salts ugunssarts. Kometa trauca, krasnam ugunim mirdzot un polarblazmai pie debesim plivojot. No Zemes tas viss izskatitos ka miglains punktins - ka aizmetusies aste.
        Daudz velak, kad Cjans jau bija miris, Sorins uzzinaja, cik tuvi ir bijusi vina un veca kosmonauta sapni. Pat ekspedicijas dienasgramata epigrafa vieta bija lasamas sadas dzejas rindas:
        Sala aizzimogotu vestuli Par kosmisko draudzibu Nogadas gazu plivura Ietinies zinnesis.
        Tapec ekspedicija bija tik daudz biologu, tapec jau kops pirmajam dienam sakas udens ledus meklesana: ledus gabalini kusa megenes, mikroskopa okulari versas^ pret katru piliti.
        Udens, ogludenrazi, oglskaba gaze, Saules stari. Kapec uz kometas nevaretu mosties dziviba?
        Un dzivibu atrada: tas bija nekustigas nujinas ar udeni, taukvielam, olbaltumvielam un nukleinskabi - kaut kas lidzigs bakterijam.
        Velak uzgaja Zemes saknkajiem lidzigas picinas adatainas krama brunas.
        Tad atrada - tikai vel dzilak - so adataino picinu zuburainas kolonijas, visticamak, ka tas bija analogas polipiem.
        Un katra pilite tukstosiem veidu, desmitiem tukstosu formu, miljoniem un atkal miljoniem eksemplaru mikrozvernicai. Biologi pa cetrpadsmit un sespadsmit stundam sedeja pie mikroskopu ekraniem. Cetru stundu darba diena bija palikusi uz Zemes. Nebija nekadas jegas nemt lidzi uz kometu triskarteju ekipazu ar triskarteju kravu tikai tapec vien, lai dalibnieki varetu atpusties tapat ka uz Zemes.
        Ko darija Sorins? Itin visu! Gatavoja edienu, baroja aizrautigos mikroskopu verotajus, palidzeja saimniecibas parzinim, mehanikiem, elektrikiem, kiberne- tikiem, gaja (precizak - peldeja gandriz vai bezsvara pasaule) ar geologiem pec paraugiem, cirta ejas, nesa termosa ledu, visu pieregistreja, rakstija etiketes, glabaja bundzas ar paraugiem, novietoja kolekcijas konteineros.
        Numuretas bundzas, numureti akmeni, numuretas un caursutas lapas. Sorins biezi nemaz nezinaja, kas atrodas vina bundzas un kastes. Pat zinatniskie lidzstradnieki to zinaja pavirsi, jo ekspedicijas laika nebija valas saskirot, vini steidza vairak savakt materiala Zemes petniekiem, ievakt faktus nakamajam pardomam. Bet faktu mekletaju riciba nebija daudz laika - kadi divi menesi, kamer kometa virzijas no Marsa orbitas uz Merkurija orbitu. Pec tam vajadzes steigsus begt no Saules ugunigas elpas.
        Rakstidams etiketes uz bundzam, Sorins atcerejas bernu dienu sapnus. Tie likas tik naivi! Tagad vinam bija tikai viena velesanas: labi izguleties. Bet vins apzinajas, ka iztur kosmonauta eksamenu. Japarada, ka vinam rekordista izturiba, makslinieka noverosanas spejas, patstaviba un prasme but izpalidzigam. Un Sorins nelavas nogurumam. Vins pirmais keras pie vissmagakas kastes, pirmais traucas augsa, kad aicinaja brivpratigos neobligata un vienmer bistama pargajiena, stradaja vairak par visiem un vairak neka citi ari jautaja. Biedri vinu uzskatija par siksti izturigu, citi nosodija, saukaja par izleceju. Varbut vins ari bija izlecejs, jo gribeja izcelties un izpelnities ieteikumu nakamaja ekspedicija.
        Bet vecais Cjans visu ieveroja. Reiz vins sacija:
        - Labi, dels. Izliecies ari turpmak nenogurdinams.
        Sorins bija izmisuma. Tatad Cjans ir vinu atmaskojis. Redz vinam cauri, redz vinu nogurusu, mereni
        izturigu, mereni drosmigu, redz vina viduveji attapigu cilveku ar hroniskam iesnam, kurs pulas atdarinat varonus.
        Bet Cjanam bija sava logika. Ta driz vien atklajas,
        Ekspedicija tuvojas beigam. Merkurija orbita palika aiz muguras. Pinkaina, arkartigi izpletusies Saule nezeligi cepinaja kometu. Tuvojas radiacijas josla, kas pat XXII gadsimta bija bistama. Vajadzeja steidzami, negaidot starojumu triecienus, evakuet kometu. Bet taisni tai laika kometas ledus izkusa un sakas dzivibas pavasaris - nevis megenes, bet paltis un ezerinos.
        Acim redzami, pielagojusies isajai vasarai, dziviba raisijas brazmaini un nevaldami. Zals, zilgans un sarkans pelejums no paltim kapa augsup uz klintim. Mikrobi saeda metalu, gumiju un plastmasu, iespiedas skafandros, uz adas uzmetas culgas un bruces. Paltis pa virsu peldeja kaut kadas plevites, paradijas meduzam lidzigi caurspidigi, arvien sarezgitakas formas maisini. Nekas tamlidzigs megenes netika manits.
        Tagad visu to vajadzeja pamest, nepabeidzot izpetit lidz galam visinteresantako.
        Tomer Cjans nolema: risket, bet ne visiem. Dalu ekspedicijas ar savaktajam kolekcijam vins nosutis uz Merkuriju, uz kometas atstajot dreifetaju grupu - cetrus no cetrdesmit sesiem. Palika vins pats, patureja biologu Arenasu, biokimiki Zosju Vandovsku… un skietami nenogurdinamo visu darbu prateju.
        Vai Sorins par risku zinaja? Protams, zinaja. Bet jauniba kaut ka negribas ticet boja ejai. Pie tam celojumu ar kometu vins uzskatija tikai par vienu pakapienu, lidz funkcijai vel bija talu.
        Kas notika talak, jus zinat pasi. Visas bernu hrestomatijas stastits par cetru cilveku braucienu ar kometu. Vini bija nonakusi pusotra miljona kilometru attaluma no Saules - simtreiz tuvak neka Zeme. Zilbinosa ripa tagad aizklaja ceturto dalu no debesim, gruzdinaja audumus, kauseja akmenus. Bez teleskopa, protams, cauri biezajiem, melnajiem stikliem vareja saskatit plankumus, lapas un pat risa graudinus. Celinieki trisreiz glabas kometas otra puse, lai vinus neskartu hromosferas uzliesmojumi. Milziga protube-
        rance reiz vinus tomer notvera, jo kometa ieskreja baltkveles migla. Cilveki uzgerba neertos, ar delta slani apgadatos pretradiacijas aizsargsuperskafandrus, nobega ala, bet taisni sai ala radas plaisa - kometas kodols parskelas un sadalijas divas dalas. Tris cilveki palika viena puse, Vandovska - otra. Sorins palecas uz prieksu, sakera apjukuso sievieti, parmeta vinu pari baismigajam bezdibenim un tad parsavas ari pats.
        Ne, romantiska milestiba pret glabeju neuzplauka. Zosja mileja Arenasu un tapec bija palikusi kopa ar vinu uz kometas.
        Kometa, acim redzot, nekad vel nebija gajusi cauri protuberancei, soreiz dziviba tika galigi izsvilinata. Dzivi palika tikai cetri skafandros, bet vini bija zaudejusi majokli, rezerves, kolekcijas, dienasgramatas - itin visu, iznemot vienigi to, kas atradas skafandros - gaisa, udens un partikas rezerves septinam dienam.
        Radiosakaru nebija. Saule bija partraukusi radiosakarus, un cilveki uz Zemes, verodami spozo dubult- spidekli, zileja, uz kura no tiem uzies apdegusos likus. No Merkurija izlidojusi rakete bija novirzijusies uz to kodola dalu, kuras skrejiens bija atraks un kas trauca pa prieksu. Cjans ar biedriem atradas uz otras kodola dalas. Partikas tiem vairs nebija, ari udens nebija. Vini sedeja nekustigi, pulejas retak elpot, taupit gaisu. Tika nolemts, ka Cjans un Arenass atdos savu skabekli sievietei un jauneklim. Sorins slepus aizgaja uz izdeguso nometni un atrada tur saglabajusos skabekla balonu vel trim dienam..
        No kometas vinus nocela tresas dienas beigas.
        Nu Sorins bija tada pati slaveniba ka Arenass un Vandovska. Vai pelniti? Spriediet pasi. Protams, ja Cjans lidzbraucejos butu izvelejies kadu citu, par slavenibu butu kluvis tas. Visa pasaule alka iepazities ar Kometas Braucejiem. Bet Cjans slimoja, Vandovska ar Arenasu apprecejas, un tiem it nemaz negribejas savu medusmenesi pavadit televizora ekrana prieksa. Sorins lasija lekcijas, dikteja piezimes, dalijas atminas. Vins vareja noklist uz memuarista viegla cela, vareja doties jebkura ekspedicija, jo vinu aici
        naja sacenzdamies. Bet vins savu slavu izmantoja vel vienas specialitates apgusanai: vins kluva par foton- rakesu izmeginataju.
        - Mazs paskaidrojums. XIX un XX gadsimts bija molekularas kimijas un energetikas laikmets. Toreiz energiju ieguva, atomiem savienojoties molekulas, retak - lielam molekulam sairstot. Sadegsana iegutie gazu at- rumi bija no divi lidz cetri kilometri sekunde, bet kimiskas raketes nolidoja sekunde tikai kilometru - pilnigi pietiekams atrums jebkuram celojumam virs Zemes un izlidojumam kosmosa.
        XX gadsimta beigas sakas kodollaikmets. Sai laikmeta energiju ieguva no atomu kodoliem - lieliem (piemeram, urana) kodoliem sabrukot vai dalinam savienojoties kodolos - piemeram, helija kodola. Ko- dolreakcijas dalinu atrums ir tukstosiem un desmit- tukstosiem kilometru sekunde, un sekunde sasniegtais kodolrakesu atrums tuvojas tukstosiem un desmittuk- j stosiem kilometru, ar ko pilnigi pietiek jebkuram celojumam Saules sistema. Tacu pat lidz Centaura Alfai, l;lidz tuvakajai no tuvajam zvaigznem, kodolrakete I lidotu tukstos gadu.
        Lai veiktu zvaigznu lidojumus, pec energijas vajadzeja sniegties vel dzilak - no atomu kodoliem pieversties to komponentiem, to dalinam: protoniem, neitroniem un elektroniem.
        Dalinu reakcijas rodas fotoni, un tikai tie spej pieskirt raketei gandriz gaismas atrumu - turpat trissimt tukstosu kilometru sekunde.
        Fotonrakete varetu aizlidot lidz tuvakajai zvaigznei mazliet vairak neka cetros gados.
        Tadel zvaigznu fantasts Sorins nolema klut par fo- tonraketes izmeginataju.

«Pats par sevi saprotams,» sacis lasitajs.
        Bet Sorina laika tas nebija pats par sevi saprotams. Par fotonraketi cilveki jau bija domajusi divsimt gadu, un nebija nekadas garantijas, ka darbs neilgs vel savus simt gadus.
        Dalinu pasaule sintezes reakcija bija pazistama jau [kops senseniem laikiem. Elektrons, savienodamies ar antielektronu (pozitronu), dod divus fotonus. So savienosanos neveiksmigi nodeveja par anhilaciju - iznicinasanos.
        Bet daba antielektronu un vispar antivielas loti maz,to sagadat ir gruti, vel grutak saglabat. Divsimt gadu I zinatnieki pulejas radit antivielas dzineju, divsimt gadu katastrofalie spradzieni pazudinaja ir ieceres, ir zinatniekus.
        Tikai XXII gadsimta beigas, kad Sorins jau atradas uz Meness, pieklut fotonraketei izdevas citadi, nevis dalinas savienojot, bet tas saskaldot.
        Tacu Sorins jau nevareja zinat, kad kugis naks gatavs - pec gada vai simt gadiem?
        isteniba izradijas kaut kur vidu. Par izmeginataju Sorins sabija astonpadsmit gadu
        - visu savu jaunibu.
        Vins dzivoja baze uz Ganimeda, lidoja tuksuma, talak no planetam, talak no celiem, vins nelidoja Saules sistemas plakne. Fotonrakete bija kapriza un asinskara: ka senlaiku meksikanu elkadievs ta aprija izmeginatajus citu pec cita. Kontrolejama skaldisanas reizem kluva patvariga, tad aparats un lidotajs pagaisa acumirkla uzliesmojuma. Biezi sajuka skaldisanas rezims: nekaitigo vajadzigo staru vieta radas parak cieti stari, un lidotaji gaja boja no staru slimibas, vai ari radas siltuma stari, un spogulis izkusa, vai au izveidojas rezonanse, un aparats izjuka ultraskanu svarstibas, bet lidotajs, sezot atzveltni, negaidot atradas tuksa telpa starp zvaigznem.
        Sorins daudzas reizes bija par mata tiesu no naves un tomer palika dzivs. Pats vins bija parliecinats, ka boja neies, iekams nebus veicis savu funkciju. Viss kosmoss vipsnaja par slavena izmeginataja druscin ermoto manticibu. Laikam jau smejat ari jus.. bet nez vai verts zoboties? Pat briesmigakajos un bistamakajos brizos Sorins nekad nedomaja: «Vai tiesam nave? Ardievu, mila dzive!» Nevienu mirkli vins netereja saubam, bet lauzija galvu, ko iesakt.. Protams, parliecibas speks stiprinaja vina ceribas palikt dzivam.
        Ne jau tapec vins vairojis savu meistaribu, lai sairtu atomos. Vinam pavisam cita funkcija.

3. SAPNOJUMS
        Videja vecuma kapteinis skarbiem vaibstiem sez perlamutra meza, ena. Virs galvas melodiski san sausas un cietas lapas. Katra veja pusmina - tira serenade.
        Kapteinim blakus. . ne, nedomajiet vis, ka nara. Naivi butu domat, ka zem oranza debesim skaistums lidzigs musu Zemes skaistumam. Abinieces naras varbut atgadina krupjus. Galaktiskajam sarunam nevajag skaistulu. Blakus Sorinam planetas saimnieks platu pieri, sauram acim, apalu galvu - ar kaut ko vins atgadina nelaiki Cjanu.
        Raugoties vina neapsaubami gudrajas acis, Sorins zime geometriskas figuras - trissturi, kvadratu, Pitagora bikses. Geometrija ir viena un ta pati visa Galaktika.
        - Lai paliek, - nosaka zvaigznu Cjans. - Es lasu tavas domas. Tu esi sapratigas planetas sutnis un ieradies pie mums piedavat Draudzibu, Savienibu un Sadarbibu. Es redzu, ka tu runa ar lupam, skanam un vardiem. Tatad uz jusu planetas vel runa dazadas valodas, vel pastav dazadas tautas. Laikam jau gluzi nesen vel bija ari dazadas valstis. Tu labi atceries vesturi, atceries, ka sis valstis naidojas, pat karoja, lidz tas sasniedza Komunismu, Vispasaules Vienpratibu. Tava sirds druscin bailojas. Tu doma: ja nu es tevi nesaprotu, ja nu mes nespejam saprasties, sanemsim sutni naidigi un nevis sadraudzesimies, bet sanaidosimies.
        Zemes sutnis notvikst. Diplomatam tomer nav patikami, ja lasa vina domas.
        - Tavas bazas ir veltas, - mierina zvaigznu virs. - Saprata butnes var allaz saprasties. Kurs grib saprasties, tas vienmer saprotas. Kosmoss ir plass, un pasaules telpas pietiek visiem. Galaktiku mes druscin pazistam. Tas vesture nav bijis neviena kosmiska kara, bet loti daudz tiksanos, un katra tiksanas nesusi labumu. Runa, doma, es tevi uzklausisu. Dari mums zinamu savas planetas pieredzi.
        - Es labak macitos, - Sorins atbild. - Manuprat, jus esat tikusi talak par mums. Mes, piemeram, domas lasit neprotam. .
        Ar laiku fotonraketes kluva drosakas un specigakas. Tas parspeja kodolraketes un apsteidza tas. Dzive ienaca neparasti atrumi - desmit, divdesmit un beidzot cetrdesmit tukstosu kilometru sekunde. Kads Sorina draugs, lidotajs Gorjanovs, ceturtdalstunda nolidoja no Zemes orbitas lidz Marsam. Tiesa gan, pusotrus menesus vinam vajadzeja uznemt atrumu, pusotrus menesus bremzet un tad vel vairakus menesus, lai atgrieztos baze. Fotonrakesu lidotajiem visa Saules sistema bija par sauru. Un, kad paradijas rakete, kuras atrums bija tuvs gaismas atrumam, raketi izmeginat vajadzeja kosmiska lidojuma - no Zemes uz Centaura Alfu. Lai tas atrumu attistitu lidz gaismas atrumam un velak nobremzetu, tomer bija vajadzigi divi gaismas gadi. Bet attalums lidz Alfai snj.ertzas pari cetriem gaismas gadiem. Tapec nolema apvienot izmeginajuma lidojumu ar pasu lidojumu uz zvaigzni.
        Lai vispusigi izpetitu sveso pasauli, vajadzeja astronomus, kimikus, geologus, biologus un vesturniekus. Lai fotonraketi aizvaditu lidz merkim, vajadzeja matematikus, inzenierus, elektrikus un kibernetikus. Vajadzeja ari mehanikus, kas labotu aparaturas, un medikus, kas lapitu cilvekus. Pavisam sanaca trisdesmit tris cilveki. Arenass, Cjana ekspedicijas biologs, bija ekspedicijas prieksnieks. Pats Cjans, savu funkciju veicis, tolaik jau bija miris. Bet Sorinam sava funkcija vel bija veicama - vinu iecela par otro pilotu.
        Tad vajadzeja uzbuvet fotonraketi, milzigu udens tvertni, jo udeni izmantoja ka kurinamo. Bija jasavac itin viss, kas vajadzigs noverosanai. Viss vajadzigais astronomiem. Viss laboratorijam. Viss kinodokumentu un fotodokumentu fiksesanai. Viss skaitlosanai. Viss vajadzigais dzinejam. Viss vadibai. Viss remontdarbiem. Viss kustibai - vispirms udens, pavisam astonas tonnas udens uz tonnu derigas kravas, skaitot ari tvertnes arejas un ieksejas sienas.
        Ekspedicijas atgriesanas laiks bija desmit gadu pec Zemes laika rekina. Pec relativitates teorijas celotajiem laiks samazinajas. Viniem sanaca tris gadi lidojumam turp, tris gadi atcelam, viens gads svesajas pasaules, tris gadi - rezervei. Tatad trisdesmit tris cilveki janodrosina uz desmit gadiem. Jasagada itin viss uzturam. Itin viss atputai. Itin viss darbam. Itin viss laika kaveklim. Itin viss macibam. Daudz bagazas vajag desmit gadu dzivei.
        Uz Meness blakus Dienvidpolam pacelas milzigs, smails tornis. Beidzot pienaca starta diena. Ekipaza ienema savas vietas, Arenass nospieda pogu, zalas liesmas saka valiem virpulot zem spoguliem, Meness kalni vertas zalganmelni, ka malahits, starta krateris saka kust un paradijas zala lava.
        Milzigais tornis, likas, sastinga virs lavas; skita, kuru katru mirkli tas var nogrimt, tomer liesmas to cela augsup uz saviem stiprajiem pleciem pari zalajam klintim, pari zalajam smailem, pari zalganajai kalnu gredai, pari visam Menesim, kas skita caurumains ka siers.
        Pec divam stundam Meness jau parvertas dzeltena sirpi, pec vienas dienas - zvaigznite lidzas kadai citai zilganai, spozakai zvaigznitei - musu Zemei. Pec menesa par tadu zvaigzniti parvertas ari Saule. Kugis nokluva vienatne ar zvaigznoto tuksumu.
        Visnepatikamakais uz dreifejosas kometas bija nogurums. Visi centas padarit pec iespejas vairak un nedabuja izguleties. Kad Sorins vel bija izmeginatajs, tad visvairak nomaca pastavigi draudosas avarijas briesmas. Turpreti daudzu gadu starpzvaigznu lidojuma pietika laika gan darbam, gan atputai. Tuksaja izplatijuma ipasu briesmu ari nebija. Visvairak mocija vienmuliba un nostalgija - ilgas pec dzimtenes.
        Trisdesmit tris cilveki - ta ir maza pasaulite. Aprastas sejas, rezims, darba kartiba. Galvena nodarbiba - astronomija. Zvaigznes prieksa, zvaigznes aizmugure, zvaigznes sanos. Parmainas niecigas, gandriz nemanamas. Prieksa zvaigznaji pamazitem izreti- najas, aizmugure pamazitem sablivejas. Atskiriba samanama tikai teleskopa. Mainas ari zvaigznu krasa:
        prieksa sarkanas dzelte, aizmugure dzeltenas sartojas. Prieksa zvaigznes blivakas, lieka rieksava zvaigznu puteklu.
        Atri mainas tikai skaitli uz vadibas pults. Sodien atrums ir divdesmit tukstosu kilometru sekunde, rit - divdesmit viens tukstotis. Dzinejs strada, ieskrejiens turpinas. Lai tuvinatos gaismas atrumam, atruma attistisanai vajadzigs vesels gads. Vesels gads ieskrejienam! Bet pirmie Meness kugi uznema atrumu piecas sesas minutes.
        Paatrinajums ir normals, normals ari smagums. Dzinejs griez dalinas, rodas stari, ko spogulis atstaro, atrums pieaug - pec menesa divdesmit pieci tukstosi kilometru sekunde, pec diviem - piecdesmit tukstosi, pec cetriem menesiem - simt tukstosi… Tad nak gaismas atrums, samazinats laiks un prieksa divas saules - vajag bremzet..

4. SAPNOJUMS
        Un ta nu otrais pilots no divu saulu svelmes glabjas perlamutra lapotne.
        Par ko bija runa? Par domu lasisanu.
        - Mes varam jums to iemacit, - saka zvaigznu virs.
        - Ir daudz svarigakas problemas. Mus nodarbina dzivibas, vecuma un naves jautajums, - runa Sorins. - Cik ilgi, piemeram, dzivojat jus?
        - Esmu nodzivojis divi tukstosi un divi simti aprites ap musu Sauli. Apmeram divtukstos gadu pec jusu laika rekina.
        - Jus laimigas butnes!
        - Ar laimi te nav nekada sakara. Ari musu muzs nebija garaks par jusejo, bet mes iemacijamies atgut jaunibu. Jau cetrdesmit reizu esmu bijis jauneklis un cetrdesmit pirmo reizi novecoju. Ja gribat, ari jus parvertisim.
        - Bet vai mirusajam dzivibu pratisit atdot?
        Sorins ar skumjam iedomaja savus draugus izmegi
        natajus, kuru dzive beigusies tik agri un zilbinosi - acumirkliga spradziena.
        - Ja, to mes pratisim. Ja vien esat to pierakstijis.
        - Ko nozime «pierakstijis»?
        - Ja esat pierakstijis atomu sakartojumu kermeni, kaut vai smadzenes.
        - Bet tas ir neiespejami! Atomi nav saskaitami! Visi Zemes cilveki nespetu tos uzskaitit, pat ja aprakstitu visus planetas kontinentus.
        Vecais virs piemiedza acis. Ari Cjans ta smaidija.
        - Mes to protam.
        - To gan, ludzu, mums iemaciet.
        - Jums vajadzes sakt ar pasiem pamatiem … Loti divaina ir si saruna, kura var lasit un diktet
        domas. Klusums, un kaut kas atbalsojas smadzenes. Dazus vardus, kad ir pilniga atbilstiba jedzieniem, var saklausit pavisam skaidri. Reizem vienlaikus saduras vairaki nesaprotami vardi. Reizem atkal kads robs, kada tuksa vieta: smadzenes tada jedziena nav.
        - Paskaidrojiet, ludzu, ko jus ar to domajat..

… pec diviem menesiem piecdesmit tukstosu kilometru sekunde, pec cetriem - simt tukstosu, tresa dala no gaismas atruma …
        Te radas skerslis. Nevar apgalvot, ka neparedzets. Nepareizi novertets gan.
        Plasais, netveramais starpzvaigznu tuksums nav absoluts tuksums. Tur sastopami atseviski, reti puteklisi un atseviskas molekulas. Kodoltermiskajam raketem praktiski tie nav kaitigi. Tikai pravaks akmentins spej izsisties cauri apvalkam. Tacu akmentini atgadas reizi pa simt gadiem.
        Bet energija ir tiesi proporcionala atruma kvadratam. Fotonraketei klejojoss atoms parversas par kosmisku staru, katrs puteklitis - par kosmisko staru gazmu. Neredzamaja gaze metals skist ka cukurs udeni. Cetru menesu laika trisreiz vajadzeja mainit raketes smailo prieksgalu - kristaliskais terauds bija parverties poraina sukli.
        Velak cela gadijas nepazistamu gazu makoni.
        Laikus tie nebija saskatami. Gazes tur bija mazak neka Zemes jonosfera, mazak neka kometas aste, mazak neka laboratorijas vakuuma un tomer miljonreiz vairak, neka parasti medz but starpzvaigznu telpa.
        Snirkstedama un ribedama fotonrakete ietriecas gaze, rakete skaneja un duneja, it ka vecu katlu kniedetu. Katru dienu vajadzeja mainit fotonraketes prieksgalu, kuru krajumi driz vien izsika. Virs saesta apvalka radas garainu struklinas. Udens izgaroja, zuda kurinamais.
        Taisnibu sakot, tik daudz jau nemaz nezuda. Pusgada taluma no Saules apvalks bija izsalis cauri, zem ta izveidojusies bieza ledus karta. Nelaime ta, ka puteklisi, triecienos pilnigi saskizdami, izraisija radioaktivo kodolu plusmas. Udens nemanot kluva radioaktivs.
        Draudigi iedegas sarkanas indikatoru actinas. Aparati radija veselibai kaitigu radioaktivitati. Tacu briesmigakais bija tas, ka neko nevareja lidzet. Nebija iespejams mest likumu kosmiski izplatitajiem makoniem, nedz izvairities no apsaudes. Vajadzeja sakt bremzet, lai mazinatu triecienus, tacu rakete atrumu bija attistijusi tresdalu gada, tatad ari bremzesanai vajadzeja tresdalu gada. Inerce rava raketi uz prieksu, atlika vienigi ceret, ka makoni reiz beigsies.
        Tiesam, fotonrakete pec trim dienam izlauzas cauri makoniem, bet triecieni bija izdarijusi savu. Udens kluvis radioaktivs. To nevareja nedz attirit, nedz driksteja ari izliet: udeni izmantoja ka kurinamo, no udens bija atkariga kustiba, merka sasniegsana un atgriesanas. Vajadzeja dzivot lidzas posta pereklim, dzivot neredzamo, no katras sieninas izplustoso staru apsaude.
        Vispirms sabojajas vajstravas un pusvaditaju smalkie aparati. Radas issavienojumi, sanikojas skaitlojamas masinas. Pienaca gals vienmulibas laikam. Nu darba pietika visiem - vajadzeja parbaudit katra raditaja skaitlus un nenolaist acu no dzineja. Katru mirkli tas vareja dot tadu paatrinajumu, ka viss butu pagalam. Rastos simtkartigs smagums, un cilveki tiktu saspiesti ka ar spiedi.
        Kugi piemekleja staru slimiba visvisados tas veidos: bija nelabums, vemsana, estgribas trukums, balasiniba, mazasiniba un septikemija. Sorins saslima ka viens no pirmajiem, un vinam apmainija kaulu smadzenes. Tad saslima Arenass, pec vina geologi - virs un sieva. Hirurgs pazinoja, ka operaciju vajadzes izdarit visiem pec kartas. Tad vins saslima pats.. pats zageja sev kaulu ar lokalo narkozi. Slimnieki gaidija, kamer vins izveselojas un tiek atkal uz kajam …
        Un vins pirmais ierunajas par atgriesanos. Vins sacija:
        - Operacijas vajadzes atkartot ne vienreiz vien, jo starojumi turpinas. Organisma speki nav bezgaligi, neviens nespej izturet desmit operacijas. Apstaroti ari kaulu smadzenu krajumi. Paies laiks, un nebus ar ko dziedinat.
        Slimnieku palata, uz kurieni bija parcelusies laba tresa dala no ekipazas, Arenass sasauca apspriedi.
        - Lidot uz prieksu vai atgriezties atpakal?
        - Uz prieksu! - noteica Sorins. - Mes aizlidosim lidz pirmajai planetai un apmainisim udeni.
        Lai atgrieztos, vajadzeja gadu, bet lidosanai uz prieksu vajadzetu turpat tris gadus, un nebija nekadas drosibas, ka Alfai ir planetas, ka tur varetu dabut udeni. Majas gaidija labi arsti, bet prieksa tumsa, nezina un palausanas uz sevi.
        - Tris saules, desmitiem planetu, uz kadas tacu jabut sapratigam butnem, uz kadas tacu pratis arstet staru slimibu, - centas parliecinat Sorins.
        Bet atgriesanas tika izlemta. Ar trisdesmit divam balsim pret vienu.
        Arenass paveleja doties atpakal. Man gribas rakstit: «Paveleja griezt atpakal,» - bet fotonrakete nevar pagriezties. Vispirms tai jasamazina atrums.
        Tresdala gada vajag bremzesanai, "tikai tad pagrieziens, pec tam tresdala gada atruma uznemsanai atcelam, tad vel cetri menesi bremzesanai, iekams sasniedz Saules sistemu… Astronauti kopuma veselu gadu pavadija lidzas navejosa udens tvertnei..
        Veselu gadu cilveki jutas apdraudeti, katru mirkli iz- juzdami navejosas slimibas simptomus. Septini atgriezas
        kropli, cetrus apbedija, starp tiem ari Arenasa delu, spejigu, daudzsolosu matematiki. Parejie. .
        Ne, tie nesajuka prata. Parejie veda projektu.
        Autori bija visi. Bet ideju bija ierosinajis Sorins - tas bija vina atminas par braucienu ar kometu. Toreiz, sasniegusi kometu, vini ar to veica celojumu ap Sauli, cauri Saules vainagam. Vai nevajadzetu ari uz svesajam saulem lidot ar kadu debess kermeni, var- but^ ar kadu asteroidu? Tada bija toreiz dzimusi doma.
        Udens uz asteroidiem nav, tur ir akmeni, dzelzs, nikelis. Bet dzelzi un nikeli veido tas pasas dalinas - protoni, neitroni un elektroni. Tos ari var griezt, parverst fotonos un atstarot ar spogulvirsmu. Tiesa, skidru udeni var labak sadalit, regulet ta padevi dzineja. Tacu galu gala ari dzelzi var parverst skidruma, iz^ kauset, paterejot zinamu mazuminu energijas.
        Toties kada drosiba pret radiaciju: izraugies asteroidu ar kilometru lielu diametru - tas nozime dzelzs brunas kilometra biezuma.
        Protams, lidojosais asteroids ir smags un liels. Fotonrakete sver tukstos tonnu, asteroida svars - sniedzas miljardos. Toties to itin visu var izmantot ka kurinamo. Udenim vajadzigas tvertnes, bet tas ir pilnigi lieka krava. Bet, ja par kurinamo ir dzelzs, ta pati sev ir tvertne. Viss asteroids ir deriga krava. Tas var svert miljonreiz vairak neka ekipaza ar visu bagazu. Ta atrumu var attistit tuvu gaismas atrumam. Nav saubu, ka talos zvaigznu lidojumus var veikt tikai ar asteroidiem.
        Visu gadu ekipaza stradaja pie projekta. Cetri par to samaksaja ar savam dzivibam, septini - ar veselibu. Bet, kad atjaunojas sakari ar Zemi un uz ekrana pirmo reizi paradijas tautiesu sejas, sakumpusais Arenass zinoja: «Mes atgriezamies salauzti, bet ar uzvaras planu.»
        Nedomajiet, ka so planu pienema vienpratigi… Kadi divi gadi pagaja, planu apspriezot. Sorinam vajadzeja apgut vel vienu specialitati - oratora makslu, prasmi parliecinosi pieradit. Visi Zemes cilveki jau nefantazeja par kosmosu. Bija ari talo celojumu pretinieki, kuru parliecibu stiprinaja fotonraketes ne
        veiksme. Sie pretinieki medza sacit: «Cilveks ir dzimis dzivei zem Saules. Ar Saules sistemu mums pietiks miljoniem gadu. Nav nekada prata darba gadus izsviest veja. Visapkart vel tik daudz darba. Uz Meness nav atmosferas, seleniti dzivo pilsetas ka aplenktos cietoksnos, vini nevar ne degunu pabazt pa kameras durvim. Pat musu Zemes polus klaj ledaji, un mes vel neprotam likvidet ziemu. Mums trukst zinasanu klimata izkartosana, dzivibas un planetas parvaldisana, bet jus terejat spekus un pulinus nezin kam …»

«Mes tacu lidojam pec zinasanam,» centas parliecinat fotonrakesu lidotaji.
        Viniem sacija pat ta:

«Jus meklejat vieglus celus. Cilvece savas zinasanas iegust grutos pulinos, katrs solis pirkts ar sviedriem un asinim. Jus aizmanat cilvekus no seciga darba, jus vilinat vinus ar manigam ceribam iegut citu veiktos atklajumus.»
        Uz to Arenass atbildeja:

