Педлер Кит, Mutants 59 Plastmasu Edajs- библиотека РусЛит

Mutants-59 plastmasu edajs Кит Педлер
        Джерри Дэвис

        # MUTANTS-59 PLASTMASU EDAJS
        KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS
        IZDEVNIECIBA «ZINATNE» RIGA 1976
        KIT PEDLER AND GERRY DAVIS
        MUTANT 59:
        THE PLASTIC EATER
        NEW YORK, THE VIKING PRESS, 1972
        К. Педлер, Дж. Дэвис "МУТАНТ-59, ПОЖИРАТЕЛЬ ПЛАСТМАСС Серия «В мире фантастики»" Издательство «Зинатне» Рига 1976
        На латышском языке
        Kits Pedlers, Dzerijs Deivjj MUTANTS - 59, PLASTMASU EDAJS
        Перевод с английского 3. И н е с и с а Художник М. Р и к м а и е Послесловие Е. Парнова
        No anglu valodas tulkojis Z. Inesis Maksliniece M.Rikmane Pecvarda autors J. Parnovs
        Redaktors O. Jansons. MaK4IIBlM4 M. Uiv.mclne. Maksll 'redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore L. Btahmane.
        Nodota saliksanai 1975. g. 29. septembri. Parakstita iespiesanai 1976. g. 1. oktobri. Tipogr. papirs Nr. 1, formats 70X100/32. 9 fiz. iespiedi.; 11,70 uzsk. iespiedi.; 12,39 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksa 76 kap. Izdevnieciba
«Zinatne» Riga, Turgeneva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecibu, poligrafijas un gramatu tirdzniecibas lietu komitejas Rigas Paraugtipografija Riga, Vienibas gatve 11. Pasut. Nr. 782.

< Izdota saskana ar Latvijas PSR 70304 -138 Zinatnu akademijas Redakciju M811(11) -76 un izdevumu padomes lemumu

        KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS
        MUTANTS-59 PLASTMASU EDAJS
        IZDEVNIECIBA «ZINATNE» RIGA 1976
        BRITU BIOLOGU BIEDRIBAS UN PATOLOGANATOMU ASOCIACIJAS LOCEKLA S. EINSLIJA PIEMINAI

20. julija sava maja Saidenhema 53. muza gada peksna nave miris Saimons Einslijs, Kensingtonas slimnicas vecakais mikrobiologijas pasniedzejs.
        Saimons Einslijs dzimis 1919. gada 6. decembri. Savu pirmo kvalifikacijas eksamenu vins nokartoja 1939. gada Svetas Marijas slimnica. Driz pec otra pasaules kara sakuma vins tika ieskaitits Karaliskaja kara medicinas korpusa, kur ilgu laiku petija sauto brucu inli- cesanos.
        Atgriezies privata dzive, vins nodevas bakteriologijai, sevisku uzmanibu pieversot bakteriju pielagosanas spejai. Ilgu gadu gaita vins uzkraja plasus datus par bakteriju dzivibas procesiem neparastas barotnes, un, lai gan Einslija darbi netika publiceti, daudzi vina kolegi izradija cienu sa zinatnieka centibai un darba milestibai. Viens no viniem rakstija:

«Saimons bija neparasti pievilcigs cilveks. Vins labprat palidzeja ar padomu jebkura vinam pazistama nozare, bet pedejos menesos, ka izriet no vina piezimem, izdarijis vairakus originalus eksperimentus ar B a c i 11 u s p r o d i- g i o sus, kas seviski piesaistija zinatnieka uzmanibu. Kolegiem loti pietruks vina.»
        Izsakam visdzilako lidzjutibu Saimona Einslija dzivesbiedrei un meitam.

«British MedicaI Journal»
        Sis parsledzejs maksaja astonpadsmit dolarus l un cetrdesmit tris centus, un, kaut gan tas " bija domats tiesi tadam pasam nolukam ka jebkurs cits parsledzejs uz saimniecibas precu veikala letes, tam tomer piemita kada atskiriba - maznozimiga parasta lietotaja acis, tacu vitali svariga Hansenam. Tehniskaja raksturojuma bija sacits: «Traucejumu iespejamiba - 0,0001», citiem vardiem, bezgaligi nieciga. Par astonpadsmit dolariem un cetrdesmit tris centiem tika garanteta praktiski absoluta drosiba. Parsledzeju vareja nostadit divos stavoklos: «Trajektorijas korekcija - ar roku» un «Trajektorijas korekcija - automatiski».
        Kosmosa kuga komandieris noknikskinaja parsledzeju stavokli «ar roku» un saja bridi parakstija sev naves spriedumu.
        Komandiera kustibai vajadzeja aizraidit nelielu elektrisku impulsu lidz komplicetam mikrokezu savi- jumam aiz vadibas pults, tacu strava sasniedza tikai tievu vadinu, kas kadreiz bija bijis kartigi noizolets, bet tagad - acij nesaredzams - kveloja kails. Uz pults tulit iedegas sarkana bridinajuma uguntina.
        Komandiera seja palika stinga. Varbut vienigi nedaudz iepletas acu zilites un noraustijas plakstini. Vins velreiz noknikskinaja parsledzeju: bridinajuma uguntina paklausigi nodzisa un uzliesmoja no jauna.
        Abi parejie apkalpes locekli veroja, ko dara komandieris. Ari vinu sejas nenoraustijas ne muskuli- tis. Laudis bija nogurusi lidz navei. Parcilveciskais sasprindzinajums bija apvilcis ap vinu acim tumsus enu lokus.
        Visus tris vadija viens vienigs dzinulis - palikt dziviem, lai maksa ko maksadams; tas viniem bija macits garajos treninu gados.
        Komandieris klusedams atsliga sedekli. Neviens nebilda ne varda. Peksni kabines klusuma ielauzas neizteiksmiga, traucejumu izkroplota balss - vinus izsauca lidojuma vadibas centrs Hjustona.

        - «Apollo-19», lidz pedejai kursa korekcijai atlikusi viena minute cetrdesmit piecas sekundes. Dodam signalu.
        Tulit pec balss ienaudejas zummers. Komandieris atbildeja vienaldziga toni:

        - Uzmanibu, Hjustona, izgajis no ierindas parsledzejs. Skaitlotajs nav iedarbinams, nevaram atdalit nolaisanas pakapi, atkartoju, nevaram atdalit nolaisanas pakapi. Uztveram.
        Atkal zummers.

        - Sapratu, «Apollo». Parbaudisim no Zemes. Uztveram.

        - Paldies, Hjustona.
        Kugis - sika dalina izplatijuma tuksuma un tumsa - atrak par kuru katru savinu traucas pa izliektu trajektoriju preti Zemei. Tas neatstaja aiz sevis ne pedas, ne skanas.

        - «Apollo-19», parbaude no Zemes apstiprina, ka nolaisanas pakape nav atdalama. Parsledziet uz automatisko vadibu, atkartoju, parsledziet uz automatisko vadibu.
        Komandieris atbildeja:

        - Sapratu, Hjustona. Ludzu atkartot kursa korekcijas laiku.
        Vins noknikskinaja parsledzeju, un bridinajuma uguntina nodzisa.

        - Lidz korekcijas dzineju ieslegsanai atlikusi viena minute piecpadsmit sekundes. Dodam signalu.
        Atkal ienaudejas zummers.
        Lidojuma vadibas centra biomediciniskaja nodala arsti noraizejusies veroja, ka saudas pasrakstitaji, registredami komandiera veselibas stavokli. Viens no medikiem ierakstija sava piezimju burtnica: «Pirmais pilots: tahikardija, pulss
110, elposanas biezums 30.»
        Bet vadibas nodalijuma aiz meriericu dela risinajas kuga konstruktoru neparedzets process - nepieludzami tuvojas beigas…
        Peksni atteicas darboties vel divi mikroelementi. Pa skaitlotaju kedem aizdrazas vesela impulsu brazma. Klusi uzliesmoja uguntina, un sauraja kabine ielauzas dumi. Smakdami nost, tris kosmonauti izmisigi pulejas novaldit kugi, bet tas jau nevadams tuvojas atmosferas robezam …

122. reisa pasazieri, kas lidoja pari Atlantijas okeanam uz Nujorku, snauduloja salona blavi zilaja gaisma. Tikai kads puiselis, spiezdams degunu pie loga, nemierigi trinas sava sedekli. Peksni vins sapurinaja aizmiguso mati.

        - Skaties, mamin, skaties atrak! - Vins radija lauka pa logu. Mate izberzeja acis un noliecas par mazo, lai ari paskatitos lauka.
        Par skaidrajam zvaigznotajam debesim aizstiepas liesmojosa oranza aste; vareja redzet, ka ta velkas aiz kada kustiga prieksmeta. Kadu laiku tas kluva aizvien lielaks un lielaks, tad piepesi saira tris ugunigos punktos, kuri savukart saskida un pajuka uz visam pusem ka iluminacijas dzirksteles Neatkaribas dienas vakara. Mate atlaidas sedekli un maigi pievilka delenu sev klat.

        - Tur nokrita zvaigzne, milais. Ta nevienam nenodaris neka launa.
        Misis Harisa salika vira gramatas beninos un, aizverusi luku, smagi elpodama, rapas lejup pa kapnem. Slimnica bija solijusi, ka vins izvilks divus
        menesus, bet isteniba viss bija beidzies tris nedelu laika.
        Viesistaba vina pagaja garam vinu abu kazu fotouznemumam rievota ietvara un iesnukstejusies nodomaja, vai labak nenolikt fotografiju beninos kopa ar citam vina lietam. Bet tad sievietei ienaca prata augstais asinsspiediens un slimas kajas, un vina nonema fotografiju no sienas un nolika uz kamina.
        Rupes par veselibu izglaba vinai dzivibu.

510. reisa lidmasinas komandieris, kas vadija savu gaisakugi no Parizes uz Hitrovu, bija lieliska noskanojuma. Nebija gaidami nekadi sarezgijumi, ja nu vienigi neliela miglina Hitrova. Durvis vinam aiz muguras atveras, un kabine ienaca otrais pilots. Vins veikli izspraucas starp nolaizamo sedekli un dazdazadam meriericem parbliveto pulti un apsedas sava vieta. Komandieris izsmejigi sacija:

        - Zinu jau, kur tu biji. Man gan likas, ka vina ir saderinata …

        - Visiem apkalpes locekliem bez ierunam jaizpilda pec pakapes vecako rikojumi, - otrais pilots atbildeja, berzedams rokas.

        - Tikai amata lietas!

        - Ta ari bus amata lieta. Bet cikos mums jabut gala?

        - Septinpadsmitos desmit minutes, ja neiznaks aizkersanas.
        Udens struklas slideja pa kabines logu rutim un, sapluzdamas straumite, gandriz pilnigi aizslepa biezo makonu segu, kas pletas par lidmasinu.
        Komandieris gribeja sazinaties ar Hitrovas dispeceru, cenzdamies atskirt vina balsi starp neskaitamajam plapam, kas piepildija visu eteru.

        - Alfa Carlijs izsauc 510. reisu. Jums ir atlauts ielidot zona un, ieejot 82. kvadrata, pagriezties pa labi.

        - Pateicos, Alfa Carlij, pagriezos pa labi…
        Kamer komandieris sarunajas, bortinzenieris atzimeja, ko rada visu cetru dzineju kontrolierices: kada ir temperatura, vilcejspeks, ellas spiediens. Savus noverojumus vins ierakstija bortzurnala, kas bija piesiets pie meriericu pults, bet milzigais gaisaku- gis pa to laiku sasveras uz saniem, lai izdaritu pedejo virazu un ieietu radiosignalu konusa, kas aizvaditu to lidz skrejcelam. Otrais pilots atzimeja, ka vini laizas lejup, precizi ieverojot ka virzienu, ta nolaisanas lenki… Viniem aizslideja garam pirmais vertikalais markieris. .
        Ena Harisa tikko bija uzvarijusi virtuve teju un tagad, drumi verdamas loga, malkoja to no svilinosi karstas tases.

510. reisa lidmasinas kreisaja sparna bija iemonteta neliela metala kastite, baztin piebazta ar sarezgitam iespiestajam shemam. Zem spozas duraluminija adas slepas vesels arteriju un venu tikls, kas bija gandriz tikpat sarezgits ka dzivs organisms un kura uzdevums bija kontrolet degvielas padevi otrajam dzinejam. Tiesi no sejienes bortinzenieris sanema zinas par otra dzineja barosanu, ka ari par turbina recosa liesmu viesula temperaturu.
        Bet tad pelekaja metala kastite no lodejuma vietas saka liekties nost divus centimetrus gars vadins.
        Kabine lidmasinas komandieris parmija pedejos vardus ar dispeceru uz zemes.

        - Alfa Carlijs izsauc 510. reisu. Jums atlauts nolaisties uz ceturta skrejcela. Uz redzesanos!

        - Paldies, Alfa Carlij. Uz redzesanos!
        Un komandieris izsledza raiditaju..
        II

        Saja mirkli sparna iemonteta kastite pilnigi izgaja no ierindas. Otraja dzineja saka plust degviela no centralas tvertnes, kas atradas fizelazas apakseja dala, pluda ta, it ka no kreisa sparna nakosais degvielas vads butu ieprieks noslegts.
        Tacu tas nebija noslegts …
        Sadegsanas kameras bija parpilditas. Peksni atskaneja dobjs spradziens, viena no turbinas varpstas lapstinam noluza un ka lode uzsavas augsa. Dzinejs eksplodeja un atravas no piestiprinajuma vietas. Saplosita lapstina iecirtas sparna ka naza asmens miesa, uzskerzdama hermetizetas caurules un sunam lidzigas metala plaksnes. Beidzot lapstina iestredza bliva caurulvadu savijuma. No sabojatajam caurulem ka asinis izslacas sarkanais hidrauliskais skidrums. Acumirkli atveras ieksejie un arejie eleroni un tulit pat ari iespruda. Sparns sliga uz leju, neatlaidigi vilkdams ievainoto masinu talak prom no radiosignalu konusa, kas garanteja drosibu
…
        Misis Harisa skumiga pabeidza dzert teju un izgaja darza, lai nonemtu izzauto velu. Lidzko vina bija salocijusi pirmos lietu un migla pievilgusos palagus, vina izdzirdeja tuvojamies lidmasinu.
        Divdesmit gadu vina bija nodzivojusi tikai dazas judzes no Ailvortas aerodroma skrejceliem, tapec sakuma nepieversa troksnim nekadu uzmanibu. Bet tad, kad tas aizvien pienemas speka, misis Harisa ielukojas migla ciesak. Tagad kaukona gandriz vai plesa pusu ausis, un tad piepesi darza vina mala virs abelem no tumsas iznira briesmonis ar divaini nolaistiem sparniem.
        Ena Harisa pavisam isu mirkli skatijas, neticigi paverusi muti, tad apcirtas un metas skriet uz maju. Kad Vina bija tikusi lidz durvim, lidmasina ka milzu lapa piepildija ar gaismu visu izplatijumu. Pedejais, ko sieviete ieveroja, zaudedama samanu, bija lielam, melnam piragam lidzigs ritenis, kas aizdrazas pari pedu augstak.
        No sa briza 510. reisa masina parstaja but lidaparats un parvertas par kritosu, irstosu detalu masu. Ritenis ietriecas beninos, izsvaididams kartigi sarindotas gramatas, dakstini un sijas lidoja pa gaisu ka salauzti serkocini. Viens sparns kera maju otrpus ielas, bet fizelaza ka gigantiska torpeda aizdrazas pa pasu ielas vidu, izmetadama uz visam pusem automasinas un cilvekus un atstadama aiz sevis drausmigu naves valu. Laba sparna motors, turbinu lapstinam joprojam kaucot, iegazas parpilditaja universalveikala un tur eksplodeja. Lidmasinas aste aizvirpuloja ka bumerangs un izurbas cauri Bingo koledzas sienai, nozuzdama biezos puteklu makonos. Sadragatais prieksgals ka milzu lode atsitas pret ielu un, griezdamies ka vilcins, ar varenu rikosetu iedzi- nas maju bliva, saberzdams puteklos sienas un griestus. Pareja fizelazas dala aizkulenoja pa gaisu, kaisidama saplosita metala skembas.
        Cetrdesmit astoni pasazieri un apkalpes locekli zaudeja dzivibu gandriz momentani, kad sadragatas starpsienas un izrobotie apsuvuma gabali samala vinu miesas un izkaisija tas pa ielu. Visbeidzot lidz nepazisanai parverstas lielas lidmasinas dalas, atsitusas pret zemi, muriem gazoties un grustot, nokrita uz apkartejo maju jumtiem.
        Kada viegla masina, kas gluzi ka rotallietina bija uzmesta uz garazas jumta, leni noslideja leja un ar riteniem gaisa palika gulam uz nomelnejusa asfalta.
        Kads virietis, viebdamies aiz sapem, izrausas no savas masinas vraka un ka apdullis aizklumburoja pa ielu. Vina seja bija ka akmeni cirsta. Likumodams pa ielu, virietis instinktivi apgaja skerslus - izmetatos aviacijas maisus un elegantos adas cemodanus. Vina acis vairijas uzlukot visapkart gulosos likus.
        Anna Kreimere drebinadamas staveja stipraja lietu. Uzcelusi kapuci, vina pulejas saklausit, ko megafona saka krasta stavosais virsnieks.
        Vina atradas uz neliela minu kuga tiltina un raudzijas lejup uz atomzemudeni, kas bija brunota ar sespadsmit raketem «Polaris».
        Sespadsmit neapsegtas lukas veda uz rakesu caurulem, kas vairak neka cetrdesmit pedu dzili stiepas visa valim lidziga zemudenes korpusa garuma. Celamkrans lenam laida ieksa zemudene raketi. Anna kopa ar nedaudziem zurnalistiem spiedas tuvak stures majai, lai paglabtos no negantajam gazmam. Viens no zurnalistiem pienaca Annai klat un piebikstija vinai pie pleca. Sanurcita platmale centas paslept degunu ar lielu lasi gala.