«Lasiet vesturi. Tautas nekad nav vairijusas macities cita no citas. Kartupeli un tabaka nak no Amerikas, skaitli - no Indijas, burti - no Fenikijas. Nav vajadzibas simtkart atklat integralus, ja tie jau kaut kur atrasti. Mes nevilinam cilveci projam no darba, mes aizvilinam tikai trisdesmit cilveku. Vai cilvecei ir pa spekam sutit trisdesmit cilvekus izlukos?»
        Ari vina pasa sieva, boja gajusa jaunekla mate, ekrana prieksa, asaras slaucidama, sacija:

«Nedrikst risket ar trisdesmit dzivibam. Nav neka dargaka par cilveku. Iekams lido, ir jabut nodrosinatiem pret nejausibam. Kas atbildes par trisdesmit dzivibam? Lidojums nedrikst parversties slepkaviba.»
        Sorins pretojas:

«Zosja, mes jutam lidz tavam bedam, bet tev nav taisniba. Tikai tur nekas nenotiek, kur viss jau ieprieks zinams, bet, lidot turp, kur viss jau zinams, nav nozimes. Kur viss ir neizpetits, tur ari risks. Kaut ko jau esam izdibinajusi, nakamais lidojums vairs nebus tik riskants. Galu gala mes esam lieli cilveki un esam ar mieru risket, ja vajag - ari ziedot savu dzivibu.»
        Sirds dzilumos vins bija parliecinats, ka dzivibu upuret nevajadzes. Funkcija tacu vel nav paveikta, bet, to neveicis, vins neatlausies mirt.
        Divus gadus ilga stridi: lidot vai atteikties? Uzvareja lidojuma piekriteji. Nevis tapec vini uzvareja, ka butu bijusi dailrunigaki vai vinu pieradijumi parliecinosaki, bet tapec, ka cilvece negrib minaties uz vietas. Tika pieskirts laiks - divdesmit cetri miljardi darba stundu. Tika izraudzits asteroids - iegarens, milzigs bezvarda blukis ar paresnaku, bultskruvei lidzigu galu. Sakas darbi - galvenokart kausesanas darbi. Fotonraketes buve tika veikta acgarna kartiba - iepriekseja rakete vajadzeja taisit skerssienas, tagadeja - ar kausesanu izveidot veselas kameras.
        Bija vajadzigas kameras dzivosanai, esanai, darbam, noliktavam, laboratorijam, observatorijam. Vajadzeja kameru dzinejam, kameras aparatiem. Kameras, kameras, kameras un starp tam ejas. Viss asteroids tika no vienas vietas sacaurumots. Taisni ka mizgrauzi butu ap to pulejusies.
        Taja pasa laika gadaja ari visu vajadzigo uzturam, atputai, elposanai, noverosanai un vadibai. Visu vajadzigo remontiem, laika kaveklim, macibam. Un ta talak un ta talak..
        Tika pulceti ekspedicijas dalibnieki - trisdesmit tris cilveki: fiziki, kimiki, geologi, biologi un vesturnieki, inzenieri, matematiki un mehaniki. . Tikai cetrpadsmit lidoja otrreiz, starp tiem - vecakais pilots kosmonauts Sorins. Cetri bija gajusi boja iepriekseja lidojuma, septini zaudejusi veselibu, parejiem zudusi patika doties riskantos lidojumos. Arenasam vajadzeja palikt majas - kosmoss vinu bija padarijis sirmu un kuprainu, un par kapteini iecela kadu citu - Gorja- novu, kosmonautu-izmeginataju, plecigu skaistuli, istu spekaviru. Vinam jebkura kabine bija par sauru, pat Saules sistema skita saura.
        Kad sagatavosanas darbi riteja pilna spara un jau bija noteikta lidojuma diema, notika kaut kas tik svarigs, ka tadel ekspediciju bezmaz atcela.
        Bija atgriezusies automatiska bezlauzu rakete, ko
        prieks divdesmit gadiem, fotonu tehnikas ritausma, aizsutija uz Centaura Alfas sistemu.
        Ar dedzigu interesi zinatnieki petija triju saulu pasaule uznemtas kinolentes. Tajas bija saule A, saule B un ari to kopeja pavadone - sarkana saulite Centaura Proksima. Katrai no sim trijam bija vairakas planetas, turklat vel asteroidu makonis, kas starp lielajam saulem veidoja nepilnigu astonnieku. Tacu vairums planetu bija bez dzivibas. Visas Proksimai tuvakas planetas bija ledaji, varga, nespeciga sarkana zvaigzne nespeja tas sasildit. A un B bija pietiekami karstas, ne mazak kvelas par musu Sauli, tacu dzivibai labveligu apstaklu tomer truka. Vietam parak karsts, vietam parak auksts, vietam atmosfera tik bliva, ka nespej stari izlauzties tai cauri, vietam atkal virsmu izcilinajusi meteoriti. Tikai uz divam planetam bija redzami okeani ar zivim lidzigiem radijumiem, un uz vienas kustejas milzigiem tritoniem lidzigi rapuli.
        Tos petit vareja ari ar automatiem. Cilvekus tam nolukam nevajadzeja.
        Sorins pirmais ierosinaja mainit merki, minedams kops senseniem laikiem pazistamas un Saulei lidzigas vientulas zvaigznes - Valzivs zvaigznaja Tau, Indiana zvaigznaja Epsilonu, Eridana zvaigznaja Epsilonu. Lidz katrai apmeram vienpadsmit gaismas gadu, ar fotonraketi savi divdesmit pieci gadi. Nemot vera laika relativitati, divdesmit pieci gadi celotajiem parversas desmit gados.
        Ari fiziki un konstruktori uzstaja, ka jamaina merkis. Lai cik savadi, pat cels lidz Alfai asteroidam-fo- tonraketei tomer bus parak tuvs. Cetru gaismas gadu attaluma nevareja isti sasniegt gaismas atrumu, nevareja visa pilniba parbaudit masas un laika relativitati. Tikko esi attistijis atrumu - jasak bremzet. Nedz masa ir jutami pieaugusi, nedz laiks samazinajies.
        Vel viens kandidats zvaigznu pasaule saistija uzmanibu. Versa zvaigznaja atradas kada nespoza, zvaigznu' kataloga vienigi ar numuru apzimeta zvaigznite, no kuras tika uztverti regulari radiosignali. Tos atsifret pagaidam nebija izdevies, lai gan neviena vien masina pardega bloki, salauzot elektrona smadzenes,
        sis zvaigznes-sarades kodu atsifrejot. Ta par «Saradi» to ari nosauca. Bet lidz sai zvaigznei bija simt cetrpadsmit gaismas gadu liels attalums. Pirmaja reize tik talu lidot neuzdrosinajas. Taisnibu sakot, nebija ari intereses. Kosmosa celaviriem laiks samazinas, bet Zemei ne. Asteroids atgrieztos pec vairak neka divsimt gadiem. Vai bija kada jega sutit ekspediciju, kas atgriezisies pec diviem gadsimtiem un uz uzdoto jautajumu gaidit atbildi vairak neka divsimt gadu?
        Par merki izvelejas Valzivs zvaigznaja Tau.
        Vai visu stastijumu vajadzetu atkartot velreiz? Pie nakts debesim atkal iekvelojas Saule. Bultskruvei lidzigais asteroids izgaja no savas orbitas. Dzimta Zeme iejuka zvaigznu spieta, un ari Saule pec kada laika izskatijas tik mazliet spozaka par citam zvaigznem. Dzelzs un nikela kalns ar skanigiem gaiteniem skita karajamies zvaigznainaja tuksuma. Virziba likas nemanama, prieksa tikai sarkanas zvaigznes kluva mazliet zilganakas, bet aizmugure zilganas sartojas, un uz vadibas gaisas pults zibeja skaitli: sodien divdesmit tukstosi kilometru sekunde, rit - divdesmit viens tukstotis, pec menesa - divdesmit pieci tukstosi, pec diviem - piecdesmit tukstosi kilometru. Atruma pieaugums formals un smaguma speks parastais, tads pats ka uz Zemes. Dzelzs alas un gaitenos rit ierasta dzive - notiek rita rosme, ietur brokastis, peti uznemumus, raksta zinatniskus darbus, seko masinu actinu mirgam, labo aparatus, stridas … sapno …

5. SAPNOJUMS
        Strauji mainas vadibas pults skaitli. Sodien atrums ir divdesmit tukstosi kilometru sekunde, rit - devinpadsmit tukstosi, parit - astonpadsmit tukstosi. . Dzelteniga zvaigzne prieksa izversas par mazu, jauku sauliti, kura skatoties sap acis. Ekspedicija atgriezas ar uzvaru. Ir izdevies noklut lidz Valzivs Tau un uziet tur saprata bralus. Vinu pieredze, kas aprakstita biezos sejumos un ir viena no visvertigakajiem jebkad uzietajiem dargumiem, noglabata vistalakaja kamera.
        Tur ir simts dazadam zinatnem veltitu gramatu. Divi sejumi matematikas. Tikai puse no pirma sejuma stastits par to, kas zinams uz Zemes. Vairaki sejumi par fizikas jautajumiem - mehaniku, siltumtehniku, elektribu, vilniem, atomfiziku, kodolfiziku
… Talak seko Zemei nepazistamas nozares: S-piralfizika. Zinatnisku darbu sejumi par dzivibas norisem: par biokimiju, sunas biologiju, augu biologiju, dzivnieku biologiju, saprata biologiju. Psihologija. Humanitaras zinatnes: vesture, makslas teorija, ekonomika. Energijas razosana. Materialu razosana, partikas rupnieciba… Un tad peksni pilnigi nepazistamas, pasakainas zinatnes: atdzivinasana un kermena atjauninasana. Zinatne par to, ka radit kalnus un salas. Klimata rekonstrukcija. Planetu sistemu rekonstrukcija. Areja izskata un rakstura izmaina. Parvertibu maksla. Milestibas teorija, laimes teorija. Tad vel viena burvju zinatne, kam uz Zemes nav nosaukuma, - atomu sakartojums. Jasaka ta, istaba ir skapis, uzgriez vajadzigo numuru, nospied pogu, un skapi tu atrodi gatavas pusdienas, jaunu apgerbu, gleznu, saliekamo lidmasinu - visu, ko vien sirds karo. .
        Parastais lidojuma rezims - rita rosme, brokastis.. Pec brokastim visi izklist pa kabinetiem, katrs noliek uz galda pa sejumam. Nolemts, ka uz atgriesanas laiku sagatavos tulkojumus. Astonas stundas diena katrs strada par tulkotaju. Sis darbs ne tikai vajadzigs, bet ari aizrauj. Astonas stundas diena tu lasi musu Zemes zinatnes vel neatminetos noslepumus.
        Sorinam rokas pirmais sejums - Ievads dabas zinatnes. Vins rupigi un bijigi skirsta skanigas perlamutra lapas, kuram Tau mezu sirmums. Krasnie hieroglifi rosina domas. Sorins pieraksta:

«Visums ir bezgaligs. .
        Strukturali Visums ir bezgaligs. Visuma lielie kermeni sastav no mazakiem, mazie - no vel sikakiem…
        Mes, Valzivs zvaigznaja Tau iemitnieki, pazistam cetrpadsmit strukturstavus augsup un septinpadsmit stavus lejup, rekinot no musu kermena.
        Kermenis sastav no audiem, audi - no sunam, sunas - no molekulam, molekulas - no atomiem,
        atomi - no dalinam, dalinas - no vakuuma skied- rinam, skiedrinas - no spiralitem, spiralites - no Reli virpuliem. Virpuli - no punktiem. .» (Te jasak domat par nosaukumiem, jo Zemes zinatnieki pazist tikai sesus stavus.)
        Talak Sorins raksta:

«Apaksejos stavos stabilitate lielaka, jo tur energijas rezerves ir lielakas. Augsstavu kermeni apstradajami, petijami un aprakstami ar apaksstavu mazo un specigo kermenu palidzibu. .»
        Redz, kur veca zvaigznu vira divaino vardu atminejums! Vai atoma uzbuve, smadzenu uzbuve, atomu sakartojums cilveka kermeni fiksejams uz tam.. nu, uz tam. . skiedrinam?

… Ta gribas paskirt sejuma beigas - vai tur nav kaut kas par skiedrinam..
        Varbut tomer pagaidit pusdienas un tad apjautaties: «Draugi, vai kadam nav par skiedrinam?»
        Gazu makonu sablivejumam garam tikam labi. Kilometru biezais dzelzs slanis mus drosi sargaja no radioaktivitates. Driz parspejam taluma rekordu, parspejam atruma rekordu. Puse no gaismas atruma, tad 55 procenti, tad 60 procenti… Pieauga atrums, pieauga masa, laiks samazinajas. .
        Bet te uzgluneja parsteigums un diezgan nepatikams.
        Taisnibu sakot, nav pat verts to saukt par parsteigumu. Saka izpausties masas un laika relativitate, to atkariba no atruma. Si relativitate jau bija pazistama kops senseniem laikiem, ta bija izteikta formulas … tiri matematiskas formulas. Matematiski viss iznaca skaisti un gludi: sakne, zem saknes dala, masa tiecas uz bezgalibu, laiks - uz nulli. Lidot tu lido atrak, bet dzive rit gausak, gadi parversas minutes..
        Kas bija iznacis isteniba?
        Nevis laiks paleninajas, bet mainijas procesi: fiziskie, kimiskie un biologiskie procesi un katrs pec ipatniem likumiem. Jo sarezgitaks process, jo sarezgitakas bija izmainas.
        Taisniba, masa pieauga, visas lietas kluva smagakas, kustibas gausakas. Gausak kustejas rokas un kajas, karotes un aparati, acs muskuli un nervu joni, gausak sakopojas redzes iespaidi, gausak smadzenes nonaca reakcijas, un gausak reageja smadzenes, gausak riteja dzislas asinis, un gausaka bija molekulu kustiba.
        Laiks it ka paleninajas. Viss butu bijis labi, ja nesaktu izpausties kadi agrak nepamaniti procesi, kas dazadi ietekmeja aparatus un cilvekus.
        Ampermetri radija preteji voltmetriem. Vieni releji sadila drizak, citi lenak.
        Raditaji saka manities, neradija vairs to, kas butu jarada. Automati samaitajas, neveica to, ko vajadzeja veikt.
        Par laimi, to kludas bija sava likumsakariba. Aparatus gan parsledza, bet ko lai iesak ar cilvekiem? Cilveki, izradas, bija visjutigakie releji. Pirksti tirpa, stinga rokas un kajas, sagurusajiem, balajiem, nosalusajiem astronautiem klabeja zobi, vini tuntulejas segas, minajas pie apkures ietaisem, nevaredami vien sasilt.
        Kimikis Vagranjans bija labakais ekipazas vingrotajs. Sauliti ap stieni vins grieza ta, ka daudzi Zemes iemitnieki ar vinu vis nevaretu sacensties. Bet vins bija apdedzinajis roku un divas nedelas negaja klat iericem. Beidzot roka sadzija, vins aizjoza uz sporta zali, ar ieskrejienu iekeras stieni… un iekliedzies pakrita. Vins bija parravis roku muskulus, kas nevareja izturet kermena smagumu.
        Muskuli partruka nedaudziem, citiem plisa asinsvadu sieninas sasmaguso asinu spiediena del. Plisa asinsvadi, paradijas zemadas izpludumi no visnieciga- kiem triecieniem un pat bez tiem. Radas asinsizplu- dumi muskulos, plausas, sirdi un smadzenes. Tris smagi infarkti, divas paralizes. Un hipertonijas itin visiem, pat visveseligakajiem.
        Tad saka izirt molekulas - vispirms olbaltuma molekulas, kas bija visgarakas, smalkakas, nestabilakas. Slimibu skaits pieauga. Diagnostikas masina stradaja ar pilnu jaudu. Izpaudas vielu mainas traucejumi nieres, kungi un aknas…
        Nogurusie, nomaktie cilveki visiem spekiem turpinaja darbu. Vini staigaja grutsirdigi, nospiesti, tik tikko ciladami kajas. Galvas sapes ciezdami, vini skaitija un rekinaja, masinu aprekinus parbaudidami, jo uzticeties nevareja ari masinam.
        Reiz, miega laizoties, Sorins ieraudzija kajite Cjanu. Nelaikis Cjans smagneji sedeja atzveltnes kresla, viltigas acis piemiedzis. Vins sacija: «Kosmosa vajadzigi zajoksni viri bez hroniskam iesnam.» Vins turpinaja: «Saules sistema darba pietiek, nav jadzenas nezin kur.» Vins teica ari ta: «Tu ej pa vieglako celu, zinasanas jaiegust darba, nevis janoraksta no zvaigznu kaiminiem.» Un vel:
«Nav neka dargaka par dzivibu, cilvekus vajag saudzet, vispirms gadat, lai nedraudetu briesmas, tikai tad risket.» Cjans atkartoja visu, ko bija teikusi lidojuma pretinieki.
        - Ari es riskeju ar savu dzivibu, - Sorins atsacija.
        Cjans skumji pasmaidija.

«Es zinu, tu palaujies uz savu funkciju. Bet vai pasaule katrs cilveks pagust savu funkciju izpildit? Atceries savus draugus izmeginatajus, atceries jaunekli, Arenasa delu. Vai vins savu funkciju izpildija?»
        - Atkapies! - Sorins atcirta. - Tu esi regs. Es tev neticu.
        Atrums pamazitem pieauga par niecigam procenta dalam dilennakti, un nelaime zagas klat nemanama. Vini novajeja arvien vairak un vairak, sirga, arstejas, kaut ka jau aprada ar lielo nespeku, ka veci laudis aprod ar vecumu. Vini pagulsnaja uzkraja spekus un turpinaja atkal darbu. Tad viena reize nomira Gorjanovs. Gorjanovs bija visspecigakais un veseligakais, kas mazak par visiem citiem slimoja, tacu sirds neiztureja. Jaunu sirdi ielikt nevareja, vienmer tada operacija neizdevas.
        Jaunais ekspedicijas prieksnieks, matematikis un profesors Dins, izvirzija smagu jautajumu: lidot talak vai griezties atpakal?
        - Lidot, - noskaldija Sorins.
        Dins aizradija:
        - Nebusim vieglpratigi. Puse no ekipazas gul lazarete, sapulci mes noturam lazarete. Katram ir skaidrs, ka atrumu palielinat nedrikst, turpmak bus arvien sliktak un sliktak.
        -: Atrumu nepalielinasim, - Sorins ierosinaja. - Ja vajag, samazinasim to.
        Tas nozimeja - but cela nevis desmit, bet divdesmit vai vairak gadu.
        - Divdesmit vai trisdesmit gadiem mums trukst rezervju.
        - Mes tas papildinasim uz Tau.
        - Nav nekadas drosibas, ka Tau ir ar planetam.
        - Mus sutija, lai riskejam.
        - Ne, mus sutija pec zinasanam, - Dins stingri noteica. - Zinasanas mes esam ieguvusi, gan nepatikamas, tacu patiesas. Izradas, ka laika relativitate nepalidz uzveikt kosmosa telpu. Tas ir svarigs secinajums, un mes nedrikstam divus gadu desmitus novilcinat so zinojumu. Ja Zeme atzis par vajadzigu, uz Tau mus sutis no jauna. Ja griezisimies atpakal, mes zaudesim tikai tris gadus, turpreti, ja lidosim uz prieksu, Zeme zaudes trisdesmit gadu. Jaaiztaupa biedriem jaunu un veltigu ekspediciju rikosana.
        Notika balsosana. Divdesmit sesas nogurusas balsis izteica bedigo vardu «atpakal». Tris pateica «uz prieksu», starp kuriem, protams, bija ari Sorins. Tris neteica neka, jo tie bija nesamana.
        Dins paveleja bremzet.
        Pusgads pagaja bremzejot, gads atcela. Un tikai tapec, lai parvestu uz Zemi bedigo
«ne». Cilveks nespej lidot ar atrumu, kas tuvs gaismas atrumam. Ekspedicijas iznakums ir bedigs un bedigs ari Sorina dzives noslegums. Cilveces loks ir iezimets. Tas ir zvaigznu simts, kuras cilvece sasniegs, no tam savs desmits lidzigas Saulei.
        Vai uz tam ir sapratigas butnes? Varbut ari nav. Bet Saradei lidzigas zvaigznes ir vinpus sasniedzamibas robezam.
        - Neko darit, - noteica Dins. - Visums ir bezgaligs, bet cilveces speki nav bezgaligi. Kaut kur vajadzes rimties.
        Tacu Sorins nebija ar mieru rimties. Par rimsanu vins negribeja ne domat, nedz nodoties galejo robezu aprekiniem. Vins gudroja par talaku atruma palielinasanu. Bet lidz kadam lielumam? Lidz jebkuram lielumam. Lidz atrumam, kas tuvs gaismas atrumam, lidz gaismas atrumam un pat.. drosi vien pari tam …
        Pusotra gada pardomam - tas ir pietiekami ilgs laiks. Sorina pamattezes ir sadas: cilvekiem skerslis ir lieka masa. Kur ta rodas? To var radit apkartejais vakuums. Nekas cits. Vai tad nevar raketi-asteroidu izolet, noskirt no vakuuma? Bet ka to izdarit? Kaut vai ar Nguenga stariem, bez kuriem nav domajams fotonu dzinejs.
        Sorins pratoja ari ta: atrumu robeza ir gaismas atrums vakuuma. Atkal jasaduras ar vakuumu. Bet cik liels ir gaismas atrums arpus vakuuma? Ja nu to likvidetu ar tiem pasiem Nguenga stariem? Izveidosies kaut kas lidzigs zemudenei, kas sava apkaime iztvai- cina udeni, kaut kas lidzigs lidmasinai, kas rada ap sevi bezgaisa telpu. Cik liels ir lidmasinas atrums bezgaisa telpa? Vai lielaks par parasto? Kas so atrumu limite? Acim redzot, bezgaisa telpas rasanas atrums.
        Bet tas bija tikai domas. Tam sekoja teoretiski aprekini, ierosinajumi, meginajumu plani un parbaudes aparatu projekti.
        Pusotra gada - pietiekams laiks, lai apdomatu, apspriestu un izstridetos. Dins neparko tam nepiekrita, jo Sorina domas bija pretruna ar veco klasisko relativitates teoriju. Dins risinaja formulas, kur «C2» dalits ar «C2», un zem saknes ieguva nulli. Nulles telpa - tas ir absurds! Sorins rakstija savas formulas. (Tad ari radas jau piemineta Sorina funkcija ka daudzlapains, ceturtaja dimensija izliekts kermenis.) Vins pat centas izdarit meginajumus, izmantodams dzineja griezejaparatu. Tacu aparatam truka vajadzigas jaudas. Kaut kads efekts jau iznaca, atruma ieguvums bija procenta simtdalas. Tacu Dins so efektu izskaidroja citadi.
        Sorins nepacietigi gaidija atgriesanos. Gan jateic, ka atgriesanos katrs kosmonauts gaida pat ar lielaku nepacietibu neka startu. Beidzot ta gribas izklut no
        apnikusajam dzelzs alam, gribas ieraudzit milo Menesi, apalos kraterus - kosmosa iespiestos zimogus, izstidzejusos zalumus, bezsmarzas pukes Meness darzinos un ciltsmates Zemes zilgano vaigu virs robotajiem kalniem!
        Trauksmaini zib vadibas pults skaitli. Sodien atrums ir divdesmit tukstosi kilometru sekunde, rit - devinpadsmit tukstosi, parit - astonpadsmit tukstosi.. Dzeltena zvaigzne prieksa jau kluvusi par mazu, jauku sauliti, kura skatoties sap acis. Slimniekiem vairs nestav prata slimibas, katrs kal savus planus - menesis pie juras, menesis kalnos, tris menesi galvaspilseta. Teatri un akademijas, bibliotekas, burzmainas ielas! Beidzot pienak bridis, kad Zemi sasniedz radiovilni. Zeme atbild. Vadibas telpa uz sudrabaina ekrana paradas Arenasa seja. Vins ir tik loti vecs, noguris un tik bezgala mils, sis pirmais tautietis!
        Dins, kajas piecelies, zino:
        - Ekspedicija, uzdurusies neparvaramam skerslim, atgriezusies pirms termina, cilveka organisms nespej.. cilveks nekad nevares. .
        Sorina ierosinajumu Dins ne ar vardu nepiemin, neuzskata par vajadzigu pat pieminet, vins netic sim ierosinajumam. Sorins launa nenem. Katrs rikojas, ka atzist par labaku. Gaidami vel daudzi stridi, Sorins izteiksies ne vienreiz vien …
        Milais un nogurusais Arenass uz zinojumu neatbild. Neatbild loti vienkarsa iemesla del - vins Dinu vel nav sadzirdejis. Zeme atrodas tris gaismas diennaksu attaluma, tikai pec trim diennaktim radiovilni aiznesis kosmonautu vardus un sejas. Bet pagaidam Arenass runa savu, pareizak sakot, prieks trim dienam vins sacija ta:
        - Tas ir labi, ka jus atgriezaties. Mums ir arkartigi interesanti jaunumi. Ir izdevies atsifret Sarades radiosignalus. To nozime ir sada: «Sutiet parstavi skidra helija.» Metodi esam jau izstradajusi, izmantosim jusu asteroidu. Vispirms, protams, aicinasim jus, veteranus …
        Vins min vairakus vardus un Sorina vardu ka treso.
        Sapni piepildisies un pie tam driz, un bez lielam pulem. Pec pusotra menesa vini nolaidisies uz Meness, vel menesus tris gatavosies aizlidosanai* Metode jau izstradata, skidro heliju iepildit nav gruti. Iesaldetajiem gulot, sapni neradas. Sorins iegulsies vanna, atvadam paskatisies uz arstu baltajiem virsvalkiem, aizvers acis un klusitem sevi skaitis. . Tad vins acis atvers un ieraudzis vai nu baltus, vai krasainus Sarades arstu virsvalkus. Kadas izskatisies Sarades butnes? Ka naras, ka musu Zemes cilveki vai citadi?
        Sorins ir laimigs. Vins ir tik laimigs, tik dzili un rami laimigs ka alpinists, kas veicis grutu celu lidz virsotnei, ka noguris celinieks, kas ticis lidz tirai gultai, ka zinatnieks, kas beidzot radijis sistematizetu teoriju, ka neatlaidigs miletajs, kas guvis pretmilestibu … Ja Sorins butu ekspansivs cilveks, vins varbut lekatu uz vienas kajas, pilna balsi dziedatu vai smietos, vai vienatne dejotu pa savu istabu. Varbut, spoguli lukodamies, pats sevi apsveiktu vai ari, kajas tirinadams, valatos pa divanu un sauktu: «Ak tu Sorin, ak tu laimes berns! Savu tomer panaci!» Bet Sorins ir apvaldits un nosverts cilveks. Vins gavile klusam, mazlietin iekseji smaididams. Sirds samtaina maiguma parpilna. Klusums, miers, apmierinatiba. Sai mirkli nekadu velesanos, neka vairs nevajag. Laika mirkli, tu esi skaists, jel apstajies!
        Sapni piepildisies, Sarade aicina Sorinu ciemos, cieminam un draugam tiks atklats ikviens Visuma noslepums. Ari atcels nebus gruts. Iesaldetie gul nesapnodami. Uz Sarades vins iegulsies vanna, pametis atvadskatienus uz turienes arstu baltajiem vai krasainajiem virsvalkiem, aizvers acis un klusam skaitis lidz desmit… un pec mirkla jau atvers acis Saules sistema. Vins ieraudzis jaunu pasauli - nakotnes Zemi.
        Vinam tas liksies ka mirklis, bet uz Zemes bus pagajusi vairak neka divsimt gadu. Nebus vairs kukumaina Arenasa, skumjas Vandovskas, vairs nebus neviena pazinas. Sorins it ka atklas vel vienu planetu - 2400. gada Zemi. Vins ieraudzis talo Nakotni, par kuru tik biezi medz sacit: «Kaut ar vienu
        aci varetu palukoties!» Tacu piepildisies vinam ari sis sapnis. Caurspidigajas togas terptajiem zinatniekiem (nakotnes cilvekus diez kapec vienmer iedomajamies romiesu togas) vins pasniegs simts sejumu ar zvaigznu augstakajam gudribam.

6. SAPNOJUMS
        - Te ir simts sejumu ar zvaigznu augstakajam gudribam, - ta saka Sorins.
        Pratnieki caurspidigajas togas verigi raugas uz ekranu. Gar acim slid svesas valodas hieroglifi. Sorins skali lasa un tulko tekstu: - «… Mums, Sarades iedzivotajiem, zinami cetrpadsmit strukturstavi augsup un septinpadsmit - lejup, rekinot no musu kermena.
        Kermenis sastav no audiem, audi - no sunam… skiedrinas - no spiralitem, spiralites
        - no Reli virpuliem …»
        Pratnieki draudzigi maj ar galvu … bet tad (ta Sorins redz sava iztele) pratniekiem uzacis raucas augsup un piere iegulst izbrina grumbas.
        - Bet mums jau zinami astonpadsmit stavi, - iesak viens no zinatnu viriem. - Prieks divsimt gadiem mes to nezinajam, bet tagad zinam. Cik zel, ka si gramata netika musu rokas prieks divsimt gadiem! Cik daudz lieka un mokpilna darba, cik daudz upuru! …
        - Bet ar domu lasisanu, - piebilst kads cits, - mums nekas neiznak. Varbut tur vainiga smadzenu struktura? Vajadzetu salidzinat vinu un musejas smadzenes.
        - Ka lai salidzina? Vai nosutit pieprasijumu?
        - Atbilde tacu pienaks pec divsimt gadiem! Neko darit, vajadzes meklet pasu spekiem …
        - Zel, biedri Sorin, ka jus neka nezinajat par Zemes sasniegumiem.
        Ka vins vareja zinat? Vins bija nogulejis divus gadsimtus …
        Ja, vins nogules divus gadsimtus. Divos gadsimtos Zeme aiztrauks uz prieksu, aizies talak neka ieprieksejos divtukstos gados. Sorins izskatisies pec seno laiku grieka, kas aizlidojis uz zvaigznem un parradies maja 2000. gada. Ar sajusmu vins stastis par citu planetu tvaika zirgiem un dzelzs ziloniem un par to, ka cilveki tur lido pa gaisu, ka zibens velk ratus, ka tur ir terauda vergi, kas var kalt, aust, rekinat un veikt jebkuru smagu darbu.
        Bet uz Zemes tas viss jau ir. Pasi saviem spekiem tik talu tikusi.
        Ja, protams, sis griekis nodzivojis interesantu muzu. Redzejis antiko pasauli, skatijis kosmosu un ieraudzijis 2000. gada Zemi. . Bet kada jega no vina celojumiem? Lai laudim tiktu labums? vajadzeja lidot atrak, atrak par gaismu!
        Bet ko lai dara? Gaismas atrums ir atruma robeza.
        Robeza vai barjera?

* * *
        Dzinkstedams iesledzas istabas ekrans. Taja redzama Dina apmierinata seja.
        - Hermani, vai tu neguli? Ko tu slepies? Vai tu gavile vienatne? Paklau, es saceru radiogrammu Are- nasam: «Pateicamies par uzticibu. Esam gatavi lidot.» Tu, protams, lidosi, vai ne?
        Draudzigi smaididams, vins piebilst:
        - Un ta nu musu stridi ir izskirti. Robeza vai barjera - tam nav nozimes. Mes iemigsim un pamocisimies uz Sarades.
        Sorins leni savelk dures. Samtainais siltums noplok. Pasaule atkal klust lietiska un skaidra ka gaiss rits. Sorins lietiski un skaidri raugas isteniba.
        - Es nelidosu, - vins saka. - Vispirms jauzveic gaismas barjera. Nav jegas uzdot jautajumus, ja atbilde pienak pec divsimt gadiem.
        Sorina funkciju - kosmosa telpas uzveiksanas formulu - zina katrs astronautikas students. Tas ir krasns daudzlapains, turklat vel ceturtaja dimensija
        izliekts kermenis, ar ko vienmer parbauda telpisko izteli. Mes runajam par citu funkciju - par Sorina dzives funkciju, vienkarsu ka pirmas pakapes nolidzi- najums, par funkciju, kas ir tik taisna ka taisna linija. Taisna linija, kas trauc uz prieksu, par spiti barjeram, un parvar tas! Pirma barjera bija aritmetiska: miljards gribetaju un viena vieta. Tad energetiska barjera: dzineji par vajiem. Tad staru barjera, ari fiziologiska barjera: kermenis nespej izturet atrumus, kas tuvi gaismas atrumiem. Beidzot egoistiska rakstura barjera: sapnis ir piepildams, bet tikai sev pasam. Ari so barjeru skerso taisne un trauc uz nakoso barjeru - uz gaismas barjeru. Cik gadi bus vajadzigi tas parvaresanai - pieci vai piecsimt? To Sorins nezina.
        Taisne trauc uz prieksu lidz bezgalibai. Novirzities sanus nav tas daba.
        PIRMA RADISANAS DIENA
        Vins pamodas agri no rita, pulksten septinos.
        Protams, ta tikai saka - no rita. Ariela stacija ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija cetrdesmit divi gadi. Vladimira vel nebija pasaule, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzleca saule - mirdzoss briljants pie melnajam debesim. Ta sakas diena. Dienas garums uz Ariela bija cetrdesmit divi gadi, turpreti menesis ilgst tikai sesdesmit stundu.
        Vladimirs pamodas uz gridas. Miega vins bija nokritis un pat nezinaja, ka tas noticis. Ariela stacija
        kritot nevareja sasisties. Staigat ari tur nestaigaja, bet peldeja, slideja ka baletskola. Tas tapec, ka pievilksanas speks te bija divdesmit piecas reizes mazaks neka uz Zemes. Ja esi atgrudies, pacietigi jagaida, kamer mazjaudas pievilksanas spekam labpatiks tevi atkal nolikt uz kajam. Tapec ar vienu vien soli Vladimirs parlidoja pari visai istabai un apstajas pie loga.
        Vladimirs uz Ariela bija nodzivojis jau gadu, bet arvien vel bez sajusmas nevareja noraudzities debesis. Sodien zvaigznu laukos spideja cetri menesi - visi cetri reize: zeltainais kirsitis Miranda; sturainais, san- mala apgaismotais un zimetam burtam lidzigais Umbriels; par musu Zemes Menesi nedaudz mazaka zeltzala Titanija un taluma ka apelsins uz melna samta - oranzais Oberons.
        Menesu gaita bija atra, katru stundu mainijas apveids. Reizem bija trissturis, tad kvadrats vai ari kauss un vel pec briza - kapnes. Bet mazina zigla - i^randa izstajas no rotalas, aizslideja lidz melnzalai bumbai un,paslepas aiz tas.
        So bumbu sauca par Uranu, tas bija menesu rotalas noteicejs. Tas karajas pie debesim, tuvu pie apvarsna, ka milziga klints.vai daudzstavu nams. Urana viena puse melna, kas zvaigznes sevi it ka uzsuca, otra puse, balzalas gaismas apspideta, sis pasas zvaigznes pec divam stundam atkal izsplava. Amonjaka makoni veidoja uz ta izskobitas streles, virpinaja ripulus un spirales. Lagiem makoni saplaisaja. Tadas reizes, skiet, launa smina paveras zvera melna rifile..