        - Es zinu, ko tu doma. - Vins greizi nosmineja.

        - Tev ir samaitata domasana, - vina atjokoja.
        Vini noskatijas, ka divi matrozi noklaj ar plastikata plevi luku, kura tikko bija ielaista rakete.
        Virsnieks spalga balsi stastija:

        - Augstais spiediens, kas rodas, eksplodejot parastajam bezdumu pulverim, triec raketi pret membranu. Membrana parplist, un rakete, skaitlotaju vadita, atstaj zemudeni..
        Virsniekam turpinot stastijumu, Anna pratoja, vai spes iegaumet rakstam nepieciesamo izklasta secibu, un mierinaja sevi ar ceribu, ka oficialaja informacija detalu bus pietiekami. Varbut virsnieku kajite vina jau uzmetis kadas rindas.
        Vetra braza pret iluminatoriem lietus sipas, zemudenu bazes nojumes tinas pustumsa, bet ieksa bija gaisi un silti, murdeja balsis.
        Kads vecakais virsnieks uzrunaja klatesosos:

        - Ludzu mazliet uzmanibas, ledijas un dzentlmeni, ludzu …
        Visi apklusa.

        - Pateicos. Vispirms atlaujiet man apsveikt jus Gerlohas baze. Ceru, ka jus redzejat visu, ko vien velejaties.
        Dazi draudzigi iespurcas. Virsnieks smaidot sacija:

        - Bara nav iemonteta neviena noklausisanas ierice, ticiet man, dzentlmeni, ta ka varat liksmoties pec sirds patikas.
        Kads pacela glazi un izsmejiga toni sacija:

        - Lai dievs jus sveti, valdniek.
        Virsnieks turpinaja:

        - Tagad par ritdienas programmu. Rit no rita mes iepazisimies ar apmacibam rakesu
«Polaris» vadisana - baidos, ka tur nedrikstes fotografet -, bet pecpusdiena bija ieplanots apskatit «Tritonu», Karaliskas flotes zemudeni, kas brunota ar «Polaris» tipa raketem. Ka jums jau tika pazinots, so zemudeni bija nolemts rit no rita novietot doka, tacu neparedzetu apstaklu del mes jus vedisim uz sauso doku, kur remonte zemudeni «Resolution». Ja, un vel kas: pusdienosim septinpadsmitos trisdesmit. Paldies par uzmanibu.
        Anna pagriezas pret Metu.

        - Kas noticis? Parasti vini ir precizi ka pulksteni.
        Mels bija nopietnaks par nopietnu. Vina skatiens
        saudijas pa telpu, meklejot atbildi.

        - Piekritu tev. Jabut kadam navigi svarigam iemeslam, citadi vini nemainitu dienaskartibu. Katra zina kaut kas ir atgadijies.
        Kiles universitate atri atklajas, ka Sleiters ir neparasti apdavinats matematikis, bet kads vina grupas
        audzinataja referats parliecinaja Sleiteru, ka vinam piemit pelama tieksme savos domu gajienos aizklist arpus sapratigas indukcijas robezam. Aizstavejis disertaciju, Sleiters apmekleja vairakus Ziemelamerikas institutus, bet pec tam atgriezas Anglija, lai, urbdamies cauri zinatniskajiem zurnaliem, samekletu kadu darbu. Celojums pa Ameriku nebija neko devis, ja neskaita kadu nelielu, pasu par sevi nenozimigu notikumu.
        Izterejis vairak naudas, neka bija ieplanots, vins no Kenedija lidostas uz Manhetenu tomer brauca nevis ar taksometru, bet gan ar helikopteru, gluzi vienkarsi tapec, lai apskatitu pilsetu no putna lidojuma.
        Lidodams rietumu virziena pari Bruklinai, vins lukojas lejup uz ielam un krustojumiem, kas bija piebliveti ar automasinam, un uz bridi iedomajas tas ka vienotu sistemu, ka asinskermenisus asins plusma. It ka ietekmejot cits citu un paklausot gaismas signaliem, sie spidosie, krasainie punktini kustoties paklavas noteiktam ritmam. Sleiters pat uzmeta piezimju gramatina vienkarsus matematiskus tuvinajumus, un, kad helikopters nolaidas zeme, vinu jau bija parnemis tas ipasais satraukums, kas liecina par jaunas labas idejas rasanos.
        Atgriezies Anglija, Sleiters pec ilgiem un mokosiem meklejumiem atrada darbu transporta ministrijas petniecibas centra un ar autocelu inzenieru un elektronikas specialistu palidzibu keras pie savu ieceru istenosanas.
        Vins izdomaja savam projektam ari nosaukumu: «Celu sistema, kas macas».
        Vienkarsoti sakot, Sleiters gribeja noslegtu ielu sistemu padarit par kaut ko lidzigu biologiskam veselumam. Apgadat to ar «manu organiem» - fotoelementiem un pneimatiskajiem skaititajiem, kas butu novietoti zem asfalta seguma, un televizijas ka- meram. Visu informaciju, kas naktu no siem «manu organiem», ievadit skaitlotaja, kas, pamatojoties uz lidzsinejo pieredzi, butu spejigs koriget savus lemumus, citiem vardiem sakot, «macities». Un, visbeidzot, saistit so skaitlotaju ar gaismas signaliem un policiju, kas regule satiksmi.
        Sleitera sistema atskiras no citam lidzigam sistemam ar to, ka skaitlotaji speja
«apgut» transporta plusmas ta kontrolei uzticetajas ielas un tadejadi palielinat kustibas intensitati katra atseviska diena, nedela vai menesi. Pret so projektu iebilda vienigi policija un kaut kads Ezertons.
        Policija, pec Sleitera domam, bija neapmierinata tiri emocionalu apsverumu del: viniem, cilvekiem, jaklust par masinas vergiem! Tas tacu pazemos vinu ^cilveka cienu!
        V Ezertons, kas ietilpa komisija, kura galu gala bija "^.sankcionejusi ierosinato projektu, tomer palika nelokams pasas idejas pretinieks un apgalvoja, ka nav» ' pietiekami apsvertas visas sekas un ka nav iespejams - pietiekami precizi noteikt pasa skaitlotaja ekspluatacijas ipatnibas.
        Eksperimentam izvelejas rajonu, ko no ziemeliem ietvera Naitsbridza, no dienvidiem
        - Kromvelrouda, no rietumiem - Glosterrouda, bet no austrumiem - Slounstrita. Bija vajadzigi cetrpadsmit menesi, lai uzstaditu nepieciesamas ierices un ieliktu kabelus, kas saistitu tas ar skaitlotaju un vadibas posteni netalaja Imperijas koledza.
        Pirms eksperimenta saksanas tika savaktas izsmelosas zinas par transporta plusmu rajona, lai butu iespejams salidzinat kustibas atrumu pirms un pec sistemas iedarbinasanas. Beidzot sistema tika savienota ar kontrolposteniem uz magistralem, kas veda ieksa rajona un ara no ta, lai skaitlotaja lemumus varetu nemt vera ari blakus kvartalos.
        Masinai bija vajadzigi tris menesi, iekams ta «apguva» vajadzigo kursu, tris
«pasmacibas» menesi, iekams pilnigi apzinajas savas funkcijas. Un tikai pec vairakkartejam parbaudem tai uzticeja parvaldit savus nervus un muskulus - gaismas aparatu signalus un ar racijam apgadatos policistus.
        Sleiters atcerejas, ar kadu satraukumu vini pirmo reizi uzticeja kustibas kontroli masinai. Informaciju par kadreizejam transporta plusmam novietoja blakus skaititajiem, kuri tagad registreja skaitlotaja vaditas plusmas. Vairakas mokosi garas minutes skaititaji neradija nekadas izmainas, bet tad leni, loti leni sakas uzlabosanas. Masina it ka pukojas, ka tai uzlikta tik liela atbildiba. Turpmakajas stundas lidz pat velam vakaram atrums turpinaja neatlaidigi pieaugt.
        Iepriecinatie zinatnieki atstaja sistemu asistentu uzraudziba, lai pienacigi apslacitu uzvaru.
        No ta briza sistemas caurlaides speja nemitigi pieauga, lidz sasniedza aprekinato lielumu. Bet sodien Sleiters atkal nezinaja, kur deties. Vins nervozi staigaja pa vadibas postena telpu, te parlikdams aktu vakus, te paraustidams kadu vada galu.
        Vinam prieksa ka kareivji ierinda staveja cetrdesmit astoni televizijas ekrani, bet blakus katram no tiem apgaismots skaititajs radija transporta plusmas intensitati attiecigaja krustojuma. Savukart blakus skaititajam uz ipasas kartites bija atzimets kontrolskaitlis, kas raksturoja transporta plusmu pirms sistemas iedarbinasanas. Sleiters parlaida acis ekraniem, uz kuriem bija redzama nepartraukta, bliva straume, vieglo masinu un autobusu virkne, un mierinaja sevi ar ceribu, ka gan jau viss bus labi. Vins palukojas pulksteni: vel bija atlikusas desmit minutes. Velns vinu sazina, ka lai sarunajas ar ministru, cik biezi jasaka
«ser» un cik biezi jaklanas…
        Vadibas posteni sodien valdija neparasta kartiba. Sleiters tikko bija atturejis sekretari, lai vina nenoliktu uz pults pukpodu. Beidzot vina pabaza galvu pa durvim un pavestija:

        - Vini ir klat.
        Gaiteni vareja dzirdet tuvojamies balsis, tad atveras durvis un ienaca petniecibas centra direktors, ministrs, divi vina paligi un.. Ezertons. Direktors iepazistinaja viesus ar Sleiteru; sodien vins starot staroja profesionala pievilciba.

        - Nu, Sleiter, varbut jus isuma pastastisiet mums par savu garabernu. Es dzirdeju, ka tam ejot loti labi.

        - Ja, ser, caurlaides speja turas Viena limeni. Kustibas atrums gandriz visur palielinajies par astoniem komats cetriem procentiem.
        Ministrs, kuram ta sodien bija jau tresa vizite, meginadams izradit kaut skietamu interesi, sacija:

        - Kustibas atrums … ja, protams. Tomer izstastiet man visu ta, it ka … it ka es butu tris gadus vecs, atpalicis berns.
        Vins pasmaidija, atsegdams tabakas nodzeltinatus zobus.
        Sleiteram neatlika nekas cits ka sakt, pec vina pasa izteiciena, «parasto atgremosanu kretiniem». Direktors teviskigi noskatijas, bet ministrs laiku pa laikam pamaja ar galvu, reizem noliekdams to zemak, it ka lai paraditu, ka izpratis jautajumu visa pilniba.
        Skaitlotajs blakus istaba darbojas gandriz bez troksna: bija dzirdami tikai aprauti klikski, ieraksta galvinam mainot savu stavokli. Nekas saja klusuma neliecinaja par to, kada informacijas straume plust uz sejieni no blakus krustojumiem. Skaitlosanas iekarias, veikdamas sarezgitus aprekinus, apstradaja so informaciju sekundes dajas, bet logiska shema -
        skaitlotaja dvesele - pienema pareizus lemumus. Visi komponenti darbojas nevainojami, iznemot vienu.
        Sis viens komponents, kuru konstruktori bija nosaukusi par logisko suninu M-13, pienema divus nepareizus lemumus un pec tam vispar atteicas darboties.
        Sleiters jau gatavojas beigt savu lekciju, kad blakus telpa mineta komponenta kludu sekas gaja plasuma ka apli uz udens - no centra uz masinas kontroleto celu tikla periferiju.
        Ministrs teica:

        - Lieliski, Sleiter, loti, loti interesanti! Apsveicu jus. Es zinu, ka lidz sim jums truka vispareja atbalsta, - Ezertons minajas no vienas kajas uz otru, - bet ticiet man - turpmak jus vairs nesadursieties ne ar kadam … hm, ne ar kadam finansialam grutibam.
        Vins piegaja tuvak televizijas ekraniem.

        - Kur tad mes atrodamies? Ak ja, pazistu! Tas tacu ir Dabas vestures muzejs, vai ne? Bet, luk, kur Karalienes Viktorijas un princa Alberta muzejs un … - Ministrs atgadinaja bernu, kas dabujis jaunu rotallietu. - Lieliski! Cilveki jutas ta, it ka atrastos milzigas smadzenes …
        Peksni ministrs apravas un visi klatesosie pieversa uzmanibu mazajiem, zilajiem ekraniem.
        Komponenta klume bija satricinajusi visu sistemu. Ekshibisnroudas un Kromvelroudas krustojuma gaismas signalaparats parsledzas no sarkanas gaismas uz zalo un gandriz taja pasa mirkli atkal uz sarkano. Taksometrs, kas bija paguvis iebraukt krustojuma, tulit saduras ar autobusu.
        Nakamais ekrans radija Slounstritas un Naitsbri- dzas krustojumu. Tur gaismas signalaparati pavisam nodzisa un pec briza galigi zaudeja pratu. Masinas, kas brauca uz rietumiem no Pikadillijas, sablivejas, izveidojot milzigu dumojosu
«korki».
        Prinskonsortroudas skaititaju radijumi peksni pieauga par divam iedalam, un iznakums bija tads, ka Kvinsgeita pie krustojuma ar Kromvelroudu iesledzas pastaviga zala gaisma. Cetras minutes kustiba visa rajona bija pilnigi paralizeta.
        Visparejo sajukumu vel vairoja daudzi nelaimes gadijumi, un smokosajas ielas nevarigi mirkskinajas atras palidzibas masinu zilas uguntinas.
        Vadibas posteni bija pilnigs klusums - neviens negribeja sakt sarunu pirmais. Beidzot neiztureja direktors.

        - Dieva del, Sleiter, kas noticis?
        Sleiters bija apstulbis.

        - Vai tikai… Es nezinu, es patiesam nezinu.
        Daudz netruka, lai vins saktu raudat.
        Ministrs paskatijas uz saviem paligiem un uzsverti bargi sacija:

        - Atvainojiet, dzentlmeni, bet.. hm.. mums laiks doties atpakal uz ministriju. - Vins pagriezas pret direktoru. - Neaizmirstiet iesniegt man par to visu zinojumu.
        Direktors drumi pameta ar galvu. Ministrs uzrunaja Sleiteru:

        - Man loti zel, man tik tiesam loti zel..

2

        Kad viesi gaja ara no istabas, Ezertons palukojas atpakal uz Sleiteru, bet vina seja neko nepauda.
        Luks Dzerards slepsus veroja savus tris kolegus un sodien jau desmito reizi jautaja sev, kas vinam te isti meklejams. Kreimera agenturas lidzstradnieki lielako tiesu bija noslaistijusies pa istabu, puledamies atrisinat pudeles kaklina problemu. Dzerardam jau bija apnikusi vinu bezjedzigie pulini un pasi kolegi.
        Pulkstenis radija pussesi, un peleka decembra diena jau dzisa. Kresla istaba Dzerardam likas vel drumaka neka parasti. Viktorijas stila celta sarkano kiegelu skola, kura vini stradaja, sturgalvigi pretojas jebkuriem atjaunosanas meginajumiem. Eka gluzi ka iecirtiga vecmeita nevelejas mainities. Istaba bija noplukusi, auksta, slikti apgaismota un nemajiga, ar paaugstinajumu viena gala un milzigu tafeli uz ritentiniem pa visu sienu otra gala. Tafele gandriz no vienas vietas bija aprakstita ar sarezgitam formulam, uz kresliem, galdiem un gridas metajas saburzitas bloknotu lapinas. Pec desmit dienu darba grupa bija nonakusi galiga strupcela.
        Dala vainas slepas taja apstakli, ka Kreimers bija neveiksmigi izvelejies grupas sastavu. Veselu nedelu pacietigais un uz pasanalizi spejigais skots Bikens bija grudis ara idejas ka masina, kas izsviez sasaujamos mala skivisus, bet anglis Raits to vien bija gudrojis, ka sasaut sos skivisus. Dzerardam vini abi bija apnikusi. Vini bija ka skaititajs un saucejs, kuri viens otru saisina, bet problemu risinajums nevirzijas uz prieksu.
        Viss, kam butu vajadzejis rosinat, radoso domu, te tika iznicinats vai parversts par jaunu saspilejuma avotu. Dzerards nespeja izprast, ko gribejis panak!. Kreimers, pienemdams darba pec temperamenta, pasaules uzskata un zinatniskas sagatavotibas tik atskirigus cilvekus. Pagaidam vini bija guvusi panakumus viena vieniga projekta istenosana - vini bija izgudrojusi sairtspejigu plastmasas pudeli; tadu pudelu rinda greznoja istabas dibensienu, lai pars^eig^u apmekletajus, ja tiem tiktu paradits gods ielukoties firmas svetnica.
        Dzerardam likas - tas ir brinums, ka vini izgudrojusi so pudeli. Vins pameta acis uz treso grupas dalibnieku - Dzimu Skenlonu.
        Skenlons bija jaunaks par parejiem, mozs, parlieku izpalidzigs ciiveks, labs tehnikis, bet ne vairak; daba vinam nebija pieskirusi noslieci uz radosu domasanu.
«Pardevejs gan no vina nebutu iznacis slikts,» nodomaja Dzerards. Bet pagaidam Skenlons acimredzot ar baudu seja nesaticibas seklu starp Raitu un Bikenu un ridija vienu pret otru. Starp citu, taisnibas labad japiebilst, ka jebkuru sarezgitu laboratorijas uzdevumu Skenlons izpildija apzinigi un precizi. Uz mata ka masina. Dzerards praioja, kads gan sis cilveks varetu but milestiba.
        Ienaca sekretare Betija ar teju. Vina nolika paplati uz galda un uzdeva parasto jautajumu:

        - Kam kukas?
        Dzerards jau zinaja, ka tas ir gluzi retorisks jautajums. Raits, skiet, vispar neko needa un, ta ka vins pastavigi kontroleja savu svaru, tad nekada zina nebutu aizticis ar lipigu kremu klatas kukas, kuras piegadaja Betija. Turpreti gardedis Bikens nekada zina nebutu nositis sev estgribu isi pirms pusdienam.
        Kamer Betija leja teju, viriesi idzigi kluseja.