2
        Vladimiru nevareja saukt par dzejnieku, lai gan dzejolus vins rakstija. Dzejolus rakstija gandriz vai visi vina laika biedri - XXIII gadsimta jauniesi. Vini rakstija dzejolus par pirmo milestibu, retak - par otro, vel retak - par treso. Laikam jau vini bija guvusi parliecibu, ka milestiba nav aprakstama, ka ta ir skaistaka par vardiem.
        Tacu Vladimirs joprojam rakstija. Varbut tapec, ka milestiba vinam nebija veicies.
        Turklat vins bija ari kautrigs. Vins neuzdrosinajas nolasit dzejolus meitenem, kuram tie bija veltiti. Bet ar divainu dzejnieka logiku vins centas atklat savas jutas visai pasaulei. . Varbut vins slepus cereja, ka «vina» izlasis un noskartis. Tadel savus dzejiskos paskaidrojumus vins nesa uz pasdarbnieku zurnaliem. XXIII gadsimta ta bija pienemts: vispirms dzejolus iespieda pasdarbnieku zurnalos, no kuriem lietprateji tad dzejolus izvelejas starptautiskajiem almanahiem.
        Almanahos Vladimirs neiekluva ne reizi. Kapec? Vai vinu nesaprata?
        Kads padzivojis un apmeram simt septindesmit gadu vecs, pieredzejis redaktors vinam reiz pateica ta:
        - Tu, zen, raksti, ka esi iemilejies Marusja vai Viola. Bet ta ir Marusjas vai Violas privatlieta, un tas var intereset tikai vinas. Nestasti par Violu, tu pastasti par milestibu kaut ko tadu, kas var intereset visus cilvekus. Bet, ja savas izjutas neesi pardzivojis neka jauna, kas interese visus cilvekus, tad pec jauna brauc aiz trejdevinam zemem, kur reti kads iemet acis. Tur vel ir jaunumi, kas skar visus.
        Jauneklis apvainojas. XXIII gadsimta dzejnieki arvien vel bija patmiligi un aizvainojami. Bet vins ielagoja veca redaktora vardus. Pat uzrimeja sadas rindas.
        Tatad kosmosa ir tadas jomas, Kas visiem cilvekiem jauc domas!..
        Ne, kosmosa vins nedevas pec dzejolu tematiem. Ari tais laikos jaunatne sapnoja par varondarbiem, par neapgutam dzives jomam, trauca turp, kur bija gruti un bistami. Pec skolas beigsanas palikt uz dzivi sava maja, labiekartota pilseta uzskatija par nepieklajibu. Bet neapguto jomu musu pasaule vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekli devas uz Antarktiku, kur klimats vel nebija noregulets, devas okeanu dzelmes, zemes dziles … un kosmosa. Vladimirs bija radists, vins bija vajadzigs kosmosa.
        Vispirms vins nokluva uz Meness, uz Musu Zemes
        Meness, ta teikt, kosmosa priekstelpa, Galvenaja starpplanetu stacija.
        Taisnibu sakot, XXIII gadsimta Meness vairs nebija aiz trejdevinam pasaulem. Uz Meness bija rakesu laukumi, kalnraktuves, rupnicas, ar pretmeteoritu plevi parsegtas pilsetas, tur izdeva «Meness Vestis», iespieda milestibas dzejolus.
«Meness - nav neapguta planeta!» rakstija Vladimirs sava poetiskaja dienasgramata.
        Tur vins nodzivoja tikai pusgadu, tad vinu norikoja uz Cereru - asteroidu josla. Ta isteniba jau bija robezmala. Tolaik raketes asteroidu joslai mela likumu. Daudzi lidojosie kosmosa rifi zvaigznu kartes nebija pat atzimeti. Ar mazajam raketem lidojot pa bistamajam meteoritu plusmam, radisti medza ierikot radiobakas uz bezvarda klintim. Pret meteoritiem tie atrada lidzekli - dedzinosus starus. Tas bija gluzi tapat ka aizmirstajos karos otraja gadu tukstoti - savi tu, un sava ari uz tevi. Mirkla neuzmaniba, staru lielgabala sabojasanas, kluda temejuma - un radists velti sauc pec palidzibas: «Es - Cerera, es - Cerera, es jus nedzirdu, nedzirdu jus, septinpadsmita rakete!» Sauc stundu, sauc dienu, nedelu, sauc skumji, bezcerigi, veltigi. ,
        Ka pieredzejusu, meteoritu apsauditu radistu Vladimiru no Cereras parcela uz Arielu, kur gatavoja vesturisku, XXIII gadsimta visgrandiozako pasakumu.
        Vladimirs saprata, ka vina sapnis piepildisies. Ne katram lemts veidot vesturi, ne katram izdodas piedzivot tas tapsanu. Vladimiram iekrita gods un laime but diza notikuma lieciniekam. Cilveki gadu desmitiem izjautas aculieciniekiem sikumus. Bet Vladimirs to visu bus redzejis savam acim un visu redzeto paudis dzejolos, kas savilnos un bus nozimigi visiem cilvekiem. Ta bus vesela poema. Tas virsraksts sen jau izdomats: «Pirma radisanas diena». Ari pirmais pants jau uzrakstits:
        Es gribu verot, iepazit, But pats it visur klat, Lai berni, kuri piedzims rit, Var visu uzzinat.
        Ta sakas si slavena diena - pirma radisanas diena. Jaielago viss, itin viss lidz beidzamajam sikumam: gan Urana ciklonu zalas spirales, gan cetru menesu stavoklis pie debesim, gan dzelzs klinti iekalta loga ramja mestas enas.
        Tai vesturiskaja diena Vladimirs pierakstija visus sikumus. Vins pierakstija, ka pamodies septinos no rita, pierakstija ari to, ka brokastis edis svaigus apri- kozus, sintetisku liellopu galu un dzeris vitaminizetu teju.
        Brokastis vini ietureja trijata: tris staba radisti - arabs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturta radiste, bija aizkavejusies - vinai patika no ritiem paguleties.
        Saimniekoja Herta. Nevis tapec, ka tam ta vajadzeja but, bet tapec, ka Hertai patika saimniekot. Vina bija liela auguma blondine, gaisu adu, gaisam acim, patukla. Herta runaja reti un maz, toties lielas, stradigas rokas visu laiku darbojas, so to parciladamas, piestumdamas vai vel ko uzlikdamas. Bet Hertas gaisas acis norupejusas raudzijas taisni viram mute - vai tik vins diezgan ed un vai vel ka nevajag?
        Tacu par Kerimu raizeties nevajadzeja. Vins eda par cetriem un stradaja par cetriem. Vina specigais kermenis, skiet, pats prasijas darba. Kamer vina draugi radisti sedeja ar austinam, tikmer Kerimam labak patika apskriet savrupos punktus un labot aparatus, savam garajam kajam vins meroja Arielu, dazdien nolingadams pusotra simta kilometru. Reiz, kad vinam iekrita briva nedela, vins paveica pasaules celojumu, apstaigadams Arielu pari abiem poliem. Kerimam patika nodarbinat rokas: kalt, skaldit, lauzt un izjust, ka nosnirkst materials, vina vareno muskulu uzveikts.
        - Man vajadzeja piedzimt pirms tris gadsimtiem - varonigaja divdesmitaja gadsimta,
        - medza nopusties Kerims. - Ka man butu paticis, zobenu vicinot, aulot zirga, taiga celmus lauzt un akmenus valstit. Afrika toreiz vel bijusi lauvas - tadi krepjaini kaki, lielaki par Veneras kefalodidiem. Labprat butu gajis ar skepu uz lauvam! Mes dzivojam parsmalcinata laikmeta. Ti
        kai kosmosa vel var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mes te ievarisim lerumu? Mes ievarisim, bet Vladimirs musu darbosanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?
        Neverigi noskupstijis pieglaudusos sievu, Kerims ieslideja noliktava uzgerbt skafandru. Vins aizjoza uz septinpadsmit kilometru attalo Svinspiduma aizu parbaudit apklususo aparatu.
        Herta, pieri pie ruts piespiedusi, pavadija vinu ar skatienu. Vina redzeja, ka Kerims attalinas lieliem un liganiem lecieniem, it ka aizslidetu uz neredzamam slepem. Vins pasper soli un gaida, gaida un gaida, lidz beidzot purngals atmetisies pret cietu pamatu. Starp citu, uz debess kermeniem, kur smaguma speks mazs, tada gaita bija visiem.

3
        Katram no cetriem radistiem bija savi pienakumi. Kerims rupejas par aparatu remontu. Herta uztureja sakarus ar Zemi un starpplanetu raketem. Ceturta radiste Juna, kurai patika paguleties, uztureja sakarus ar tiem, kas stradaja uz Ariela un citiem Urana pavadoniem. Vladimirs parzinaja kibas - kibernetiskas masinas.
        Uz Ariela bija daudz kibu. Tas buveja rakesu laukumus, celus un apakszemes patvertnes - majas, ieguva rudu, kauseja metalu un stingri noteiktajas stundas ar punktiem un svitram zinoja Vladimiram par diena paveikto darbu. Tacu visnozimigakas kibas atradas uz Urana. Taisni tam vajadzeja sakt to grandiozo darbu, kuru Vladimirs taisijas apdziedat sava poema.
        Veicama darba projekta nosaukums bija «Krona izkapts».
        Uz Ariela stradaja parastas kibas - sauri programmetas masinas, kas sazinajas ar radiosignaliem. Uz Urana, turpreti, tika sutitas ipasas kibas, kas prata pat modificet programmu. Cilveki Uranu nekad nebija apmeklejusi, nemaz nerunajot par ta dzilem, vaji pazina
        turienes apstaklus. Tapec Urana sutniem vajadzeja pieskirt zinamu ricibas brivibu. Urana kibas vareja pasas sevi salabot un cilveciskiem vardiem pat sniegt parskatu, vareja atstastit it ka masinas acim redzetos apstaklus. Tam nolukam vajadzeja loti sarezgitu shemu, un pie tas stradaja daudzi. Vladimirs sagatavoja tikai balsis. XXIII gadsimta tadas lietas maceja pagatavot. Viena kiba vins iemonteja meitenes balsi. . kadas pazistamas meitenes balsi. . Taisnibu sakot, tas meitenes balsi, kurai par godu vins uz Ariela bija sacerejis dzejoli.
        Izskata masina ka jau masina. Karstumizturigas volframa keramikas apvalka apskauto iegareno ierici novietoja standarta atomrakete. Cilveki nospieda pogu. Rakete, liesmam plandot, bezskanas spradzienu mutulos aiztrauca zvaigznotajas debesis, bet pec dazam minutem no turienes atskaneja dzila un samtaina meitenes balss:
        - Sturains siluets uz daudzu zvaigznu fona. Tas ir Ariels. Rakesu laukumu neredzu, tas ir dienas puse, bet- man prieksa ir nakts puse. Tas izskatas ka bez- veida oglu maiss Kasiopejas zvaigznaja. Siluets manami saraujas. Attalinasanas atrums - cetri kilometri sekunde. Es izsledzu motoru, sakas brivs kritiens uz Uranu.
        Kiba ari turpmak neaizmirsa veltit dazus vardus savai dzimtenei.
        - Sturains sirpis. . sturains melns akmens.. grubulains saurs sirpitis. . arvien mazaks, arvien talaks … - kiba zinoja par Arielu.
        Ariels attalinajas, toties arvien tuvak naca milzigais Urans.
        - Bumba aug un tukst, - kiba zinoja. - Ta ir dulkaini zala, sakaltusa pelejuma krasa. Ta ir svitraina: uz zala fona saskatami palsi vijumi, virpuli un spirales. Visa bumba verd, it ipasi uz ekvatora.
        Nepilnu diennakti pec starta kiba nonaca Urana stratosfera. Kibai draudeja briesmas sadegt, ka sadeg Zemes atmosfera ietriekusies meteoriti. Tapec dzineji stradaja ar visu jaudu, lai nobremzetu, lai samazinatu
        krisanas atrumu. No raketes kvelojosa apvalka lasoja izkususa metala piles.
        - Es triecos cauri makoniem. Aiz manis paliek tumsas un gaissartas liesmu astes, - zinoja kiba. - Ari makoni ir saulrieta sarkanuma.
        Pat Ariela teleskopos vareja samanit dzirksteliti tai vieta, kur kiba ielidoja makonos.
        Tad ta iegrima atmosfera.
        - Zals makonis juras udens krasa. Olivkrasas makonis … Peleki zals makonis, - kiba zinoja. - Amonjaka kristala makoni. Ledainas metana vetras. Temperatura minus divi simti, spiediens desmit atmosferas. . Divdesmit atmosferas. . Trisdesmit atmosferas. Leja melns nokreslis. Es it ka grimstu melna jura.
        Montejot kibas balsi, Vladimirs bija izmantojis pasdarbibas vakaru radiosarunu un dziesmu ierakstus magnetofona lente.
        Intonacija gan reizem nebija isti vieta. Par temperaturu ta zinoja it ka dziedadama. Tacu visbiezak kiba runaja uzsverti lietiska toni, kada sarunajas loti aiznemta sekretare, kurai nav valas uzklausit laipnibas darba laika.
        iedomajieties, tas viss naca no petroleja peldosiem iespiedblokiem! Petrolejas
«asinis» bija atzitas par vislabakajam tadam kibam: petroleja vareja noderet ari par rezerves kurinamo atomdzinejam; skidruma viegli parvietojas mazinie zirneklisi
        - manipulatori, kas prata labot un parslegt vadus; bet, pats I galvenais, petroleju vareja saspiest, lai izlidzinatu arejas vides spiedienu. Bet spiediens auga ar katru dienu.
        Simt atmosferas. . divsimt. . trissimt! Sespadsmit diennaktis kiba grima, nira melnaja bezdibeni. Ta krita, krita tapat bez izpletna sespadsmit diennaktis no vietas. Tad naca zinojums: «Beidzot es redzu! Es redzu blavu zilgansartu gaismu. Tada maiga samta lasmojuma.»
        Diemzel pamatdzilu vel nebija. Spideja augsta spiediena elektrizetas gazes. Urana otra jonosfera izradijas dzilumos. Radas bazas. Specialisti atcerejas veco teoriju, ka Uranam vispar neesot pamata, esot tikai gazes un gazes, lidz pasam centram saspiestas gazes.
        Butu loti nepatikami, ja sis pienemums izraditos patiesiba. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».
        Tacu bazas izradijas veltas. Sespadsmitaja diena kiba nokluva lidz pamatam. Ta nostajas uz cietiem bazalta un karbida ieziem.
        Ledus nebija, ka to dazi gaidija. Spiediens sasniedza cetrdesmit tukstosi atmosferu. Ledus tadu spiedienu neiztur, tas sak tecet.
        Kiba ar meitenigo balsi nokluva Urana Dienvidpola (kada cita - Ziemelpola, parejas
        - uz ekvatora).
        Briva krisana bija beigusies, kibas saka grauzties ieksa dziles.
        Un sodien Vladimirs, uzklausidams dazadu kibu - raceju, buvetaju un izvadataju - zinojumus, pasam beigam pataupija vispatikamako: meitenes balsi no Urana dzilem. Beidzot vins ari saklausija atru, satrauktu, tadu ka recitativu:
        - Runa kiba cetri-U. Urbjos ieksa kvelojosas dziles. Visapkart viens mirdzums: baltas struklas, varavik- snainas struklas, dzirkstelspieti. Pec divam stundam sasniegsu paredzeto dzilumu. Spiediens maksimals, materija irst slajieniem un vietam tek. Ko lai daru talak? Kalab esmu surp sutita?
        Kiba nezinaja, ka tai atlicis dzivot tikai cetras stundas. Vienigi cilveks prot ielukoties nakotne, ceret un bailoties. Bet kiba tik atgadinaja, ka tas programma ir veikta un ka vina gaida jaunu paveli… Sava lietiskaja balsi kiba atkartoja:
        - Ko lai daru talak? Kapec esmu surp sutita?
        Piepesi ta pati balss turpina aizmugure:
        - So mulkigo joku nekad tev, Vladimir, nepiedosu.

4
        - So mulkigo joku nekad tev nepiedosu! - bija teikusi dziva meitene. - Ir gan izdoma: iemontejis manu balsi stulbaja lciba! Es tev sausmigi atriebsos, sausmigi. Es iemontesu tavu balsi vannas istabas automatiskaja atgadinataja. Tur tad tu varesi tarksket:

«Izmazgajiet vannu, bu - bu - bu. Aizejot, nogrieziet gaismu, bu - bu - bu. Neaizmirstiet no vannas izlaist udeni!» Vai tev tads amats patiks?
        Kerims bija dzimis arabs, Herta zviedriete, Vlg^Ji- mirs, ka jau tas noprotams pec vina varda, bija krievs. Neviens nevaretu pateikt, kadas tautibas ir Juna. Vinas asinis sajaukusas visas rases, un katra atstajusi kaut ko savu: tumsa ada, gandriz ka afrikanietei, plans persietes deguns ar kumpinu, mazliet iegarenas mongolietes acis, biezi un kupli rusgani mati. Izaicinosas un neredzetas kombinacijas. Ielas uz vinu noskatijas ar izbrinu; kas uz vinu paskatijas, nevareja acu atraut.
        Junai ienakot istaba, Vladimirs nodrebeja. Sirds apstajas, elpa aizravas. Junas klatbutne uz vinu iedarbojas ka elektrisks sitiens. Ta vien likas - kaut kam janotiek … un tomer nekas nenotika.
        Junai pa pedam radistu istaba ienaca smagnejs videja auguma virietis platu pieri, milzigi platam krutim un svarcelaja bicepsiem. Tas bija prieksnieks vai, ka izteicas XXIII gadsimta, Ariela stacijas «prats» - Majs Dajins. Ari vins, tapat ka meitene, taisnibu sakot, nevis ienaca, bet ieslideja ka slepotajs - ar kreiso kaju pa prieksu, izstieptam rokam, lai kaut kur piekertos. Sai slidosaja baletezes gaita Juna izskatijas jauka, bet specigais virietis - mazliet komisks.
        Lidz skapim aizslidejis, vins apstajas un liksmi uzsauca: 4
        - Kads garastavoklis, jauniesi? Esat sagaidijusi izskirigo dienu? - Pa jokam pret logu padraudejis, vins uzrunaja zalo spidekli: - Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieku teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenoveleji gaismu pat saviem berniem, nemi un ieslodziji tos drumaja Tartara. Vinu mate Geja - Zeme sacelas pret tevi, pasniedza asu izkapti Kronam - tavam jaunakajam delam.. Tas tevi sakroploja un nogaza no trona. Vai ta nebija?. . Grieku miti, taisnibu sakot, vesti par dabu, - turpinaja Da- lins, nu jau sarunadamies ar radistiem. - Urans - ta ir debess, Krons - ir laiks. Laiks spej sagraut pat debesi, laiks iznicina visu, pat savus gara bernus.
        Krons, ka zinams, aprija savus delus… kamer vinu nogaza Zevs, lepnais, dusmigais, greizsirdigais, kaskigais Zemes dels, cilvekveidigais dievs. Cilvekveidigais dievs uzvareja ka Laiku, ta Debesi. Sodien tas ari notiks, - smaididams nobeidza Dalins.
        Vins bija mazliet plapigs, ka jau visi virsdienest- nieki. Sim vardam XXIII gadsimta bija jauna jega, gluzi cita neka divdesmitaja gadsimta. Tagad karaviru vairs nebija, no lauzu atminas sen zudusi ari militarie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, serzanti un ari virsdienesta serzanti. XXIII gadsimta par virsdienestniekiem saucas tie, kuriem arsti bija pagarinajusi muzu un jaunibu pari dabiskajiem sesdesmit septindesmit gadiem.
        Protams, virsdienestniekiem no piedzivota daudz kas aizmirsas. («Bet vai jus bernibu labi atceraties? Pastastiet, ka jus dzivojat sesu gadu vecuma,» jautaja Dalins, kad vinam parmeta kada interesanta notikuma aizmirsanu.) Virsdienestnieki daudz ko aizmirsa, tacu vel vairak atcerejas. Dazados gadsimtos ieguto zinasanu nasta vinus apgrutinaja. Vareja verot, ka virsdienesta zinatnieki jutas nedrosi, ka vini atceras parak daudz iebildumu. Toties vini allaz bija lieliski pedagogi un stastitaji, tie pat labprat ielaidas sarunas, it ka gribedami atbrivoties no atminu sloga.
        Dalins bija viens no vecakajiem virsdienestniekiem. Vins atcerejas pirmos meginajumus muza pagarinasana, kad ilgs muzs nebija vel lemts katram, bet tikai viscienijamakajiem un katra zina isti veseligiem cilvekiem. Dalins bija gan zaloksnis virs, gan slaveniba: vins bija kosmosa kapteinis un piedalijies pirmaja ekspedicija, kas devas uz Saturna gredzeniem.
        Ilgo muzu vinam pieskira ka balvu par darbu kosmosa, un tapec vins kosmosam veltija visus virsdienesta gadus. Vina laika biedri sen jau bija devusies atputa («Dazs uz vasarnicu, dazs uz kapsetu,» vins drumi jokoja), bet Dalins lidoja arvien talak un talak - lidoja uz Uranu, Neptunu, Plutonu un pari Saules sistemas robezam: uz melnajam un tumssarkanajam infrazvaigznem.
        Tad izbeidzas kosmosa kapteinu laikmets un sakas
        inzenieru laikmets. Dalins veda kosmosa inzenierus un lidz ar viniem nodevas celtniecibai gan uz svelmaina Merkurija, gan ledaina Ganimeda, uz verdosas Veneras un uz bezsvara Ikara.

«Si nu gan ir pedeja reize,» vins sacija, stadamies «prata» amata uz Ariela. «Man gribas dzivot uz milas Zemes, kur cilveki, izdzerdami glazi udens, klust par divsimt gramiem smagaki. Man gribas pluncaties jura, staigat pa zalo zaliti, sausmas nenobalet, kad skabekla tvertne atklajas kada plaisina.»

«Si nu gan ir vispediga reize,» vins noteica, stadamies «prata» amata uz Ariela.
«Tas ir mans moralais virsdienestnieka pienakums. Nedrikst tacu visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mes vinus parvietojam, tapec mums japalidz viniem vismaz ar majokli.»

5

«Tas ir mans moralais virsdienestnieka pienakums,» sacija Dalins, pienemdams norikojumu uz Arielu.
        Lieta ta, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netiesi saistijas ar ilga muza problemu.
        Visi cilveki nu dzivoja pa divsimt un trissimt gadiem. Mirstiba samazinajas lidz minimumam. Zemes iedzivotaju skaits pieauga divreiz straujak, neka paredzets. Tas jau bija sasniedzis ieverojamu skaitli - pari simt miljardiem.
        XXIII gadsimta cilveki tuksnesus parverta darzos, tropu mezus - plantacijas, seklos udenos piekopa zemudens augkopibu, okeanos izbuveja peldosas pon- tonsalas.
        Bija laiks atcereties Ciolkovska vardus: «Zeme - ta ir cilveces supulis, bet nevar tacu muzigi dzivot supuli.»
        Protams, vareja (XXIII gadsimta tehnika to atlava) parvirzit planetu cita, cilvekam daudz pienemamaka orbita.
        Bet kadu planetu isti lai parvirza?
        Vispasaules Zinatnu akademija nolema neaiztikt
        Marsu un Veneru ar to savdabigajam dzivem, atstat tas ka muzeja eksponatus.
        Sim nolukam ka pirmo nolema izmantot Uranu.
        Bet Urans ir liels. Smaguma speks tur cilvekam par grutu, atmosfera parak bliva, gaiss saspiestu cilvekus. Uranu vajadzeja saskaldit vairakas dalas Zemes apjoma.
        Ka lai planetu saskalda? Saskaldit vien vel par maz - japarvar ari gravitacija. Pat ja planetu saskalditu, gravitacijas speki noskelumus atkal savienotu, salipinatu, sasaistitu.
        XXIII gadsimta sakuma zinatnieki jau maceja sagriezt gravitacijas lauku. Bet tikai tris gadsimtus pirms tam, kad Dalins vel bija students, fiziki vispar nevareja iedomaties, ka te varetu kaut ko sagriezt.
        Toreiz domaja, ka planetas kustiba notiek tuksuma, deveja so tuksumu par
«vakuumu», par «telpu», labaka gadijuma - par «lauku». Patiesiba ta nebija nedz telpa, nedz tuksums, bet konkreta materija, un gravitacija bija izplatita saja materija, to mazliet saspriegdama.
        Kad so materiju izdevas saskaldit, gravitacija izzuda. Tas ir tapat - ja jus ar skerenj pargriezisiet stingri nospiletu audeklu, abas malas atspruk. Ja gravitacijas lauku grieza kalna pakaje, kalns uzgaja gaisa.
        Uz Urana sutitas kibas, starp tam kiba ar Junas balsi, bija apgadatas ar «skerem», pareizak sakot, «griezejstariem» - ar stariem, kas sabrucinaja vakuumu un saskela gravitacijas lauku. «Pratam» Dali- nam vajadzeja sos starus ieslegt sodien pulksten 12 un 22 minutes pec Maskavas laika.

6
        - Juna, cik lodzinu ir musu selektoram? - jautaja «prats» Dalins, pagriezdams muguru Ariela melnajam klintim. - Sasauciet «pratu» kopsapulci. Lai visi divpadsmit butu uz ekrana.
        Juna veikli saka klabinat taustinus. Selektora ietvaros cits pec cita iegaismojas gaiszilie ekrani. Paradijas
        it ka etnografiska muzeja eksponetas grupu prieksnieku sejas: tur bija kinietis, amerikanis, negeris, argentinietis, indietis, holandietis, cehs, persietis, gruzins, francuzis, tatars un malajietis.
        - Uzmanibu, biedri, - iesaka Dalins. - Pedejo reizi atkartosim instrukciju, pedejo reizi apskatisim neskaidribas. .
        Uz ekrana dazi «prati» pielika pie ausim kabatas mikrotulkus. Vairums saprata krievu valodu - XXIII gadsimta zinatnes valodu.
        - Ka norunats, pulksten divpadsmitos divdesmit divas izdarisim Urana sadalisanu, - Dalins turpinaja. - Pulksten divpadsmitos visiem sapulceties rakesu laukuma - katrai grupai pie savas raketes. Noverot debesi un but gataviem. Tiklidz Urans bus sadalits, katra grupa trauksies uz savu atskelumu. Vispirms startes grupas uz tiem atskelumiem, kas traucas projam, vispedigi uz tiem, kas tuvojas. Vai ir kadi jautajumi?
        - Atskelumi jaiedala jau laikus, - bilda sirmais un krunkainais inzenieris Lu. Vinam bija tikai septindesmit pieci gadi, bet ilga muza hormoni uz vinu nez kapec neiedarbojas. Vins bija sasirdzis ar vecumu, un vinam pec gadiem desmit vai piecpadsmit bija jamirst.
        - Iedalisim, - piekrita Dalins. - Kartiba bus tada: pirmais atskelums, kas vistuvak Saulei un trauksies uz Sauli, - bus jusu, Lu. Mes virzamies preteji pulkstena raditajiem, tapat ka rinko planetas. Otrais atskelums, kas vairak pa kreisi un tuvak Jaunavas zvaigznajam, - jusu grupai, Dzenkinson …
        Dalins uzmeta shemu un pagrieza bloknotu pret ekranu. Divpadsmit galvas pieliecas, lai nozimetu shemu.
        - Vajag norunat par signaliem, - turpinaja sistematiskais Lu. - Ar numuriem apzimet nav erti. Var iznakt juceklis.
        - Labi, nosauksim atskelumus pienemtos vardos. - Dalins atskatijas. - Juna, meitenit, jus saprotat skaistumu. Atri sadomajiet divpadsmit skanigu nosaukumu nakamajam planetam.
        - Tas var nosaukt par godu «pratiem», - ierosinaja Juna. - Lu planeta, Dzenkinsona planeta … Un
        katra zina jabut Dalina planetai, - vina tvikdama piebilda.
        Dalins energiski atvecinajas rokam:
        - Jus, meitenit, esat tiras mulkibas izdomajusi! Tadu sevis slavinasanu es nepielausu! Tukstosiem cilveku ir gatavojusi planetas sadalisanu, miljoniem lauzu iekartos planetu, miljardi to apdzivos, bet mes tai pielipinasim viena cilveka - noverotaju grupas prieksnieka vardu. Tas neiet. Paklau tu, Vladimir, tu esi dzejnieks, atri sadoma divpadsmit poetisku vardu.
        - Poezija, - Vladimirs mineja otro vardu, kas iesavas prata. Ka pirmo vins bija domajis sievietes vardu Juna.
        Dalins bija priecigs:
        - Tas ir labi! Pat tradicija ieverota. Saule - Apolons, un tam apkart muzas: Poezija, Proza, Opera, Balets, Drama. Kadreiz velak uz katras planetas radisies akademijas, makslas skolas, tiks rikoti visas Saules svetki. Laudis pulcesies uz Baleta planetas dejam, uz Poezijas improvizes dzejolus, uz Operas planetas pulcesies kordziedataji, uz Muzikas planetas klausisies simfonijas. Labi, Vladimir, tev ir fantazija.
        Taisnibu sakot, fantazeja pats Dalins.
        - Poezija - Lu, - vins dikteja. - Dzenkinsons - Proza. Anandasvili - Drama. Gazlevi - jums laikam pa pratam butu Gastronomija?
        - Kapec ne? Gastronomija - ta ir smalka maksla, - atsaucas resnais persietis, lielais izedajs.
        - Nakamos iedzivotajus nevajag nobarot. Uzne- mieties, Gazlevi, sefibu par Baletu.
        Visi pasmaidija, iedomadamies resniti baletmeistara loma.
        - Tagad atkartosu visparejus noradijumus, - turpinaja Dalins. - Pirms starta katrs pats izraugas trasi. Katrs tuvojas savam objektam, bremze lidz rinka atrumam. Jaturas drosa attaluma - simt vai divsimt tukstos kilometru atstatu. Pirmaja laika tuvak jums nemaz nav jabut.
        - Bet kad nosesanas? - nepacietigi noprasija uz Dramu norikotais melnacis Anandasvili.
        , Ar nosesanos nesteidzieties. Pirma menesa uzdevums - noteikt jaunu orbitu, noverot atdzisanas procesa norisi. Nekur nav jasteidzas. Menesa laika neviens atskelums arpus Neptuna orbitas neaizklidis, neviens pats lidz Saturnam neaizklus
… Uzturiet sakarus ar mani. Es busu te, uz Ariela. Bet, kur atradisies Ariels, to uzzinasiet pa radio.
        Instruktaza ieilga. Ta vel nebija beigusies, kad no savas radiokabines gaiso galvu pabaza Herta:
        - Runa Zeme, Dalin. Vai jus klausisities?
        Tas bija parastais pedejo zinu raidijums kosmosam. To raidija ar orientetu staru pulksten 8 Marsam, 8.30 - Jupiteram, 9 - Saturnam, 9.30 bija Urana karta. Tapat ka pirms trim gadsimtiem, raidijums sakas ar Kremla kurantu dzidrajam skanam.
        Izdzirdejusi sis milas skanas, skarbas sejas uz ekrana atplauka kautra un maiga smaida. Katrs atcerejas savu maju - baltos berzus ar melnajam svedram vai ari zalas bambusniedres, vai tulpes klusa kanalmala. Maja, darzs, mate, berni, laipna un mila Zeme!
        Zeme stastija par saviem sasniegumiem: uzcelta jauna pontonu sala dienvidaustrumos no Havaju salam. Uz turieni, uz muziga pavasara zemi, parcel desmit tukstos skolu. Apudenots milzigs apgabals Sahara pie Kongo Cadas saldudens juras. Darzkopju sacensibas Harlema. Izaudzeta tumsvioletas krasas roze cilveka galvas lieluma. Dejas svetkos godalgu izcinijusi spaniete Lolita. Tiek veikti petijumi Zemes kodola ieksejo robezu apkaime.
        Un peksni:
        - … lai gan zinatnieki laidusi darba pedejo tehnikas jaunumu - «griezejstarus», tadus pasus, kadi paredzeti «Krona izkapts» projekta, meginajums iegut paraugus neizdevas. Geologijas akademijas «prats» Zans Brio ir tais uzskatos, ka savdabigajos planetas ieksejas plazmas apstaklos griezejstari nedarbojas.
        Dalins saravas un strauji apsviedas pret selektoru. Divpadsmit acu pari gaididami raudzijas vina.

177
        Parraide bija beigusies. Melodiski izskaneja kuranti. Tarkskeja kads helikopters. Laikam lidoja garam Spasa tornim.

12 - 357
        Ko nozimeja si parraide? Informaciju vai padomu? Zeme zinoja, ka griezejstari nenem planetas kodolu. Tatad ari Urana kodolu vini sodien nespes saskelt? Vai japartrauc iesaktie darbi un jagaida, kamer uz Zemes parbauda griezej ierices? Varbut Zana Brio domas ir zinatnieka personigie ieskati, kurus var ari nenemt vera? Pat tas nav galvenais, vai tie ir vina personigie ieskati vai nav. Svarigs ir kas cits: vai vinam ir vai nav taisniba? Vai tas tiesa, ka griezejstari nenem planetas kodolu? Vai drikst maz laist darba apsaubamu ierici?
        - Ko jus, «prati», teiksit? - Dalins jautaja.
        - Ta nedrikst! - iesaucas Anandasvili. - Ta ir prieksa teiksana!
        Sesi «prati» izteicas par griezejstaru ieslegsanu, sesi - pret. Izskirt vajadzeja Dalinam.
        Kuplo, cirtaino bardu lidz krutim noliecis, vins iegrima pardomas.
        Baltas, dzeltenas un melnas sejas uz ekrana kluseja un gaidija.
        - Lugsim padomu no Zemes, - izlema Dalins. - Nosutisim radiogrammu Kosmosa akademijai. Tatad cilvekus uz rakesu lidlauka pagaidam nevajag vest.

7
        Radiostacija noraidija orientetu staru, Herta noklikskinaja Morzes atslegu… Uz Zemes aizlidoja zinojums, aiztrauca ar gaismas atrumu: trissimt tukstosu kilometru sekunde, atkal trissimt tukstosu, velreiz trissimt tukstosu, velreiz trissimt tukstosu. . Vladimirs nedabuja ne nokaseties, kad radiogramma jau bija aiztraukusi miljoniem kilometrus.
        Tacu lidz Kosmosa akademijai tai vajadzeja traukt 2 stundas un 32 minutes un tikpat ilgi atkal atpakal.
        Radiogramma vel nebija tikusi pari Saturna orbitai, kad parnaca Kerims un pieprasija - pusdienas. Ko radisti eda pusdienas, palika nezinams. Edienu karti Vladimirs nepierakstija. Vins vairs nebija parliecinats, ka si diena ieies vesture.
        Uz pusdienu beigam pie radistiem iegaja Dalins. Vins piesedas pie galda, bet est atteicas.

«Prats» vispar diezgan biezi tapat vien iegriezas. sava radiosekretariata mazliet paplapat, stiprinaties jauniesu mozuma. Ta izcils generalis (Vladimira izdomats salidzinajums) atputas bridi spele zaldatinus ar mazdelu.
        Dalinam patika stastit, un radisti vinu labprat izjautaja: Vladimirs - par zinatni, Kerims - vairak par pagatni, par varonigo XX gadsimtu.
        - Pastastiet, ka tas viss sakas? Ka sturmejat Ziemas pili? Ko runaja ielas? Vai caru tikat redzejis? Kur atradas cars?
        Dalms smaididams atbildeja:
        - Tev, draudzin, viss ir sajucis. Esmu dzimis daudz velak. Ziemas pils ienemsanu, tapat ka tu, esmu redzejis tikai filmas.
        - Vai kapitalistus redzejat? Kadi tie izskatijas? Vai katra zina resni?
        - Ari kapitalistus, Kerim, tikpat ka neesmu redzejis. Tie pie mums ieradas tikai no arzemem, knipski- naja fotoaparatus, skatijas un brinijas, ka mes bez viniem neaizejot boja. To gan atceros, ka kapitalisma paliekas mana laika vel bija. Atceros dzerajus. Bija tada blenosanas: atskaidija etilspirtu ar udeni un meta to veselam glazem. Galva juceklis, un smadzenu darbiba trauceta. Dazam labam patika aleties, aizmirst apdomibu un pieklajibu, lavas tikai pasu noskanai. Atceros ari personiga ipasuma nevienlidzibu. Piemeram, pa ielu automasina brauc puisis - kibu toreiz nebija, cilveki pasi vadija masinas, - bet lidzas kajam iet vecite. Tads neaptur vis savu masinu un neuznem veciti. Vinam tas ne prata nenak. Masinas ipasnieks ir vins un nevis vecite.
        - Vai tiesam ta bija? - Juna brinijas. - Kapec tad vecite nepanema sev masinu?
        - Toreiz vel nenema, bet pirka par naudu. Nauda bija tadi rakstaini papirisi. Tos vienlidzigi neizsniedza: par sarezgitu darbu vairak, par vienkarsu mazak.
        Vladimiru vairak intereseja nakotne.
        - Un kas bus talak? - vins jautaja. - Saskelsim Uranu, un kas notiks talak?
        - Talak savus trissimt gadu jegsimies ar planetam. Gaidisim, kamer tas atdziest, nolidzinasim tas, novietosim vajadzigaja stavokli, mainisim planetu atmosferu - metanu un amonjaku parvertisim oglskaba gaze, slapekli un udeni. Tad iekopsim augu valsti, kas piesatinas gaisu ar skabekli. .
        - Un talak? Gadasim par planetu labiekartosanu un apdzivosanu …
        - Talak saskaldisim Neptunu, - atbildeja «prats». - Tad kersimies pie Saturna un Jupitera. Ja vien tiem kodols ir ciets. Tas vel janoskaidro.
        - Un tad?
        - Tad, ka jau to ierosinajis Ciolkovskis, uzbuvesim maksligus stikla un aluminija pavadonus.
        - Bet pavadonos tacu ir bezsvara stavoklis. Berniem, ka to apgalvo profilaktiki, bezsvara stavoklis kaitigs.
        (Par profilaktikiem XXIII gadsimta deveja arstus, jo viniem biezak nacas slimibas noverst, nevis arstet.)
        - Kas zin, varbut iedegsim vel vienu sauli: savaksim starpzvaigznu telpas tumsos kermenus un sagazisim tos viena kaudze. Jus tacu zinat lielo masu likumu. Vajag tikai sakopot pietiekama daudzuma materijas, un katra zina iedegsies saule.
        - Un tad?
        . . Bet sodien Vladimirs neuzdrosinajas izteikt savus jautajumus. Nedriksteja izjautat par ritdienas pasakumiem, ja sisdienas pasakums nebija izdevies.

«Prats» sedeja pie galda un bungoja ar pirkstiem.
        - Vai esat kadreiz zivis kerusi? - vins noprasija. - Nevis ar elektribu, nevis ar ultraskanu. Ar vienkarsu makskeri, ar dzivu esmu esat kerusi? Kadreiz bija tada aizrausanas: sedi upites krasta un vero pludinu. Udens spigulo, pludins leka mirgulos. Upites atspulga peld makoni. Tik labi. Ir prats rosas, ir rupju nekadu.
        Kerims atgruda skivi.
        - Kapec jus, «prat», kavejat laiku? Atbildi nevajag gaidit. Zeme atbildes:
«Atlikt!» Vienmer drosak ir atlikt. Es nospiestu pogu, un lieta darita. Lai notiek kas notikdams. Tadas ir manas domas.
        - «Lai notiek kas notikdams»! - Dalins rugti nosmineja. - Ja nu nekas nenotiek? Vajag domat, Ke- rim. Pogas nospiesanai speka pietiks katram.
        Kerims apvainojies tulit aizgaja. Vins uzdomaja sev darbu: parbaudit automatisko signalizaciju degvielu noliktava. Pec vina piecelas ari Dalins:
        - Es iesu pastaigasos, Vladimir, pavadi mani.
        Bet skafandru kamera vins pardomaja un aizraidija jauno radistu prom.
        - Tu, Vladimir, atvaino mani, man japadoma. Nedusmojies, pastaigasim citu reizi.
        Vladimirs novilka skafandru un pa valejam durvim iesmauca taisni radiotelpa. Meitenes vinu pat nepamanija. Tas sedeja savas kabines ar muguru pret durvim, apkart negrozidamas, un runaja par saviem darbiem. Skreja sekundes un minutes. Miegaini duca radioaparati. Kaut kur uz netverami talas Zemes tika rakstita atbilde Dalinam: izskiras projekta liktenis.
        Vladimirs skumja domiguma sacereja dzejas rindas:
        Nospiest pogu - liekas bernu spele …

8
        - «Prats» tomer lieliski izdomajis! - peksni ierunajas Juna. - Dziesmas planeta, Dramas planeta, Dejas planeta. Man gribetos dzivot uz Dejas planetas. Tur dzive butu jautra: rita rosmes vieta dancosana, pirms darba - dancis, pirms pusdienam - rotalas. Un kur tas skaistums: visapkart dailums - pukes, pukes, pukes. . Kurs ierodas neglita apgerba, to par bezgaumibu no planetas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat ka bernu audzinatu: tas vel pavisam mazs mulkitis, tu vinu maci, ka no maliem veido mazo cilvecinu. Bet te uzreiz vesela planeta - daila, krasna un liksma. Kuru tu, Herta, izvelesies?
        Herta smagi noputas:
        - Man gribetos dzivot uz Zemes, dzivot Zviedrija, kada piekraste. Pie mums ir tik klusi, tik mierigi:
        peleka jura un kaijas virs tas, spodras majinas, sarkani dakstini. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biede. Te nejutos ka cilvekos. Diena debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaisma. Ari nave glun lidzas. Katru nakti radas sapni: Kerims gul saplesta skafandra, es pulos aizspiest caurumu, bet gaiss plust un plust, sucas cauri. .
        Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izradas, ka Hertai - visizdarigakajai un stradigakajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklidusi lidz Saules sistemas robezmalai, - nepatik kosmoss. Kapec tad vina negriezas atpakal uz majam?»
        Jauneklis neka nesacija, pat neiekasejas, lai neliktu sevi manit. Vins ir nedomaja likt sevi manit, XXIII gadsimta nebija pienemts savas domas slept un tapec noklausities citu sarunas nebija nekas nepieklajigs.
        - Bet Kerims negribes dzivot uz Zemes, - iebilda Juna. - Kerimam klusums nepatik.
        - Vinam tacu jarekinas ari ar mani, - gandriz aizvainota atteica Herta. - Tik daudz esmu braukajusi vinam lidzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries mazinais. . Kerimam to vajadzes nemt vera un nepamest mani vienu,
        - Pametis … - atcirta Juna.
        Herta nezin kapec satrukas.
        - Tu tikai nestasti Kerimam, citadi vins sadusmosies. Es solijos vinam sekot visur, visur, kaut vai lidz pasaules malai. Es gan solijos par sevi, nevis par mazino. Tad bus cita runa.
        - Vai tu loti mili Kerimu?
        - Loti - loti - loti! - ka triskartigu dievosanos atkartoja Herta. - Man neka nevajag, ja vien lidzas ir vins. Kad vina nav, es domaju tikai par vinu, kad vins ir blakus, tad ari domaju par vinu.
        - Ne, tu vinu nemili, - peksni attrauca Juna. - Ta nemil. Taisnibu sakot, tu neproti milet, liela un stipra tu esi areji, par pusgalvu garaka neka es, bet sirds tev ka tramigai meitenei. Tu apskauj ies, it Jka gribedama vinu sasaistit, lai vins neaizietu, lai butu
        tev lidzas, sargatu tevi, aprupetu un palidzetu tev. It ka vins tev nebutu virs, bet sargs.
        Vladimiram par izbrinu, Herta tikpat ka neprotesteja.
        - Bet ka gan citadi? - vina bija parsteigta. - Protams, lai mani apsargatu un aprupetu. Tapec jau vins man ir virs.
        - Ne, ta nav milestiba, - noskaldija Juna. - Milestiba cilveks ir dasns, tas grib dot un nevis nemt. Es miletu ta, lai vins justos labi, lai vins celtos lidz debesim un nevis nolaistos Zviedrija. Kad es milu, es jutos stipraka. Tad man skiet, ka uz rokam aiznesisu miloto. Visu laiku esmu meklejusi tadu, kura del nebutu zel sirdi izraut un vinam pie kajam nomest.. Un es esmu atradusi, esmu atradusi, atradusi! - Juna vairs nerunaja, bet skandeja, katru vardu dziedadama. - Es vinu atradu te, pasaules mala, atradu uz Ariela. Ieraudziju cilveku, kas ar planetam spele biljardu un ka sirmas senatnes dievs no maliem taisa jaunas pasaules, dod vardus piedzimusajam un noteic vinu seju uz gadu tukstosiem. .
        - Vai tu mili «pratu»? - gandriz sausmas iekliedzas Herta. - Bet vins tacu ir virsdienestnieks.
        - Vins ir varonis! Kurs jauta, cik gadu varonim!
        Aizgrabta Juna izgaja no kabines un apstajas istabas vidu. Tikai tagad vina ieraudzija Vladimiru. Junas seja izpaudas bailes, sasutums un nievas. Tad vina izpluda tisi skalos smieklos. .

«Tu visu dzirdeji?» skaneja vinas smieklos. «Klausies vesels. Tev tas nelidzes.»

9
        Trissimt tukstosu kilometru sekunde, trissimt tukstosu, trissimt un trissimt.. No Zemes naca atbilde, naca pari Marsa, Cereras, Junonas un Palladas, Jupitera un vina divpadsmit pavadonu orbitam. . Bet Vladimiram jau bija aizmirsies, ka no Zemes nak
        atbilde. Pat XXIII gadsimta atraiditas milestibas del gruti bija rast mierinajumu darba.
        Vins ieravas kreslainaja kameras noliktava, kur glabajas skafandri. Skiet, vins raudaja, pie tuksa skafandra pleca piespiedies. Var jau but, ka tas bija Ju- nas skafandrs. Vladimirs apsedas un, tuksam acim tumsa verdamies, cuksteja:
        Kam vardus vispar bilst…
        Un pats par sevi brinijas. Kada jociga inerce! Poema tacu tika rakstita, lai Juna brinitos, satrauktos, lai vinu novertetu un ka dzejnieku iemiletu …
        Kam vardus vispar bilst, ja mila atraidits?
        Te piepesi lidzas kaut kas lempuroja un troksnoja. Vai tik tas nav «prats» Dalins? Ka tad, tas bija vins. Dalins lika kakta savu skafandru, kas lenitem sveras uz blakus skafandriem. Uz Ariela viss krita lenitem.
        - Kas te ir? - gaismu iedegdams, noprasija Dalins. - Vai tu, Vladimir. . Vai vel nav?
        Vins apjautajas par Zemes radiogrammu. Tacu Vladimirs nesaprata un tapec neatbildeja.
        - Par atru. Vel jau nevar but, - Dalins pats sev atbildeja. Savu cirtaino bardu plauksta sanemis, vins apsedas lidzas.
        Bet Vladimirs domaja:

«Man lidzas sez cilveks, kas nolaupijis manu laimi, nolaupijis pasam nevajadzigo laimi. Vins sez un prato par diez kadu zinojumu, par diez kada Zana Brio domam. Kam vinam meitenes milestiba? Ta vinam tikpat ka aklajam Rembranta glezna.»
        - Vai jums, «prat», ir gimene?
        Vecais kosmonauts noputas:
        - Kaut ka nav sanacis, Vladimir. Ar sievietem ir gruti. Vinas mus, kosmiesus, ir mil, ir nemil. Mil tapec, ka esam debess iekarotaji, mil par so un to, mil musu slavas mirdzumu. Bet, kad tas mus iemil, tad grib mus skirt no debesim, piesiet zida saitite pie savam durvim. Vinas mekle lauvu, lai pataisitu to par bul
        dogu. Tas ir muzigais stasts par valdnieci Omfali, kas nosedinaja Heraklu pie verpjama ratina. Redziet, vinai glaimoja, ka vina padara ramu pasu Heraklu. Bet pie ratina vins jau vairs nebija Herakls.

«Protams,» domaja Vladimirs, «vinam nevajag man nolaupitas laimes. Rembranta glezna ir tikusi aklajam.»
        Vinam loti gribejas Dalinam visu izstastit. Nevis ka sancensim vai prieksniekam, bet ka vecakajam biedram. Vins pats zina, ka ir virsdienestnieks, ka Juna un vins nesader kopa. XXIII gadsimta cilveki bija loti valsirdigi, saviem prieksteciem vini butu likusies pat nesmalkjutigi. Bet Vladimirs savukart brinitos, dzirdejis par kadu, kas slepj savu slimibu vai vajibu. Vajiba tacu vieglak parvarama visiem kopa, vajais posms japazist katram, citadi kopigais darbs neveiksies. Tapat Vladimirs brinitos, saticis izgudrotaju, kas vientuliba lolo kadu ideju un gaida to nobriestam. Gluzi otradi, XXIII gadsimta bija pienemts atklati paust vel nenobriedusas idejas un cik vien iespejams vairak lauzu iesaistit ideju apspriesana. Visi saprata, ka atklajumi veicami tikai kopigi.
        Bet soreiz ir milestiba - sensenas, egoistiskas jutas. Vladimirs grib, lai vinu miletu, Juna grib - lai miletu Junu. Bet Dalins?
        - Bet ja nu jus tagad iemiletu? - tvikdams vaicaja Vladimirs.
        Dalins skumji pasmaidija:
        - Ja iemiletu! Tad es butu laimigs. Pamestu melno kosmosu, pasedetu majas uz Zemes. Tik svesa man ir musu maja. Ir tadi sturisi, kur ne reizes neesmu bijis. Es neesmu redzejis saules lektu, Himalajos, Dienvidpola esmu bijis tikai ta, starp citu… Ja blakus butu dzives biedre. .

«Ne, vinam nav jastasta,» nodomaja Vladimirs un atkal notvika. «Bet vai slept ir labi? Vai tas ir godigi?»
        Noliktavas durvis atveras. Uz slieksna staveja Herta.
        - Es dzirdeju balsis. No zemes pienakusi atbilde.
        Zeme zinoja pa radio: «Dargais «prat» Dalin! Izcilakie kosmiskas griesanas specialisti atrodas uz Ariela. Mes pilnigi uzticamies jums un viniem. Uz Zemes mes izmantojam jusu griezejaparatu samazinatas kopijas. Aparats stradaja nevainojami, lidz sasniedza kodola robezu. Dzilak nenema. Izlemiet pasi.»
        Uz selektora atkal paradijas divpadsmit sejas: sirmais un krunkainais Lu, Dzenkinsons ar izvirzito zokli, resnis Gazlevi, lepnais skaistulis Anandasvili.. Sesi piesardzigie pateica: «Pagaidisim. Atliksim.» Sesi nepacietigie iebilda: «Nav ko gaidit, nospiediet pogu.»
        - Bet ko mes varam iesakt? - jautaja Dzenkinsons. - Saukt kibas atpakal un tas parbaudit? Tas nav musu spekos. No Urana tas nespej pacelties.
        - Gaidit, gaidit, gaidit! - iekarsa Anandasvili. - Bet varbut traucejumi uz Zemes pavisam niecigi: varbut nebija kontakta, vajadzeja piespiest ciesak. Cik reizu radiotehnika ta nav noticis! Gaidit, gaidit pusgadu, bet te ir augsta temperatura, spiediens, radiacija. Musu kibas pusgadu neiztures.
        Lu, acis miegdams, piebilda:
        - Zobu sapes saprot tikai tas, kam pasam zobi sap. Ir meginajumi, kas nav veicami ar modeliem. Lai zinatu, vai Urans sadalams, vajag sadalit pasu Uranu.
        Sesi «par», sesi «pret». Un atkal izskirt vajadzeja Dalinam. Smagi noputies, vins pavisam klusi noteica:
        - Meginajumu nosaku pulksten piecpadsmitos piecdesmit minutes.
        Divpadsmit acu pari reize paversas lejup un pa kreisi: uz kreiso roku, uz kuras ari XXIII gadsimta nesaja pulksteni.
        Atlikusas cetrdesmit minutes pagaja priekslidojuma steiga. Ekrani iegaismojas un nodzisa. Grupas zinoja, ka ir gatavas doties lidojuma. Tie, kas nesaubijas par veiksmi, teica atvadvardus. Saubigie mulsi smaidija.
        Vladimirs simto reizi parbaudija jau sen sastadito un kodeto radiogrammu kibam: nekavejoties ieslegt griezejstaru un tulit pec tam virzienaparatu. Aparats bija vajadzigs, lai stars izveidotu pilnu apli. Katrai ki-
        bai vajadzetu planetu parskelt uz pusem, par visam cetram - saskelt to divpadsmit dalas.
        Paveles lenti iestadija raiditaja. Kerims iesledza radiometronomu. Mehaniska balss uzsaka raidijumu: «Atlikusas piecas minutes.. atlikusas cetras minutes … atlikusas tris minutes.» «Prats» uzlika uz spidigas pogas raditajpirkstu, resnu pirkstu ar apkoditu nagu. Vairs atlikusi viena minute. . piecdesmit sekundes, cetrdesmit, trisdesmit, divdesmit, desmit, piecas..
        Tik-tak, tik-tak!
        Tad vins nospieda! Un pagriezas pret logu. Pagriezas ari visi radisti. Ara pie zvaigznotajam debesim karajas milziga, pelek- zala bumba. Ar vienu pusi ta zvaigznes it ka uzsuca, ar otru pusi splava ara …
        Vladimirs sevi drudzaini rekinaja: «Parskelsanai vajadziga viena minute.. Tad gravitacija it ka zud, atskeltie gabali sak aizklist.. bet ar kadu atrumu?»
        - Pagajusi viena minute, - zinoja metronoms.

«Atrums ir atkarigs no gravitacijas lauka intensitates.. no gravitacijas, kas tagad zudusi… un no centrbedzes speka. . Bet superbliva kodola eksplozija? Ka lai to paredz?»
        - Pagajusas divas minutes.

«… Ta vai citadi, pec minutem piecam plaisa starp diviem gabaliem bus tukstos kilometru plata. Pec piecam minutem mes skatisim plaisu savam acim. Bet teleskopi? Ar teleskopiem ta jaredz jau tagad.»
        - Pagajusas tris minutes.
        Observatorija kluse. Dalina pieri vagoja dzila grumba. Junas seja pauz ciesanas, Kerima seja - sasprindzinajumu. Vina specigie muskuli saspriegti, pirksti velkas dure. Vinam ta gribas but tur, uz Urana, ar rokam iekerties plaisas krante, sakostiem zobiem sanemt visus spekus un saraustit planetu, lai ta parplist ka arbuzs, zem zalas mizas atkladams savas ugunigi sartas ieksas.
        - Pagajusas cetras minutes.
        Tas ir Vladimirs, kas visu ievero. Tas ir Vladimirs, kas doma par arbuzu. Uztraukuma vinam aizravas
        elpa, tomer visu ievero un izdoma salidzinajumus. Vina majo it ka divejas, pat trejadas butnes: nomaktais, nelaimigais miletajs, tam blakus - liela darba lidzstradnieks, kas dedzigi alkst uzvaras, un turpat - zinkarigs verotajs un varda makslas meistars.
        Bet kam vardus vispar bilst, ja mila atraidits?
        - Pagajusas piecas minutes.
        Nu jau plaisai jabut redzamai. Pirksta platuma. Varbut to aizsedz atmosfera?
        Desmitaja minute selektora nokniksteja viens ekrans. Paradijas nedzimusas Dramas planetas komandanta Anandasvili satraukta seja.
        - Neizdevas, «prat». Vai signalu neatkartot?
        Tulit paradijas kada cita seja - holandiesa Strausa,
        pirma skeptika un Skulpturas planetas komandanta mieriga seja.
        - «Prat», kada bus pavele? Gaidit rakesu laukuma vai griezties atpakal uz majam?

«Prats» neko neatbildeja, vins pastiepa roku un pagrieza sledzeju. Selektora ekranini satumsa visi reize.
        Tumsa. Klusums. Milziga, blavzala bumba karajas pie debesim tapat ka vakar, tapat ka pirms miljardiem gadu.
        Nomakts un sakauts, riskejis un sagrauzts sez sakumpis, plecigs un bezspecigs virs. Acis tam tuksums, cirtainajos matos sirma skipsna.
        Ta medz notikt ar virsdienestniekiem: parpule, stipri satricinajumi, un visa dziedinasana veja. Organisms atgriezas uz parasta, dabiska novituma cela.

11
        Tumsa, klusums. Zala ripa pie zvaigznotajam debesim. Herta snukst, abam rokam vira iekerusies. Nomaktais sirmgalvis stav pie loga.
        Piepesi Juna iekliegdamas izstieptam rokam peldus metas pie vina. .
        - Ta nedrikst, «prat»! - vina sauc. - Nezaude ceribas! Bus labi, viss vel bus labi… Es milu tevi, «prat» … es milu tevi, ja tas tevi remdina.. Milu, milu!
        Herta vairs nesnukst, vina raugas zinkaram un nelabam acim. Kada bezkauniga valsirdiba! Herta ta neatlautos. Kerims vaibstas, it ka mute rugtu butu ienemis. Vins neieredz jutelibu. Vladimirs drebosam rokam uzmauc austinas, lai tik nebutu jadzird.
        Bet Junai vienalga. Lai dzird visa pasaule. Vina lepojas ar savu milestibu, ar milestibu vina glabj milo, glabj ar visspecigako lidzekli, ar visspecigako vardu, kads vien ir vinas riciba.
        - Es milu. . milu. . milu …
        Mezglaini pirksti iegulst vinas kuplajos matos. Dalina lupas skumji smaida. Tacu acis vairs nav blavuma un bezceribas.
        - Vai tu, Omfale, milesi mani ari ka verpeju?
        Juna nesaprot. Vina tacu nedzirdeja sarunu noliktava. Taisnibu sakot, Dalins vairak gan jauta pats sev. Pec cik nedelam si meitene, kas iemilejusies liela darba vaditaja, noversisies no pensionara?
        - Milesu tevi vienmer, vienmer, vienmer, - Juna apgalvo. - Mes busim kopa visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jura un kaijas virs tas. Mes izredzesim to visu: smiltis ieputinatas piramidas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremla rubina zvaigznes. . Kersim upites zivis, priecasimies, ka leka pludins spulgaja udeni. Es busu ar tevi visur, it visur … Muzam tevi milesu, milesu, milesu..
        Vina atkal un atkal saka so dizeno vardu, it ka celdama zogu, kam jasarga milotais no visam pasaules nepatiksanam.
        Liela, mezglaina roka glauda kuplos matus.
        Vladimirs piespiez austinas. Kapec kibas tik slikti dzirdamas? Tas kaut ko murmina, nevaredamas so du- dinasanu parmakt. Vladimirs iesledz reproduktoru. Lai rec! Ar vinu tacu nerekinas, vins ari nerekinasies. Ta ka ta tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urana?
        Piepesi istaba atskan Junas mieriga un skaidra balss. Ta nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urana.
        - Zilbinosas baltkveles struklas, zilganas dzirksteles, - zino kiba. - Kaut kas plist un trukst, gruzas un spiezas. Savu celu esmu veikusi lidz galam,
        sasniegusi projekta paredzeto dzilumu. Spiediens sasniedz izturibas robezu. Virsma elektrizejas. Metals un mals tek. Ko darit talak? Kapec esmu surp sutita?
        Tad kada liela roka atbida melnigsnejo seju ar valganajam lupam.
        - Vladimir, kapec si kiba dzirdama labak par citam?
        Vladimirs nepatika atbild:
        - Es gribeju saglabat virstonus, tapec ieskanoju balsi augstaka frekvence, vienu pakapi augstak neka citas balsis.
        - Tatad zema frekvence noslapst, Vladimir?
        - Ka dzirdat.
        - Tatad zema frekvence noslapst, Vladimir? - Da]ins velreiz atkarto. - To, bez saubam, var saprast. Jonizetas gazes, jonizetais apvalks, ierosinatie atomi, savas stravas, savs gravitacijas lauks. Kas mums tur strada ar zemam frekvencem? Paveles lidz kibam nonak, staru iesledz ar lidzstravu. A, luk, kas: pagriezamais mehanisms ar parasto dzineju piecdesmit herci… Nu, Vladimir, raksti augsa jaunu paveli: velreiz ieslegt griezejstaru un pec tam pagriezamo mehanismu griezt ar rokam, ar manipulatoriem.