        - Tik un ta mes sodien neko jedzigu neizdomasim. Metisim mieru. - Raits pari brillu ietvariem paskatijas uz Bikenu, it ka izaicinot vinu uz stridu.
        Tacu Bikens gurdi palocija galvu un paraustija plecus.

        - Ta jau ir..
        Betija pasniedza Dzerardam teju, un vins, panemis tasiti, piegaja pie loga, lai paskatitos lejup uz ielu, kur nirbeja dzeltenas ugunis. Atkal linaja, un Dzerards skumigi nodomaja, ka vina dzimtaja pilsetina, kas atrodas Kanada, ielas drosi vien ir nokaisijis baltas pirmais sniegs. Atmina naca tas mirklis pirms diviem gadiem, kad vins iepazinas ar Arnoldu Krei- meru, kas bija atlidojis uz Kanadu, lai veiktu petijumus universitate, kur stradaja Dzerards.
        Tris menesus vini nostradaja kopa. Kreimera eksperimentu tema bija plastmasu passairsana, un si darba rezultata Dzerarda dzive notika negaidits paversiens. Vins lavas vel vecakam atminam, cenzdamies izprast savu toreizejo dveseles stavokli.
        Vins bija arsts ar pieticigu praksi nelielas Ontario provinces pilsetinas raktuves. Tur vins sastapa Sa- ronu, appreceja vinu un, sievas nevaldamas energijas saindets, trisdesmit gadu vecuma nolema izmeginat spekus jauna darba lauka - eksperimentalaja biologija. Pec trim gadiem, kad ieradas Kreimers, dzive universitate Dzerardam saka atgadinat celu, kas ne uz kurieni neved.
        Kreimers bija macijies Harvarda, pie labakajiem Amerikas zinatniekiem. Sim neparasti gudrajam cilvekam turklat piemita apbrinojama aktivitate un arkartiga kritiskas analizes speja. Sakuma Dzerardam bija gruti pierast pie vina. Saja cilveka nikni virmojosie radosie speki gluzi vienkarsi biedeja vinu, un tikai pec kada laika Dzerardam izdevas nodibinat normalas attiecibas ar Kreimeru. Bet, kad tas bija noticis, saskare ar Kreimera intelektu nodereja Dzerardam par varenu stimulu darba.
        Kreimers apmetas Dzerarda maja, un Sarona pieskatija vinus abus. Dzerardam tas bija lielu ceribu laiks, un, kad Kreimers beigu beigas atgriezas Anglija, lai dibinatu tur savu zinatnisko agenturu, Dzerards saprata, ka nekad nespes pielagoties piesmakusajai atmosferai provinces universitate ar tas negrozamo rangu tabulu.
        Starp Dzerardu un Saronu sakas nesaskanas, kas galu gala noveda pie abpusejas neuzticibas un atbaidosi netiras laulibas skirsanas. Dzerards vel gadu palika universitate, bet aizvien vairak nosledzas sevi un aizvien asak versas pret veco profesoru uzspiesto autoritaras varas sistemu.
        Dumpis vainagojas panakumiem, bet, ka dumpiniekiem nereti medz gadities, no vina noversas ka ienaidnieki, ta piekriteji. Tiesi sajas smagajas dienas atskaneja telefona zvans no Londonas un Kreimers uzaicinaja vinu pariet agentura. Dzerards acumirkli izlema, iesniedza atlugumu, pardeva maju, mebeles un masinu un, samazinajis savu ipasumu lidz diviem cemodaniem, lidoja pari okeanam, lai ienemtu piedavato vietu.
        Pavirsi spriezot, Kreimera pasakums izskatijas jauns un aizraujoss. Grupa specialistu, apvienojusi savas spejas un zinasanas ar Kreimera organizatorisko geniju, paredzeja un atrisinaja jebkuru zinatnisku un tehnisku problemu.
        Pamazam iziedama arpus problemu risinasanas ramjiem, grupa nonaca pie vairakiem arkartigi ienesigiem izgudrojumiem.
        Viens no tiem bija kimika Raita lolojums amino- stirens - jauns izturigs izolacijas materials, kas tagad tika plasi izmantots rupnieciba. Otrs izgudrojums isteniba bija meginajums tikt gala ar atkritumu likvidesanas problemu - plastmasas pudele, kas gaismas ietekme sairst smalkos puteklos.
        Dzerardam si ideja likas apbrinas verta, bet pec kada laika vins saka just, ka grupa kaut ko ir zaudejusi. Si parmaina sava zina bija saistita ar pasa Arnolda Kreimera personibu.
        Arnolds Kreimers iedvesa godbijibu. Sis lieliski veidotais, specigais virietis reti kad skatijas acis savam sarunu biedram. Ar smagiem plakstiem segto zilo acu skatiens skita versts taluma pari otra galvai. Kad vins nolaida acis, tas izstaroja gandriz vai neparvaramu speku. Vins bija neparspejams runatajs, zinaja gandriz visu un tik nemaldigi izjuta vardu, ka reizem tas jau robezojas ar dzeju.
        Un tomer kops ta laika, kad vini bija veikusi kopigus petijumus Kanada, ar Kreimeni bija notikusas parmainas. Bet varbut Dzerards tolaik nebija vinu pienacigi pazinis?
        Kanada Kreimers bija ists nemiera gars. Visa vina erudicija, viss vina intelekts bija paklauts meklejumiem, pareizak sakot - meklejumu priekam (tiesa, ne katrs iedrosinatos lietot so vardu attieciba uz Krei- meru). Vins ar sajusmu pavadija stundas, pat dienas, pratojot, filozofejot un izvirzot teorijas.
        Tagad no ta visa nebija vairs ne minas. Tagad Dzerards redzeja sava prieksa pavisam citu Arnoldu Kreimeru neka tas, kuru vins kadreiz bija pazinis. Agrakais plasais, domam dzirkstosais runas pludums tagad bija ieznaugts eklektiska, aprauta, dazbrid pat skarba komersanta atrruna. Katra vina piezime, katrs spriedums, katra doma bija paklauta vienam merkim - izdevigumam. Lai kads bija vertejums, vina vieniga meraukla bija - vai ar to var taisit naudu.
        Ja agrakais Kreimers bija apspiedis ar savu intelektu, tad tagadejais Kreimers apspieda divtik vairak. Vins pat biedeja ar to. Vina energija dedzinaja ka lazera stars. Radas iespaids, ka vins ar mokam valdas, lai neuzbruktu jums. Agrak Dzerards bija jutis zinamu tuvibu ar so cilveku, bija tiecies pec draudzibas ar vinu; tagad Kreimeru no Dzerarda un visiem parejiem skira bosa stavoklis. Kluvis par saimnieku, vins nesaudzeja nevienu un sevi jau nu nepavisam. Vina vel bija daudz pievilcibas, tacu tagad so pievilcibu izstaroja cilveks, kuru bija apsedusi viena vieniga dzina - gut panakumus par katru cenu.
        Istaba zagas ieksa kresla. Peksni iedegas gaisma - bija ienacis Kreimers.

        - Nu, ka? - Vins apskatijas apkart. - Vai kaut ko izdomajat, dzentlmeni?
        Visi cetri pacela acis. Lai gan visi jutas nogurusi, Kreimera klatbutne lika viniem izslieties taisni. Kreimers, sis cetrdesmit piecus gadus vecais virietis ar platajiem pleciem un pieliekto lielo galvu, prata acumirkli pieverst sev vispareju uzmanibu, lai kur vins ari paraditos.

        - Atgriezamies tai pasa vieta, no kuras sakam, - teica Raits, pieiedams tuvak Kreimeram.

        - Ta jau es domaju, - sacija Kreimers. - Neko citu es ari negaidiju.
        Bikens izstiepa kajas un vienaldzigi salika rokas aiz pakausa.

        - Tatad viss, ko mes pedejas dienas esam darijusi, ir prieks kakiem?

        - Uz katru pratigu domu jums ir bijusas septinas nekur nederigas, - sacija Kreimers, - un tagad, ja atlaujat, es gribetu noturet ar jums isu apspriedi. „

        - Tagad? - novaidejas Bikens.
        Kreimers pamaja ar galvu.

        - Ja, tiesi tagad. Zinu, ka esat nogurusi, bet nereti tiesi sados brizos dzimst vislabakas idejas. Aplukosim no jauna visus jusu priekslikumus un padomasim, kapec tie neko nav devusi. Varbut mums nekas neiznaks, bet var ari gadities, ka mes uzduramies vienai otrai pienemamai idejai, ap kuru palauzit galvu brivajas dienas.
        Kreimers paskatijas uz nogurusajiem cilvekiem.

        - Betija atnesis mums pudeli ista skotu viskija. - Vins pameta ar galvu uz Bikena pusi. - Vislabako, Dzoku.[1] tiesa, vel kaut kam ir japievers uzmaniba.
        Vins velreiz paveras apkart un, liekas, tikai tagad ieraudzija Dzerardu.

        - Luk, varbut jus varat palidzet. Bus mazliet japastaiga..
        Dzerards centas neizradit savu prieku. Kaut tikai rastos izdeviba izrauties no so sienu znaugiem! Vins gandriz nemaz nebija piedalijies pedejo dienu stridos, apzinadamies, ka nav pietiekami kompetents kimija.

        - Vai jus zinat, kas ir Barets Kensingtona? - jautaja Kreimers.

        - Liels universalveikals?

        - Nuja. Viniem atgadijusas kaut kadas nepatiksanas rotallietu sekcija.

        - Bez jokiem? - Dzerards sarauca uzacis.

        - Skiet, ka nepatiksanas saistitas ar aminosti- renu.
        Raits nolika papirus, ko vins kartoja uz galda.

        - Vai labak nebutu man? - vins jautaja.
        Raita aminostirens bija atnesis pirmos lielakos
        komercialos panakumus. Aminostirens, kura aspratiga formula zinama mera pamatojas uz proteina un polistirola molekularo strukturu savienojuma, izradijas lets un viegli izgatavojams. Lielas firmas izversa masveida razosanu, gudamas krietnu pelnu. Aminostirens ne vien bija sairtspejigas pudeles galvena sastavdala, bet ari tika izmantots burtiski simtos dazadu izstradajumu, sakot ar raketem un beidzot ar rotallietam.

        - Labak butu, ja jus paliktu, - teica Kreimers. - Anna jau ir tur. Es negribu pieskirt tam lielu nozimi. Gribetos vienigi, lai sis gadijums neieklutu prese. Tapec tur vajadzetu but kadam no mums.
        Dzerards jautajosi palukojas uz Kreimeru.

        - Vai nu rotallietu izstade, vai Ziemsvetku tirdzina, es laga nezinu, kur ir izkususi kada aminosti- rena detala. Puisis, kas par to atbild, netiek nekada skaidriba. Varbut vainojams karstums, bet varbut - un tas ir visticamakais - kads jokupeteris uzslacis tam virsu acetonu. Mes negarantejam aminostirenu ne par ko. Vardu sakot, aizejiet apskatities, kas tur ir, un atvediet paraugu, lai varam parbaudit.
        Dzerards piecelas un devas uz durvju pusi.

        - Vai brauksiet ar masinu? Anna bus jums loti pateiciga, ja jus vinu pec tam aizvedisiet uz majam.
        Durvis Dzerards satika Betiju ar paplati roka; uz paplates bija pudele un dazas glazes. Vins pakapas sanis, lai lautu sekretarei paiet garam. Bikens piecelas pirmo reizi pec brokastim un steidzas panemt paplati, nespedams noverst skatienu no lielas zalas pudeles.

«Neka, man vis nepiedava,» nodomaja Dzerards. «Tik un ta labibas viskijs man iet vairak pie sirds.» Un vins izgaja ara lietu.
        Pirmssvetku transporta plusma leni braukdams uz Baretu, Dzerards domaja par Annu Kreimeri.
        Vins bija redzejis so sievieti divas reizes. Pirmoreiz Kreimera maja pirmaja vakara pec ierasanas Londona, otrreiz - dazas nedelas velak vina agentura. Divas tiksanas, bet ar tam pasam bija gana, lai Dzerards saprastu - Anna pievelk vinu ta, ka gadiem ilgi nav pievilkusi neviena cita sieviete.
        Dzerards nospieda bremzes pedali, un masina slidedama apstajas dazas collas no prieksa izskrejusa taksometra. Tas viena miera aizbrauca talak, un Dzerards, tagad jau apradis ar Londonas ielu smirdonu un jucekli, izmeta starpgadijumu no galvas un verpa talak savu domu. Anna vinu satrauca.
        Lai cik stingri vertetu, Anna bija skaista sieviete, - slaida, ar bieziem, kastanbruniem matiem, lielam, gaisi brunam acim un melnuksneju adu. Vina turejas eleganti un brivi, un Dzerards neparko nevareja aizmirst so Annas manieri, ko vins piedeveja aristokratiskajai britu audzinasanai. Lupu kaktinos Annai slepas tikko samanams smaids, bet acis raudzijas mazliet izaicinosi. Nebija gruti iedomaties, kadus panakumus vina gust ka komentetaja, toties nevienam nenaca ne prata, ka si sieviete ir viena no vadosajam anglu zinatniskajam komentetajam.
        Ar viriesiem apieties vina prata, par to nebija saubu. Katrs, kam iznaca saskare ar so sievieti, iztelojas, ka Anna interesejas tiesi par vinu. «Iespejams, ka tas ir profesionals triks,» nodomaja Dzerards, «bet, ja ari ta, tad sasoditi iedarbigs triks.»
        Vispar Dzerards pret sievietem izturejas diezgan ciniski. Izirusi laulibas dzive un viss, kas naca pec tam, vairakas maz iepriecinosas dekas mudinaja vinu sargaties no nopietnam saistibam. Bet varbut vins pec skirsanas parlieku dedzigi bija meklejis sievietes, parlieku alkaini un bazigi bija tuvojies vinam. Lai nu butu ka budams, visi vina meginajumi Juvinaties ar sievietem bija beigusies neveiksmigi. Atri ievel- ties ar Dzerardu siena kaudze - ja, to gan, bet vai tad tos vareja saukt par panakumiem! Vins bija skaists, izskatigs, kaut ari ne skaists sa varda parastaja izpratne, un vina vaiga bija saskatama viriskiga speka izpausme, kas ta valdzina sievietes. Tomer radas iespaids, ka neviena no vinam nevelas uzturet ar vinu attiecibas ilgak.
        Dzerards sev par parsteigumu konstateja, ka ir sasniedzis cela merki - nelielu, koku ieskautu laukuminu aiz Bareta universalveikala. Kads «bentlijs» atstaja vienu no nedaudzajam maksas stavvietam.
        Gribedams iespiest savu «sitrojenu» brivaja vieta, Dzerards nebija ieverojis kadu nekaunigu miniauto- mobiliti, kas bija turejies vinam aiz muguras un tagad meginaja pasauties garam, lai iespruktu taja pasa stavvieta. Mazlitrazas masinu vadija garmataina blondine ar zilbinosu smaidu. Domadams, ka vina grib tikai pabraukt garam, Dzerards pameta ar roku, lai brauc vien, bet svesa saka griezt ieksa stavvieta. Vins zibenigi padeva atpakal, un isu bridi masinas iecirtigi tuvojas viena otrai, it ka gatavodamas taranam. Tad meica nospieda bremzes un izbijusies pakapas atpakal. Ar riepam skardams apmales, Dzerards iebrauca stavvieta, izkapa no masinas, iemeta skaititaja dazas monetas un pari laukuminam devas uz Bareta namu.
        Veikals lumdeja vien no pircejiem. Agrak Dzerardam bija patikusi si pirmssvetku steiga un veikala ipatneja atmosfera. Studiju gados vins pats nereti bija stajies pie letes, lai brivdienas kaut ko piepelnitu. Vins bija stradajis lielajos Toronto un Monrea- las universalveikalos, tacu seit, pie Bareta, bija pavisam cita atmosfera.
        Lielajos Kanadas veikalos, par spiti uzkritosajiem aicinajumiem pirkt nevienam nevajadzigas lietas, valdija gaisa Ziemsvetku liksme. Turpreti te visi izskatijas pagurusi un nomocijusies, iepirksanas nevienu neieliksmoja. Tas bija rituals, ko izpildija ka jebkuru citu ritualu, bet bez mazaka prieka vai ceribam. «Ne,» Dzerards nodomaja, braukdams ar eskalatoru augsa uz rotallietu sekciju, «tiesam nevar teikt, ka pirkt rotallietas butu sevisks prieks.»
        Rotallietu sekcija knada, ja jau lieto so vardu, bija vel lielaka, un vins lesa, ka troksna limenis ir augstaks par septindesmit decibeliem. Berni klaiga- leja, sasaucas, kampa rotallietas, ribinaja bungas un puta skarda taurites; mazi atskanotaji izkerca perna gada slagerus, metaliski ciksteja muzikalas vacelites. Augstos tonos gaudoja ar elektriskajam baterijam darbinamas masiniles un motorini, pa vidu ar savu mehanismu dukonu jaucas pulksteni un simtiem dzelzs zverinu, kas klaudzinaja kajas, bezjedzigi lekadami pa lielu, apalu galdu.
        Sekcijas otra gala bija tradicionala Ziemsvetku ala, kur staveja gara rinda pie Ziemsvetku vecisa. Pie alas bija aizzogojums ar izkartni «Pastaiga pa Menesi». Turpat Dzerards ieraudzija Annu Kreimeri.