12
        Viss notika gluzi ka pirmo reizi: raiditaja iestadita kodeta lente, tiksk metronoms, pieci satraukti aculiecinieki piespiedusi savas pieres pie loga.
        Paveli kibam nosutija pulksten 17 un 46 minutes.
        Lenam un baigi tikskeja metronoms. Vladimiram negribejas pat elpot. Uztraukuma aizznaudzas rikle.
        Pagaja viena minute.
        Pagaja otra.
        Tresas minutes beigas Vladimiram likas, it ka uz milziga, zala diska paradijusies zilgana stidzina.
        Vins neticeja savam acim. Vera tas ciet un atkal vala. Ir vai nav? Ir! Tur jau ir otra, ir ari tresa - uz ekvatora …
        - Lava, - Dalins noteica aizsmakusa balsi.
        Kaut kur dziluma, zem tukstos kilometru bieza atmosferas slana jau teceja uguns upes, bet cauri zalajai metana miglai spraucas tik tikko jausami stari.
        Kerims nosecas, it ka celmu ar vienu cirtienu butu parskaldijis, un sagraba skavienos sievu un biedru. Ta vini apkampusies trijata nostaveja pusstundu vai vairak, acis no Urana nenoversusi. Bet Juna turejas savrup. Pat tisam pagajusies soli nostak.
        - Ar ko skaista ir zinatne? - laimiga balsi jautaja Dalins. - Taja simtreiz var kludities, bet pirma veiksme parvelk svitru visiem maldiem. Nekad, draugi, nezaudejiet dusu. Meginiet otru, treso, ceturto, piekto reizi…
        It ka pats vins pirms divam stundam te nebutu sedejis dzili izmisis.
        Vini staveja un raudzijas uz ekranu.
        Tas viss neizskatijas ne pec spradziena, ne ari pec paleninatas uznemsanas. Acs nemanija kustibas. Bet, kamer tu vero milzigo bumbu piecpadsmit gradu skersgriezuma, kaut kadas parmainas tomer notikusas: zilganas stidzinas kluvusas resnakas, tiri ka auklinas. Virs tam saudas zilganas un oranzas dzirksteles - tas nozime, ka atmosfera aizdedzies metans un udenradis. Tad auklinas pienemas platuma
        - nu jau tam jostinu izskats. Uz jostinam - melni makonu punktini. Jostinas versas platakas - tas dzelte un sartojas. Beidzot Urans saskelts un katra skele - velreiz uz pusem. Cauri zalajai mizinai spid ieksiene arbuza sarkanuma.
        Skeles skiras cita no citas, plaisas versas platuma. Verd un deg gazes. Viss Urans tits zilgansartos dumos. Ari enas uz Ariela nemetas vis zalganmelnas ka parasti, bet brunas. Briesmigas izskatas klintis - gaisma tas ir pelekas, ena - ka sarecejusas asinis. Bet tas tikai mirkla iespaids. Pec britina apgaismojums jau gluzi citads, enas jau tumssarkanas, bet gaisma gaisi sarts mirdzums.
        Skeles ir paskirusas. Pie melnajam debesim tas supojas katra par sevi. Sturos tam spidosas lases. Sacies planetu nogludinasanas process. Katram atskelumam tagad pasam savs gravitacijas lauks. No sturiem un skautnem izveidojusas milzigas kalnu gredas un smai-
        Ies. Sis smailes ir plastiska karsta magma; protams, tas slid lejup un sabruk. Kamer ta aizrautigi aplukojam sos pilienus, tamer uz Ariela paradijusas citas krasas - gluzi ka uz skatuves, kad iedegti savadaki prozektori. Bet, tiklidz aizraujies ar Arielu, uz Urana - bijusa Urana - skeles cita no citas jau paskirusas vel talak, asie sturi noapalojusies, uguns pienemies, zalas miglas mazak..
        Velak Vladimirs daudzas reizes meginaja dzeja un parrunas attelot so nirbaino simfoniju, so krasu rotalu. Vins pulejas izteikt savu garastavokli - apvalditas gaviljutas, gandaritu lepnumu, savas varenibas apzinu. Bet tomer nespeja. Neatrada tik cildenus vardus.
        Lu izrava vinus no memas apceres. Minutes cetrdesmit pec veiktas sadalisanas uz kada ekrana paradijas vina smaidosa seja.
        - Runa Lu, Poezijas komandants. Planeta ir galigi izveidojusies, «prat» Dalin, atlaujiet startet.
        Bet Zeme neka vel nezinaja par uzvaru. Gaisma Zemi sasniedza divarpus stundas. Tikai pec divarpus stundam Zemes astronomi ieveroja parmainas uz Urana. Tad pa radio pazinoja, ka meginajums ar Uranu paveikts sekmigi. Miljardiem zemes iedzivotaju plasi atvera logus, lai paraudzitos uz vaja spozuma zvaigzni Svaru zvaigznaja - nevis septita un ne sesta spozuma zvaigzni, ka parasti, bet ceturta spozuma zvaigzni…

13
        - Nevaru orienteties, nevaru noteikt dzilumu. Es redzu zvaigznoto debesi, ko lagiem aizklaj liesmas. Redzu ugunigi sarkanus kalnus. Tie parskelas, izversas uz aru un pludo. Kalns pec kalna parversas ugunaina mikla. Atveras baltkvele zverojosas dziles. Spradzieni, visur spradzieni. Uguns struklas un stabi. Gravieni, rekona, dunona un gaudona. Nevaru orienteties. Uz kurieni jus esat mani nosutijusi? Ko lai daru, ko lai daru turpmak?
        Visas parejas kibas bija apklususas reize - acim redzot, tas saspieda pasa pirmaja mirkli, - bet si, ar
        Junas balsi, brinumaina karta bija saglabajusies, ta virpuloja lavas straumes, uzpeldeja, grima atkal un saraustita balsi raidija etera savas zelabas.
        Kibas zinojumus Vladimirs ieskanoja divos magnetofonos. Katrs kibas vards bija arkartigi vertigs zinatnei. Neviens cilveks tur tai elle nebutu varejis palikt dzivs, neviens nebutu varejis saskatit tik daudz sikumu.
        Spradzieni un elektriska izladesanas trauceja parraidi. Kibas balss reizem ristijas, reizem svelpjosi cuksteja vai atkal histeriski iespiedzas. Skaneja neparasti svaidigas intonacijas, ka dzivas Junas balsi, sodien zverot milestibu. Un Vladimirs atkal un atkal atcerejas sas dienas notikumu, par kuru vinam ta negribejas domat.
        - Tiesam, tas bija mulkigs joks ar so balsi, - vins cuksteja. - Pats sev plosu nervus.
        - Kapec jus mani sutijat surp? - ludzas kiba.
        Bija pagajusas divas stundas kops Urana sadalisanas un aina aiz loga stipri mainijusies. Urana sarkanas skeles arvien vel bija redzamas pie debesim, veselas cetrpadsmit saules kvelojosu oglu krasa. Tacu simetrijas vairs nebija. Dazas skeles attalinajusas, samazinajusas, citas, gluzi otradi, pienakusas tuvak, aizse- gusas talos atskelumus. Turpreti sanmalu atskelumi bija izstiepusies, saplakusi ka apelsinu mizas. Bet ta bija tikai optiska iluzija. Parravums gravitacijas lauka bija izstiepies ka puslis, gaismas stari meta tam likumu ka gaisa puslitim stikla. Uz Ariela noverotaji raudzijas zvaigznes it ka caur nelagu stiklu. Zvaigznaji izkroplo jas, zvaigznes vareja redzet tur, kur tam nemaz nevajadzeja but, bet Urana gabali izklida atrak, neka tas notika patiesiba.
        - Es nesaprotu, kur atrodos. Virzities augsup vai virzities lejup? Mani rauj ieksa uguns virpuli. Vai neesat aizmirsusi noraidit jaunu paveli? Es saujos augsup liesmu staba. Lavas ezers. Es kritu. Mani rauj pa virsmu. Prieksa melnas klintis..
        Vladimirs bija iedzilinajies kibas zinojumos, bet Juna atradas blakus kabine - vel nemierigaka darba. Ne tikai kiba, bet ari Ariels, sis dzelzs un akmens
        kugis, ar kuru vini lidoja pa debess telpu, traucas nezin kur. Gabalos bija sairis pats galva, un ari pavadoni ka vecakus pazaudejusi un no cela noklidusi berni nu skraida, mekledami jaunu, patstavigu, pagaidam nenoteiktu orbitu. Ariela observatorija nepartraukti veica noverojumus, cenzdamas noteikt jauno orbitu. Bet sajukusajas debesis gaismas stars izkroplo- jas, kludas auga leveniem..
        - Kur jus esat mani atsutijusi? Prieksa melnas klintis. Es peldu pa uguns juru. Kas man jadara? Steidzami vajadziga jauna pavele. Zili spradzieni. Mani rauj saniski. Tulit bus trieciens …
        Tirkskis! It ka butu plisusi uzstiepta ada …
        Klusums.
        Vladimirs noslaucija sviedrus. Gribejas piecelties un atsegt galvu.
        Bet vel vairak vinam gribejas atpusties. Sajuta bija tada, ka sodien pietiek! Pietiek klausities raudosas kibas un iemilejusas jaunavas, pietiek veiksmigo un neveiksmigo meginajumu, pietiek salauzto sirzu un saskelto planetu. Pietiek. To visu vins pardzivos rit, bet dzejolus rakstis parit. Tagad vins grib likties gu- lamtikla un palikt rokas zem galvas.
        Dalins, gluzi otradi, bija mozs, darbigs un iecerem parpilns. Vins uzklausija radistu zinojumus, sarunajas ar observatoriju un talajiem Urana pavadoniem - ar Titanu un Oberonu. Vins teica atvadvardus aizlidojosam grupam, katram lika pie sirds:
        - Turieties zinama attaluma, nesteidzieties ar nosesanos. Verojiet planetas veidosanos. Sastadiet karti, uz kuras atzimejiet radusas kalnu gredas. Tad izsutiet kibu, lai izpeti atdzisanas norisi. Padomajiet, ka paatrinat atdzisanu. Varbut lietderigi planetu uzart, uzlauzt sastinguso virskartu? Sastadiet projektu, kad un ka ievadit orbita jusu planetu. Meklejiet vietas dzinejiem. Izsutiet zondes. Laimigu celu. Spiezu roku.
        Tad vins uzrunaja radistus, iespejams - ka vienigi Junu:
        - Nebutu slikti pagriezt ari Arielu, lai dzenas pakal planetam. Citadi iznak, ka stabs atpalicis no flotes, tas parverties radiogrammu registretaja. Ne, mes te
        nepaliksim. Tiklidz no Zemes mums atsutis specigu raketi, sedisimies taja un laidisim uz visam planetam pec kartas. Pacelosim, paverosim cetrpadsmit jaundzimusas pasaules.
        Bet Vladimirs nevareja vien nobrinities: «Kur virs- dienestniekam tada energija? Vai cilveku sparno milestiba vai panakumi? Vel sodien pat - pirms trim stundam - vins sapnoja tikai par zivju kersanu. Bet tagad - se tev: inspicet cetrpadsmit planetas, gadiem ilgi bezsvara rakete.»
        Pats Vladimirs sapnoja tikai par gulamtiklu.
        Bet dienai vel nebija gala.
        Juna ar radiogrammas veidlapu piegaja pie Dalina:
        - «Prat» Dalin, uzklausiet. Mazu uzmanibu, kaut kas svarigs.

«Pat tonis vinai citads,» Vladimirs nodomaja. «Draudzenes, saimnieces un nevis radiosekretares tonis.»
        Dalins izlasija radiogrammu, sarauca pieri un klusi noteica:
        - Kerim, izzinojiet pirmas kartas trauksmi. Pec stundas un divdesmit minutem Ariels sadursies ar Dramas planetu.
        Nogurums bija ka ar roku atnemts. Velak Vladimirs to atcerejas un brinijas:
«Liekas, es tacu gribeju iet gulet?»
        Pirmas kartas trauksme taisni paredzeja Ariela sadursmi ar Urana atskelumiem. Sadursmes varbutiba nemaz nebija tik maza - apmeram cetri procenti (viena varbutiba no divdesmit piecam). Tapec katastrofas gadijumam jau ieprieks bija izstradats ricibas plans, katrs zinaja savu uzdevumu, vairakkart bija notikusi trauksmes meginajumi.
        Bet, ka jau tas parasts, pedeja bridi viss izradijas mazliet citadi, neka plana paredzets.
        Pec plana evakuacijai uz Ariela bija sagatavotas tris raketes. Katrs zinaja savu raketi, savu vietu. Bet kada kiba uz Urana bija nostradajusi lieku reizi, un radas
        nevis divpadsmit atskelumi, bet cetrpadsmit. Vajadzeja steidzigi sarikot vel divas noverotaju grupas un divas raketes nodot tam. Tagad visus cilvekus no Ariela vajadzeja aizvest ar vienu vienigu raketi.
        Dalins vispirms sazinajas ar rakesu laukumu. Izradijas, ka visas raketes, iznemot divas, jau aizlidojusas. Startam gatavojas resnitis Gazlevi, pec kura savu kartu gaidija nelaimigas Dramas pavelnieks Anandasvili.
        - Startu atlikt! - Dalins deva rikojumu. - Man uz Ariela ir divdesmit sesi cilveki. Staba rakete visus nevar uznemt. Gazlevi, tu panem piecus un Anandasvili
        - piecus.
        - Bet es jau esmu sagatavojies startam, - acis iepletis, atteica persietis. - Man jaatbrivo laukums sim nemierigajam gruzinam.
        - Tev japanem tris cilveki no rakesu laukuma komandas, - Dalins izrikoja. - Un divi noliktavas laudis. Pec noliktavam pasreiz nav nekadas vajadzibas. Bet nemierigais gruzins lai novietojas uz rezerves laukuma.
        Tudal vins izrikoja ari Junu:
        - Juna, jus esat stipra rakstura un gribas cilveks. Uz Ariela mums ir divdesmit sesi cilveki. Bridiniet katru, visus paturiet prata.
        Vladimiram un Kerimam vajadzeja aizvest uz rakesu laukumu staba arhivu - visus zinatniskos materialus. Arhivs jau laikus bija iesainots, to iekraut nenacas gruti. Tacu visinteresantakos materialus ieguva tikai sodien. Tos tad nu vajadzeja savakt: sasdienas fotouznemumus, kinofilmas un magnetogram- mas. Vajadzeja atcereties, kur kas atrodas, visu kartigi ievistit un sasainot, bet rokas uztraukuma triceja, acu nevareja atraut no logiem, no briestosa uguns milzena pie debess. Pagaja viena minute, cik to vel atlicis? Vai nebija laiks visu pamest un pa galvu pa kaklu drazt uz rakesu laukumu?
        Vladimirs uz mirkli ieskreja sava istaba. Pameta acis - kas butu pakerams lidzi? Nekas. Mebeles atradisies visur, velas un uzvalku nav zel. Dzejoli? Te uz. sa nelaimiga Ariela dzimusi, lai te ari sadeg un
        zud. Kam tie vajadzigi? Varbut Kerimam? Vai tad vins gaida uz savu darbu apdziedasanu?
        Kerims tamer krava kastes uz ratinkibam. Ratini bija par maziem, visas kastes nevareja uzkraut. Materialu lielo dalu Kerims sabaza tuksaja skafandra un uzsvieda pleca ka maisu. Tad uz ratiniem nosedinaja snukstoso Hertu un draza tai pakal slideniem lecieniem.
        Vladimiram nacas izsaukt vel vienus ratinus. Cik ilgi vins dabuja gaidit, ka tie kavejas! Beidzot ratini pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikusas kastes. Bet ko tulajas Juna un Dalins?
        Dalins staveja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrans, un uz ta redzama Anandasvili smalka seja.
        - Tev japanem vel pieci! - Dalins kliedza. - Ne divi un ne tris, bet pieci. Ta ka ta man tik daudz cilveku uz Oberona nevajadzes. Tur ir sava rakesu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vel divus noderigus cilvekus - divus kibu tehnikus un vislabakos radistus, starp tiem ari Junu.
        Anandasvili pasmaidija:
        Kas tad tas? «Prats» aizlido uz Oberonu, bet Junu suta kopa ar Anandasvili? Vladimirs apstulba. Ari Juna palika ka stabs istabas vidu, rokas iepletusi, it ka butu kaut ko zeme nometusi.
        Dalins pagriezas pret vinu.
        - Mila Juna, ta bus labak. Es tacu esmu virsdie- nestnieks. Velak tu to sapratisi. .
        Meitene izsleja galvu. Balss triceja ka uzvilkta stiga, kas katru mirkli var partrukt.
        - Vai tad manus vardus nemat nopietni? Man tikai gribejas jus uzmundrinat un sapurinat. Citadi bijat ta sasnurcis, ka taisni kauns skatities.
        Dalina seja paradijas izbrins, pat zinama neticiba.
        - Nu, ja ta. . - vins domigs novilka.
        Tad Dalins paskatijas pulksteni, pieskreja pie meitenes, noskupstija vinai roku un nozuda aiz durvim.
        - Nekavejieties! - vins uzsauca. - Atlikusas divdesmit astonas minutes. Vladimir, parupejies par vinu.. Tad nac surp.
        Vladimirs aizgaja uz noliktavu, samekleja Junas skafandru un atkal atgriezas. Meitene visu laiku staveja istabas vidu un raudzijas uz savu labo roku, to, kuru bija noskupstijis Dalins.
        - Juna, nebeda neko, - Vladimirs nedrosi ieminejas. - Viss bus labi. Gerbies drizak. Atlikusas divdesmit sesas minutes.
        Vins mili sanema vinu pie rokas, bez kadas greizsirdibas, drizak ar lidzjutibu. Vins zinaja, kada ir atraidita milestiba.
        Meitene izravas vinam no rokam.
        - Nenac klat! - vina gandriz nikni uzkliedza. - Ta ka ta es tevi nemilesu. Es tevi nicinu! Vienmer nicinasu.
        Tas bija tik rupji, tik negliti, tik netaisni, patiesibu sakot. . Vladimirs tacu nelidoja kopa ar vinu, uz Oberona vins devas ar Dalinu. Bet.. atlikusas divdesmit piecas minutes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un parliecinat. Vladimirs sakera Junu ka kakenu aiz apkakles un ar kajam pa prieksu iegruda skafandra. Uz Ariela tadas lietas bija izdaramas bez bailem. Tad vins uzmauca tai galva aizsargcepuri. Uzmauktaja cepure Juna vel kaut ko kliedza un sauca.
        Vladimirs nosedinaja Junu uz ratiniem un nospieda pogu. Kapurkedem zvadzot, kiba pa cela malu laida uz prieksu. Cels bija pieblivets. Kapurkedem, riteniem un lapstam puteklus griezdamas, pa celu steidzas kibas - racejas, kalejas un grauzejas - visi Ariela pasgajeji. Vladimirs bija devis tam paveli pulceties rakesu laukuma. Paveli vins deva aiz zeluma, juzdams sirdsapzinas parmetumus pec kibas-Junas boja ejas uz Urana. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka masinas vajadzes atstat uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvekiem.
        Sodien itin visas kibas bija sarkanas, - sarkani ari cela putekli, klintis rusgani sarkanas, rusainas vai zilgansartas. Tas bija tapec, ka debess ceturto dalu
        aiznema kosi sarkans konusveida kermenis - kvelojoss blukis, no kura cilveki taisijas kaldinat Dramas planetu.
        Bet verot un iegaumet nebija valas. Atlikusas divdesmit tris minutes. Vladimirs Velreiz ieskreja noliktava un pakera Dalina skafandru (skendedamies par visiem siem nevarigajiem un ka lellites appuisojamiem miletajiem).
        Vinam par brinumu, Dalins mierigi sedeja atzveltni pie loga, raudzijas sarkanaja atblazma, it ka nekur nebutu jasteidzas.
        - Atlikusas divdesmit divas minutes, «prat». Gerbieties drizak.
        Dalins lenam pagriezas pret Vladimiru.
        - Panem kreslu, Vladimir. Sedies blakus, ko saudies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jasteidzas. Musu rakete ir apsviedusies otradi un nogazusies no platformas. Sodien startejusas cetrpadsmit raketes. Acim redzot, betons sabirzis. Vardu sakot, rakete gul uz akmeniem ar salauztu balstu un saliektam sprauslam, dzineja plisums. Remonts trim dienam.
        - Trim? Trim dienam? Tatad … mes nelidosim? - Vladimirs norausa aukstus sviedrus.
        - Tev nelaimejas, - melanholiski turpinaja Dalins. - Anandasvili rakete paredzeta sesiem cilvekiem, es vinam uzspiedu vel desmit. Vairak ir bistami. Vienpadsmit cilvekus nacas atstat. Es atstaju rakesu laukuma apkalpi - gauzi liels sods par kludisanos. Atstaju astronomus - par drumo paregojumu. Un raketes komandu - jo ta nav vajadziga … un vel kadam bija japaliek no radistiem. Sievietes glabt bija mans pienakums. Kerims vajadzigs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicas, Vladimir.
        Vins runaja tik mierigi, tik pratigi, bet Vladimirs nedzirdeja neviena varda. Vins cilpoja pa istabu un domaja: «Ko darit? Ko darit? Ja rakete apsviedusies otradi, protams, divdesmit minutes to neatcels atpakal. Jo vairak tapec, ka balsts saluzis. Varbut kapt Anandasvili rakete? Bet ka lai kapj? Vai pagrust Junu, nosviest Kerimu, kauties ar vinu vietas del?»
        - Sedies, Vladimir, nesaudies, - Dalins atkartoja. Mirt vajag ar cienu.
        Bet Vladimirs negribeja mirt. Kalab mirt? Vins vel dzivi nav sacis. Poema ir tikai uzmetumos, ta vel nav uzrakstita. Milestiba? Ja, vins mileja, bet vinu nemileja. Par ko vins mirst? Citi tacu nemirst, citiem dzive tiek pagarinata.
        Selektora ekranins iegaismojas. Paradijas apmulsusi, skiet, nogurusi Anandasvili seja.
        - «Prat», es tikko uzzinaju, ka tava rakete apsviedusies.. Paklau, es tevi pagaidisu. Kur sagaja desmit, ieies ari vienpadsmitais. Joz uz rakesu laukumu. Es tiksu laika. Mes pacelsimies tiesi uz merki, aplauzisim tai Dramai degunu. Es galvoju.
        Dalins noraidosi pakratija galvu.
        - «Prat», neaksties, neesi Dons Kihots. Tu mums esi visvajadzigakais, visgudrakais. Skrej drizak, es gaidu. Es pats paliksu tava vieta.
        Dalins atkal noraidosi pakratija galvu.
        - Ja atradisies vieta, nem, kuru gribi! - vins iesaucas. - Nem, kas gadas pa kerienam, un tulit celies gaisa. Es pavelu, vai dzirdi?
        Anandasvili seja savilkas, kluva zela un saspringta. Likas, vins tik tikko valdas, lai neraudatu.
        Dalins aizrava ekranam prieksa aizklaju.
        Vladimirs aizturetu elpu klausijas sai saruna. Vins ta gaidija, ka Dalins sacis:
«Pagaidi, kaptein. Es esmu vecs virs, virsdienestnieks, pasaule diezgan dzivojis, bet te man lidzas stav jauns un spejigs radists, tulit aizsutisu vinu.» Vladimiram pat veras mute, lai uzsauktu: «Sutiet mani, sutiet mani!» Bet vins neteica neka. Kaut kas vinu attureja. Nepiedien Cilvekam lugties. , nepiedien lugties pat milestibu, pat dzivibu. .
        Nepagriezies Dalins sacija:
        - Paldies, Vladimir, par klusesanu. Man nebutu bijis patikami tev atteikt, bet atteikt vajadzetu. Anandasvili nedriksteja palikt starta liekas desmit minutes, viena del nedriksteja risket ar sespadsmit cilvekiem.
        Pec mirkla aiz kalniem uzsavas blazma, tad ta saruka, un uguntina aiztrauca uz zvaigznem. Pedeja
        rakete bija atstajusi Arielu. Ar to aizlidoja radisti un ari Juna.
        Sirds Vladimiram kaut ka norima. Varbut tapec, ka nebija nedz ko darit, nedz uz ko ceret. Stasta, ka agrakajos laikos, kad vel bijusi noziedznieki, tie atguvusi mieru, nonakot cietuma. Acim redzot, dzivot nepartrauktas bailes ir parlieku gruti. Nervi to netur.
        Vladimirs mierigi apsedas lidzas Dalinam un veroja savas krasni drumas boja ejas nenoversamo galu.
        Tuvojas Drama. Vladimiram skita, ka ta aug lieluma. It ka visas debesis pieplanda vala palaists ugunigi oranzs karogs. Tuvako klinsu silueti uz sa karoga fona vairs neskita sarkani, bet oglu melnuma. («Melnais un sarkanais ir seras,» nodomaja Vladimirs.)
        Jaundzimusi planeta vel bija saglabajusi savus sturainos apveidus. Gravitacijas speks vel nebija to parvertis bumba. Tacu gaiss jau bija noapalojis skautnes. Viskosak mirdzeja sturi - dzeltena spozuma. Dzeltenums lagu lagiem pagaisa, parvilcies ar sarkanu plevi, bet tulit atdzisusie slani iebruka, atsegdami zverojosas dziles. Sturos un skautnes notika nepartraukta kustiba, skiet, kads bez apstajas maisa un parlapsto ugunaino miklu. Uz skautnem, kur bija sakrajies gaiss, saudijas zilas un oranzas liesmu meles. Varbut tur dega metans un udenradis, bet varbut nebija nekadas degsanas - sakarsusas gazes spideja tapat ka uz Saules.
        Vladimirs to visu veroja apbrinojami mierigi. Vins pat atrada zinamus salidzinajumus. Galva virknejas ari dazas dzejas rindas:
        Navei bija ugunssartas acis
        Un simtiem melu - katra spoza liesma…
        Ritmus vins nemekleja. Vins piekera sevi, ka ar dzejosanu ermojas, un pasmaidija. Varsmot desmit minutes pirms naves? Smiekligi - tads paradums.
        Vai vins uz ko cereja? Jadoma, ka cereja. Cilvekam gruti atteikties no ceribam, pat ja spriedums nav vairs parsudzams. . Bet ja nu viss beidzas labi? Ja nu laimejas? Uz Ariela ir pieredzejusi astronomi, matematika ir eksakta zinatne, masinas rekina precizi. . bet ja nu tomer.. Aprekinus tacu izdarija pec Nutona
        formulam, pec Einsteina labojumiem un saskana ar vispasaules gravitacijas likumu. Bet tiesi gravitacijas lauks sodien tika saardits …
        - Ka jus, «prat», domajat, varbut mums laimejas?
        - Nezinu, draudzin, nezinu vis. Varu tik apsolit, ka nave bus viegla. Savstarpejais atrums divdesmit pieci kilometri sekunde. Trieciens, spradziens - un viss parvertisies tvaika. Ari mes - tikai tvaiks.
        - Es parvertisos tvaika? - Vladimirs nespeja ticet.
        Sasprindzis vins skatijas pa logu. Ta laikam raugas
        kapteinis, kas vairs nevalda kuga sturi. Kugi dzen virsu klintim. Tulit bus trieciens.. Bet varbut tur kads licis, drosa joma, kada laguna aiz zemudens klintim? Notiek tacu ari ta..
        Ugunigais karogs parvertas palagam lidziga aizkara no vieniem kalniem lidz otriem. Vinpus palaga savas augsup uguns meles, katra nakama varenaka par ieprieksejo. Bet tad palaga vairs vispar nav, pie apvarsna tikai milzigas, daudzveidigas un mainigas liesmu meles. Virs melnajiem kalniem dej uguns cuskas, lokas uguns palmas, gaisa saujas uguns struklas, no kuram viena, visaugstaka, peksni parsavusies pari tuvakajam kalnam, aprij radiostacijas eku.
        Muzam klusais Ariels grimst liesmu dukona un kaucienos. Uguniga viesulvetra trako, svelpj, auro un dun.
        Vladimirs saprot: «Tas ir beigas!»
        Nu jau Ariels iekluvis uguni - cita atmosfera. Tiklidz Ariels nonaks lidz blivajam pamatam - sekos spradziens. Ta bus nave!
        No visas dzives atlikusi tikai minute.
        Te nekas nav lidzams. Ari «pratam» Dalinam nav vairs nekada padoma. Vins sez un acim urbjas loga, seja asins sarta. Vins ir nevarigs, tikpat ka sasietam rokam. Varonigaja divdesmitaja gadsimta biezi vien notika ta: fronte tevi sanem gusta ienaidnieki - cilveki ar nepratu acis, stulbi ka programmetas kibas, - tevi sasien, atlauz rokas uz muguras, noliek pie sienas un teme."Un nave ir klat - ta glun no automata melna stobra. Tu raugies uz to un. . dziedi.
        Ari Vladimirs uzsaka dziesmu. Uzsaka vecu, trissimt
        gadu vecu varoniga divdesmita gadsimta himnu. Vins dziedaja, kajas piecelies, rokas gar saniem nolaidis, citigi atkartodams aizmirstos, tagad jegu zaudejusos vardus par vergu baru, kas bada lasta snaudis.
        Tad vins ieveroja, ka ari «prats» Dalins stav vinam lidzas un ari dzied, liesmu aurus parkliegdams. Bet liesmas pienemas karstuma un gaisuma, augsup saujas liesmu meles, arpuse dard un sauda, eksplode cela iestreguso kibu motori.
        - Si ir pedeja kauja, kas ar uzvaru naks!
        Dziedaja jauneklis, dziedaja vecais virs.
        Ta navi sagaidija cilveki. Cilveks var aiziet boja, cilveks ir mirstigs, bet laut sevi uzveikt vinam neklajas, jo vins ir Cilveks no uzvaretaju cilts. Cilveks iet boja, bet cilts uzvar.
        Vini nodziedaja pirmo pantu un piedziedajumu, liesmam aiz loga joprojam trakojot. Tad tas saka atkrist un satumst. Cauri liesmam iezimejas dzelzs kalnu silueti. . tad paradijas melna debess ar zilgansartiem makoniem.
        - Es tevi apsveicu, Vladimir, - sacija Dalins.
        - Tu dzivosi.
        Vladimirs gaviledams arvien vel dziedaja, vina balss dardeja Ariela naves klusuma. Aiz nosubejusa loga bija redzams piekvepis cels ar izdegusajam kibam.
        - Nu mes esam atdzimusi, - Dalins pasmaidija.
        - Sedies, Vladimir, pie raiditaja, tu esi palicis viens no cetriem. Izsauc observatoriju, pec tam stabu, tad rakesu laukumu. . Jauzzina, kas palicis dzivs.
        Vladimirs nosedas Junas vieta un saka klidzinat ar atslegu. Dalins, aizmugure stavedams, sanema vinu aiz pleciem.
        - Darbi, darbi, Vladimir! Dzivajiem darba daudz. Pec Ariela izsauc raketes. Cetrpadsmit grupas, ir ar ko parunat. Mes jau ari ilgi nekavesimies. Dabusim no Zemes raketi un aplidosim visas planetas pec kartas. Vai tev, Vladimir, patik celot? Varbut nosutit tevi uz Dramu pie Anandasvili?
        Vladimirs saprata, par ko vins runa.
        - Bet Juna mil jus, - Vladimirs noteica.
        Dalins uzsita vinam pa plecu:
        - Sievietes, mans draugs, savas jutas ir parsteidzigas. Tas vinam ka mantojums no vecvecmaminam, kas ar trisdesmit gadiem jau novita. Junai jauniba ilgs simtiem gadu. Izlemt vinai laika vel diezgan, gan vina izlems.
        Radiouztvereja atskaneja biezi pikstieni. Atbildeja observatorija, atbildeja staba un rakesu laukuma patvertnes. Visi esot dzivi. Visi izglabusies, sededami hermetiskajas telpas.
        - Apsveicu ar dzivi, - «prats» lika noraidit. - Dross paliek dross, sediet patvertnes lidz ritam. Rit sazinasimies.
        Rit!
        Pirma radisanas diena tuvojas beigam.
        Cilveka radito cetrpadsmit planetu vesture rits jau bus otra diena.
        MES - NO TALAS PASAULES
        Tet, vienu es nesaprotu: ka cilveki visu to Zemi tadu izveidoja?
        No dela jautajumiem

1
        - Sarteni makoni uz tumsa fona! - iesaucas rezisors. - Muza, tas nu par daudz! Jus vienmer tiecaties uz nosacitibu!
        Vins izteica saubas, sasuta un errojas uz mazino radioaproci. Dusmas sikaja sejina skita mazliet smiekligas. Jauna maksliniece, iecietiga ka pret bernu, atbildeja attelam:
        - Maksla vienmer valda nosacitiba, jus pats man to macijat. Kad televizijas ekrana plakani augumini jusu klatbutne izskaidrojas milestiba, tad ta ir nosacitiba. Bet mes kops bernibas esam ar to apradusi un to neieverojam. Nosacitajas enas raugoties, mes uztraucamies un pardzivojam. Nosaciti ir sartenie makoni. Bet sarkana krasa satrauc pratus, melna - rosina skumjas. Makbets ir melni sarkans, tadu es to redzu.
        Mema sasutuma rezisors pacela rokas pret debesi. Maksliniece apskaitas un izsledza aproci. Vinas sarunu biedrs pazuda, ka zeme ielidis. Satumsis ekrans atgadinaja neredziga cilveka tuksas acis.
        - Nosacitiba! - attrauca maksliniece. - Tev vajadzetu redzet Poeziju …
        Vina atsaka darbu, pieskaras krasas rokturim, mainija toni, pavairoja krasu kosumu, bet glezna vertas arvien nepatikamaka.
        - Un tu, nemakule, jau gribeji pierakstit! - iesaucas maksliniece un strauji parava izsledzeju.
        Gaisma nodzisa, krasas nozuda visas uzreiz. Baltais audekls pie sienas stulbi raudzijas vina.
        Veselu menesi vina nojedzas, darinot so gaismas gleznu. Grozija visadus rokturus, jauca krasu starus, mekleja nokrasas un parejas. Darbs likas jau pabeigts, atlika dot paveli masinai pierakstit plankumus, gaismas frekvenci un spilgtumu. Bet nu viss pagalam. Vai tas nav velti? Vai labak nevajadzeja nogaidit lidz ritam un apvertet skaidram acim?
        Vinai kluva tik zel sevis, sava ilga darba, ka ieknudejas pat deguns un acis saskreja asaras.
        Bet tad plasi atveras durvis. Mikstajam kapurkedem svikstot, istaba ienaca apteksne, kiba-apteksne, protams, tas bija labais majas gnoms, kas uzraudzija kartibu makslinieces sauraja dzivokli.
        - Vestule, - nonurdeja kiba. Platajas plaukstas tai bija neliels melna papira ietits disks.
        - Kas atnesa? - noprasija maksliniece.
        - Ciemins, - kiba atnurdeja un, pieres kvadratu iegaismojusi, paradija momentuznemumu: uz ta bija redzams jauns cilveks ar tikko digstosam usinam, aiz- sargcepuri galva un ciesa, sudrabaina kombinezona.
        Ta gerbas talo pasaulu - neiedzTvoto planetu iemitnieki.
        - Ka tad, tas ir no talas pasaules, - maksliniece nosmineja. - Tikai tiem tur aizmirsies, ka pasaule ir ari fotopasts. Nesa vestules kajam, ka pagajusaja gadu tukstoti.
        Ar nepatiku vina raudzijas uz disku melnaja papira.
        Tala pasaule piedereja pagatnei, atstumtajai pagatnei, vairs negribejas to cilat. Ja darbs sodien veiktos, vina pamestu vestuli un censtos par to nedomat. Bet diena ta ka ta bija veja.
        - Labi, izlasi! - vina noteica un iegruda disku plataja, skiet, sminigaja gnoma mute.
        Noknikskeja sledzitis, lente iesvikstejas, un atskaneja balss, kadreiz mila balss.

2
        - Es raugos tevi, Muza, dikteju un raugos. Tu uzkop istabu, parvieto atzveltnus, piesucini pie sienas gleznas un plauktinus. Tava gaita ir briniskiga - it ka tavas kurpes butu uz atsperem. Tu atvilki aizka- rinu, igni uzmeti deguntinu, miligi un koketigi pameti acis uz mani. Tad, dziesminu par varonigajiem neskarto pasaulu apguvejiem dudinadama, tu sakartoji galdautu, parcilaji plauktina gramatas. Tu velreiz pabidiji atzveltni, piesucinaji gleznu pie sienas, atvilki vala aizkarinu
… tu nenogurdinami rosiga ka majas kiba, tu jautra un bezbediga dziva Muza.
        Diemzel ta neesi tu, ta ir tava kinogimetne. Es to uznemu, kad bijam vel kopa. Toreiz man patika stradat, verojot tevi kartojam majokli, lidojam pa istabam atsperu kurpites. Tagad tevis nav, un es raugos, ka saudas tava kinogimetne. Ta saudas tapat ka tu, dudina tapat ka tu, bet parak vienmuli. Tava kinogimetne prot tik vienu vienigu dziesminu par varoniem - neskarto pasaulu apguvejiem, ta prot tik atvilkt aizkarinus.
        Muza, neizsledz, noklausies lidz galam, man gribas izteikties. Tu zini, ka nevaru tevi izsaukt pa radio,
        nevaru piedardinat ar savam jutam visu Saules sistemu, nevaru gaidit tris stundas no jautajuma lidz atbildei. Es varetu ierasties uz Zemes, lai paterzetu, bet vai nav savadi: mes, vaigu vaiga tikusies, nekad nevaram saprasties. Tu maceji izbeigt stridu ar joku, zobgalibu vai skupstu, un katrs mes skupstu sapratam pec sava prata: man likas, piekapies tu, bet tev skita, ka piekapjos es, un nekas netika noskaidrots. Tapec ludzu tevi, Muza: neizsledz ekranu, vienreiz dzive uzklausi lidz galam.
        Vai atceries musu iepazisanas dienu? Drosi vien ne. Bet es varu pastastit visus sikumus, pat to, kads toreiz bija laiks. Bija agrs pavasaris, arpus pilsetas kusa sniegs, braucamie celi slaksteja dzeltena putra, kupenas darzos izcakstejusas un samelnejusas, atsegusas ziemas sakratos netirumus. Biroja pieteica tris izsaukumus, visus tris uz Amuras ielu. Es pierakstiju adreses un lepni pateicu prieksniekam:
        - Sodien ir beidzama diena. Mani pienema uz Poeziju.
        Prieksnieks paskatijas mani ar skumju skaudibu, ka jau padzivojis cilveks, kurs vairs nekad nekur neaizbrauks un lidz vecumam paliks Magadanas biroja gnomu noregulesanai.
        - Laimigu celu, - vins man noveleja. - Vajadzetu jau tevi laist prom, bet viena laida nak izsaukumi un tikai no sievietem. Aizej gan sodien.
        Sieviesu izsaukumus mes uzskatijam par smagakajiem. Sievietes dazkart apgrutinaja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu muzu atceresos kadu jaunu meiteni, kas ludza, lai gnoms vinu bridinot, kad pa ielu iesot zilacains blondins. Neka launa te nebija: meitene bija iemilejusies sava kaimina. Tad nu es lauziju galvu, ka noregulet gnomu, lai tas atskirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevas.
        Toreiz man vel patika risinat akigus uzdevumus pasas risinasanas del. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekads istais darbs.
        Musu sarezgitaja ertibu laikmeta mes parak ilgi gatavojamies istam darbam. Visu laiku to vien zinam ka gatavoties, pusi no dzives gatavojamies. Skola -
        prakse, tehnikums - prakse, instituts - prakse. Tev jau sirmi pavedieni barda, tavi berni - skolnieki, bet tu vel arvien macies, esi aprupejams, apsargajams, audzinataju, profilaktiku un drosibas automatu apstats. Tevi uzmana miljoniem auklu-, sarga no kludam, ka tik tu nepaklupi, nesaaukstejies, neapmaldies musu vecas planetas birzis. Tu ej uz juru un jau zini, ka Drosibas dienests iededzis sarkano spuldziti. Tu ieej udeni - un gaisa jau lidinas glabsanas helikopters. Bet tu esi virs ka ozols, ta gribas tikt ara no sprosta, atliekt plecus, likt lieta speku..
        Bet tad pienak diena, kad tu uz eksameniem aizved savu diplomdarba kibu. Tris skolotaji, to atskruvejusi un izjaukusi, tev jauta: «Ka jus, Jaroslav Serov, domajat, vai jums vajadzetu vel vienu gadu macities vai ari jus varetu stradat ka patstavigs inzenieris?» - «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jus gribat stradat?» - «Protams, talaja pasaule, kosmosa, iespejami talak. Launaka gadijuma - uz Meness vai okeana dzelme.» Bet izradas, ka ir briva vieta uz Poezijas, tikko maksligi izveidotas planetas, kas radusies gabalu gabalos saskelot Uranu, un ko iekarto nakamajam paaudzem. Lien ara no sprosta, tu spalvainais kapur, pazudi, putnin, no ligzdas. Redzesim, kas tu tads esi - erglis vai slapja vista?
        Tu staiga pa brinum majigo Magadanu. Klaudz slidoso ietvju rezgi, gar kajam tev glauzas silts gaiss, ielas saldi un maigi smarzo rozes. Bet uz tam tu skaties nicigi. Tu jau esi cela jutis, un tev ne uz ko vairs negribas raudzities.
        Tada garastavokli es aizgaju pie tevis Amuras iela 122. Tapec es noskatiju tevi no augsas. Ka tev vel vajag, putna berns? Kadas spalvinas lai parcila tava ligzdina? Kads gruzitis iebiris tava peliti? Saki drizak, man nav valas, esmu jau izpletis sparnus.
        Bet tu staveji mana prieksa trausla, ka smalka niedrite, burviga un drosmiga ka meza zveru savalditaja un ciesi lukojies savam melnajam lielajam acim, bet pirksta tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jus par paleti saucat.
        Mulsi smaididama, tacu pati nemaz nemulsdama, tu
        pastastiji, ka tu esot dekoraciju gleznotaja, ka sevis pilnveidosanai gleznojot ne tikai ar gaismu, bet ari vecmodigi - ar ellu un ka tu gribetu iemacit kibu notirit ellu no paletes, uzstiept audeklu uz ramja un noziest audeklu ar baltumu (tagad jau zinu, ka ta ir gruntesana).
        Es ludzu tevi paradit, ka to dara. Lai kibu programmetu, vajag but skaidram prieksstatam par katru darba kustibu. Man nekas nebija zinams par ellas glezniecibu, es vientiesigi iedomajos, ka ta ir parasta ella. Tad tu mani ievedi darbnica, paradiji man peizazu ar loti pelekiem vilniem, loti dzeltenam klintim un loti samudzinatiem makoniem.
        - Vai patik? - tu jautaji.
        Man loti iepatikas tavas acis un atsperiga gaita, bet peizaza - daudz mazak. Es iebildu, ka klintis un jura nav dabiski un tadus nekad neesmu redzejis.
        Atceros, ka nozibsnija tavas acis. Tu izslejies ka vicina.
        - Jus neprotat skatities! - tu iesaucies. - Jums glezna ir tikpat ka atskaites lasisana, jus domajat par to, bet glezna ir jaizjut un japardzivo ka muzika. Es neuzskaitu klintis, es radu noskanu. Pelekas debesis, pelekais apgaismojums un peleka krasa vien jau par sevi rosina mieru un skumjas.
        Tu runaji par kobaltu un karminu, par zilu, tumszilu, brunu un melnu tumsu, par vakara un rita blazmu, par dzidro strautu - Sopena muziku, par bangaino okeanu - Bethovena muziku, un ari par to, ka tu saproti Sekspiru un kadas dekoracijas tu gleznotu «Makbetam»: sartus makonus pie pika melnas debess.
        Es klausijos ar augosu izbrinu. Kas to butu domajis, ka pastav vesela noskanu un iespaidu pasaule, kuru es, sapratigs centigo kibu tehnikis, tik vaji pazistu. Un so pasauli tik labi pazist si tievina, skiet, nenopietna melnace.
        - Jums vajadzetu noklut uz Poezijas, - es saciju. - Tur bus vajadzigi smalki Sekspira saprateji. Vai gribat, es jus iepazistinasu ar Lohu, Poezijas galveno arhitektu?
        Kapec tu uzreiz biji ar mieru doties pie Loha? Man skiet - aiz milestibas pret neparasto. Pazistami jaunekli tevi aicinaja uz teatri, uz izstadem, juras braucienos un meza pastaigas. Bet projektu apspriest nebija aicinajis neviens.
«Varbut tas bus garlaicigi, tacu originali,» tu nodomaji.
        Nesen man stastija, ka Lohs esot atjauninajies, ka tagad vins esot kalsns, rudiem matiem un daba straujs. Mes visi saprotam, ka tam ta jabut, nedrikst tacu cilveks palikt vecos, padevigi lauties sabrukumam, ka pagajusaja gadu tukstoti. Tacu sirds dzilumos man kaut ka ir zel. Zel, ka uz Zemes nekad vairs netiksos ar resno, nesteidzigo, domigo, mierigi laipno, no atzveltnes kresla, skiet, neskiramo vecuku. Vinam jau toreiz bija laiks atjauninaties, bet vins arvien vilcinajas, bija slinkums skirties no sava veca kermena, kura vins jutas tik erti ka ritasvarkos.
        Kops ta laika esmu ticies ar daudziem un visadiem kosmosa projektu autoriem, un es zinu, ka lielakajai dalai viniem piemit savdabigs trukums un reize vertiba: fanatiska ticiba pasam sev. Loti iespejams, ka bez sada fanatisma butu gruti aizstavet savu ierosinajumu. Ja tu savu dzejoli iespied miljona tiraza, tatad tu tici, ka miljonam cilveku interese tavi pardzivojumi. Ja jau tu aizstavi savu planetas parveidosanas projektu, tatad tu tici, ka visi citi projekti ir sliktaki, ka vienigi tu sagadasi miljardiem cilveku vislabako dzivi.
        Bet Loham truka sa «vajadziga» fanatisma. Vins godbijigi uzklausija katru, uzklausija pat mus, jauniesus. Vai atceries vinu sakam: «Bernini, domajiet pasi, aprunajieties. Viena galva - laba lieta, bet divas - vel labak. Gudrojiet, parveidojiet. Tik neaizmirstiet galveno. Poezijas planetai jabut poetiskai. Ka jus domajat, kapec manu projektu atzina par vispoetiskako?»
        Skiet, vins pats nesaprata, par ko vinam pieskira pirmo godalgu. Toreiz ari mes pilniba nesapratam, tagad gan mums viss kluvis skaidraks. Loha sancensi bija projektejusi planetu-paradizi, planetu-darzu, ka
        glaudit noglauditu, nogludinatu, loti labiekartotu un viscaur vienadu. Tacu Lohs bija izlemis citadi: poezija - ta nav tikai rozes un lakstigalas, ta ir ari cina un uzvara. Uz dzejnieku planetas jabut ari bangojosiem okeaniem, jabut kalniem, biezokniem, ledajiem un tuksnesiem.
        Sakotnejais atskelums bija konisks blukis, un visi inzenieri lauzija galvas, ka konusu padarit lidzenaku, ka nopulet lodi. Bet Lohs noradija: «Lai paliek konuss ka bijis. Lai te paliek galvena kalnotne, Poezijas visaugstakas kalnu gredas: Homera, Sekspira, Puskina, Dantes gredas. Lai kalnu gredu centra pacelas visdizaka augstiene - Poezijas Olimps. Lai si augstiene iesniedzas pat stratosfera.
        Tur virs makoniem Ihelajas debesis zurijas locekli olimpiska miera, uz planetu no augsas noraudzida- mies, vertes dzejolus un pieskirs lauru vainagus visizcilakajiem dzejniekiem. Nebus neka briesmiga sedet skafandros, jo tie tacu bus kosmiska veriena dzejnieki, vislabakie Saules sistema.
        Musu ierasanas diena nerunaja par Olimpu, bet apsprieda Sekspira kalnu gredas projektu. Tu, protams, atceries, ka Lohs sedeja smaidigs, labsirdigs, skelmigs un klausijas iekarsusos stridniekus. Tad tas melnais mirla - neatceros vina uzvardu, tads formalists - ierosinaja izveidot kalnu greda trisdesmit sesas augstienes, tikpat, cik Sekspiram lugu, un simt piecdesmit cetrus paugurus - katrai sonetai pa vienam. Ari Otello smaile sis gribeja izveidot divas virsotnes: vienu no melna bazalta, otru no balta marmora, viena izkalt mora, otra skaistules galvu. Jaunie tehniki, tehniskajas grutibas aizravusies, jau saka strideties, ar ko lai aizstaj marmoru, jo marmors radies no kalkakmens, bet uz Poezijas nogulumiezu vel nevareja but. . Vai atceries, ka tu viniem uzbruki, ka kliedzi, ka vini neka nesaprotot no makslas, ka majai jabutot majas izskatam, kalnam - kalna, ka Sekspira gredai jabut sek- spiriskai pec gara un ne pec formas un, ja mes urbsim Dezdemonas ausi tuneli un naftu iegusim no Otello kakla, tad ta vis nebus poetisko telu apliecinasana, bet nirgasanas. Apkaunots jaunais formalists apklusa, un
        tu saki skaidrot, kadu iedomajies Otello smaili: tai jabut varenai, tumsai un skarbai. Bet ka lai izteic kaislibu? Tas jadara vulkanam. Jaunie tehniki, tehniskajas grutibas aizravusies, jau uzsaka stridu, vai maz iespejams izveidot nedziestosu vulkanu, ka panakt, lai vulkans nedzistu un tomer butu drosiba. Bet viedais un skelmigais Lohs klusam izmeta:
        - Redziet, tadas galvinas vajadzigas uz Poezijas. Jus diemzel aicinat nevaram. Meitenem nav vietas talaja pasaule.
        Ta izskiras tavs liktenis. Protams, tu uzliesmoji ka benzins. «Ka tad ta - meitenem nav vietas? Muziga viriesu augstpratiba! Vardos vienlidziba, bet, ka nonak lidz darbiem, - meitenem nav vietas. Labi, es pieradisu, kur mana vieta.»
        Pec desmit dienam, kad iesedos Magadanas - Meness reisa raketes atzveltni, man iepreti ar siksnam piespradzejas tievina meitenite lielam, melnam acim. Es jutos laimigs un lepns. Man skita, ka tas biju es, kas tevi aizvilinaja briesmu pilnaja kosmosa. Es visu laiku tramigi raudzijos: «Kur te varetu draudet briesmas? No ka man tevi vajadzetu pasargat?» Bet tu, zobgaligi smaididama, veroji mani: «Vai domajat nobiedet? Neredzu neka briesmiga.»

4
        Es lidoju uz Menesi pirmo reizi. Mes abi redzejam, ka tuvojas si misinkrasas bumba izraibinata ar krateriem. Mes abi macijamies lekat pa Meness darziem starp izstidzejusu zali un milzigiem, varguligiem krumiem. Divata gajam tala ekskursija, apmaldijamies un pazudam lidz vakaram, tris stundas nosedejam Meness aklaja tumsa, lidz mus samekleja ar prozektoriem. Tacu tev nebija nekadu bailu, tu mani pat uzmundrinaji: «Protams, mus atradis.»
        Abi mes verojam kosmosa vienmulibas krasnumu. Spideja nemirgojosas zvaigznes, starp kuram slideja kirssarkanais Marss.
        Atceros, ka lidojam cauri asteroidu joslai - vieni
        gai musu cela bistamai vietai. «Mums prieksa netirs cels,» noteica kapteinis un lika ieslegt saspiesta vakuuma aizsegu. Mes abi stavejam uz klaja turistu caurspidigaja telpa un verojam, ka dzirkstelojot, liesmojot, radot pat veselas zilbinosas uguns gazmas, pret aizsegu eksplodeja asteroidu dalinas. Atrums kluva jutams, fotonrakete klusi ietriecas varaviksnaina uguns jura. Reizem gaismas struklas apskava telpu, un viss korpuss likas uguns parnemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes parvarejusi, tu smaididama noteici:
«Kad ta padoma, es visu savu muzu butu nosedejusi Magadanas siltumnica, nekad sadu krasnumu neredzejusi!»
        Tad mes padrazam garam apalajam Saturnam ar tadu ka divainu cepuri platam malam, bet bez virsas. Vel dazas dienas velak pusi no debess aizklaja jaunradita pasaule, vel gan sturaina ka pusaudzis, tumsa, ar zilgansartu lavas dzislojumu, bruniem dumiem virs uguns juram.
        Pa apdzivojama pavadona logu mes verojam musu nakamo dzives vietu, un sirmais, grumbainais Poezijas komandants Lu (atjauninasanas vinam itin neko nelidz, acim redzot, reiz tam vajadzes nomirt), ar pirkstu uz plankumiem radidams, stastija:
        - Te bus Epikas okeans. Talak ir Liriku salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jurlicis - labakais rajons, tur jau izsetas bakterijas. Bet tur tas tumsais virs makoniem - ir Olimps. Lidzas tam tie dzeguli pie apvarsna - Sekspira greda. Jusu stacija ir pakalne, lavaskrituma tuvuma. Vai jus redzat to dzeltensarto stidzinu?
        Atzistos, uz dzeltensarto stidzinu brunajas ciklonu gristes es raudzijos ar zinamam bailem. Bet tu smaidiji. Vai tad es, tevi aizvilinajis kosmosa, driksteju bailoties?
        Pec dazam stundam pie mums atlidoja Gena, musu milais Gena, strupdegunis un musainis, kurs ar savu cerkstoso dobjo balsi centas slept, cik vins vel jau- nins. Vins mus kritiski noskatija un izteica komandantam savu neapmierinatibu.
        - Atkal jus panemat prom inzenieri un vieta dodat
        zalus iesacejus! Musu staciju esat parvertis par kosmosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinam, ka macit un atdot, macit un atdot!
        Tad vins piesejas musu bagazai:
        - Kapec cela somas tik mazinas? Jus braucat uz talo pasauli un zinajat, ka veikalu te nav!
        Mes platijam rokas un bikli taisnojamies sa viszi- niga jaunekla prieksa. Toreiz vel nezinajam, ka talajas stacijas ciena un goda ir atbrauceji ar lielu bagazu. Tadas cela somas var gadities jaunumi: kinoaparati, gramatas, speles, gnomi ar negaiditu programmu, pat jaunakas modes apgerbi, par ko parrunat garajos vakaros. Bet jauninais bez cela somam ierodas sabiedriba tikai ar savu atminu. Kas zina, vai tas paguvis taja uzkrat interesantus iespaidus.
        Un ta purpinadams un pamacidams Gena izveda mus uz pavadona plakano platformu. Te, atskiriba no talo lidojupiu fotonraketem, kustiba bija loti sajutama. Vinpus margam slideja garam zvaigznes, skita, ka grida zem kajam sakustas, druscin pat reiba galva. Mes atkal iesedamies atzveltnos un piespradzejamies ar siksnam… un pavadonis ar visam savam piebuvem - kupoliem, antenam, caurulem, tvertnem un platformam - driz vien parvertas spidosa punkta. Toreiz mes vel nesapratam, ka si kosmosa pamesta salina ar cetrdesmit iemitniekiem klus mums par zinatnes un kulturas centru, ka uz turieni trauksim gan darisanas, gan valas brizos, ka lidosim turp ka uz centru, ka no Kolimas lidojam uz Magadanu un no Magadanas - uz Maskavu.
        Mes laidamies lejup. Poezija auga acim redzami, auga un sakustejas. Stingas gristes saka mutulot, parvertas lavas un zibenu apgaismotos pelekos, brunos un sartos ciklonos, puteklu un udens virpulos. No kosmosa varena klusuma vairs ne vests, mes bijam ietrie- kusies jaunas planetas dardosaja atmosfera. Ka nostiepts audekls tirkskedami plisa makoni, zibsni meta zilganus tiltus starp debesim un kalniem, spidosa putra dzinas lauka no parspragusam ielejam. Vesels lidzenums ka sagazies plosts grima uguns jura. Redzejam, ka no ugunssarta pret stratosferu celas biezi dumu
        mutuli. Tuvuma gan izradijas, ka tie nav vis dumi, bet vulkana pelni.
        - Tas ir Liras plato! - Gena skali mums skaidroja. - Noslogots pari normai un tapec grimst lava. Agrak te bija tris stacijas, lava parpludinaja visas tris. Sis stacijas peldeja lava ka korki. Viena peldeja apsviesta otradi. Veselu nedelu cilveki staigaja pa griestiem, kamer atlidoja helikopters un izsita grida caurumu. Labi, ka iztureja siltuma izolacija. . Trojas stacija (dazas minutes velak). Tas ir visnemierigakais Poezijas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrices. Te ir vienlejuma majinas, kas kuleno un nesagrust. Jagul ar visam brunucepurem, pret sienam var sadauzit galvu. . Ugunsjura. Ta ir pedeja vieta, kur var vel manit spidam gaisu. Kad mes pirmoreiz atlidojam, gaiss vel spideja visas malas. Beidza degt metans. . Majakovska smaile. Te iznaca aplami. Gribejam uztaisit patikamu kalnu, bet izveidojas vulkans. Pern aizgaja boja tris eksperti. Bija atbraukusi kritizet formu un iegazas vulkana krateri. .
        Velak gan attapam, ka Gena tisam izvelejies bistamaku marsrutu. Ne, vins nebija gribejis jauninos baidit, tik mazliet padizoties: vai redzat, ta teikt, kados apstaklos mes te dzivojam talas pasaules mala. Te jums nav Magadana ar apsilditajam ietvem. Bet velak, vinam negribot, iekluvam negaisa, zilpeleka, no iekspuses apblazmbta putra. Pats Gena saka uztraukties.
        - Kur ir radiobaka? - vins kliedza. - Negaisa traucejumi! Es nespeju vizuali orienteties, nedrikstu tacu nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pavisam slikti! Pastipriniet skalumu, noversiet traucejumus!. . Ne, gaisa ilgak gaidit nevaru, degviela iet uz beigam. Es tacu nedrikstu akli nolaisties ar pasazieriem. .
        Mes saskatijamies.
        Nezinu, ko toreiz domaji tu, bet es domaju, ka nekadi nevaru palidzet, ka atliek mierigi sedet un palauties uz lidotaju.
        Kad masina saka slidet lejup, es sapratu: ta ir piespiesta nolaisanas. Tad peksni iestajas kapa klusums. Izradas, ka Gena, masinas sparnus ievilcis, pilna gaita
        ielidinajas angara. Es pat nemaniju, ka vins bija atradis vartus…
        Pec trim minutem nokluvam patuksa istaba ar parastam un nevis kaucuka sienam, un Gena, liksmi musos raudzidamies, laipni apjautajas:
        - Nu, ka patika musu Poezija?
        Tu izskatijies gauzi izmocita, manuprat, tev bija nelabi, tacu tu sanemies un atbildeji:
        - Poezija ir troksnaina. Nav ne ritma, ne atskanu, kaut kads bungu stils. Bet par ritmiem diskutesim velak. Man gribetos nomazgat cela puteklus. Vai jums ir dusa, jeb varbut jus mazgajaties karsta ezera? Ja ta, tad neizsledziet dzineju, pirms vakarinam gribu uz turieni aizlidot.
        Tavu drosmi novertejis, Gena pasmaidija.
        - Peldesanas labu laba, - vins apliecinaja. - Redziet, kur baseina durvis, ritos taisni no gultas Ieciet ieksa. Ar vakarinam ari kauna nepaliksim.
        Un, durvis nozuzdams, vins vel izmeta:
        - Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi talajai pasaulei. .
        Vins bija sajusma par tevi, bet es jusmoju visu celu. Kad vins.aizgaja, es, ka nirejs elpu krutis ievilcis un acis piemiedzis, izgrudu:
        - Man skiet, Muza, ka mus te uzskata par jauno pari. Varbut lai biedri doma vien un neliksim viniem vilties..
        Tu kluvi nopietna un veriga.
        - Jar, ta rikoties nedrikst, - tu saciji. - Pasreiz esmu nogurusi un nespeju strideties. Bet man tomer skiet, ka nedrikst preceties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.
        - Galvenais ir «es milu», - es atteicu.

5
        Es visu laiku jutu, ka stastu tev zinamus notikumus. Acim redzot, tuksa istaba cilveks klust plapigs. Mani nepartrauc ari tavs dubultnieks uz ekrana - tas skatas no aizkariniem un atzinigi smaida. Turklat, es
        nerakstu tikai tev. Man pasam gribas apjegt, kas ar mums noticis: kapec tu mani iemileji un kadel pecak vairs nemileji?
        Kapec tu mani iemileji, tas, skiet, man skaidrs. Tu mani iemileji kosmosa del, iemileji par to, ka es tevi atvedu uz memo zvaigznu un grandoso izvirdumu valstibu, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plasuma skatuvi, kuras podestiem ir planetas merogi, par to, ka tevi aizvedu uz specigu pardzivojumu valstibu, kur var gan nobities, bet savas bailes ari uzvaret. Zvaigznota bezgaliba, bailes un bailu parvaresana lika tev mani iemilet, tu mani iemileji Loha gudras galvas un Genas naivas bramanibas del. Bet tas viss tacu palicis:
        ka Gena, ta Lohs un ari kosmoss.

* * *
        Olimpa stacija mes bijam sesi, sesi cilveki tada platiba, kas tikpat liela ka cetras Magadanas. Protams, pec nedelas mes zinajam, ko katrs sevi glaba, par ko kurs interesejas un ko, zobus sakodis, klusedams doma, un ko sacis, muti vala veris.
        Mes uzzinajam, ka Gena, jauns lidotajs, «mekle sevi», ka vins jau mainijis desmit specialitates un pabijis uz desmit planetam. Mes uzzinajam, ka vins grib but gan lidotajs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilakais Poezijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika zina. Jau pirmaja vakara mes noklausijamies sadas dzejas rindas:
        Mes esam teiksmu varoni Ar tehnikas laikmeta verienu. Mes kosmosa dodamies drosmigi, Lai svesas planetas uzartu!
        Protams, mes zinajam ari to, ka Gena tevi iemilejies tai pasa vakara un saka rakstit poemu divpadsmit dziedajumos par Muzu - poezijas iedvesmotaju. Cik biezi tu sava muza esi dzirdejusi savu vardu apspeletu?
        Mes zinajam, ka vecako operatoru Hoze, melnmatainu skaistuli ar Mefistofela profilu, pametusi ligava Argentina un tapec vins uz visu cilveci raugas
        ar neuzticibu; mes zinajam, ka vins zobojas par Genas aizrausanos, bet pats aizraujas ar vesturi, vins visiem censas iestastit, ka musu prieksteci bijusi godigaki, varonigaki par mums un visadi ari krietnaki: tie esot specigak milejusi un atklati ienidusi. Mes zinajam ari to, ka, neuzticigo ligavu aizmirsis, Hoze ari tevi iemilejas, tadel savukart cieta Gena - vina dzejoli un sapni tika izsmieti vel nezeligak.
        Varbut ari Ditmars, vecakais geologs, prasigais, stingrais, mazrunigais un noteiktais prieksnieks butu iemilejies tevi. Bet Ditmaram lidzas bija sieva - jaunina plapa Kira. Jau stundu pec atbrauksanas mes no Kiras dabujam zinat, ka viniem ar Ditmaru esot pieci berni: divi zeni uz Marsa, divas meitenes uz Veneras, vecaka meita aizpreceta Klusa okeana dzelme; dabujam zinat, ka Kiras slepenas ilgas ir dabut visu savu gimeni kopa, bet berni esot jau lieli un negribot atstat savus internata biedrus, kamer Ditmaram patikot pirmatneja daba un pilsetas vins jutoties iesprostots un bez elpas. Divains dzives paradokss: patik pirmatneja daba, bet atdod visus spekus, lai dzunglos paceltos pilsetas.
        Ta nu tad ir visa musu Magadana, visa musu pasaule: biedri, sancensi, draugi, pretinieki, padomdeveji, skolotaji, stastnieki, klausitaji, kaimini un viesi. Un, kad mes ar tevi nosvinejam kazas, kas bija musu kazinieki? Ditmars ar Kiru, Hoze un Gena.
        Tikai cetri viesi. Toties vini pulejas, lai kazas godam. izdotos! Veselu menesi gaja ka pa gaisu. Kira sudinaja sev un tev terpus, ar pavadoni lidoja pec kadiem retiem konserviem, sausam tortem un puku seklam. Pasai vinai kazu nebija bijis. Padrumais Ditmars toreiz pateicis: «Mes ar tevi dzivosim divata, un nevienam gar to nav nekadas dalas.» Kira tagad nozeloja, ka nebija ar svinibam atzimejusi savas dzives vissvarigako notikumu, un no sis aplamibas vina bridinaja tevi.
        Savukart Gena steidzigi parrakstija Muzai veltitas poemas ceturto dziedajumu. Bet Hoze sminedams garaza slepus audzeja tev redisus - uz Poezijas neredzetu delikatesi.
        Vai atceries svetku galdu? Simt divdesmit skivju. Par apesanu nebija ko domat - pat nogarsot visu nemaz nevareja. Abolu, kirsu, piena un sokolades dzerieni. . pat parrugusi vinogu sula, ar ko senatne savas galvas skurbinaja musu senci. Ditmars teica oficialu runu, Gena - jusmigu, Hoze - ironisku, bet Kira vienkarsi apraudajas. Tad, kausus saskandinajusi, visi baudija rugtenu sulu, galvas iesitas dvindzina, krutis siltums. Tad Gena cela prieksa savu vinjetem greznoto poemu, bet Hoze teatrali nokrita celos un ludza nelasit, bet pats dailskaniga dobja balsi saka dziedat ta pasa Genas sacereto talas pasaules himnu:
        Talaja pasaule spraigi rit darbs - Tur, kur skan dziesmas un planetas ka}. Sofer, gana ir stavets, kalni ir javed! Krasotaj, nac, uzkalnus parkrasot sac! Ekskavatorist, solo par klaniem, Buvbedres roc zem okeaniem! Darzniek, pasauli ar kokiem pildi! Kurinataj, polus sildi! Kalej, no visa speka zvel, Kamer planeta karsta vel!
        Dziedaja visi, un, kas dziedat nemaceja, tie klaigaja. Pati ligava, aizmirsusies, ka tai jasez skumji domigai, kliedza, dirigeja, vicinaja iedomato zizli. Zizla cilataja baltajas mezgines izskatijas loti skaista.
        Pat Ditmars saka smaidit un, gribedams ari pats kaut ka kuplinat lielos priekus, iznema radiogrammu un pavicinaja virs galda:
        - Draugi, patikama zina. Ir apstiprinats Olimpa galigais projekts. Augstums trisdesmit tris kilometri. Mes celsim visaugstako kalnu Saules sistema.
        Visiem mutes vala un visi reize ierunajas:
        - Trisdesmit tris kilometri?
        - Vai visaugstakais? Vai uz asteroidiem kalni nav augstaki?
        - Tur vispar nav saprotams, ko uzskatit par kalnu.
        - Bet musu Olimps tacu iestiepsies stratosfera. Tur nevares paelpot.
        - Ne, tas nu reiz ir lieliski! - jusmoja Gena. - Kosmiskais Olimps makonu' vainaga zem zvaigzno
        tajam debesim. Milziga Pegasa statuja pasa kalngala. Taja nosezas lauriem vainagotie. .
        - … plikgalvji veci un tuklas sievas, - ; iemeta starpa Hoze.
        - Plikgalvju un tuklu uz Poezijas nebus. Visi bus jauni vai ideali atjauninati.
        - Bez Pegasa vajadzigs ari bezdibenis, - nerimas Hoze. - Ka senaja Sparta. Lai neizdevusos dzejnieku tulit nogrustu bezdibeni. Un bezdibena pasa apaksa - piemineklis nezinamajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.
        - Smej, smej vien! Esmu dross, ka tu pats saksi dzejot, nodzivojis uz Poezijas piecus gadus.
        - Piecus gadus es te nedzivosu. Mana muza ir Klio. Lidzko sejienes kalni bus izveidoti, es parcelsos uz Vesturi. Tur tik bus ista dzive, tur bus varonibas valstiba! Bruninieku ieleja, Jurnieku okeans, Pagrid- nieku valsts, Sarkanas Armijas kontinents! Pagatne nav atdzivinama, tacu vismaz atdarinas varonigo divdesmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vesturi?
        - Nu ne, mes ar Kiru esam diezgan braukajusi. Uzcelsim Olimpu un laidisim uz vecajam planetam. Kaut kur uz Veneru. Padzivosim tur miera, lidz tiekam atjauninati.
        - Melo, vins melo! - sauca Kira. - Ta vins solas visu muzu, bet pats tik tiecas arvien talak un talak … - Un, tevi apkampusi, vina cuksteja: - Mila, netici viriesiem, vini dzivo kosmosa reiboni, vini iemilejusies tales, nezinamiba un bezgaliba. Viniem, jo briesmigak, jo labak. Jus esat jaunava ar gribas speku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamer vins jums klausa.. Laidiet saknes uz Poezijas un palieciet te. Citadi jus metasities"" pa Visumu tapat ka es - no vira pie berniem, no berniem atpakal pie vira.
        Velak, kad sasarkusie viesi mus atstaja, tu apkeries man ap kaklu un smaididama teici:
        - Vai es tevi, Jar, turu stingri? Vai tu klausisi mani?
        - Kira ir jauks cilveks. Te vini visi ir briniskigi, vai ta nav? - es tev jautaju.
        Ta es runaju tapec, ka jutos atbildigs. Es biju tevi atvedis surp uz pasaules malu un talaja pasaule jutos atbildigs par visu: par virpujvetram un vulkaniem, par Genas dzejoliem un par Hoze drumumu.
        - Vini ir loti mili. Tikai parak vienpusigi, - tu iebildi.