        - Sveiks! - Anna uzsauca un iepazistinaja kanadieti ar sprogainu, energisku jaunekli bieza tvida jaka. - Misters Espainels, doktors Dzerards.
        Vini sarokojas. Izstidzejusais Espainels vel bija jauns, un vina roka bija gleva un mikla.

        - Nu, ejam, - uzaicinaja Dzerards.
        Espainels veda vinus uz publikai patlaban slegto
        panoramu.
        Baretam ar savu atrakciju bija izdevies parsteigt visu pilsetu. «Ta vinam drosi vien izmaksaja tukstosus,» nodomaja Dzerards. Firma nebija zelojusi naudu, lai uzbuvetu precizu Meness modeli ar visam sudraba smiltim un, galvenais, tris kosmonautu skafandros gerbtas figuras dabiga lieluma. Viena no tam, ka paskaidroja Espainels, varot noliekties, pacelt Meness iezu gabalu, aiznest to lidz kugim, ielikt konteinera un atgriezties taja pasa vieta. Kibele sakusies acimredzot tiesi ar so treso robotu - ar kosmosa kuga komandieri.
        Sakotneji robots ticis uzkonstruets kada no Amerikas universitatem ka kibernetiku konferencei demonstrejams modelis. Pec tam to daleji izjauktu nopirkusi kompanija, ko parstavejis Espainels. Vins ar saviem paligiem robotu no jauna samontejis, izmantojot aminostirena zobratus.
        Espainela darbnica robots visu veicis nevainojami. Pirms nedelas tas uzstadits veikala, un Anna Krei- mere uzrakstijusi ipasu informaciju, kura cildinajusi tiklab panoramu, ka aminostirenu un citas jaunakas plastmasas.
        Panoramas sviniga atklasana noritejusi veiksmigi, un pirmajas divas tris dienas ta pievilkusi milzigus pieauguso un bernu pulus, kaut gan ieejas maksa bijusi trisdesmit peniji. Bet tad robots sacis nikoties, un nu jau piekto dienu panorama esot slegta. Vaina acimredzot slepjoties pasas plastmasas.
        Espainels pieveda vinus pie zema skruvsola aiz kosmosa kuga maketa; uz sola metajas zobratini, sastiprinamas plaksnes un citas robota detalas. Mikstas kluvusas, tas bija zaudejusas formu un divaini sagriezusas. Skita, it ka kads butu meginajis detalas izkauset vai izskidinat.

        - Kada tur ir temperatura? - Dzerards ar galvas majienu noradija uz kvelojosajam loka lampam, kuru atspidums sudraba smiltis imiteja saules gaismu.

        - Apmeram septindesmit pieci[2], - atbildeja Espainels. - Tacu ar to nepietiek, lai izkausetu sis detalas. Bet jus jau sai zina esat lielaks specialists …
        Dzerards gan apzinajas, ka nav nekads specialists, tomer pakratija galvu. Anna pienaca tuvak, panema vienu detalu un uzmanigi aplukoja to.

        - Varbut tas tomer ir bijis kads skidinatajs? - vina pratoja.

        - Tas, protams, butu izskaidrojums, - teica Espainels, - bet, cik es sajedzu, neka tamlidziga tuvuma nav bijis.

        - Bet vai jus visu laiku stavejat klat? - jautaja Dzerards. - Varbut apkopeja …
        Nedrosais minejums samulsinaja vinu pasu.

        - Pilnigi izslegts, - iebilda Espainels. - Mes pasi to tiram ar spirtu. Parejiem ir stingri piekodinats nespert te savu kaju. Un tomer tas atkartojas aizvien no jauna. Es jau tris lagus esmu mainijis zobratus, bet vienmer tas pats dievs. Ludzu, seit.
        Vins veda atnacejus pie panoramas centra. Vini ar plaukstam piesedza acis, vairidamies no loka lampu spilgtas gaismas.

        - Sodien, - Espainels turpinaja, - es iemonteju robota pedejo zobratu komplektu. Es parklaju tos ar aizsarglaku, ta ka, ja tur ieklutu acetons vai kads cits skidinatajs, tas tik atri netiktu detalai klat. Ieliku ari termometru, lai mes zinatu, kada ir temperatura. Esiet tik laipni un paej iet drusku nost.
        Vins pakapas uz panoramas paaugstinajuma un, cirkstinadams smiltis, devas pie plana saplaksna aizzogojuma, kas panoramu skira no rotallietu sekcijas. Anna palika stavam vidu aci pret aci ar robotu.
        Espainels pameta vinai ar roku.

        - Naciet surpu, citadi jus busiet vinam cela.
        Paskatijies apkart, Espainels pacela portativo radiouztvereju, kuram lidzigus iemonte vadamajas motorlaivas un automobilos.

        - Sakam.
        Vins iesledza uztvereju un pagrieza pogu. Visi raudzijas uz robotu.
        Ieducas paligmotors, galva leni pacelas, rokas saliecas, viena kaja sakustejas atpakal, un robots sasveras uz saniem. Tad kustibas kluva merktiecigas un robots saka brist pa smiltim.

        - Atkal darbojas! - iesaucas Espainels.

        - Varbut jusu atminejums ir roka, - ierunajas Anna.
        Robots smaga udenslideja gaita tuvojas kosmosa kugim. Rokas bija izstieptas uz prieksu, it ka turetu iedomatu ieza gabalu.

        - Tulit vins ievietos paraugu konteinera, - sacija Espainels.

        - Un ko talak? - apvaicajas Dzerards.

        - Pagriezisies un ies pec cita, - atbildeja Espainels.

        - Aizraujosi! - teica Dzerards, cenzdamies nebut parak sarkastisks.

        - Berneliem ta liekas, - mazliet aizvainots, sacija Espainels. - Piedodiet…
        Vins piegaja pie Meness modela. Robots bija sasniedzis luku un stivi liecas, lai ieliktu izdomato paraugu konteinera. Espainels aizspraucas garam un nozuda kugi. Robots gausi pagriezas un capoja atpakal.
        Lampu apzilbinata Anna uzrunaja Dzerardu:

        - Man kurpe sagajusas smiltis. Vai jus nepalidzetu …
        Dzerards satvera Annas roku, un vina pieliecas, lai novilktu kurpi. Tagad vins bija sai sievietei tuvak neka jebkad; vins sajuta Annas smalkas smarzas un kastanbruno matu vilna glastu. Budams medikis, Dzerards saprata, ka pulss vinam kluvis biezaks, - kaut ko tadu vins nebija jutis gadiem ilgi. Stingri turedamas pie vina, Anna izkratija no kurpes smiltis. Vinas slaidas kajas izcelas uz balta smilsu fona.
        Starp viniem nogulas kaut kada ena. Dzerards paskatijas atpakal. Izslejis rokas gandriz vai stateniski, it ka gatavotos karate sitienam, pari viniem liecas milzigais robots.

        - Uzmanieties! - uzsauca Dzerards.
        Vins strauji satvera Annu ap vidu un pierava sev klat; taja pasa mirkli robota rokas savas lejup. Viena no tam trapija Annai pa plecu un apgaza vinus abus. Robots soloja talak pie aizzogojuma. Rokas atkal pacelas, gatavas satvert jaunus iezu paraugus. Tuvojoties aizzogojumam, stivas, virzuliem lidzigas kajas saka kusteties aizvien atrak. Bridi robots, skiet, pardomaja un tad ar visu sparu triecas virsu finierim.
        Plaksnes apgazas, un otra puse Dzerards ieraudzija vecakus un bernus, kas, gara rinda sastajusies, gaidija Ziemsvetku veciti. Vel mirklis, un robots
        jau atradas zale. Rinda stavetaji kliegdami pajuka kur kurais. Kada sieviete ar meiteniti uz rokas paklupa un nokrita. Dzerards uztrukas kajas un pieskreja pie raiditaja, ko Espainels bija pametis. Robots pa to starpu leni tuvojas samanu zaudejusajai sievietei un bernam, kas bija parakmenojies aiz bailem. Vel mirklis, un smagie zabaki saskaidis zeme guloso stavu.
        Dzerards pagrieza pogu. Robots ieducas, un jau pacelta kaja iecikstejusies palika puscela. Tacu lidzsvaru saglabat robots speja tikai ejot; tagad tas saskiebas uz saniem un dardedams apgazas. Satraukums norima, un saniknotie vecaki, pakerusi bernus aiz rokas, steidzas projam. Dzerards piegaja pie Annas.

        - Vai jus neesat ievainoti? - jautaja Espainels.

        - Ar mums viss ir kartiba, - atbildeja Dzerards. - Dariet kaut ko ar to dranki. - Vins noradija uz robotu, un Espainels aizgaja. - Iesim, Anna. Es jus izvedisu ara no sejienes.

        - Ne, ne, ar mani viss ir kartiba, - Anna iebilda.

        - Bet plecs? - Dzerards jautaja, piedurdamies saplestajai metela piedurknei.
        Anna atmeta ar roku.

        - Liecieties miera, tur bus zilums, nekas vairak. Man tacu jazina, kas tai masinai lecies.
        Vina piegaja pie Espainela, kas, noliecies par zeme guloso robotu, skruveja vala vaku ta mugura.

        - Mes varam atnakt velak, - Dzerards neatlaidas. - Man skiet, jums deretu iedzert.

        - Ne, - Anna stingri atkartoja un piepesi sagrilojas. Dzerards atbalstija vinu. Anna pielika roku pie galvas. - Varbut deretu gan …
        Vini izlauzas cauri pulim.

        - Vai palidz? - Dzerards pec briza jautaja, radidams uz glazi. Vini sedeja pie divam lielam skotu viskija glazem troksnainaja un bezgaumigi iekartotaja Kensingtona bara netalu no universalveikala.

        - Un ka vel! - Anna pataustija plecu. - Tagad sak sapet mazliet vairak …

        - Kur jus dzivojat?

        - Tepat aiz stura. Bet jus tacu esat bijis pie mums, jus zinat.

        - Esmu piemirsis. Lai notiek, aizvedisu jus uz majam.

        - Tas patiesam nebutu slikti.

        - Par to spriedisu es, norunats? - Dzerards uzsmaidija Annai. - Es esmu arsts, - vins piemetinaja maksloti uzputiga toni.

        - Ak, dakter, ludzu, piedodiet. Tad braucam?
        Anna piecelas, un vini gaja pie durvim.

        - Mana masina stav otrpus ielas, - sacija Dzerards.
        Pabraukusi garam vairakam sauram ielinam, vini apstajas pie kada ultramoderna dzivojama nama Kromvelrouda.

        - Visi sie kvartali man liekas pec vienas piegrieztnes taisiti, - teica Dzerards.

        - Padevigi pateicos.
        Annas dzivoklis tagad izskatijas citadi neka agrak. Kad Dzerards te bija pirmo reizi, vel neatguvies pec tala lidojuma, dzivoklis vinam skita gaumigi iekartots un majigs. Tagad palika cits iespaids. «Viss, jadoma, ir atkarigs no garastavokla,
        nodomaja Dzerards. Vinam butu gribejies sajust saja maja siltumu. Bet tagad adas kusete un mozaikas kafij galdins pie kamina likas kluvusi lielaki, parak smagneji un pretenciozi. Pats kamins bija uzmurets daudz lielaks, neka vajadzetu. Viss bija parspilets, vairak domats izradisanai neka labas gaumes apliecinasanai.

        - Laujiet apskatit.
        Anna saka pogat vala jaku.
        Pleci vinai bija sauraki un smalkaki, neka bija licies zem apgerba. Uz kreisa regojas pamatigs zilums, bet ada nebija pusu. Vins uzmanigi aptaustija plecu un roku, lai parliecinatos, vai nav plisis kads kauls.

        - Vai ta nesap?
        Dzerards pacela vinas roku plecu augstuma.

        - Ne, - Anna atbildeja, - nesap.
        Vins pacela roku vel augstak.

        - Bet tagad?
        Vina nodrebeja.

        - Sap gan. Jus domajat, ka plisums?

        - Nedomaju vis, bet pilnigi drosi apgalvot ari nenemos. Tapec butu velams iztaisit rentgenuzne- mumu. - Vins piecelas. - Labi, mans profesionalais pienakums ir izpildits. Varat apgerbties.
        Anna pasmaidija un uzmeta jaku atpakal uz gaisi bruna kombine. Dzerards apmulsa, ieraudzidams, ka vina nevalka krusturi. Krusu gali izskatijas tumsi, pasas krutis bija tvirtas. Vins pamanija ari sarkanu zimi uz kakla. Uztverusi vina skatienu, Anna steigsus aizpogaja jaku.

        - No ka jums ta? - Dzerards jautaja.
        Anna apjuka. Apsejusi kakla lakatinu, vina to sabaza zem apkaklites.

        - Vecs ievainojums.

        - Nav nemaz tik vecs, - Dzerards iebilda. Peksni vinam atausa skaidriba, ko tas varetu nozimet, un vins izlamaja sevi par naivumu. Tas tacu bija pavisam svaigas skupsta pedas! «Nav gan tev nekadas prakses no visadiem viedokliem,» vins sev teica un piecelas no kusetes.

        - Brauksu atpakal pie Bareta un uzzinasu, ko Es- painelam izdevies atklat. Tie zobrati mums jaaizgada atpakal uz laboratoriju. Es neka nesaprotu no tiem, es tacu neesmu kimikis.

        - Vai jus vel kadu britinu nepaliksiet un neiedzersiet kadu glazi? - Anna ciesi paskatijas uz Dze- rardu. - Esmu jums loti pateiciga … dakteri.

        - Lai es atstaju to nabaga puisi nezina, kas ar jums noticis? Vins drosi vien doma, ka jus jau esat ielikta slimnica. Ne, labak brauksu atpakal.

• - Man jazina, kas tur isti ir, - teica Anna. - Pazinojiet man, lidzko pats busiet noskaidrojis, ja?

        - Protams, pazinosu … bet vai tad jus nedabusiet zinat…

        - No vira? - Anna vinu partrauca. - Vins ir bezgala aiznemts. Ludzu, ludzu, neaizmirstiet piezvanit man. Es gribu zinat.

        - Ja, tur patiesi ir, par ko rakstit.

        - «Satrakojies robots lauzu parpilna veikala» … - Anna pasmaidija. - Tas nav mans amplua. Ne, es gribu zinat tapec, ka mes esam saistiti ar aminostirenu.
        Pie durvim Dzerards saminstinajas.

        - Es jums piezvanisu. Visu labu.
        Ejot uz liftu, vins meginaja izprast, no kurienes Annai tads speks, kas liek vinam stostities un justies ka pedigam mulkim. Dzerards bija neapmierinats ar sevi, un, kad lifts ta ari neatnaca, vins skreja leja pa kapnem, lai atraisitos no sis neapmierinatibas.
        Kad Dzerards bija nonacis atpakal rotallietu sekcija, universalveikalu jau sledza ciet, pedejos pircejus gan laipni, gan nelaipni vadija ara, bet pardeveji druzmejas pie kasem, parskaitidami ienemumu.
        Espainelu vins atrada panorama nemamies ap robotu, kuru vins bija uzvelis uz stekiem.