6
        Mila Muza, ka tad talaja pasaule varam nebut vienpusigi? Jums tur uz Zemes ir cetru stundu darba diena. Dienvidu jus skrienat uz juru, nirstat ar akva- langu, piedalaties dramatiskajos pulcinos, apmeklejat teleuniversitati. Bet musu juras vel lidinas gaisos, tas verd karstas virpulvetras. Kurs lai speletu uz skatuves, kurs lai butu skatitajs otraja Olimpa pilseta, kur dzivo tikai sesi cilveki? Mes varamies pasi sava sula. Ja viens no sesiem raksta viduvejus dzejolus, tad visi sesi tos apspriez. Visinteresantakais, visaizraujosakais un visneparastakais te ir darbs. Un cik neparasti stradaja sie talas pasaules parastie cilveki!
        Es atcerejos savu pirmo izlidojumu dienu pec atbrauksanas. Es pateicu, ka man ka reguletajam kibas jaredz darbiba. Mes izlidojam trijata - Gena, Hoze un es.
        Divvietiga lidmasina trim bija pasauri. Es saravies, sakucis, ar celgaliem iespiedies Hoze kresla, sedeju aizmugure. Ta visu laiku lidz pasai parbrauksanai es nevareju brivi atvilkt elpu.
        Tiklidz plasi atveras angara varti, lidmasina izsavas kaucosa migla. Apkart viss dardeja, svilpa un kauca, elektriska izlade vizedamas plosijas pelekas un brunas virpulvetras. Lidmasinu svaidija ka laivinu vilnos. Kluva baigi. Ari velak man vienmer pirmaja bridi metas baigi. Parak liela bija atskiriba starp musu staciju, tiro caumalinu, un so nemierigo, nemiligo pasauli.
        Bet Genas jaunekliga seja bija tikai veriga un nevis nemieriga. Sai virpulvetru sarabanda vins nezaudeja lidzsvaru, drosi lauzas cauri lietus un puteklu
        makoniem. Un es, vina raugoties, sanemos, saku verot klinsu sablivejumus uz ekrana. Uz ekrana verot bija pat labak, jo uz ta klintis izgaismojas nosacitiem kosi sarkaniem, gaisziliem un dzelteniem toniem …
        - Akmenlauztuve, - pec britina noteica Hoze.
        Es ieraudziju izslejusos kalnu. Platnes te sadzinusas
        cita uz citas, izveidodamas pusotra kilometra augstas kapnes, kaut ko lidzigu Krimas kalniem, kas pacelas pie Melnas juras. Tiesa, so gredu pakaje juras gan vel nebija.
        - Te bus okeans, klinsu salai te nav vietas. Tikai skerslis siltajam straumem. So gredu mes noskelsim lidz pasiem pamatiem, - paskaidroja Hoze.
        Lidmasina tomer laidelejas un rinkoja virs gredas. Lagiem ta pacelas augsup zilajas debesis, lagiem nolaidas lidz krasainajam, saplaisajusam klintim.
        - Ko tu gudro? - Gena iesaucas. - Saksim no malas, pec kartas.
        Hoze nopietni pamaja ar galvu. Gaisa vins nebija zobgaligs. Te vini bija lidzigi: lidmasinas komandieris un kibu komandieris.
        Hoze aplika ap rokam vara aproces ar gredzentinu katram pirkstam un izpleta tos, it ka sagatavodamies klavierspelei. Vina" kustibas tudal ietekmeja kibas- zagus, kas atdalijas no lidmasinas apaksas un pikeja. Uz ekrana pamaniju divus trissturus
        - zilu un sarkanu. Hoze, uz prieksu ciesi skatidamies, tikko manami kustinaja pirkstus. Domas vins vadija kibas, pie tam katru par sevi. Pastiprinatas biostravas trauca un apsteidza lidmasinu, un kibas paklausigi virzijas uz augsu vai leju, pa labi vai pa kreisi.
        - Skelt! - Hoze isi nokomandeja.
        Ta bija vina skala pavele zagiem. Kibas ietriecas grunti - viena pakaje, otra plakankalne. Man aizravas elpa. Ari uz Zemes biju redzejis, ka saskel klintis, ka spradzieni pacel kalnus, tacu te neskela kalnus, bet gravitacijas lauku, iznicinaja pievilksanas speku.
        Mana acu prieksa gredas mala saka kartam lobities, plaisas, liclociem vidamas, saskela plakankalni, malejais kalns paslejas, it ka zem ta butu pieputies
        gaisa balons … un tad uzreiz, svaru pilnigi zaudejis, dardedams atskelas no pakajes.
        - Pamatigs gabalins, savi cetri kubiki bus, - apmierinats noteica Gena. Par kubiku vins sauca kubik- kilometru, tris tukstosi miljardu tonnu.
        - Uz majam! - dures ciesi savilcis, nokomandeja Hoze.
        Kibas, kalnu noskelusas, abas reize aizgriezas un pazuda no ekrana, pa iezimeto celu aizlidoja uz angaru.
        Kalns tamer ka uz piepusta balona celas augsup, asas klintis nokratidams. Un lidz ar kalnu augsup celamies ari mes, celamies lidz ugunigi sarkanajai kalna pakajei, mazliet iesanus, lai klintis mus neaizkertu. Kalns ravas augsup arvien straujak un straujak. Tas izspraucas cauri makoniem, pacelas virs baltajiem mutuliem un ienira zilajas debesis. Cik reizu velak netiku redzejis pacelamies gaisa kalnus, tacu vel joprojam nevaru vien nobrinities par so pardabisko ainu.
        - Vai novaldisi? - Gena noprasija.
        ' - Lapsenes spietos, - Hoze atsaucas.
        Visiem desmit pirkstiem vins pieskaras klaviaturai, un uz ekrana iedegas desmit punkti, katrs citada krasa - gaiszila, balta, zila, dzeltena, iesarta, kirsu krasa un ta talak. Starteja kibas-lapsenes, mazas ra- ketites ar atomskiltavam. Jau pec britina tas visas bija apmetusas kalna un katra sava vieta: sarkana - kreisaja mala, violeta - labaja, gaiszila - augsa, dzeltena - pakaje. Protams, ap melno kalna masivu aplipusos krasainos punktinus vareja saskatit tikai uz ekrana.
        Tev, Muza, tobrid vajadzeja redzet Hoze! Sasprin- dzis, nopietns un apgarots vins izskatijas pec virtuoza pianista. Visi vina pirksti atradas uz klaviaturas, bet vins neskatijas uz rokam, vienigi acim iegremdejies ekrana, it ka speleja neskanigu melodiju, gan specigi piespiezot pirkstus, gan viegli uzsitot, gammas skre- jot, akordus tverot… un paklausigas kibas uz to atbildeja ar zilbinosiem zibsniem - gan gariem, gan isiem, gan atseviskiem, gan grupveida. Kalns, ka ne
        redzamas raketes metats, svaidijas uz augsu un saniem. Hoze par to uzjautrinajas ka sportists ar tenisa bumbinu. Zemak, zemak, zemak. . Vai nokrita? Ne, uztvera. Grudiens! Leciens uz augsu. Un atkal slidesana.
        - Olimps, - Gena aizradija.
        Ar ekranu aizravies, nebiju pamanijis, ka virs makoniem izaudzis tumss konuss, titanu sakrauts klinsu blakis. Nu es zinaju, ka sie titani ir Gena un.Hoze.
        - Griez otradi! - Gena paveleja.
        Hoze ar mazo pirkstinu un zeltnesi nospieda klaviaturas malejos kaulinus. Kalns sagriezas ka ritenis. Kulenodams tas velas pa debesim uz Olimpu. Hoze krampjaini savilktiem pirkstiem noliecas pie ekrana. Krasaino zibsnu uguntinas griezas arvien straujak, it ka savidamas pavedienos vai lentas. Lapsenes, iecirtusas kalna, nu griezas lidz ar kalnu, klaviaturas taustini mainija uzdevumu, bet virtuozs Hoze turpinaja speli. Zilgana - trieciens uz leju, zilgana pec vienas sekundes - raviens uz prieksu, sarkana - pa labi, sarkana - pa kreisi. Lenak, lenak.. vel mazliet.. Beidzot, puteklu makoni sagriezis, lidojosais kalns smagi nosedas uz Olimpa nogazes.
        - Nu tas ir piedzimis, - apmierinats un smaididams noteica Gena.
        Pargurusais Hoze atkrita atzveltni un pievera acis.
        Bet es ar skaudibu noraudzijos vina veiklajos pirkstos. Tas nu vienreiz ir meistardarbs! Cik gadu vajag, lai iemacitos ta speleties ar sekundes dalam un miljardiem tonnu ka kakis ar peli!.. Vai es kadreiz apgusu tadu meistaribu? Vai tur nevajag ipasa talanta?
        Muza, ja es butu meitene, es nekad neprecetos, savu milo neredzejusi darba. Lai vins ir viduvejs dejotajs vai sarunu biedrs, viduvejs dzejnieks ka Gena vai dievadots filozofs, tads ka Hoze. . bet tev vajadzeja redzet, ka vins zongle ar kalniem! Cilveks javerte nevis pec vina videja limena, bet pec vina augstaka sasnieguma. Ja sportists reizi sava muza - vienigo reizi aizlec desmit metru, tad tikai sa leciena del vina vardu ierakstis rekordu zelta gramata. Ja
        zinatnieks tukstosreiz kludisies, bet izdaris vienu vienigu svafigu atklajumu, cilveki, vina kludisanos aizmirsusi, par so vienigo atklajumu uzcels vinam pieminekli.
        Tomer jums, meitenem, piemit ipasa, es teiktu, greiza pieeja cilvekam. Masa man reiz teica: «Man nevajag genija. Lai vins ir mils un gadigs, lai vins ir labs virs.» Vai tu, Muza, nedoma tapat? Vai tu varetu milet laipnu un neapdavinatu, milosu un aprobezotu? Vai tu varetu?
        Man skiet, kaut kur te sakas musu nesaprasanas. Poezijas cilvekus katrs skatijam citadam acim. Es saskaros ar titaniem, kas zongleja ar kalniem, bet tevi apciemoja nogurusie, atputas alkstosie, viduvejie dzejolu un dziesmu milotaji. Ar milzigu speka sasprindzinajumu es centos panakt virtuozus, bet tu veici rasetajas pienakumus un maciji siem amatieriem makslas abeci. Stradat pusspekiem ir garlaicigi, garlaicigi ir darit to, ko sen jau proti. To es atskartu daudz velak, kad biju iemacijies parstatit kalnus bezmaz tapat ka Hoze. Bet tevi garlaiciba sagraba gandriz vai tulit. Reiz es dzirdeju tevi sakam:
        - Man gribas majas, man gribas but Kolima.. Man gribas tikt pilseta. Gribu dzirdet cilveku balsis, daudzu daudzu, gluzi svesu cilveku balsis. Gribu redzet viendienisu dejai lidzigo aeromugursomu burzmu vakara gaisa. Es ilgojos pec koncertzalem un pastaigam pa foaje, es ilgojos balsu salkonas. Gribu apskaut mati un masu un uz rokam paauklet mazino krustdelu.
        Gribu apskatit juru, Nagajeva jomas zeltaino pludmali. Gribu rokas ieslept karstajas smiltis un muguru pagriezt saules stariem. Gribu skatit baltajam makonu aitinam rotato debess zilgmi, klausities vili,iu nesto akmentinu cirkstona. Gribas uzlikt masku ar lielam acim un ienirt zalaja dzestruma, peldet starp klintim un sakert aiz kajas kniebeju krabi.
        Es gribu laukus.. just medus un vermelu smarzu … redzet zeltaino gundegu juru, pret debesi saudigas bezdeligas un kuplu mezu pie apvarsna, dzirdet sien
        azu vienmulo sisinasanu un skatit veja sabangotus dzeltenus druvas vilnus.
        No visa ta uz Poezijas mums nebija neka: tikai karstas klintis un tvaika mutuli. Vai tad ta bija planeta - tira sautetava. Bet sautetava hermetiska caula ar sesiem cilvekiem. Kadi bijusi, tadi satikusies. Bet caula savukart vel teleaizklajs, trismalu ekrans ar filmam: tajas pukes, tikai bez smarzas, un lauks, tacu bez valgmes.

«Es gribu majas, gribu but Kolima.»
        Taisnibu sakot, ta gluzi nebija. «Es gribu» - to dzirdeju velak, pec lielas nelaimes dienas, kad turpat gadu bijam nodzivojusi uz Poezijas.

7
        Tu labi atceries to dienu. Rits ka parasti, peldesanas nelielaja baseina un uz lupam turienes skabenais udens. Brokastis. Rosiga Kira balta prieksauta. Gena pie radio tver zinas no Zemes. Hoze risina talak savu iemiloto tematu:
        - Ne, sakiet, ko gribat, cilvece klust seklaka. Varoniba palikusi otraja gadu tukstoti. Mes gan esam stipraki ka inzenieri, bet ka cilveki esam kluvusi vajaki. Esam macijusies parstatit kalnus, bet uzupuret dzivibu vairs neprotam. Vakar vakara lasiju par pedejo karu pret fasistiem. Toreiz tik ir bijusi cilveki: ar savam krutim metusies uz lozmeteju, tara- nejusies. Vai zinat, ko nozime taraneties? Kad lidotajam nav vairs savinu, tas ar savu lidmasinu metas virsu ienaidniekam … un iet boja lidz ar pretinieku.
        - Par laimi, kari sen jau aizmirsusies, - piebilst Ditmars. - Ziedoties mums vairs nevajag.
        - Bet, ja vajadzetu, mes ta ka ta to nedaritu.
        - Daritu gan, - Gena neatlaizas.
        - Nedaritu. Dusas pietruktu.
        Piepesi sakustejas galds, it ka gar logu butu nogajusi kravas kiba. Es taisni iedomajos kravas kibu, pavisam aizmirsis, ka uz Poezijas nav nevienas pasas.
        Bet Ditmaram uzreiz bija skaidrs.
        - Olimps grimst! - vins iesaucas. - Parslodze!
        Mes visi pielecam, ka atsperes sviesti. Cik beidzamas dienas netika runats - vai tik Olimps nav parslogots? Gan pieprasijumu sutijam, gan komisija ieradas. Bet ko tad komisija? Tik augsti kalni vel nebija celti, neviens vel pasaule planetas nebija veidojis, nebija gluzi skaidrs, ka risinasies sacietesanas process.
        Ar aizsargkiveri rokas Ditmars atri izrikoja:
        - Hoze - ar Genu. Jars - ar mani. Pacelsimies, tad izlemsim. Varbut lieko atskelsim pec pirma varianta. Kira, tu paliec par vecako. Zino pa radio stacijam un pavadoniem.
        Kira nopietni pamaja ar galvu. Bet tu apkampi mani un paskatijies mani platam acim.
        - Uzmanigak, Jar, - tu cuksteji. - Sarga sevi.
        Hoze nenoturejas, nepiebildis:
        - Interesanti, vai varonigaja divdesmitaja gadsimta, kad viri devas kaujas, tos ari ludza karot uzmanigak?
        - Ja, ludza, - tu izaicinosi atbildeji. Un, uz pirkstgaliem pastiepusies, mani noskupstiji.
        Kira tikai noputas. Ditmaram milinasanas nepatika.
        Mes izskrejam ara un laidam uz angaru. Musu majina visu laiku drebeja, zem gridas dobji duca un dardeja, it ka zem tas risinatos spraigs darbs vai ari locitos milziga, gadsimtiem snaudusi cuska, kas nu pamodusies kratas vala no klintim, ar ko apaugusi tas ada.

8
        Pacelusies stratosfera, mes redzejam, ka Ditmaram taisniba. Olimpa melna seja sodien bija ieravusies dumu apkakle. Acim redzot, apkart kalnam radusajas plaisas sakusies izvirdumi, un dumainas pelnu verpetes celas augsup lidz puskainam. Lidz milza galvai tas nevareja uztikt. Saules apmirdzeta bazalta kivere peldeja violetajas debesis virspus vetram, virspus pelniem, it ka nicinadama izvirdumu niecigo nemieru.
        Bet mes sapratam: si nesatricinamiba ir tikai skietama. Patiesiba Olimps savu pamatu bija iespiedis dziluma, izlauzis garoza caurumu un no apaksas dzina augsa magmu, pats sakdams grimt, un, jo dzilak, jo grimsana risinasies straujak, varbut tas nogrims zemak par apkartejam kalnu gredam.
        - Atslogosim, ka jau nolemam, - sacija Ditmars, - griezienu taisisim pie iedalas plus divdesmit divi..
        - Vai desmit kilometrus uzreiz griezisim? - pa radio parjautaja Hoze.
        Vina balsi skaneja sajusma. Vins jusmoja un priecajas ka makslinieks, kas sanemis sarezgitu uzdevumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu vinam vel nebija iznacis rotalaties.
        - Devinus mums izdos ara, - Ditmars piebilda.
        Vinam prata bija visiem zinamais kalnu un ledaju
        likums. Ledaji ir desmit procentu vieglaki neka udens, tapec tikai viena desmita dala pacelas no udens. Kalni peld magma, kas ir par kadiem desmit procentiem smagaka, tapec katra kalna devinas desmitdalas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazinasim, ieksejais spiediens izgrudis to ara. Ta musu dienas uz Zemes no ledajiem atbrivojusies celas augsup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus noskelusi, mes varetu ceret, ka ieksejais spiediens atdos mums devinus vai, mazakais, septinus astonus kilometrus.
        Hoze izrikoja kibas-zagus, tapec pirmaja bridi es nedariju neka, biju tikai skatitajs. Zagus es neredzeju, tie pazibeja kaut kur sanus, dodamies uz kalnu. Driz Olimpu apnema varaviksne, jo griezuma linija, ka parasti, tika lauzti gaismas stari. Tad virs varaviksnes paradijas tumsa sprauga: Olimps, likas, smaidija, un smaida mute atverta no vienas auss lidz otrai. Sagriezas putekli, bet makoni, strauji saverpusies, vertikali savas augsup preti Saulei. Sprauga pletas, rikle veras arvien plataka, atsegdama sarkankvelo verumu. Tad, no galvas pacelusies, melna cepure palika karajamies virs sartena, it ka noskalpeta paura.
        So ainu, Muza, es nekad neaizmirsisu. Uz Poezijas esmu noskelis simtiem kalnu, bet ar Olimpu notika kaut kas ipass. Visi atskeltie kalni saujas augsup ar
        kritosa akmens atrumu. Akmeni tu ievero tikai tuvuma, kad tas svilpdams padraz tev garam, bet kalnu var verot ari notalem. Uz Olimpu mes raudzijamies no cetrdesmit kilometru attaluma. Perspektiva samazinaja atruma merogu.. Pacelsanas notika apbrinojami viegli. Kalns, skiet, negribigi pacelas no pjedestala, paliek gaisa karajamies, tad it ka lidinas un svarstas. Nekad vel nebijam atskelusi tik lielu un tik gausu kalnu ka Olimps.
        - Jar, vai esi gatavs?
        Es aizspradzeju biostravas aparaturas aproces un izstiepu rokas. Aiz rutim uzblazmoja atspulgi. Manam majienam paklausot, visas desmit kibas-lapsenes pameta savas ligzdas no lidmasinas sparnu apaksas.
        Antigravitacijas teoriju tu zini. Musu izdaritais griezums bija cetrdesmit kilometru plats, - tas nozime, ka, zudot gravitacijai, Olimpam vajadzeja savus cetrdesmit kilometrus uzlidot gaisa un vel cetrdesmit pec inerces. Kritot no cetrdesmit kilometru augstuma, akmens krisanas atrums sasniedz vairak neka kilometru sekunde. Mums vajadzeja vel pielikt septinus, lai Olimpu galigi izsviestu no planetas, lai sakumam to pataisitu par pavadoni. Cetrdesmit kilometru augstuma kalns uzsaujas divas minutes, tikpat ilgi tas lido ari pec inerces. Tatad musu riciba bija divas minutes kosmiska atruma attistisanai.
        - Sakt, - Ditmars deva rikojumu.
        Lidz sim mirklim es biju satraukts. Zel bija Olimpa, sajusminajos par gaidama uzdevuma verienu, apskaudu Ditmara mieru, bailojos par pasakuma rezultatiem. Bet tad satraukums izzuda. Jutu tikai vienu: velesanos darbu veikt pec iespejas labak. Varu pastastit, ko es ieveroju un ko dariju. Emociju nebija, emocijas radas velak.
        Skatijos tikai uz ekranu. Taja kalna tumsais siluets skita nekustigs. Es izstiepu rokas un paatrinaju kibas. Driz krasainas uguntinas apmetas uz melna konusa. Lapsenes kibas viegli panaca kalnu un automatiski pieklavas pie ta. Atceros, ka zilgana kiba par dazam sekundem nokavejas un man jau gribejas
        sakt bez tas. Bet tad iemirdzejas ari zilgana uguntina. Es parcelu pirkstus uz klaviaturu.
        - Gatavs, - es zinoju Ditmaram.
        - Sac! Hoze, sac ari tu!
        Es nospiedu visus taustinus uzreiz. Muzika nepielaujams akords.
        Velreiz!
        Vel!
        Pa logu neskatijos, bet caur plakstiniem jutu gaismas uzliesmojumu. Atomspradzieni steidzinaja augsup traucoso kalnu. Doplometra sautrina jau radija divus kilometrus sekunde.
        Bet tad sakas nepatiksanas.
        Lidz sim mums tacu bija bijusi darisana ar dabiskiem monolitiem kalniem. Tie lekaja ka bumbas, tikpat ka nedrupa un neplaisaja. Nogulumiezu uz Poezijas vel nebija, dedesana tikko bija sakusies, tapec slanainu un irdenu kalnu nebija. Bet Olimps bija salikts kalns, musu pasu darinats. Lai gan starp katru kravumu likam lavu, viengabalainuma tomer nebija. Atomu triecienos kalns, augsup traucoties, saka drupt. Atdalijas divi pamatigi masivi, uz viena bija uzmetusies zala, bet uz otra - olivkrasas lapsene.
        - Es tos noskelumus aizraidisu kosmosa telpa, - noteica Ditmars, maukdams pirkstos zalo un olivkrasas gredzentinus.
        Atskelusies masivi viegli uznema atrumu un pazuda no acim. Divdesmit sekundu laika Ditmars tiem attistija kosmisko atrumu, vel pec kadas pusminutes nocela no tiem lapsenes un nosutija tas atpakal uz galveno masivu.
        Bet saja mirkli no Olimpa atskelas vel tris gabali. Uz viena tupeja sarkana lapsene, uz diviem kibu nebija.
        Es uz turieni parcelu violeto un dzelteno citron- krasas kibu un nodevu Ditmaram vel tris gredzentinus. Bet uz galvena masiva man palika puse no lapsenem.
        Mainot gredzentinus, mes zaudejam laiku, uz klaviaturas traucejam viens otru. Mes zaudejam laiku, bailodamies paatrinat spradzienus, bailodamies,
        ka var sairt viss kalns. Un zaudejam laiku, kliedejot to ar pusi no lapsenem.
        Zaudejam ari energiju, kibas sutidami kosmosa telpa un no turienes griezdami atpakal. Pec otra reida arpus atmosferas robezam zala lapsene nodzisa, tad nodzisa ari olivkrasas lapsene, pec tam citrondzeltena lapsene.
        Antigravitacija bija novirzijusies sanus, un ta mums vairs nepalidzeja. Ar grutibam - ar lielam grutibam tik tikko noturejam atrumu cetrus kilometrus sekunde. Veidodams ballistisku likni, kalns slideja lejup, slideja atmosfera. No berzes tas jau spideja, apdegusie puteklisi ka kometas aste vilkas tam pakal.
        - Laizam leja, - teicu Ditmaram.
        - Laidisim, - vins piekrita. - Bet Jurlici.
        - Vai tiesam Jurlici?
        Es gara skatiju so augligo lidzenumu. Poezijas nakamo kurorta zonu. Tur jau bija sakusies bakteriju izsesana atmosferas attirisanai un augsnes izveidosanai. Tur strada jau simtiem biologu. Un nu turpat vai ar kosmisko atrumu viniem uz galvas uzgazisies kalns, vesels asteroids. Spradziens lidzigs Tunguskas spradzienam, tikai miljonreiz varenaks. Jurlicis izdedzis un parversts krateri..
        - Vai nevaretu aizvirzit kaut lidz okeanam? - es iejautajos.
        Velak, turpmakajos menesos, ne viena vien sanaksme apsprieda Ditmara kludu. Tacu neesmu parliecinats, ka ta bija kluda. Tiesa, drosak jau bija Olimpu izjaukt pa kiegelitim, katru klinti nolikt sava vieta. Bet mes tacu kalnu celam veselu gadu, tatad ari nojauksanai vajadzetu apmeram gadu. Pa to laiku Olimps nogrimtu magma, aizraudams lidzi visus pulinus. Glabt to vareja tikai drosa operacija. Neviens nezinaja, ka lidojuma kalns varetu sairt. Neviena jauna pasakuma nevar izvairities no nejausibam. Reiz, kad cilveki izveidos simtiem planetu un tukstosiem Olimpu, visas briesmas bus zinamas bez iznemuma un sos darbus uztices kibam, tapat ka tagad tam uztic lidmasinu montesanu uz konveijera. Bet
        mes uz Poezijas esam pionieri, mes taustamies ka pa tumsu un dazkart iekritam lamatas.
        - Vai nevaretu aizvirzit kaut lidz okeanam? - es iejautajos.
        Ditmars pieskieba galvu, it ka puletos ko saklausit.
        - Dzinejs nestrada, - vins izmeta. - Lec, es tev sekosu.
        - Bet Olimps?
        - Lapseni atdodu Hoze. Vins tiks gala. Lec!
        Ditmars pats izbidija hermetiskas durtinas starp
        mums un kaut ko vel nokliedza. Man izklausijas, ka dzirdu: «Palidzi Kirai!» Divaini vardi, bet toreiz nedomaju par so vardu nozimi. Katapulta izsvieda mani no lidmasinas. Kadu laiku es kritu ka akmens, lidz beidzot virs galvas pamaniju izpletna kupolu. Es pieplaku pie lodzina. Man gribejas redzet, kur nolaizas Ditmars, lai pats nolaistos vina tuvuma. Bet otra izpletna pie zilajam debesim nebija. Ari lidmasina netaisijas krist. Ugunainu taisni iezimedama, ta strauji centas panakt debeszilgme iekarusos kalnu.
        Tad es sapratu, ka Ditmars mani ir piemanijis. Piespiesta nolaisanas mums nebija draudejusi. Ditmars vienkarsi bija rikojies ka varoniga divdesmita gadsimta lidotaji. Saviniem beidzoties, tie taraneja. Ditmars bija devies atomu tarana, lai palidzetu pagurusajam kibam. Jurlici glabdams, vins bija devies drosa nave. Tapec Ditmars piespieda mani lekt, tapec bija saucis: «Palidzi Kirai!»
        Velak es ieraudziju un gara vel tagad redzu Kirai acis parmetumu. «Kapec tu nestajies vina vieta?» acis man jautaja. Ari tu man reiz iejautajies: «Vai tiesam tev neienaca prata?» Vari iedomaties: neienaca prata. Man paveleja: «Lec!» Domat nebija laika, es paklausiju. Visu laiku man bija tada sajuta, ka es te esmu iesacejs un visdumjakais. Ditmars labak zina, kas darams, Hoze izdaris labak.
        Bet Ditmaram nebija uz ko palauties. Vins zinaja, ka neviens vina vieta neizlems un ka citas izejas nav, iznemot beidzamo izeju - navi.
        Es vel atrados gaisa, kad lidmasina panaca kalnu
        un stavus trauca augsup. Uguniga aste ka tangen- soids ietriecas kalna pakaje. Uzliesmoja otra saule. Zila debess vertas balta, makoni puku raibuma, no dzeltenas dumakas peksni iznira talas kalnu gredas, katra plaisa bija skaidri saskatama, ka ar tusu iezimeta. Pametis aiz sevis ugunigu asti, Olimps pacelas debesis, kosmosa, kur katram kalnam vietas diezgan.
        Ko es toreiz pardzivoju? Sausmas un kaunu. Man bija tads kauns par savu neattapibu, par trulo paklausibu, par to, ka es ar tadu dedzibu biju meties ara no lidmasinas, par to, ka biju domajis par savu glabsanos, kamer Ditmars domaja par manu un Jur- lica glabsanu.

9
        Starp citu, par savu izglabsanos man nacas nopietni padomat. Otru sauli parklaja dumaka, dumaka sabiezeja melna makoni. Zem ta saka plosities viesulvetras … mani sagraba, apsvieda otradi, rava projam. Siki akmentini sitas pret kabini, znirksteja putekli. Kulenu kuleniem mani rava atpakal uz Olimpu. Galva pazibeja doma: ka tik neieskrienu skeluma.
        Prata savas baigi nostasti: ka atomi apslapstot, ka elektroni kustot skeluma malas. Kajas man pamira, un es ar sausmam paskatijos uz tam: vai tik nekust? Kaut ka izpletni vadidams, izkulos no viesulvetras, nokluvu aizveja, aizkalnes klusuma… Un uzreiz - bum-m! - biju atsities pret akmeniem.
        Kur es atrados? Visapkart skautnainas, sa ta sa- svaiditas klintis. Tadi tuvuma izskatijas musu pasu no debesim nomestie kalni. No gaisa es so rajonu pazinu ka savus piecus pirkstus, zinaju to no galvas, bet leja tas man likas svess. Vienigi pec talajiem kalniem vareju noteikt atrasanas vietu. Biju nokluvis kaut kur Olimpa pakaje, visticamak - uz Iliadas plato. Taisna linija apmeram divsimt kilometru lidz Muzai. Pusstundas lidojums. Vai kadreiz naksies veikt so pusstundas lidojumu? Kajam iet man, protams, prata nenaca. Kurs tad musu laikos iet kajam?
        Es apsedos uz kabines jateniski un gaidiju atlidojam palidzibu.
        Bet domas atkal kavejas pie ta pasa.
        Kapec, kapec es nestajos cela Ditmaram, kapec lavu vinam uzupureties, ar savu dzivibu izpirkt kludu?
        Bet vai mes vispar bijam kludijusies, vai citadi maz vareja rikoties - vai vareja Olimpu atslogot pamazam?
        Varbut kludijusies bija projektetaji? Varbut kludijies pats Lohs? Varbut vareja ieprieks aprekinat galejo, kritisko augstumu; iespejams, ka trisdesmit kilometru augsti kalni vispar nav noturigi uz tada lieluma planetam ka Zeme vai Poezija?
        Cik stundu man vajadzes gaidit, kamer Gena un Hoze pamanis musu prombutni, kamer attaps, ka mani jamekle, kamer saks meklet un iemetis acis Ili- adas plato, un ieraudzis mani jateniski sezam uz kabines?
        Vai tiesam man te bus jasez visu nakti? Bet man ta gribejas tevi apkampt, Muza, un ielikt galvu tavas maigajas plaukstas, uzticet savu nemieru. Kur vel tas bridis, kad varesu sirdi atvieglot un milas mierinajuma vardos klausities!
        Sai akmens plato drumaja tuksnesi starp musu pasu izmetatajam klintim es, Muza, pec tevis vien ilgojos. Ar noputam acis klida pa debesim, tapec uzreiz nebiju ieverojis, ka man aizmugure sak blazmoties. Es atskatijos. Ap talo nogazi bija apvijusies sartena ap- malite, skiet, saule kaptu augsa vinpus kalna.

«Vai tas butu atomu blazmojums?» pirmaja mirkli iesavas prata.
        Tacu apmalite pletas, aizsegdama nevis apvarsni, bet kalna nogazi, tad iespraucas iedobe un izlaida sarkanu dzitinu. Dzitina slideja lejup un ar savu spozumu it ka parskela pika melno kalnu.

«Lava!» es nopratu. «Kur ta plust? Tacu surp uz mani, uz plato! Begt, tikai begt!»
        Es izlecu no sava apala sedekla. Metos uz prieksu, pa labi, pa kreisi ka zakis automasinas prieksa. Es brazu ka skerslu skrejiena, lekdams pari mazakiem
        akmeniem, bet klintim likumus mezdams. Es klupu, gazos plaisas, lecu ara, par sasisanos nebedadams un sapes nejuzdams.
        Bet blazma aizmugure arvien vairak sakvelojas. Ausis dzinksteja savads troksnis, tada ka transport- kibu terauda kapurkezu zvadzona. Arvien tuvak un dzirdamak. Te uzreiz blazma ari priekspuse. Pa labi no neredzamas aizas izpluda tumssarkana straume gailejosu oglu kveluma. Es apsviedos un metos pa kreisi. Bet ari kreisaja puse klintis, ko apblazmoja no aizmugures plustosa lava, jau laistijas ugunis. Man vajadzeja apsteigt vai nu kreisas, vai labas puses ugunsmeles.
        Acis aizlija ar sviedriem, sirds dauzijas, atplesta mute nespeja piepildit plausas. Sekdams un elsdams es skrejos ar navi. Lava pa labi, lava no muguras.. Vai es pratisu apsteigt kreiso straumi? Es kritu un sitos… Lecu augsa. Sekunde pagalam…. Krutis dur, bet lava steidz, lava steidz trisreiz atrak par mani. Ka murgaina sapni - savus nagus izstiepis, virsu nak pukis, bet kajas man ka striki. Es pakritu. Es ne- apsteigsu. Mute asins garsa, acis sarkana blazma. Ja, sarkana, straumes man prieksa saklavusas, es esmu ielenkts un pazudis.
        - Mat!
        Es piesaucu mati un nevis Muzu.
        Grudiens. Ieplestam rokam es lidoju uz prieksu. Uzliesmojums. Sitiens. Galva nodzinkst, un melns gar acim.. sakuma melnums blivs, velak kreslains. No kreslas iznirst zilgani pelnains lidzenums ar ugunainu dzislojumu, izdegusi lidmasina ar gaisa pasviestu asti un divi kermeni - guloss un celos nometies.
        Beidzamie mirkli: grudiens, uzliesmojums, sitiens. Biju satriekts, neka nesapratu. Tacu izradas, ka sais mirklos noticis daudz kas.
        Gena ar Hoze mani jau mekleja, no debesim bija pamanijusi izmisigi begam no lavas. Gena veikli no- pikeja, plaujosa lidojuma pietuvojas man no mugurpuses, Hoze satvera mani un ievilka lidmasina. Bet, ka jau biezi gadas (un Poezijas vecie iemitnieki apgalvo, ka tas ir ka likums), glabeji cieta vairak neka
        glabjamais. Viniem nav laika domat par savu drosibu, vini steidzas un riske. Kad Gena un Hoze mani ieraudzija, es jau biju lavas ielenkts. Vairs atlika dazas sekundes, nebija laika pat aiztaisit skafandrus. Gena paguva nopiket, bet starp klintim izlavet nepaguva. Lidmasinas sparns aizkera klinti, lidmasina aizdegas un tikai ar inerci parsavas pari straumei. Apsvilusais Gena kaut ka izmanijas laimigi nosesties. Hoze bija apdegusi seja un rokas. Es biju cietis vismazak, jo paguvu aiztaisit skafandru.
        Vini bija apdegusi, bet tomer dzivi. Pareizak sakot, pagaidam dzivi. Tris cilveki uz kailas zemes ka pirmatnejos laikos. Krajumu tik, cik skafandros. Partikas un dzerama divam dienam, gaisa cetram dienam.
        Gena sacija:
        - Jaiet kajam, jasolo pec sentevu paraduma, kas tik loti patik Hoze. Vai cetras dienas mus atradis - nav zinams, bet aiziet aiziesim, kaut ka aizvilksimies. Ejosu atrast nav grutak ka sedosu.
        Aprekins bija vienkarss: divsimt kilometru - piecdesmit stundu nepartraukta gajiena, apmeram divas diennaktis. Vienu diennakti ziedojam atputai. Edama mums divam dienam, gaisa - cetram. Vai aiziesim?

10
        Un mes devamies cela.
        Sakuma pa ielejas malinu garam Makbeta smailei, tad pari Karala Lira aizai uz kalnu gredas dienvidu nogazi, pa Ziemas Pasakas plato, kas projektets ka ledajs, un talak - garam pa lidzenumu, metot likumu atradzem.
        Mes klunkurejam pa palsenajiem pelniem, grimdami tajos lidz potitem.
        Mes solojam pa akmens plato, gludu un slidenu ka dejas grida.
        Mes solojam pa lavu, kas bija saplaisajusi ka maizes garoza, solojam un lecam pari plaisam.
        Mes solojam pa grumbulainiem akmeniem un sapigi atminam pedas.
        Mes solojam pa nobirumiem, sodidamies par grustosajiem un zem kajam valstigajiem akmeniem.
        Driz mums bija skaidrs, ka musu optimistiskajiem aprekiniem nav nekada sakara ar iesanu. Divsimt lidmasinas kilometri nelidzinas divsimt cietzemes kilometriem: pa cietzemi tie nozime trissimt vai vairak kilometru. Mes uzzinajam ari to, ja nesteigdamies cilveks noies cetrus kilometrus stunda, tad tas nozime, ka cetrdesmit kilometrus vins nosolos desmit stundas.
        Mums skaidrs kluva ari tas, ka skabekla krajums cetram diennaktim nepavisam nenodrosina elposanu cetram diennaktim. Var gadities, ka, piemeram, Hoze skafandru ker liesmas un izdedzina taja caurumu, pa kuru gaiss pamazitem sak izplust, bet cela to atkal hermetizet nedz vares, nedz bus ar ko.
        Mes solojam pa Poeziju un tomer ka pa gluzi svesu planetu. Izradijas, ka musu planetai ir divas sejas - no lidmasinas viena, kajam ejot, otra. Lidmasinas kilometri - tie ir spidometra zibosie skaitli, kas ruc un svilpj, uz prieksu traukdami. Apvarsnis steidz mainities, sniegt ainas citu par citu jaukaku. Kosmosa telpa lidmasinai ir paklausiga. Bet kajinieks ir telpas vara. Apvarsnis sastingst dizena miera, tu ku- murojies stundu vai divas lidz tuvakajam pauguram, kilometri izstiepjas tukstos metros, pusotros tukstosos solu, bet soli prasa meslus - tulznas kajas, sapes krustos. Mums, XXIII gadsimta cilvekiem, kas zaudejusi kajinieka acumeru, ar izbrinu jaatzist, cik netuvinamas kajiniekam kluvusas tales. Es jutos atsviests atpakal talaja pagatne, otraja vai pat pirmaja gadu tukstoti, kad tehnika vel nebija dzimusi, kad cilveki pret dabu cinijas tikai ar muskuliem.
        Es pat noprasiju Hoze:
        - Tu esi apmierinats? Mes ar izpletni tacu esam ielekusi pagatne. Vai pagatne tev pa pratam?
        - Beidzot tu saprati! - Hoze atsaucas. - Mes lecam loti biezi. Katrs piedzivojums ir vizite pagatne. Un katrs cilveks sapno par piedzivojumiem.
        - Bet man tava daudzinata pagatne nepatik, - >
        Gena piebilda. - Ta ir gausa. Pagatne jutos garlaicigi. Man patik atrums.
        Ta bija pedeja saruna par abstraktiem tematiem. Pec tam runajam tikai par celu, domajam tikai par kajam. Mes gajam pa lidzeno bazaltu, spogulgludu ka dejas grida.
        Mes gajam pa saplaisajuso lavu.
        Mes balansejam pa nobirumiem, kur akmeni ripoja zem kajam.
        Mes metam likumus klintim.
        Mes rapamies pari.
        Mes slucam lejup.
        Gajam. Gajam. Gajam.
        Akmeni gludi. Akmeni grubulaini. Akmeni, plakani un skautnaini. Akmeni, siki un pravi. Akmeni, nekustigi un valstigi.
        Soli. Soli. Soli.
        Sai vienmulaja caposana pagaisa cina par Olimpa glabsanu un pat Ditmara boja eja.
        Hoze - pagatnes cienitajs - apgura pirmais. Nevis aiz miesas vai gara vajuma. Avarija vins bija cietis vairak par citiem. Apdegusi seja iekaisa, sakas karstumi. Bet, galvenais, vina skafandra no atmosferas sucas ieksa metans un oglskabe, bet aizpluda skabeklis. Hoze kautrejas mums atgadinat, lai biezak atjaunojam gaisu.
        Zem padusem sanemusi, mes vinu vedam pa akmeniem.
        Gludiem. Grubulainiem. Plakaniem. Skautnainiem. Sikiem. Praviem. Saplaisajusiem. Ripojosiem.
        Pa irdeniem pelniem.
        Pa lavu.
        Pa nobirumiem.
        Tad mes vinu stiepam uz muguras.
        Pa pelniem. Pa lavu. Pa nobirumiem. Pa akmeniem. Gludiem. Grubulainiem. Skautnainiem.
        Mugura sapeja. Kajas lodzijas. Pedas dega. Rikle kamols, mute nespej piepildit plausas. Es skaitiju solus: viens, divi, tris. Pec piecsimt soliem Gena mani nomainija un nevarigo biedru uzvela sev uz muguras. Un mes tomer gajam. Mes cerejam aiziet. Briesmig.ik
        bija sedet uz vietas un gaidit palidzibu: ta naks vai nenaks?
        Pelni.
        Akmeni.
        Soji.
        Kada atputas reize, kad nest bija Genas karta, es, uz mutes guledams un spekus uzkradams, izdzirdeju manam ausim nedomatu sarunu. Maniem biedriem bija piemirsies, ka vini sarunajas pa radio un katru vardu dzirdu ari es.
        - Vai loti smagi? - Hoze jautaja.
        Gena atteica:
        - Visu muzu esmu sapnojis uzlikt iemauktus Pe- gasam, bet necereju, ka Pegass tos uzliks man.
        Tev vajadzeja dzirdet, cik drumi tika pateikts sis joks!
        Hoze runaja vel skumjak:
        - Bez manis jus ar Jaru butu aizgajusi. Es gribu atvert varstuli. Lai tad iet boja viens, bet ne tris.
        - Tik pamegini!

1 - Jadoma ari par Muzu, - Hoze neatlaidas. - Mums jaglabj Muzai virs. Muza gaida vinu un nevis mus abus.
        - Vai tu vinu mili? - Gena jautaja.
        - Milu, tu tacu to zini. Un tu ari. Tad darisim ta, apliecinasim savu milestibu un glabsim vinai Jaru.
        To es tev, Muza, nekad neesmu stastijis, man skita, ka tas nav mans noslepums. Bet tagad man zel. 2el, ka tu nezinaji, kadus draugus tu satiki uz Poezijas.
        Toreiz, to visu dzirdejis, es iekliedzos:
        - Draugi, to jus nedrikstat, Hoze, tu nedriksti to darit, so upuri es nepienemsu. Es pats jums savu gaisu atdosu. Tapec ka esmu vainigs! Jus tacu mani glabat un tagad manis del ejat boja …
        Bet Gena rupji atcirta:
        - Kur tu bazies, Jar! Varu vel saprast Hoze, tam galva pilna ar veciem romaniem. Salasijies, ka laudis lozejusi, kam dzivot un kam mirt. Musu talaja pasaule ta nedara, musu pasaule biedru nepamet. Glabjam visi kopa, kamer izglabjam. Bet, ja nevar izglabt,
        tomer nepamet. Keries klat, Jar, nesisim divata. Un lai es mulkibas vairak nedzirdetu!
        Un mes stiepam Hoze.
        Pa pelniem. Pa akmeniem. Pa solim. Pa solim. Pa solitim.
        Sursteja. Dega. Grauza. Neskaidro acu prieksa kapa zalgans miglajs.
        Neatceros, kad un ka no miglaja iznira glabeja lidmasina un sejas.. Sapes izmocita Kiras un tava skumiga un druscin niciga seja.
        Uz mani tu neskatijies, bet uz Hoze iekaisusajam brucem, aiztukusajam acim un apdeguso, strutojoso degunu.

11
        Tad palikam stacija mes divi vien: tu un es, es un tu.
        Hoze aizlidoja uz Meness - audzet jaunu seju. Vai atceries, ka vins no tevis vairijas, jo negribeja, ka tu vinu ieraudzitu bez plakstiniem un briniska ergla deguna?
        Mus pameta ari Gena, aizbrauca pavadit Hoze.
        Aizlidoja ari Kira - pie deliem uz Marsa. Toreiz brinijos, ka vina parcies visas bedas - bez vienas asaras, sakniebtam lupam. Vina vienmer bija tada atklata, runiga, bet nu ieravas sevi un vairijas no lidzjutibas. Meginaju vinu mierinat: Marss, ta teikt, nav nekads kosmoss, tur ir drosi un silti tapat ka Kolima, tur ir mierigi un kulturali. Bet vina, acis piemiegusi, ta paskatijas, ka ar patagu iecirzdama, un strupi noskaldija:
        - Mes, Ditmari, kosmosa nebistamies. Kad deli paaugsies, mes atgriezisimies uz Poezijas.. vai uz kadu citu skarbaku planetu. Atvedisu ari meitas.. kopa ar viriem. Mums prata nenak padoties.
        Vina aizbrauca. Un mes palikam divi vien: tu un es.

2\\
        Ko darit nebija. Olimps iekonservets, celtniecibas darbi partraukti. Man vismaz bija kada nodarbiba: es staigaju lidzi komisijam, rakstiju paskaidrojumus,

16 - 352
        celu prieksa merijumu un bridinajumu sistemas nakotnei. Bet tu, kalnu gleznotaja, ko tu vareji iesakt? Ko tu vareji paveikt? Vai tapat aiz gara laika zimet Olimpa detalas? Protams, garlaicigi.
        Ta bija ta reize, kad es dzirdeju: «Es gribu uz Ko- limu!»
        Tu saciji: «Es gribu laukus… gribu just medus un vermelu smarzu. . redzet zeltaino gundegu juru, pret debesi saudigas bezdeligas un kuplu mezu pie apvarsna, just sasiluso sunu smarzu taja meza, kur zalite zem lapinam paslepusas parbriedusas zemeni- tes, kas nav vairs bali sarkanas, bet tumsas, smarzigas un mute kustosas.»
        Bet ko es tev vareju piedavat? Vai burku ar zemenu ievarijumu? Vai aromatu filmu? Surogats paliek surogats. Ekrana pukes smarzo, tacu nav plucamas; puku puski nevar paslept seju. Acu prieksa aizvijas meza tacina, bet nav dzestruma, nevar no tas paiet sanus, nogulties sunas un atvesinat sakarsuso seju.
        Tu teici ari ta: «Man gribas majas, Magadana. Gribu dzirdet cilveku balsis, redzet viendienisu dejai lidzigo aeromugursomu burzmu, tvaiku virs sasilditajam ietvem, terpu caukstonu teatru foaje. Man gribas apkampt mati un masu, paauklet vinas mazino.»
        Bet ko es tev vareju piedavat? Vai pieteikt radiosa- runu? Lidz Zemei devindesmit gaismas minusu, tris stundas no jautajuma lidz atbildei. Lai atskan visa kosmosa tavs «mazulit», pec trim stundam tu dzirdesi «tan-tin».
        - Es gribu uz majam.
        - Nu lido, - es saciju. - Pusgadu paskumsu viens.
        - Ne, es gribu ar tevi kopa.
        - Es tacu nevaru pamest staciju.
        - Gan atradis vietniekus.
        - Bet es tacu ta tiecos uz Poeziju..
        Sadas sarunas atsakas katru milu dienu. Reizem ar vakardienas iebildumiem, reizem pat ar neizteiktu, manis vel nenoformuletu iebildumu.
        Vai mes tiecamies uz Poeziju? Ja, tiecamies. Nu bijam to pilniba iepazinusi un guvusi parliecibu, ka
        t
        tala pasaule nemaz tik jauka nav, ka ta izskaistinata lauzu valodas. Kailas klintis un rusganas viesulvetras apnik. Jebkura Zemes ieplacina dazadibas vairak neka uz visas Poezijas. Vienmuli kalni, vienmulas dienas un menesi. Cilveks nevar varities pats sava sula, tas radits sabiedribai. Cilveks aug tikai dzives burzma, ista kultura un maksla ir tikai uz Zemes. Dzivojot Oikumenas mala, tu saskabsti, novisti un zaude spekus.
        Vai varoniba? Varonibas uz Zemes nav mazak. Vai varoni nav mediki, musu sargataji pret jaunam slimibam, neredzamo, megenes ieslegto sergu uzraugi? Vai varoniba nav bezmiega dienests, kas sarga mus no vetram, udenspludiem, izvirdumiem un zemestricem? Vai varoniba nav zinatnieku darbs, kuri laboratoriju klusuma izzina nezinamo, kuri milimikrona kodola atklaj daudz apbrinojamakas lietas neka mes miljarda kilometru taluma no majam, uz planetas, kas visparejos vilcienos loti lidziga Venerai?
        Zinatne? Bet zinatnei mes esam melnstradnieki, labakaja gadijuma tikai zinu ieguveji. Kosmosa mes iegustam zinatnes jelvielu, ko ar modernakajam masinam apstrada Zemes gaisakie prati. Atklajumus veic uz Zemes, izgudrojumi rodas uz Zemes, jo ta ir domas centrs, cilveces smadzenes. Ari Olimpa celtnieciba netiek turpinata, viss iekonservets, kamer Zeme neizskirs, ka izvairities no musu kludas, ka noverst kalna iegrimsanu. Pat Ditmaram sava darba pabeigsanai bija paredzets doties uz Zemi.
        Un, beidzot, pedejais arguments: vai es savu sievu milu vai nemilu? Ja milu, tad man japiekapjas, jadodas lidz uz Zemi. Jo tu tacu sekoji man kosmosa, nu ir mana karta. Aiz istas milestibas cilveki ir slicinajusies, cinijusies lidz pedejai asins lasei ar zveriem un mezonigajiem fasistiem. No manis prasa pavisam maz: atteikties no patmilibas un aizbraukt. Neviens necietis. Tukstosiem jauniesu labprat stasies brivaja vieta.
        Vai mana milestiba ir ista?

16'

243
        Tiesi tad apriteja gads. Man vajadzeja ierasties uz pavadona pateikt komandantam, vai gribu vel uz gadu palikt vai ari jaaicina maina. Neviens man ne
        parmestu, ja es pateiktu: «Mes ar Muzu dodamies atpakal uz Zemi.» Un mes abi norunajam, ka taisni ta es komandantam pateiksu.

12
        Atceros, ka tu liksmoji, kravajot un atlasot sadus tadus suvenirus: akmenus, zimejumus, kinolentes. Klinsu un viesulvetru planeta isi pirms aizbrauksanas tik nepatikama tev nemaz vairs nelikas, tu devies tuvos lidojumos, pieminai uznemdama dazus kadrus: tu uznemi ieleju, kur jus ar Kiru atradat mus tris, uznemi ari Iliadas plato, kur lava regojas mana pusno- grimusi kabine. Ja toreiz tu butu zinajusi, ja tu butu zinajusi!
        Protams, tev taisniba: dzivam cilvekam Poezijas klintis var apnikt. Pati ierasanas uz pavadona man bija liels baudijums. Makoni un viesulvetras bija palikusas aiz muguras, zvaigznotaja debesi es ieraudziju spozu sirpi, piebraucu tam klat un iegaju likumota gaiteni. Satiku tur daudz lauzu, cetrdesmit cilveku vienuviet. Un visi - vai vari iedomaties! - pavisam svesi! Tacu ar katru var parunaties, apjautaties, kas vins tads, no kurienes, ko dara, kas jauns vina darba, kas labs uz Zemes, vai nav jaunu kinozurnalu, ja ir, lai tulit parada.
        Cetrdesmit cilveku, cetrdesmit nelasitu romanu!
        Peksni svesinieku pulka ieraugu milu musainu seju. Gena! Bet vinam lidzas kads briesmonis ar sartiem plankumiem seja, nogrieztu degunu un puces acim bez plakstiniem.
        - Hoze! Tas esi tu? Bet kapec …
        Es sastostijos un paliku pusvarda. Vins pabeidza mana vieta:
        - Tu gribi jautat, kur palikusi mana jauna seja? Es nolemu, ka iztiksu bez tas. Meitenes man ta ka ta nav veligas: ne Karmena Argentina, nedz ari tava Muza. Bet gadu zaudet ir zel. Arsti saka: gads busot janogul slimnica. Negribas, ka Olimpu veidotu bez manis. Pec tam varbut sasparosos.
        - Olimps tacu iekonservets uz nezin cik gadiem.
        - Tu nezini? Ja, taisniba, galveno tu nezini.
        Tad vini man visu pastastija. Zeme noskaidrojusi Olimpa iegrimsanas celoni. Tiesam, neesot bijis iespejams paredzet Poezijas tipa planetu materijas ipaso pagaidstavokli. Nu jau esot teorija, esot izstradati pasakumi - sistema, kas paredzot pazemes kibas ar adopteriem. . Esot ari projekts. Man, ka kibu specialistam, jaklustot par stacijas prieksnieku.
        - Par prieksnieku labak Hoze, vinam lielaka pieredze.
        - Vai ka cietusajam? - Hoze rugti pasmaidija. - Ne, te izskirejas nav ciesanas, bet kibas. Tu nekautrejies, Jar, visi saprot, ka vispiemerotakais esi tu.
        Bet Gena smaida platu muti:
        - Draugi, biedri, mes visi atkal kopa! Gandriz visi: Jars ar Muzu un mes! Atkal talaja pasaule! Nav izsakams, ka man apnicis uz sa uzfrizeta Meness!
        Saki, Muza, - vai es driksteju atteikties? Vai driksteju skriet uz Magadanu, pamest talo pasauli, biedrus, Ditmara darbu? Vai driksteju? Protams, tulit pa radio es sazinajos ar tevi un izdzirdeju ledaino: «Glevulis!»
        - Glevulis! - tu teici. - Baidijies pat strideties, pat pusplesta varda nemineji par milestibu!

«Aizbrauksu - tad parunasim,» es nodomaju. «Nevar tacu par gimenes lietam piekliegt visu kosmosu.» Bet runat neiznaca. Atgriezies stacija, ieraudziju galdautam piespraustu zimiti:

«Tu esi glevs un bez rakstura. Es tevi vairs nemilu. Ardievu! Uz Zemes tu man pedas nedzen.»

13
        So vestuli diktejot, es raugos tevi, Muza, tava kino- gimetne. Tu majigi uzkop istabu, parbidi kreslus, piesucini plauktinus. Nupat tu atvilki priekskarinu, nepatika uzmeti deguntinu, mili un koketi paskatijies uz mani.
        Allaz vienadi: laipni un koketi, allaz atzinigi.
        Visas tev uz Zemes sutitas vestules es nolasiju sai memajai Muzai, tavai dubultniecei. Ta mili smaidija,
        bet tu cietsirdigi atcirti: «Es vairs nemilu, par ko lai runajam?» Un gimetnei es skumji vaicaju: «Kapec vairs nemili? Varbut nekad neesi milejusi?»
        Padomasim velreiz, runasim pratigi. Tu gribeji, lai milestibas del es brauktu tev lidzi. Bet tu pati aiz milestibas palikt pie manis negribeji. Tu gribeji, lai tevi mil, bet milet negribeji. Ne, te mes esam lidzigi. Tapec nevajag musu stridu saistit ar milestibu.
        Abi kaut ko esam saputrojusi. Es tad nu gribeju tikt skaidriba no pasiem sakumiem, tapec jau visu so musu notikumu ari stastiju tev un sev. Stastidams kaut ko sapratu ari pats.
        Vai tu atceries Hoze vardus? Vins sacija ta: «Piedzivojums - ta ir vizite pagatne.
        Acim redzot, ta tas ari ir. Piedzivojumu celonis - kaut kada nepilniba: neprasme, nezinasana, kluda. Si nepilniba mus atkal noved cinas un briesmu pasaule. Tresa gadu tukstosa sakuma cilvece no sis cinas pasaules nonaca pasaule, kur valda drosiba un labklajiba. . Mes atvadijamies no pagatnes, bet musos palika maigums un ciena pret to, tapat ka pret pamestam, dzivosanai nederigam teva majam. Mums pat labprat patik spelet pagatni: cinities, tomer pec noteikumiem, tiesnesa uzraudziba; doties turistu viendienas pargajiena, parnaksnot telti, uz ugunskura varit biezputru, parbaudit savu izturibu un drosmi. Patiesiba ta ir tikai drosmes spele, jo mums tacu ir radioaproce, un, ja telti auksti gulet, var izsaukt aerotaksi un nakts atlikuso dalu izguleties savas majas gulta.
        Tev patika si drosmes spele, tu lepojies ar maku nebaidities. Tu neizbijies no kosmosa, no zvaigznotas bezgalibas, meteoritu apsaudes, no Poezijas vulkaniem un viesulvetram. Tu neizbijies.
        Turpreti talaja pasaule pagatne nebija iedoma, bet isteniba. Mes abi uzreiz to nesapratam. Pec tradicijas kosmosu uzskata par nakotnes valstibu. Ja, tehnika te gan ir vismodernaka, bet dzives apstakli ka sirma senatne.
        Nav vel juru, nav lietus gazu, nav mezu, nav ne augu, ne dzivnieku.
        Tikpat ka nav cilveku, nav pilsetu, nav teatru,
        aerotaksu, nav Kolimas radiodrosibas dienesta, kas uzmana katru, kurs izgajis pastaigat.
        Ari piedzivojumi te ir isti, nevis macibu vai turistu piedzivojumi. Ari briesmas ir istas. Cilveki te tarane tapat ka divdesmita gadsimta varoni. Un iet boja akmenainajos tuksnesos, tapat ka tolaik, kad uz Zemes vel pletas tuksnesi.
        Tu, Muza, nobijies. Sauksim lietas istaja varda: tu nobijies. Tev gribejas but Magadana, pie mates, ieslept galvu spilvenos. Briesmu pilna gleznaina Poezija tev bija apnikusi, apnicis ari Jars, kas tevi saistija pie Poezijas.
        Es tevi, Muza, nenosodu. Kurs sapratis, tas netiesa. Es tevi milu, tacu citadi, bez agrakas sajusmas. Man gribas tevi apmilot, uz rokam paaijat parbiedeto meiteniti, to aizstavet un pasargat. Varbut taisniba vecajam Loham, ka tala pasaule nav ista vieta meitenem. Sievietem un berniem domata labiekartota Kolima, Berniem jaaug uz Zemes, viniem Zeme parversta paradize.
        Tu megini iedomaties - es butu kopa ar tevi atgriezies uz Zemes. Mums paaugtos dels un reiz vins jautatu: «Kas to visu, tet, ir uzcelis - kas uzcelis Kolimu un Magadanu?»
        Un es saktu stastit par musu priekstecu varondarbiem: par pasaules celotajiem, kas atklaja Kolimu, par partizaniem, kas so novadu nosargaja, par revolucionariem, par geologiem, par kalnraciem, par XXII gadsimta celtniekiem, kas pagriezusi straumes un vejus, sasildijusi muziga sasaluma joslu, tropus tuvinajusi kadreiz skarbajam novadam.

«Un ko tu, tet, esi uzcelis?» dels man jautatu.
        Ko es sarkdams varetu nomurminat? «Neka. Baudiju. Dzivoju ka varedams vieglak. Skatijos kinoteatri, ka citi iekarto jaunas planetas maniem mazberniem, taviem berniem.»
        Ko sacis, ko par mani domas mans dels?
        Vai tad kads ar tevi, Muza, stridas? Protams, Zeme ir cilveces supulis, dzive centra ir bagataka, kulturalaka, vilinosaka, vieglaka, daudzveidigaka un reizem pat varonigaka. Musu talaja pasaule ir sliktak, gru-
        tak un bistamak. Tomer viriesa vieta ir tur, kur grutak un bistamak.
        Bet pirms trissimt gadiem, varonigaja divdesmitaja gadsimta, kad Sibirija vel pletas taigas un saltums bija tads ka Leidenes aukstuma laboratorija un cilveki stradaja bez skafandriem un apsaldeja sejas, - vai vini izvairijas, vai vini bega uz apsilditajam planetam?
        Un toreiz, kad aizsardzibas prieksejas linijas plisa savini un gabalos saplosija cilvekus, - vai tad karaviri muka uz aizmuguri, lai sleptos mezos un nogaiditu, kamer vinu biedri atsit ienaidnieku?
        Un vel agrakos laikos, kad bagatie apspieda nabagos un noziedziga bija pati doma par vienlidzibu, - vai komunisma cinitaji tad baidijas no cietumiem, vai padevas zandarmiem, vai vini solijas gaidit, kamer vinu biedri atnem caram varu?
        Ta bijis un ta bus. Kadreiz tala pasaule bija ta, kur cilvekus smaceja cietumos un kara, sava un nogalinaja, pecak kara frontes izzuda un palika tikai celtniecibas frontes. Talas pasaules robeza kadreiz gaja pari neskartajam zemem, cauri taigai, pari tuksnesiem, pa ledus laukiem un okeana dzilem. Tagad tala pasaule ir uz Poezijas tipa planetam, pecak ta sniegsies pari Saules sistemas robezam, uz citam zvaigznem, varbut uz citam galaktikam. Es nezinu, nevaru pat iedomaties dzivi galaktiskaja gadu tukstoti, bet es drosi zinu, ka tala pasaule pastaves vienmer, kamer cilvece nerims augt un attistities, un talaja pasaule vienmer bus grutak, un talaja pasaule vienmer bus vajadzigi visizturigakie.
        Es negribu sevi izsvitrot no izturigo goda kohortas.
        Bet par sevi izskiries pati…

14
        Jara balss partruka. Kadu bridi vel sviksteja lente, tad kibas piesmakusi balstina pazinoja: «Lente beigusies, ielieciet citu.» Jauna sieviete saravas un izsledza gnomu.
        Vinas seja aiz apvainojuma dega. Ne, ko gan vins doma? Tada pasapzina un augstpratiba! Virietis, dabas valdnieks! Bet pats piesucies senlaiku paliekam. Nolidis pasaules mala, pagatne un platas ar atpalicibu. Vina tam pateiks. . gan atradis vardus … izsmies vina pretenzijas. Vina pieradis, ka augstakie sasniegumi ir te, uz Zemes, ka te ir zinatne, ir varondarbi. Ja nebutu Zemes, tur, tai talaja pasaule, vini nenodzivotu nevienu dienu. Idejas nak no sejienes, partika no sejienes, masinas no sejienes. .
        Taisnibu sakot, Jars Zemi nepulgoja. Vins tikai apgalvoja, ka dzivot talaja pasaule ir grutak un bistamak.
        Neatlaidigi tikski lika vinai pamest acis uz radio- aproci. Ekranina paradijas rezisora izteiksmiga seja.
        - Darga, man jums ir parsteigums, briniskiga davana. Man atnesa jaunu lugu no musdienu dzives. Zilbinosi! Saucas «Mes - talaja pasaule». Autors pabijis uz Poezijas planetas, parvedis uzmetumus, savdabigs konflikts, ir ari folkloras panti. «Kalej, no visa speka zvel, kamer planeta karsta vel!» Si tema taisni ka jums, Muza. Te jus izversisities. Sartais, melnais, veseris un lakta. Nestridieties, es zinu, jus esat sajusma. Domajiet par skicem, bet «Makbetu», mila, es no jums panemsu atpakal. Ta ir veca manta un javeido ar veciem panemieniem. Neizsledziet. Neizsle …
        Ja, kur tad vina palika? Zeme ir ta, kas apgada talo pasauli. Idejas no sejienes, partika no sejienes, masinas no sejienes …
        Un peksni maksliniece saprata, ka visiem vinas iebildumiem ir tikai viena jega. Var jau tos izraudzities visasakos un parliecinosakos, tacu tie nozime tikai vienu: «ne».

«Ne» - talajai pasaulei, «ne» - ari milestibai.
        Vina pateiks «ne» un uz visiem laikiem paliks majigaja Magadana gleznot dekoracijas lugai, kas veltita viram.
        But blakus vai zimejot atcereties?
        Iegut cienu vai apdziedat cienijamos?
        Kreslainaja istaba pacietigi gaida majas gnoms, plakanas kepas pec atbildes izstiepis.
        SATURS
        Meness ikdiena………………………………………………. 5
        Asteroida gustekni……………………………………………….. 28
        Puka zvaigznaja Infra…………………………………………… 88
        Sorina funkcija………………………………………………….. 122
        Pirma radisanas diena…………………………………………. 162
        Mes - no talas pasaules…………………………………….. 205
        Ă. Ă ó đ ĺ â č ÷ ĎËĹÍÍČĘČ ŔŃŇĹĐÎČÄŔ «Äĺňńęŕ˙ ëčňĺđŕňóđŕ» Ěîńęâŕ 1Ýáŕ
        Čçäŕňĺëüńňâî «Ëčĺńěŕ» Íŕ ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ
        Redaktore L- Hipmonoka Maksi, redaktors H. Purvins Tehn. redaktore N. Klava Korektore L. Ozolina
        Nodota saliksanai 1966. g. 20. junija. Parakstita iespiesanai 1966. g. 16. augusta. Papira formats 84X108/32. 7,88 fiz. iespiedi.; 12,92 uzsk. iespiedi.; 13.
8 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksa 51 kap. Izdevnieciba «Liesma» Riga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20412/.M938. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrafiskas rupniecibas parvaldes 3. tipografija Riga, Lenina iela 137/139. Pasut, Nr. 357. K2
2
        Pakustejusies vina sajuta sapes mugura, pakausi un celgala. Vina apspieda vaidu. Tomer tie nemitejas. Vaideja kads cits, nevis Nadjezda. Vina atvera plakstus. Zalganaja avarijas gaisma virtuve likas svesa. Vinai tuvojas Renisa peleka seja bez vienas asins pilites.
        - Arstam jadziedinas pasam, - ar mokpilnu smaidu vins izdabuja par lupam. - Nadja, ja varat piecelties, palidziet zenam.
        - Bet Vadims?
        Vaideja Roberts. Vins guleja atmestu galvu, ar savadi izgrieztu pedu. Nadjezda Petrovna aptaustija kaju. Izmezgijums. Vina speji parava. Zens iekliedzas un atvera acis.

4 - 35?
[2] krieviski - ha;ie>k,aa.

 
Ęíčăč čç ýňîé ýëĺęňđîííîé áčáëčîňĺęč, ëó÷řĺ âńĺăî ÷čňŕňü ÷ĺđĺç ďđîăđŕěěű-÷čňŕëęč: ICE Book Reader, Book Reader BookZ Reader. Äë˙ ŕíäđîčäŕ Alreader, CoolReader Áčáëčîňĺęŕ ďîńňđîĺíŕ íŕ íĺęîěěĺđ÷ĺńęîé îńíîâĺ (áĺç đĺęëŕěű), áëŕăîäŕđ˙ ýíňóçčŕçěó áčáëčîňĺęŕđ˙.  ńëó÷ŕĺ ňĺőíč÷ĺńęčő ďđîáëĺě îáđŕůŕňüń˙ ę