        - Pirmais lietiskais pieradijums, - Espainels paskaidroja, noradidams uz detalam, kuras bija iznemis no robota.
        Dzerards ieinteresets paskatijas uz tam. Malas plastmasa, bez saubam, bija kluvusi miksta, bet viena vieta tas virsma pat bija lipiga.

        - Tos labak aizsutit uz laboratoriju.
        Dzerards iznema no portfela kastiti un ar pinceti uzmanigi salika taja zobratus. Ielicis kastiti atpakal portfeli, vins apjautajas Espainelam:

        - Ko jus tagad iesaksiet?

        - Drosi vien bus japariet atkal uz metala zobratiem. Traka neveiksme! Bus japasuta, bet tas prasis milzum daudz laika.

        - Vai kadreiz agrak jums ir gadijies redzet tadu atmikstinasanos? - Dzerards jautaja.

        - Ka lai pasaka… - atbildeja Espainels. - Es, protams, te nestradaju, bet esmu vaicajis vietejiem tehnikiem. Neko tamlidzigu vini nav pieredzejusi.
        Dzerards pamaja ar galvu un panema portfeli, lai ietu. Espainels pieskaras vinam pie elkona.

        - Ludzu, atvainojieties mana vieta Annai… misis Kreimerei…

        - Labi, atvainosos, - Dzerards apsolija. - Vai jus sen esat pazistams ar vinu?
        Dzerards neskaidri juta sapikumu. Ir gan negals ar tadam sievietem ka Anna! Vinas pievilciba parnem visus ka gripa janvari.

        - Vina bija klat sis panoramas atklasana. Es izlasiju, ko vina bija uzrakstijusi. Sievietei tas, zinat, bija tiri labi.

        - Ja, man stastija, - atbildeja Dzerards. - Mes vel sazinasimies.
        Vins gaja pa tuksajam sekcijam, puteklu suceju dukonas pavadits. Uz letem jau bija uzmesti puteklu parsegi, un veikals atgadinaja sakoslatu papirosa galu.
        Laionels Sleiters pamodas it ka no grudiena un tulit pat uzrava par galvu segu, lai paglabtos no dzestra gulamistabas gaisa. Tiksmi vartidamies pa silto gultu, vins jau juta nemieru: si diena solija kaut ko nelagu, kaut ko nepatikamu, tadu ka slikta sapna turpinajumu… Peksni vins atcerejas.
        Izmeklesanas komisija! Galva saskreja asinis.
        Tadu darbu! Un ideja bija pareiza, pilnigi pareiza. Katrs sikums, projektejot un montejot sistemu, bija parbaudits un velreiz parbaudits - tik briesmiga neveiksme gluzi vienkarsi nebija iespejama. Visi galvenie mezgli bija dubleti, signali gaja paraleli pa patstavigiem kanaliem, pirms iedarbinasanas bija veikti visdazadakie izmeginajumi.
        Atri parvarejis apjukumu, Sleiters meginaja izteloties, ka izturesies komisijas locekli.
        Ezertons. No ta palidzibu nebija ko gaidit: vini nevareja ieraudzit viens otru ne acu gala un zinatne bija nesamierinami pretinieki. Pirmskirigs prats - par to saubu nebija -, tacu ne mazakas originalitates. Godkarais, cietsirdigais Ezertons, kas nepazina lidzjutibas, vienmer darija to, ko vajag, un tad, kad vajag, un veikli izvairijas no klumem. Ar laiku vins varbut ienems ministrija vienu no augstakajiem amatiem un iemantos vispareju nepatiku. Nelietis! Kadu bridi Sleiters vieglinaja sev sirdi, ladedams Ezertonu.
        Kas vel? Profesors Starrs. Ar vinu Sleiters bija ticies vienu pasu reizi pec lekcijas Karaliskaja biedriba. Vins atcerejas garu, pieklajigu sirmgalvi ar isi apgrieztiem matiem, laipnu, bet loti uzstajigu, acimredzot godigu. Tas vismaz uzklausis.

3

        Hollands, Celu petniecibas centra direktors. Ka izturesies vins, to bija gruti paredzet. Norupejies virelis ar culas slimnieka seju. Galu gala, vins bija pilnigi atbalstijis projektu, ta ka zinamu laiku vins to drosi
        vien ari aizstaves, bet, juzdams, ka viss iet griste, sis cilvecins mekles grekazi. Ja projekta atradis kadu misekli, tad vinam, Sleiteram, vaks un Ezertons iedzis saja vaka pedejo naglu.
        Hintons, skaitlosanas tehnikas specialists. Sleiteram bija palikusi atmina vinu pirma tiksanas. Godigs darijumu partneris, kas ieinteresets aizstavet savas kompanijas jaunako produkciju - skaitlotajus DPF-6. Nespedams aplukot problemu no visiem viedokliem, vins uzstasies tikai ka sava razojuma aizstavis. Sleiters ar izbailem iepratojas, vai tikai ir saglabajis visas specifikacijas. Jebkurs majiens uz skaitlotaju klumi vai konstruktivu nepilnibu liks Hintonam celt dienas gaisma visas iespiestas shemas lidz pedejai. Vins tacu ir profesionalis …
        Sleiters izkapa no gultas, sazvalojas un tad atcere- jas tabletes. Dziednieks bija piekodinajis - ne vairak par divam; vins bija ienemis tas un tris stundas baudijis aizmirstibu, toties tagad galva griezas rinki un maca nelabums. «Lidz sovakaram man nav lemts nodzivot,» pazibeja doma.
        Kad Sleiters piegaja pie loga, ar nagu pakasija sarmu un palukojas lauka nemiligaja decembra rita, vins sadruma vel vairak. Kads varetu but komisijas secinajums? Gauzam zel, Sleiter, mes esam augstas jo augstas domas par jusu spejam, tacu klume ir izmaksajusi parak dargi, un mums ka amatpersonam ir jasaka
«ne». Tas nozime, ka atkal jasak skirstit zurnalus, atkal jaieklaujas diplometo bezdarbnieku armija un muza novakare varbut jasagaida kaut kada nozelojama velas mazgatava ka Metjuzam.
        Kad Sleiters ar autobusu nokluva Vaitholla, bija sacis snigt; lielas, udenainas parslas krita zeme, lai tulit parverstos par bruniem dubliem. Sasniedzis iekslietu ministrijas galveno ieeju, vins juta, ka viena zabaka sasucies udens. Zabaks bija caurs.
        Tablesu iedarbiba bija beigusies, un Sleiters atkal lavas panikai. Priekskars bija nolaists. Vins vairs nekad nedrikstes apgrozities starp saviem amata braliem.
«Skat, kur vecais Sleiters! Atceraties, kadu putru vins savarija ar to celu busanu? Ta iet, kad pienem fantastiskus projektus…» Neviena uzaicinajuma nolasit lekciju, neka. Kadam petniecibas darba makenit paslid kaja, un sie zinatnieki, suna berni, sparda vinu bez zelastibas …
        Ejot pa velveto gaiteni, kur oda pec slapja papira un vecas tabakas, Sleitera modas gandriz neparvarama velesanas skriet. Atgriezties majas un izlikties slimam
        - darit diezin ko, lai tikai izvairitos no pazemojuma. Vinam kakla atkal sakapa nelabums.
        Sleitera domu pavedienu parrava Hollanda balss:

        - Labrit, Laionel! - Ieskatijies vina savilktaja seja, direktors piebilda: - Jautrak! Es nedomaju, ka bus tik launi, ka jums liekas.

        - Atliek tikai parakstit secinajumu, un beigas man ir, - Sleiters nomurminaja.

        - Laionel, - stingri sacija Hollands, - es prasu, lai manis vadita izmeklesanas komisija balstitos uz faktiem, nevis uz personiskiem uzskatiem. Mums jaizdibina, ka tas ir noticis, un nevis, kas vainigs.

        - Bet agri vai velu jus nonaksiet lidz manim, vai ta nav?

        - Tas vel nav teikts. Viss bus atkarigs no ta, ko mes noskaidrosim.

        - Hintons aizstaves savu skaitlotaju lidz pedejam, Starrs turesies mala, bet Ezertons bez kavesanas nolaidis man asinis. Kada tad jega …
        Hollands izslejas, vina balsi ieskanejas oficials tonis:

        - Sleiter, - uzvards grieza ausis, - es esmu komisijas priekssedetajs, un man ne visai patik, ka musu darbibu jus uzskatat par farsu. Neviens netiks apvainots tik ilgi, kamer nebus pieradita vina vaina, par to jus varat but dross. - Redzedams, cik Sleiters nomakts, vins kluva pielaidigaks: - Es pazistu Ezer- tonu septinus gadus un - starp mums runajot - uzskatu, ka vins ir suds. Skaidrs, ka Hintons staves un kritis par savu masinu. Bet, ziniet, ari es sai zina vairs neesmu ar pliku roku nemams … - Vins paskatijas pulksteni un panema Sleiteru zem rokas.

        - Nu mums gan laiks.
        Istaba, kur notika komisijas sedes, staveja gars, pulets sarkankoka galds, kas smarzoja pec vaska. No sienam uz ienacejiem bargi noraudzijas sen aizsaule aizgajusu sabiedribas kalpu portreti.
        Hollands izklastija dienaskartibu:

        - Es saubos, vai sodien mums izdosies izstradat galigo lemumu, tapec vispirms, man liekas, vajadzetu apsvert katra komisijas locekla spriedumu. Visi, jadoma, ir paguvusi iepazities ar tiem?
        Vins parlaida skatienu klatesosajiem, un katrs ar galvas majienu izteica savu piekrisanu.

        - Atlaujiet man rezumet sos viedoklus, - direktors turpinaja. - Doktors Sleiters kategoriski apgalvo, ka sabojajusies skaitlosanas ierice un ka nelaime notikusi tiesi sa iemesla del. Mister Hinton, jus izteicat preteju viedokli, - ka viena mezgla sabojasanas nebutu varejusi novest pie tik nopietnam sekam un ka, pec jusu domam, - Hollands nolasija no papira, - «izstradajot sistemu … mm … nebija paredzetas pietiekamas drosibas garantijas».
        Hintons salidzinaja tekstu ar savu eksemplaru un pameta ar galvu.

        - Ezerton, cik es saprotu, jusu viedoklis ir analogs Hintona viedoklim.

        - Neka tamlidziga, - vinu partrauca Ezertons.

        - Acimredzot es sava zinojuma neesmu izteicies pietiekami skaidri, bet es uzskatu, ka pati projekta
        iecere nav pienacigi parbaudita un ka jau pasi projekta izejas dati bijusi arkartigi riskanti.
        Vins runaja gandriz kaismigi, un aiz biezajiem acenu stikliem jautas neparprotams naidigums. Kaut gan no vina sejas nekas nebija nolasams, uzmanigs verotajs noprastu, ka nozaget jauno zinatnieku Ezer- tonam butu vislielaka bauda.
        Hollands rami ierunajas:

        - Pilnigi pareizi, tas tiesi izriet no jusu zinojuma, mister Ezerton. Nu, bet jus, profesor Starr, cik es saprotu, secinat, ka klume viena mezgla izraisijusi kedes reakciju, kas bijusi saistita ar doktora Sleitera sistemai ^piemitoso nestabilitati. Vai ta ir?
        Starrs runaja aprauti, rupigi apsverdams vardus. Vina acis bija koncentreta, apcerosa izteiksme.

        - Zinama mera ja, tacu saja lieta ir vel diezgan daudz nezinamo. Es diezgan siki parrunaju to ar doktoru Sleiteru, un, cik es varu spriest, saja stadija vins veicis pietiekamus pasakumus pret lokaliem bojajumiem. Daudzos sistemas posmos pec jebkura mezgla sabojasanas automatiski butu notikusi parslegsanas uz dublejoso kedi…

        - Ja, bet saja gadijuma tas nenotika, - iejaucas Ezertons. - Sabojajas viena logiska sunina, bet rezultata izcelas ists haoss un, es atlausos piebilst, aizgaja boja septini cilveki.

        - Ko jus par to teiksiet, doktor Sleiter? - apvaicajas Hollands.

        - Misteram Ezertonam ir pilniga taisniba, so suninu nebija paredzets dublet.
        Ezertons nekavejas izmantot radusos izdevibu.

        - Interesanti, kapec ne?

        - Tapec, ka mes rakstiski bijam apstiprinajusi, ka klumes iespeja ir bezgala nieciga. Mes nevarejam dublet visas sistemas, tapec ka tas butu izmaksajis neiedomajami dargi.

        - Mister Hinton, cik talu jus esat tikusi ar savu ekspertizi?

        - Skaitlotajs ir nogadats izmeginajumu stenda. Pagaidam noskaidrots, ka nav bijis kartiba viens logiskais posms.

        - Tatad kluda atklata pasa skaitlotaja?

        - Ja, viena no kedem bija noslegta, tacu…
        Sleiters vinu partrauca:

        - Bet jus apgalvojat, ka tas nevar notikt.

        - Ne, jus apgalvojat, ka atseviski bloki var sabojaties un tomer tam nav nekadas nozimes!

        - Nav tiesa! Es teicu, ka si kede tiek rezerveta, bet tikai uz neilgu laiku.
        Hintons aizsvilies izrava no mapes vestuli.

        - Luk, jus rakstat melns uz balta - desmita augusta vestule -, ka piekritat ieteiktajiem skaitlosanas ierices papildinajumiem un - es citeju - izdarisiet
«attiecigas izmainas kontroles sistema».

        - Jus tiri labi atceraties, - eksplodeja Sleiters, - ka mes apspriedam so jautajumu daudz velak un ka jus gribejat, lai es piekritu kompromisam. Jus velejaties vienigi to, lai…

        - Kungi, - stingri sacija Hollands, - ta mes nekur netiksim… - Sleiters un Hintons nikni skatijas viens uz otru. - Ierosinu tureties pie precizi noskaidrotiem faktiem. Ko teiksiet jus, profesor Starr?

        - Mes modelejam doktora Sleitera sistemu pasi ar savu skaitlotaju. Mes tisam ievadam programma dazadas kludas, lai parbauditu, ka tas iedarbojas uz sistemu kopuma. Pec dazam dienam es varesu dot jums daudz izsmelosakas zinas.

        - Es nudien nesaprotu, - noruca Ezertons, - kam tas vajadzigs, ja visa ideja pamatojas uz abstraktas teoretizesanas.
        Starrs atbildeja, rami lukodamies kaut kur taluma; likas, ka vins runa pats ar sevi.

        - Manuprat, tomer deretu tureties pie skaitliem un faktiem.
        Ezertons pietvika un nodura acis. Hollands uzrunaja Hintonu:

        - Jus pieminejat noslegtu kedi. Varbut jus paskaidrosiet? …

        - Ja, mes jau esam demontejusi dalu kezu. Defekts atklajas tikai viena. Nezinama iemesla del, kuru mes pagaidam neprotam izskaidrot, neliela posma ir pilnigi sabojata izolacija.
        Pa to laiku netalu no universalveikala sava kantori gaisa avariju inspektors Toms Maijerss melnraksta redigeja zinojumu par nelaimes gadijumu Ailvorta. Frazi
«katastrofas pirmcelonis bija etalonsprieguma zudums» vins parveidoja sadi:
«Katastrofas pirmcelonis bija etalonsprieguma zudums sakara ar izolacijas bojajumu degvielas sukna kontrolaparata.»
        Pievakare bara «Sarkanais lauva» Vaithollas otra puse troksnaina bara sapulcejas ieredni, kas bija lidzigi cits citam ka udens lases. Vini druzmejas pie letes, lai izdzertu savas divas viskija porcijas. Pec tam vini pa galvu, pa kaklu drazisies uz Vaterlo staciju, lai merotu talo celu pie savam apnikusajam sievam nemiligajas, dargajas kotedzas, kas bija slikti nokopetas no zurnala «Observer» pedeja numura vaka.
        Hollands apsedas nomalus, truli blenzdams uz alus kausu un gudrodams, ka pavadit vakaru. Cula nelika vinu miera. Vins sprieda, ka ekspertus, no kuriem nevienam nav nekadas dalas par citu viedokli, neizdosies saturet grozos. Diena bija bijusi neparasti nogurdinosa, galvenokart ta dranka Ezertona del: vins
        par to vien domaja, ka sagrabt pie rikles nabaga Sleiteru.

        - Tempt vienatne - dross panemiens, ka atrak dabut galu.
        Hollands pacela acis un ieraudzija draudzigi smaidoso Tomu Maijersu.

        - Tom! Tu nac ka saukts. Sedies nost. Ko tu dzersi?

        - Paldies, es jau vienu iemetu. B5t ka tu?

        - Man pietiek.

        - Kur palicis tavs dzirkstosais optimisms?

        - Pie visa vainigs tas noladetais gadijums Naits-, bridza.

        - Ak ta, es biju piemirsis, ka tu tacu vadi izmeklesanas komisiju.

        - Aha.

        - Un kur tad ir tas akis?

        - Ekspertos.
        Maijerss lidzjutigi norucas.

        - Tu, cilveks, ceri, - Hollands turpinaja, - ka vini vismaz izanalizes faktus, bet vini kaskejas ka skolas puikas. Es gribeju panakt, lai vini izsecinatu kaut ko jedzigu, bet vini izlokas un murmule sava fantastiskaja zargona. Skan jau solidi, tacu isteniba katrs doma tikai par savu adu.
        Maijerss iesmejas.

        - Ja, es zinu, ka tas medz but. Vispirms vini saka: «No vienas puses …», bet vari but dross - pec paris minutem vini teiks: «No otras puses», un beigu beigas: «Kas to lai zina..»

        - Pareizi.

        - Bet par ko tad ir domstarpibas? Kurs tad ir tas laundaris?

        - Tu tacu esi daudzmaz lietas kursa?

        - Kur nu! Redzeju televizija, ne vairak.

        - Redzi, sistemas raditajs uzskata, ka klume bijusi
        skaitlotaja, skaitlotaju specialists uzskata, ka pati sistema nav bijusi kartiba, bet zinatnieks censas but godigs pret abam pusem.

        - Bet ka tu pats doma?

        - Klume bijusi skaitlotaja, tas ir fakts, vismaz viena ta mezgla.

        - Kapec?

        - issavienojums logiskaja sunina. Ja var ticet tehniskajam raksturojumam, tad saja vieta klume vispar nevareja notikt, un tomer ta notika. Izolacija bija pusu. Gauzam divaini…
        Maijerss leni nolika alus kausu uz galda. Bridi padomajis, vins atkartoja:

        - Izolacija pusu … Patiesam divaini, arkartigi divaini.

        - Kas tad?

        - Tas, ka izolacija pusu. Vai tu zini, ka es patlaban izmekleju Ailvortas katastrofas apstaklus?

        - Zinu.

        - Mes vel neesam izdarijusi galigos secinajumus, zinam, ka aizdedzies dzinejs un, iespejams, noluzusi turbinas lapstina, bet viens no kontrolblokiem, kas reguleja degvielas padevi…

        - Nu, nu?

        - Rupnica bloku panema atpakal, lai iztaisitu ekspertizi. Vini konstateja, ka uz bloka metala korpusu iedarbojusies par simts piecdesmit gradiem pec Celsija augstaka temperatura. - Maijerss kluseja, un vareja redzet, ka vins saspringti doma. - Ieksa uz vadiem vairs nebija ne pedu no izolacijas!

        - Sadegusi?

        - Ne, tik augsta temperatura nebija. Izolacija bija no aminostirena, bet tam iztvaicesanas temperatura nav zemaka par trissimt gradiem, tatad augstaka neka teflonam.
        Hollands sadruma.

        - Liela starpiba. Vai mes nevaretu aprunaties par to sikak?
        Maijerss pacela kausu.

4

        - Katra laika. Paliec sveiks!

«Ir nu gan tas Raits pedants,» nodomaja Dzerards.
        Raits atgadinaja vinam uzcirtusos, stivos anglu virsniekus, kadus tos radija Holivudas kara filmas. Lielisks izpilditajs, nekas vairak. Sis doktors Raits saka krist vinam uz nerviem.

        - Loti iespejams, ka ir iedarbojies kads skidinatajs. Temperaturas paaugstinasanas nebutu varejusi izraisit tadu deformaciju. Karstuma del drizak butu notikusi apoglosanas gar malam. Vai mes esam pilnigi parliecinati, ka neviens nav izlejis nekadus atri iztvaikojosus skidrumus, acetonu vai kaut ko tamlidzigu, robota tuvuma?

        - Varu atsaukties tikai uz Espainela galvojumu, - teica Dzerards. - Vins ir pratigs cilveks. Nevienam, iznemot vinu, nav bijis atlauts tuvoties robotam.
        Raits neticigi pavipsnaja.

        - Var jau but, tacu mums vajadzigi pieradijumi.
        Vins savaca zobratus, sabera tos atpakal kastite,
        bet kastiti ielika metala konteinera un, iznemis papira lapu, saka rakstit.

        - Ko jus ar tiem darisiet? - jautaja Dzerards.

        - Izpetisu, - atbildeja Raits. - Bet ne jau tagad - vispirms mums jatiek gala ar uzdevumu. Velak varesim parbaudit izturibu, caurlaidibu un ta talak.
        Rita saules stari pluda ieksa pa augsti izvelvetajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pec Dzerarda domam, bija vienigais labums, ko deva darbs saja mul
        kigaja Viktorijas laikmeta eka. Krasainas vitrazas logu augsmala meta uz Raita galda nemierigus kosi sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.

        - Jadoma, ka ta nebus nekada nejausiba, - ierunajas Dzerards.

        - Ka ta? - vaicaja Raits.

        - Neesmu kimikis, bet vai nav iespejams, ka kaut kada neparedzeta plastmasas ipasiba ir ta, kuras del uz plastmasu var iedarboties no arienes? Kaut kadas izmainas molekularaja struktura, un ta klust jutiga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slapekli vai skabekli?
        Raits pari acenu ietvariem paraudzijas uz vinu.

        - Kompanija «Polytad» izturas pret savu darbu arkartigi rupigi. Ziniet, vini strada ar musu licenci, un es esmu pilnigi parliecinats, ka katra partija tiek parbaudita kompleksi. Turklat mes ludzam, lai to izdara vel viena firma neatkarigi no «Polytad». Vinu dati ir neapstridami, un sai firmai ari nav iemesla melot - par to viniem nemaksa.

        - Es nevienu neapvainoju, - paskaidroja Dzerards.

        - Ceru, ka mana atbilde izkliedeja jusu bazas, doktor Dzerard, - sacija Raits. Panemis kastiti ar paraugiem, vins ielika to liela ledusskapja saldejama kamera. Velreiz paskatijies uz Dzerardu, vins ar bukski aizcirta durtinas. - Pabeigsim velak, - vins piebilda.

        - Es domaju, ka birokratisms un stiepsana garuma saja zeme raksturiga tikai valdibas iestadem, - atbildeja Dzerards.

        - Nekada zina, dargais kolegi, - teica Raits. - Ar tiem jus sastapsieties visur, bet ir ari cits jedziens, kas jums drosi vien nav svess, - pirmtiesibas.
        Un Raits pasmaidijis izgaja no laboratorijas.
        Dzerards lenam atgriezas sava vieta un apsedas. Vai bija kada jega iet pie Kreimera? Vins bija parliecinats, ka plastmasas izkusana vainigs kads cits, vel nezinams faktors. Kas notiktu, ja saktu kust plastmasas izolacija? … Pag, pag, izolacija! Sis vards aizskara atmina kadu stigu. Vai tad vins nesen nebija lasijis kaut ko par izolacijas kusanu? Bet kada sakara? Vins apsvera un uzsita knipi.

        - A, roka ir! - vins skali teica. - Lidmasinas katastrofa Ailvorta. Zinojuma bija sacits, ka vaina meklejama izolacija. Vai starp siem notikumiem nav kads sakars? Izolacija … plastmasa … ja! Kura avize tas bija?
        Vins piecelas un satvera telefona klausuli.

        - Betija, vai jus man neatnestu pedejos desmit «Post» numurus?

        - Visus?
        Vinas balsi jautas saubas. Vins nodomaja, ka iemantot sekretares palavibu ir daudz grutak neka iekarot jebkura kompanjona uzticibu.

        - Ja, visus lidz pedejam un zigli!
        Raits nolika klausuli un atkal apsedas, bet domas trauktin traucas.
        Vins palukojas uz vitrinu, kas aiznema gandriz visu sienu. Taja bija izlikti dazadi aminostirena izstradajumu paraugi: telefona kabeli, gazes caurules, elektribas vadi. Pienemsim, ka plastmasa tiesam ir kads defekts un zinamos apstaklos ta sak irt. Sakaru sistema viens divi parverstos par istu haosu. Vins uzcelas kajas, nespedams atraisities no sis domas, tacu sanema sevi rokas. Parak maz vel vins te strada. Tiesa, nekas svarigs pagaidam vinam nav uzticets, un daleji ar to ari bija izskaidrojama vina nepatika pret Raitu. Vinam skita, ka vins te netiek izmantots, atzits, novertets. Vai to visu vins tagad nedara, sancensibas gara skubinats, lai pieraditu
        Raitam, ka vins, Dzerards, ka zinatnieks ir daudz noderigaks par savu vecako kolegi?
        Un ko teiktu Kreimers, ja vinam patiesam izdotos pieradit, ka aminostirenam, sim firmas pelnas sturakmenim, piemit trukumi un ka ta razosana ir japartrauc? Diezin vai tas celtu Dzerarda prestizu.
        Grupas finansu stavoklis gandriz pilnigi bija atkarigs no viena iespaidiga sasnieguma - no sairtspeji- gas degrona pudeles.
        Driz pec pievienosanas grupai Raits notureja lidzstradniekiem nelielu seminaru par savu iemiloto temu: plastmasa ar lidz sim neapvienojamam ipasibam. Augsta stiepes izturiba, ieverojama elastiba un neparasts letums. Pamatojoties uz veiksmigo sakotnejo izgudrojumu aminostirenu, Raits radija vairakus citus polimerus - savienojumus ar ciesam molekulu kezu skerssaitem, kuri aizvien precizak un precizak atbilda uzdotajai programmai.
        Viens no savienojumiem butu uzskatams gandriz par pilnibu, ja nenemtu vera kadu loti butisku trukumu. Skabekla un redzamas gaismas iespaida tas strauji saira un dazas stundas parvertas par peleku, skiedrainu pulveri. Raits pazinoja grupai, ka pagaidam neredz iespeju, ka izvairities no sis klumes.
        Bet, lidzko Raits bija beidzis, Bikens, acimredzot pagalam satraukts, gavilejosi ieaurojies, metas pie tafeles un Raita savienojumam piemitosos trukumus viena mirkli padarija par, ka vins toreiz teica, «sairt- spejigu tvertni». Vins sprieda, ka tik ilgi, kamer plastmasu sarga no saskares ar gaismu un skabekli, ta nezaude savas ipasibas, bet, lidzko plastmasa paklauta abu iedarbibai, ta sak sairt.
        Kreimers bija arkartigi satraukts, un uz bridi vina no jauna pamodas agrakais arkartigi radosais zinatnieks. Vins precizeja trukstosas detalas: razot plastmasas trauku ar slircinasanas panemienu masinas, kur plastmasa pasargata 110 gaismas iedarbibas, tados pasos apstaklos parkml tos ar pilnigi necaurspidigu un gazu necaurlaidigu citas plastmasas slani. Visbeidzot saja areja necaurspidigaja slaniti iekauset noraujamu sloksniti, kuru pavelkot var atvert trauku. Kad sloksnite bus norauta, gaisma un gaiss pieklus jutigajam slanim un saksies dezintegracija.
        Originala un apbrinojama ideja vienmer izraisa naidigu reakciju tajos cilvekos, kas nav iznesajusi to pasi savas smadzenes, un sairtspejigais trauks nebija iznemums. Katrs izvirzija kadu negativu hipotezi, lai pieraditu, kalab ideja nekur neder, tacu nelabveli cits pec cita apklusa, kad ideju neizdevas atspekot. Beidzot visi iebildumi bija atraiditi un grupa drudzaini keras pie darba.
        Laboratorija uzstadija gadijuma pec nopirktu liesanas masinu, spiede stanceja veidnes, bet Raits nemas sintezet maisijumu nelielai eksperimentalo trauku serijai. Gaiss laboratorija sakarsa un smirdeja. Vainigas bija galvenokart plastmasu izgatavosanai nepieciesamas izejvielas.
        Kreimers pa to laiku bija noformejis pagaidu patenti un nodrosinajies ar Nacionalas zinatniskas petniecibas korporacijas atbalstu.
        Tomer vajadzeja parvaret vel daudzus negaiditus skerslus, iekams ideja saka nest auglus. Galvenais bija plastmasas molekularo strukturu izdomat tadu, lai gaismas un skabekla ierosinatais passairsanas process risinatos ne tikai ierobezota zona zem noraujamas sloksnites, bet parnemtu visu trauku, no necaurspidiga virsslana atstajot neskartu tikai vienu tukstosdalu centimetra.
        Sis virsslanis pats par sevi ari bija problema. Tas pats nesaira ka trauka pamatmasa, tapec sai masai pievienoja vielu, kura, reagejot ar sairsanas produktu, izdalija nedaudz skidinataja, kas iedarbojas uz necaurspidigo apvalku. Tas parvertas atri iztvaikojosa skidruma un izgaisa, atstajot vienigi oglu dalinas, kuras bija padarijusas virsslani tumsu un necaurspidigu.
        Atlika atrisinat pedejo jautajumu - passairsanas ilgumu. Galu gala nosprieda, ka optimalais bus divu stundu cikls, bet uz pudeles limes instrukciju, ka saturs tulit pec atversanas japarlej cita trauka.
        Sajas nepratigajas dienas lidzstradnieku aizrautiba gandriz vai lidzinajas fanatismam. Stradaja bez iznemuma visi, biezi vien augam naktim. Visus bija parnemis priecigs satraukums. Neviens netaupija sevi. Betija kluva viniem par mati un vireju, kas pastavigi apgadaja visus ar kafiju, edamo un viskiju. Kadu vakaru pec gandriz divdesmit cetras stundas ilgiem nepartrauktiem eksperimentiem ilgi gaidito pudeli laida apkart, bet Kreimers saka niekoties pie tafeles, lai izveletos jaunajam materialam nosaukumu. Jo vairak skurbums sartoja sejas, jo vieglpratigaki un piedauzigaki kluva priekslikumi. Kads ierosinaja «Saules meslus», bet kads cits lika preti «Saireni» jeb «Kreimera irstoso dailavu». Beidzot visi vienojas par «Degronu».
        Tad kantori, ko Kreimers Londonas centra bija noirejis ka tirdzniecibas parstavniecibu, notika preses konference, un, lai gan stiprie dzerieni pluda straumem un zurnalisti driksteja uzdot jebkuru jautajumu, viss tomer bija organizets ta, lai neviens neaizvestu lidzi ne mazako izanalizejamo paraugu.
        Pec tam pienaca karta televizijas intervijam un populari zinatniskajam programmam, un, visbeidzot, uz kantori saka nakt uznemeji, kas gribeja sakt degrona trauku razosanu pec agenturas licences.
        Kreimers sarikoja konkurejosajam firmam utrupi, kas atstatu kauna visruditako Bagdades zirgu mijeju, un nosledza darijumu ar visa zeme pazistamu bezalkoholisko dzerienu razotaju, kurs karoja izgudrot kadu jaunu triku, lai iesmeretu pircejam vin- skabes un citronskabes, saharina un krasas maisijumu ar nekaunigu etiketi
«Tropu ekstaze».
        Firma izversa plasu reklamas kampanu. Laudis pirka to pasu kimisko viltojumu jauna iesainojuma tapec vien, ka tas izskatijas interesants un jau pati iesainojuma atversana bija neredzeta nodarbosanas. Simtiem afisu stabu, metro sienas, televizijas raidijumi un avizes aicinaja visus pirkt «Tropu ekstazi».

«Dodiet savu ieguldijumu dabas aizsardziba - dzeriet «Tropu ekstazi»! Iztuksojiet pudeli, un jusu acu prieksa ta sairs. Uzlieciet pudeli uz palodzes, un ta aprasinas jusu darzu. Jusu pukes plauks aizvien krasnakas. Ja jums nav darza, ielaidiet tukso pudeli kanalizacija!»

«Par katram desmit noraujamam sloksnitem jus sanemsiet premijas kuponu. Desmit kuponi dod jums iespeju vieteja «Tropu ekstazes» veikala izveleties jebkuru no simts skaistam davanam. Premiju kuponu sistema darbojas tikai lidz menesa beigam! Pasteidzieties, pasteidzieties!»
        Reklama iestastija, un cilveki pirka. Patikami bija sajust pirkstos noraujamo sloksniti…
        Simtiem tukstosu roku visa zeme lema plastmasu sairsanai, atdeva to atpakal zemei, bez jebkadas pratosanas nolaizot udeni miljonos tualetes istabu.

«Degrons» kluva par ikdienisku vardu, un ieinteresetie rupnieki stajas rinda, lai nopirktu licenci ta razosanai.
        Apstaklos, kad pasaule cieta no piesarnosanas, tas bija vilinoss bizness - piedavat tadu iesainojumu, kas neatstaj nekadus atkritumus. Jau pirmajos devinos menesos Kreimera agentura parakstija cetrdesmit septinus neatkarigus kontraktus ar iesainojuma fabrikantiem. Citus bezalkoholiskus dzerienus, kas bija nosaukti ne mazak meligi ka «Tropu ekstaze», ari saka izlaist sairtspejigos traukos. Beidzas ar to, ka iejaucas Apkartejas vides aizsardzibas ministrija un ludza agenturu pardot licenci valdibai.
        Visi jutas apmierinati: ministri laimigi smaidija, bet pa notekcaurulu labirintiem, zem skanigajam kolektoru velvem simtiem pilsetas teceja degrona straumes. Attirisanas staciju filtros vairs neiestredza parastas plastmasas pudeles. Municipalpadomju priekiem nebija gala. Pelna plus slavas oreols. Kreimers ari jutas apmierinats.

«Bet ko si zelta dzisla ir izdarijusi ar pasu Kreimeru?» domaja Dzerards. «Vai tiesam vina pasaul- verienigais zinatnieka skatijums butu sasaurinajies lidz materiali ienesigiem, tacu no zinatniska viedokla trucigiem izgudrojumiem? Bet ja nu atklajas, ka aminostirenam tomer piemit kads trukums? Ko tad? Vai dzisla izsiks? Vai Kreimers atkal pieversis savas grupas uzmanibu globalam problemam, domajot par zinatnes nakotni? Bet varbut agentura pajuks?»
        Dzerardam naca prata, ka Kreimers sava laika bija raizejies par zinatnes nakotni, cik nikni bija uzbrucis tiem, kas sludinaja zinatni zinatnes del, un cik kveli bija velejies pieverst zinatnieku uzmanibu socialam problemam. Vins salidzinaja agrako Kreimeru ar tagadejo izdeviguma mekletaju. Kapec gan vins ir ta parverties?
        Ienaca Betija un nolika uz Dzerarda galda avizu kaudzi.

        - Te jums bus galvenas, - vina sacija. - Tas ar plikajam dejotajam es nenemu.
        Dzerards pasmaidija.

        - Izradas, ka jus esat puritaniete.
        Betija neatbildeja.

        - Agentura neviena cita nav, - vina pec briza ierunajas. - Vai jus vel gribesiet dzert kafiju?
        Vinai acim redzami negribejas varit kafiju vienam pasam cilvekam, turklat sis cilveks laboratorija bija jaunatnacejs.

        - Labi jau, labi, - Dzerards piekrita, lai gan vina smaids jau bija kluvis stivaks. - Neraizejieties.
        Betija izgaja no istabas.
        Vinas izturesanas aizkaitinats, Dzerards saka skirstit avizes. Velns paravis, vins tacu gribeja kafiju! Pec kada briza vins piezvanis Betijai un pateiks, ka ir pardomajis. Lai pacila savu resno dibenu! Vins iedzilinajas avizes.
        Gaisa katastrofa notikusi pirms nedelas. Vins parskatija lapaspusi pec lapaspuses, mekledams zinojumus par to. Neka noteikta par izkususo izolaciju vins neatrada. Informaciju autori nodarbojas ar dazadiem minejumiem, lai tikai rindinu skaits iznaktu lielaks. Notiek izmeklesana un liecinieku nopratinasana. Vilies Dzerards aizskira pedejo avizi. Vins jau gribeja pastumt nostak visu kaudzi, kad uzmanibu saistija kads pavisam citads virsraksts. Tas vestija par nebijusu transporta sastregumu Londonas centra.
        Vins rupigi izlasija visu rakstu, tad izskatija parejo divu dienu avizes. Viena no tam vins atrada zinojumu par preses konferenci, kura kads Sleiters, jaunas celu kontroles sistemas raditajs, izteicas, ka pie visa vainiga izolacijas izkusana viena no skaitlotajiem.
        Atkal izolacija! «Interesanti, kadu izolaciju vini lietojusi?» Dzerards domaja. Vins velreiz parlaida acis stendam. Viens no aminostirena paveidiem bija plasi izmantots par izolacijas materialu. Pilnigi iespejams, ka izolacija abos gadijumos bijusi vienada. Varbut ta pati nelaime notikusi ari veikala? Aminostirens un degrons … Vajadzetu noskaidrot, ar ko atskiras abu struktura …
        Ko darit? Zvanit Kreimeram? Vins juta, ka atsvesinas no sa cilveka. Jaunais Kreimers vinu biedeja. Var gadities, ka izturesies pret vina saubam tapat ka Raits. Agenturai ir citi, daudz svarigaki uzdevumi neka griezties atpakal un parbaudit to, kas sen pagatne. Ne, vispirms vinam, Dzerardam, pasam jabut drosi parliecinatam. Vins atkal ielukojas avize. Sis Sleiters drosi vien atstadinats no amata, bet pagaidam vel strada Transporta ministrija. Dzerards panema telefona gramatu.
        Sleiters kavejas. Vini bija norunajusi satikties Vestminsteras bara Sentdzeimsstritas setaspuse netalu no ministrijas. Sleiters bija atbildejis izvairigi, pec Dzerarda svesada akcenta acimredzot nospriedis, ka atkal iekritis nagos kadam reportierim. Ari pats Dzerards nebija seviski noskanots izklastit savas domas telefona klausulei. Var gadities, ka vins maldas, bet Kreimera lidzstradniekam nepiedien apsaubit savas agenturas produkcijas labas ipasibas. Vislabakais sakuma paklausities, ko teiks Sleiters, bet pasam neizplapat seviski daudz.
        Sleiters ieradas tads ka uzbudinats; parasti ta izskatas apstaklu nomakts cilveks. Dzerards piedavaja vinam lielu glazi viskija. Sleiters pieleja glazi lidz malam ar sodas udeni un saka dzert lieliem malkiem gluzi ka alu.

        - Skiet, ka tas jums nekaites, - piezimeja Dzerards, radidams uz viskija glazi. Ari vins pats suca viskiju, tacu vina glaze bija mazaka. Dzerards gribeja piedzirdit Sleiteru, bet izdarit to neuzkritosi. Ja vins sev butu panemis alu, tulit rastos aizdomas, ka vins grib tam otram atraisit meli.

        - Nekad nestradajiet liela iestade, - bridi klusejis, Sleiters iesaka. - Tur ir parak daudz parbiedetu lautinu.
        Izdzeris viskiju, Sleiters pasutija vel pa glazei un acimredzot saka nomierinaties. Dzerarda prieksa sedeja neliela auguma, drukns, pec izskata specigs cilveks ar gludi noskutu, atklatu seju. Vinam patika sis cilveks, un vins nespeja saprast, ka tads cilveks var iedzivoties valdibas dienesta ar visu ta birokratismu un personibas nonivelesanu. Sleiters izskatijas parak neiecietigs, nervozs un tiess, lai ilgi prastu notureties oficiala posteni. Vins runaja aprautam frazem un acimredzot ari domaja saspringti un atri. Pagaidu atcelsana un draudosas nepatiksanas it ka saistija vinu, lika vinam baidities no neesosiem ienaidniekiem. Tapec ari Sleitera atbildes bija izvairigas un aizdomu pilnas.

        - Bet ko tad jus isti gribat panakt? - vins jautaja. - Es tomer gribetu zinat, ar ko un kadel runaju.

        - Man likas, ka es jums pa telefonu paskaidroju.

        - Jus pastastijat, pie ka un par ko jus stradajat, bet nepaskaidrojat galigi neko.
        - Redzedams parvertibu Dzerarda seja, Sleiters turpinaja: - Piedodiet, bet pasreiz es jutos ka lapsa, kam pakal dzenas izbadejusos sunu varza. Ir loti patikami, ja kads interesejas par mani, bet tiesi sobrid man ka est vajadzigs saprotoss draugs.
        Dzerards nolema atklat kartis. Vins isi pastastija par sevi un par robotu Bareta rotallietu sekcija.
        Sleiters uzmanigi noklausijas, pec tam savukart shematiski izstastija to, ko atklajusi komisija. Atkal nebija tiesu pieradijumu, ka plastmasai piemistu kads ieksejs defekts. Avarija vareja but notikusi vairaku iemeslu del. Tomer si jauna informacija kaut ko nozimeja.

        - Sakuma meginasu piezvanit Hollandam, - teica Sleiters. - Vins ir ta devetas izmeklesanas komisijas priekssedetajs. - Vins piecelas un palukojas pulksteni. - Vins vienmer brokasto sava kabineta. Vai jus nepagaiditu?

        - Es pagaidisu.
        Kad Sleiters bija izgajis piezvanit pa telefonu, Dzerards nozeloja, ka sasaistijies ar so cilveku. Gluzi ta, it ka butu akmeni iemetis ezera: kas zina, cik talu izplatisies apli un ko tie izskalos krasta.
        Kad Sleiters atgriezas, vins jau bija mierigs.

        - Vins apsolija parbaudit.

        - Un vairak neko? - apjautajas Dzerards.
        Sleiters paraustija piecus.

        - Vairak neko. Vins turpinasot izmeklesanu. No vina puses ta laikam ir liela piekapsanas.

        - Bet vai vins patiesam kaut ko daris?

        - Vispar es domaju, ka daris. Drosi vien iesaistis Tomu Maijersu. Man skiet, ka rati ir iekustinati un tagad atliek vienigi gaidit, kas tur iznaks.

«Luk, ka viss tiek darits saja zeme,» nodomaja Dzerards, izdzerdams viskiju.
«Nekadu publisku pazinojumu. Nekadu publikaciju avizes, tikai atrodiet isto cilveku, istaja bridi iecukstiet vinam ausi isto vardu, un, ja jums smaida laime, viss bus kartiba …»

5

        Maijerss pagruda miniaturu vagoninu uz gaisa spilvena, un tas aizripoja, cik talu vien atlava galds. Vins paskatijas uz Hollandu, kas pie telefona gaidija atbildi, tad parlaida skatienu pieminetajai telpai. Pie vienas sienas karajas izbalejusi litografija, uz kuras bija attelots pirmais pazemes vilciens - lokomotive izverda dumus zem augstajam tunela velvem. Otru sienu aiznema daudzkrasaina Anglijas karte, kuru gandriz no vienas vietas klaja avioliniju tikls.
        Plauktos rindas staveja gramatas ar gruti saprotamiem nosaukumiem: «Metro buves tendencu analitisks apskats», «Pretsakaru teorija un ritosa sastava cirkulacija». Maijerss verigak paskatijas uz Hollandu. Nabaga vecais Bernards, izskatas gan vins nomocijies! Par daudz to papiru, nepietiek laika darit kaut ko sirdij tikamu un but radosam … Sieva ari it ka esot slima, varbut pat pedeja stundina klat.
        Maijerss ieklausijas, ka Hollands errigi runa pa telefonu:

        - Ja … ne, man nav vajadziga realizacijas nodala … Es ludzu misteru Hintonu no zinatniskas petniecibas nodalas. Ja, es gaidisu. Pateicos.
        Vins nepacietigi pameta Maijersam ar roku.
        Maijerss pasmaidija.

        - Kadam vajadzetu saceret rakstu, cik neiespejami ir lielas organizacijas sazinaties ar cilvekiem.
        Hollands paskatijas uz augsu.

        - Atceros, reiz… Hallo, Hintons? Te runa Bernards Hollands. Ja, ja, pareizi… Mani interese, vai jums izdevies noskaidrot kaut ko par issavienojuma celoniem. Jauki, un ko tad jus atradat? Loti interesanti. Bet vai jus esat parliecinats? Saprotams… Sakiet man, - vai jus zinat, kas tad isti piegadajis stiepli?… Ja, ka tad. - Vins ar roku aizsedza klausuli. - Mekle … Hallo! Ja, bija … Bet tagad pasakiet man, vai ta bija jauna tipa izolacija - aminosti- rena izolacija? - Vins pameta ar galvu Maijersam. - Liels paldies. Piedodiet, ka trauceju. Nakama sede otrdien… Labi… ja… Sveiki! - Hollands nolika klausuli. - Klume atrasta stieple, kas bijusi klata ar aminostirena izolaciju.
        Maijerss pagruda vagoninu, ka buferi noskindeja.

        - Uz mata! Viens un viens ir, iespejams, tris. Kas to razojis?
        Hollands bridi domaja.

        - Razojusi kompanija «Polytad», plastmasu burvji 110 Eseksas.
        Maijerss sadruma.

        - Pazistu vinus, bet par si razojuma tehnologiju maz ko zinu. Bet ka tu?

        - Ari ne visai daudz. Zinu tikai to, ka aminostirens ir lets, nedeg, laika gaita nezaude elastigumu un ka tas piesatinats ar slapekli. Labs izolacijas materials …

        - Atcerejos! - Maijerss vinu partrauca, - Tas bija Harolda Raita lolojums. Vai tu atceries vinu?

        - Ka pa miglu. Gars, skarbs, asketiska rakstura.

        - Nu gan tu joko! Man vins prata vel no Sefildas laikiem. Tur vins skreja pakal katram sieviskim. Jo- kaini, kad tagad ta paskatas uz vinu - svets ka muks, it ka sievieti savu muzu nebutu redzejis. Starp citu, kimikis gan vins ir labs. Vai vins nepievienojas tam profesionalajam pratvederam no Mitcemas?

        - Taisniba, Kreimera agenturai, Kalifornijas tipa iestadei. Noalgo pardesmit spejigus aspirantus, radi kompaniju, iekaro tirgu kada saura nozare, bet pec tam par dargu naudu sniedz konsultacijas.

        - Saja gadijuma - par sairtspejigajam pudelem.

        - «Tropu ekstaze»… Ir nepiemini, mani uzreiz parnem skaudiba. Pamatigu zuksni vini dabuja par to. Tagad vini osna, kur vel varetu nozvejot kadu jaunu ideju.

        - Ar aminostirena patentu un sairtspejigo pudeli viniem diez vai ir vajadziba pec tam.

        - Interesanti, cik atri «Polytad» paradreses pretenzijas Kreimeram? - Hollands apdomaja. - Dazreiz, zini, sis darbs man sagada prieku.
        Kreimers nevareja vien rimties. - Tagad «Polytad» nelaidis mani vala ka erce.
        Vini saka, ta esot musu vaina un lai mes pasi meklejot izeju.
        Raits piemiegtam, vienaldzigam acim veroja, ka gar augsto logu aizslid sniegparslas.

        - Par ko tad mus galu gala apvaino?

        - Pagaidam ne par ko ipasu. Vai zinat par Ailvor- tas katastrofu?

        - Esmu lasijis.

        - Un par jandalinu Naitsbridzas iela?

        - Tas, man jasaka, bija neizbegams…

        - Neterejiet liekus vardus. Rajona, kur satiksmi reguleja skaitlotajs, notika liela katastrofa, vai ne?

        - Es neredzu…

        - Man piezvanija cilveks, kas izmekle nolikumu Ailvorta. Vins sazinajies ar tiem, kas nodarbojas ar Naitsbridzas ielu, un vini nonakusi pie secinajuma, ka abu katastrofu celonis, iespejams, bijusi klume izolacija.
        Raits, it ka nekas nebutu bijis, turpinaja zimet rakstus uz stikla.

        - Nemeginiet man iestastit, ka nesaprotat mani! - Kreimers eksplodeja. - Izolacija… stieple… nave… aminostirens… Vini apgalvo, ka vainiga plastmasa: izolacija izkususi, un noticis issavienojums. Bet izolacija bija no aminostirena …
        Beidzot Raits pagriezas pret Kreimeru.

        - Viniem bus vajadzigs kaut kas precizaks par aizdomam. Cik es saprotu no jusu vardiem, sis divas katastrofas ir divi sava starpa nesaistiti negadijumi un sis divas grupas, kuram nav absoluti nekadu pieradijumu, sakusas meklet kadu kopigu faktoru, vienalga kadu kopigu faktoru, lai paveiktu uzdevumu laika un nepiedzivotu kaunu savas prieksniecibas acis.

        - Harold, - Kreimers salta toni teica, - tas nav godigi. Es izvilku jus no
«Polytad», es jus subsideju, radiju jums apstaklus, un jus man atlidzinajat ar so plastmasu. Tika noslegts darijums, un mes abi ar to nopelnijam.

        - Es gan izveletos citus izteicienus.

        - Lai notiek, - mes abi guvam panakumus. Mes dabujam kopigu patentu. «Polytad» gaudas, ka tas ir gangsterisms un tamlidzigi, bet vini ari saprata, ka neko nevar mums padarit. - Raita acis meta dusmu zibenus. - Turpreti tagad gan var! Kas to lai zina, vai jus esat atklajusi mums visu patiesibu? Tie kretini no ministrijas piecelsies kajas un sacis, ka mes esam nohalturejusi izmeginajumus un apvedusi vinus ap sturi ar aminostirenu. Harold, vini jus nogremdes, ja jus neparadisiet viniem izmeginajumu zurnalu - ka ar laiku mainas ipatneja pretestiba, ka piesatinajums ar slapekli ietekme elastigumu, un sazini ko vel ne…

        - Vai tad jus saubaties par mani? Jus pats redzejat so zurnalu. Viss, kas taja ierakstits, ir tira patiesiba.

        - Jusu pasa laba es ceru, ka ta ir.
        Raits nomerija Kreimeru ar acim.

        - Jus sienaties klat un meklejat upuri. Jus zinat visu tikpat labi ka es. Es nehaltureju, un man nebija ari vajadzibas to darit.
        Lupas sakniebis, Kreimers paraudzijas uz vinu. Katra Kreimera kustiba jautas apslepti draudi.

        - Nemeginiet mani piemulkot, Harold. Vai jus maz aptverat, ko man sakat?
        Raita seja nepakustejas ne vaibsts. Acim urbdamies Kreimera seja, vins atbildeja:

65

        - Tas bijat jus, kurs nevareja gaidit. «Metiet mieru,» jus teicat, «pietiks meginat, es pardosu!» Jus patagojat mani, patagojat stiprak neka jebkurs cits mana muza. Ko man atlika darit? Kalkulet standart-

5 782
        novirzes katrai idiotiskai pozicijai? Protams, es steidzos. Jus tacu nevarejat gaidit!
        Raits apklusa, saniknots pats par savu uzliesmojumu. Kreimers ielukojas vinam acis un iesmejas.

        - Tiesi to jau es censos jums iestastit. Te musu takas saiet kopa.
        Raits aizdomigi paskatijas uz vinu, gaidot jaunu uzbrukumu, tad skabi pasmaidija. Saspilejums saka palenam mazinaties.

        - Nav neka tada, par ko vini varetu mus iesudzet tiesa. Pirma partija, ko mes izgatavojam, parspeja visus musu solijumus. Nebija ne minas no sairuma. Ne depolarizacijas, neka. Tiesa, mums neveicas ar pirmajiem piesatinasanas meginajumiem - elastiba bija mazaka, bet tam nav nekada sakara ar molekularo uzbuvi, tur viss ir stabils…

        - Jus varat galvot par to? - iejaucas Kreimers.
        Ienaca Bikens un, erti novietojis savu kaulaino augumu uz laboratorijas sola, ieklausijas strida.

        - Varejat nemaz nejautat, - Raits turpinaja. - Jus apstradaja Masacusetsas tehnologiskaja instituta? Mani tapat Sefilda. Vai nu tas ir uz labu vai uz launu, varbut tas nedara man godu, bet es neprotu viltot izmeginajumu rezultatus. Ne tapec, ka mani varetu piekert, ne tapec, ka es to uzskatitu par amoralu ricibu, bet tapec, ka tas man raditu zinamu neertibas sajutu. Es esmu tehnisks lopins, man nav ne smakas no smadzenu vielas, ja jums tik, bet, pec manas saprasanas, slikts ir vienigi tas, kas nav tehniski realizejams.

        - Gan es jums kadreiz to pieminesu, - izmeta Bikens.
        Kreimers pamaja ar roku, lai vins neiejaucas.

        - Tikai ne tagad, Bik. Vai jums ir prieksstats?
        Bikens pameta ar galvu.

        - Es izskaitiju, cik pavisam ir kontraktu par ami-
        nostirenu. To ir vairak neka trissimt. Si plastmasa atrodama itin visur.

        - Ko jus ar to gribat teikt? - iejautajas Kreimers.

        - Redzat, ja vaina ir materiala, tad mes nesam milzigu atbildibu, vai ta nav? - Bikens leni atbildeja.

        - Kapec? - savukart vaicaja Raits. - Mes izgudrojam plastmasu, mes izstradajam tas razosanas metodiku, mes pardodam gan so metodi, gan pasu materialu, kas pilnigi atbilst raksturojumam.

        - Ja gan, bet ja nu materials patiesi noveco, bet mes so ipasibu neesam uzkerusi? Sairst izolacija - padomajiet tikai! Jus zinat, kur to izmanto. Tas ir saistits ar milzu briesmam. Ja si defekta del notiek katastrofas, iet boja cilveki un mes kaut ko esam palaidusi garam, tad mums ir jaatbild.
        Kreimers piecelas.

        - Ko jus ar to gribat teikt? Tas bija komercials darijums, pirceji vispirms iepazinas ar preci un tikai tad iegadajas to. Mes neko neslepam, vini tika informeti par visu. Ka vel mes varam lidzet?

        - Un tomer, - uzstaja Bikens, - manuprat, musu pienakums ir rupigi parbaudit visu
110 jauna.
        Kreimers iesmejas.

        - Pienakums? Kas tas ir - pienakums? Pret ko? Varbut mes turpmak sauksim jus nevis par Bikenu, bet par Buhmanu?[3]
        Sapratis izsmieklu, Bikens pietvika aiz dusmam.

        - Tas ir pretigi…

5*

67

        - Labi, izludzos piedosanu, bet jus pats mani uz to pamudinajat. Es tikai gribeju sacit, ka mes neesam spejigi atlauties, es uzsveru - neesam spejigi veikt
        petniecibas darbu visu vieta. Mes pardevam metodi tadu, kada ta bija konkreta bridi, rikojamies atklati un neko neslepjot, nedevam nekadas garantijas, iznemot tas, kas bija reali noskaidrotas.

        - Atlaujiet man satikties un parunat ar siem laudim.

        - Ne, Bik, neapvainojieties, bet tikai ne jums. Jus aiziesiet pie viniem, grekus nozelojot, lauzisiet rokas, un mus pienaglos pie kauna staba atrak, neka jus busiet sacis runat.
        Bikens grasijas iebilst, bet Kreimers jau bija pagriezies pret selektoru un nospiedis taustinu. Bija dzirdama Betijas balss.

        - Vai doktors Dzerards tur ir? - jautaja Kreimers.

        - Neesmu vinu redzejusi.

        - Esiet tik laipna un piezvaniet vinam uz majam.
        Kad iezvanijas telefons, Dzerards, noliecies par kafijas malamajam dzirnavinam, ieelpoja tikko samalto pupinu aromatu.
        Dzivokli valdija pasa rokam radits, tomer izsmalcinats komforts. Dzivoklim, kas atradas kada no Kensingtonas kvartaliem virs garazas, kur tirgojas ar dargam saciksu masinam, bija viena plasa zema istaba, vannas istaba un mikroskopiska virtuvite.
        Lakota parketa grida dzivojama istaba bija pa pusei nosegta ar lielu, baltu, pinkainu paklaju. Gar vienu sienu stiepas no rupja koka darinati plaukti, kas balstijas uz kiegelu stabiniem. Uz plauktiem bija gramatu gredas, juras noapaloti koka gabali, tumsi zals zvejas tikla pludins un briesmiga izskata magnetofons. Ta korpuss bija nevis, ka parasts, no puleta koka, bet no organiska stikla ar taja izurbtiem caurumiem. Sajos caurumos regojas daudzkrasainas
        iespiestas shemas. Dzerardam sis skats likas skaists.
        Pie otras sienas karajas divi skalruni, bet pa gridu bija izmetati lieli putuplasta kubi, nemakuligi apsegti ar rupju vilnas audumu. Visa istaba bija tikai viens ists kresls, kas Dzerardam bija izmaksajis bargu naudu, - pec slavena vacu izstades originala darinata kopija no melnas adas un zida atlasa. Istabu ar maigu, izkliedetu gaismu piepildija pret sienu pagriezti pastaisiti aluminija gaismekli. Virtuvi greznoja rupigi sakrautas vara kastrolu kaudzes, bundzas ar garsvielam un baismiga virtuves nazu kolekcija pie sienas. Tikko jutami smarzoja melnie pipari un kiploki.
        Nolicis kafijas dzirnavinas, Dzerards piegaja pie telefona un nonema klausuli. Vins izdzirdeja Kreimeru atri beram:

6

        - Ja, ta ir… Aizbrauciet un izdibiniet, kas viniem uz sirds, bet neuznemieties nekadas saistibas. Vinu ir divi: vienu sauc Hollands, to es nepazistu, vins ir no Transporta ministrijas, bet otrs ir Toms Maijerss. No ta tipa, Luk, sargieties, vins ir no jusu ta sauktas vecas gvardes - alus cienitajs ar buldoga purnu… Nuja, nuja… Bet galva vinam uz pleciem ir, domat vins prot, ta ka parak nebikstiet. Kur? Pagaidiet… Rupniecibas ministrija, 242. istaba.
        Gaiss metro vagona bija mitrs un sastavejies, bet nogurusie sezonas bilesu ipasnieki, kas bariem steidzas uz majam, smarzoja pec veciem losjoniem un slapjam dranam. Vilciens dardedams un klabedams drazas pa tuneli, un pasazieri supojas no vienas puses uz otru ka kaste stavus sapakotas lelles. Nokrist vini nevareja, jo truka vietas, turklat dazus no krisanas sargaja tie laimigie, kam bija izdevies iekerties adas tureklos.
        Nevienmerigais ritenu troksnis gandriz nomaca vardus, acis truli blenza kaiminu plecos.
        Gars virietis, kurs zemo griestu del bija piespiedis zodu pie krutim, veltigi meginaja lasit avizi «Financial Times», uzlicis to uz tuvakas muguras. Korpulenta dama, gardzosi elpodama, kajas iepletusi, staveja iepreti pinkainam, bardainam puisietim, kas bija erti atgazies sedekli. Vina niknam acim urbas jaunaja cilveka, bet tas ir nedomaja dot sievietei vietu. Vagona otra gala jauna mate centas nomierinat savu troksna satraukto mazuli.
        Samazinajis atrumu, vilciens cikstedams apstajas. Tiklidz apravas ritenu hipnotizejosais ritms, balsis, kas bija pulejusas parkliegt dunonu, uzreiz noklusa lidz mulsiem cukstiem. Piepess grudiens - un vagoni atkal sakustejas, lai tulit nocikstedami apstatos.
        Vagona iestajas svelmigs, satraucoss klusums.
        Riteja minute pec minutes, un nemierigie pasazieri saka slukat kajas. Divas jauninas kantoristes, iespiestas sturi netalu no durvim, vienigi sev pasam zinamu iemeslu del saka kikinat.
        Garais virietis, ar skalu caukstonu salocijis avizi, saka petit sludinajumus virs sedetaju galvam. Vina uzmanibu seviski piesaistija viens no tiem - cik izdevigi ir parcelt kantorus arpus Londonas. Virietis ironiski nosmineja.
        Sedosais jauneklis, ar kaju sizdams takti, paklusam svilpoja un ik pa bridim palukojas uz sievieti. Vins pat pamirkskinaja stavetajai ar aci, un likas, ka sieviete varetu vinu vai apest.
        Peksni zem gridas iedarbojas kompresors, ta pulsejosa dunona uz bridi viesa ceribu sasprindzinataja klusuma. Bet ari ta apravas, un neomuligaja klusuma tikai laiku pa laikam atskaneja knikski - tur dzisa sakarsusais metals.
        Pagaja piecpadsmit minutes, un pasazieri jau saka skatities pulkstenos, iedomadamies piedegusas zupas un aizdomu pilnas sievas. Kalsns cilveks ar putna seju izvilka no kabatas religisku traktatu un saka pusbalsi to lasit. Atmosfera nokaita. Jauneklis samekleja cigareti un aizsmekeja. Resna dama nikni paradija ar pirkstu uz aizradijumu «Nesmeket!» uz loga stikla. Tad jauneklis, verdamies sievietei ciesi acis, cik leni vien varedams nobirdinaja karstos pelnus vinai uz metela.
        Te peksni stikla durvis starp vagoniem atslideja vala un puli iespiedas mundrs, sarls masinists zila kokvilnas forma. Klusums uzreiz bija iztraucets, un no visam pusem saka birt jautajumi:

        - Kas noticis?

        - Cik ilgi tas turpinasies?

        - Vai nevajag pastumt?
        Masinists mierinosi pacela rokas.

        - Nav ko uztraukties, ledijas un dzentlmeni, neliela klumite ar signalizaciju, un tas ir viss. - Pasazieri novaidejas, un vins turpinaja: - Jums bus jaizkapj no vilciena un pa tuneli jaaiziet lidz nakamajai stacijai.

        - Bet tur tacu ir sliedes! Mus nositis ar elektribu!

        - Cik talu tas ir?

        - Nu, nu, nu. - Masinistam bija prieks uzstaties ka komandierim, t - Nav ko uztraukties, mes jau izsledzam stravu. Neliela pastaiga, nekas vairak. Mazliet puteklains tur gan ir, bet nekas launaks jums nedraud. Bet tagad kapiet lauka, tikai parejiet uz prieksejo vagonu, un viss bus karLIba.
        Viegli pagrudis tuvakos pasazierus uz atverto durvju pusi, vins devas talak uz citiem vagoniem, bet laudis, neapmierinati rukdami, jau virzijas uz blakus vagonu. Kapdami pari spraugai starp vagoniem, vini nemierigi ielukojas tumsa starp vagoniem. Likas riskanti kaut vai uz isu bridi skirties no gaisajiem, drosajiem vagoniem. Gaiss tuneli oda pec mitruma, pelejuma un sakarsusas izolacijas.
        Tuneli izkapusie pasazieri apskurbusi skatijas migla, ko parskela rupjas gaismas streles no ne ar ko neapsegtam spuldzem. Tagad tikai ieapalas, melnas tunela ribas skira vinu mirstigas miesas no zemes briesmigas masas, un ar so apzinu pietika, lai mitetos jebkuras sarunas.
        Kads nosvilpas, lai parbauditu, vai bus atbalss. Skana acumirkli apdzisa, izskizdama sadusejusaja gaisa. Laudis bikli taustijas uz spilgta stacijas ugunu plankuma pusi, un garais virietis, nevienu neuzrunadams, izmeta:

        - Tris dienas nogajusi, vini atrada udeni.
        Apkartejie nervozi iesmejas, sasprindzinajums atslaba: vareja jau redzet, ka pirmie pasazieri neveikli rapjas uz platformas. Resna dama ar acim butu vai apedusi jaunekli, redzot, ka vins palekdamies tuvojas stacijai.
        Bet tuneli aiz viniem zila forma gerbtais masinists teica virs luksofora iemonteta telefona klausule:

        - Ne, bija zala. Un tomer automats iesledza bremzes. Ne, tas ari bija kartiba. Ko? Ka tad, ka aizbrauksu.
        Masinists pakara klausuli un pa gulsniem soloja uz staciju, pie sevis ladedamies, skatienam slidot pa resnajiem kabeliem, kas nokarajas starp kronstei- niem. Vins apstajas, paosnaja gaisu, un vina seja saviebas aiz riebuma. Vins velreiz paraudzijas uz samezglotajiem kabeliem, un riebumu vina seja pilnigi nomainija neizpratne.
        Tiesi vinam prieksa kads kabela posms bija parklats ar spidigam, daudzkrasainam glotam, kas lenam pileja uz sliedem. Dazviet nespodraja gaisma sarkans spideja atkailinats vars, citur glotam virsu bija plana putu plevite, kas, burbuliem plistot, vilnojas un cokurojas.
        Kadu laicinu masinists staveja ka piekalts, tad pagriezas un klupdams krizdams skreja atpakal pie telefona.
        Hollands sedeja sava kabineta, turedams vederu un viebdamies no sapem. Vinam prieksa uz galda staveja pudelite ar baltu kunga miksturu un glaze ar udeni. Vins iepilinaja zales glaze, ar zimuli samaisija un viena panemiena izdzera. Pec briza vins norauga- jas un bailigi paskatijas uz atvertajam durvim, vai tikai sekretare nav dzirdejusi.
        Iezvanijas telefons. Hollands pacela klausuli.

        - Hallo, ja. Ak Sleiters? Nu, ka iet, Laionel? Te runa Bernards Hollands. Paklausieties, te ir uzpeldejis vel kaut kas svarigs. Man skiet, ka tam ir sakars ar musu problemu. Izgajis no ierindas luksofors metro. Ne jau, es paskaidrosu velak. Interesanti… Ko? … Vai tiesam? … Kur?… Kas jums paguvis to pazinot? Vai jus nevaretu atbraukt surpu? Ja, es esmu darba… Un kapec gan ne? … Katra zina panemiet vinu lidzi… Ja, cik atri vien varat. Gaidu jus pec piecpadsmit minutem.
        Nenolicis klausuli, vins nospieda turetaju, tad asi palaida to vala un saka griezt citu numuru.
        Hollanda kabinets bija piesmekets zils, uz plaukta staveja tuksu kafijas tasisu kaudzes. Maijerss sedeja uz palodzes, sukdams neaizdedzinatu pipi. Sleiters un Hollands uzmanigi klausijas Dzerarda.

        - Rezumesim, kas mums ir, - teica Luks. Vins skaitija punktus, ar pirkstu sitot pa otras rokas delnu. - Pirmkart, katastrofa Hitrova: sabojajies degvielas
        sukna kontrolbloks, taja konstatejam izolacijas bojajumu, bet temperatura nav bijusi tik augsta, lai izolacija varetu izkust, kur nu vel sadegt. Pareizi?
        Uzmanigie klausitaji pamaja ar galvu.

        - Otrkart, - Dzerards uzrunaja Sleiteru, - jus stastijat mums, ka jusu satiksmes kontroles sistema sabojajies kads no skaitlotaja elementiem, un atkal neizprotama karta bojata bijusi izolacija.

        - Bet mes nezinam, - iejaucas Hollands, - vai tas bijis katastrofas celonis.

        - Tas nav svarigi, - sacija Maijerss. - Es piekritu - mes nezinam, vai tas ir bijis par celoni sai putrai, bet to, ka sabojajies sis elements, mes zinam drosi. Vai nav tiesa?
        Dzerards satraukti turpinaja:

        - Pareizi. Mes zinam, ka sabojajas kede. Dazadas iekartas, dazadas firmas, bet celonis viens un tas pats.

        - Ne. - Maijerss pavicinaja pipi. - Es domaju, ka ta mes nekur talu netiksim. Jus aizraujaties ar sofistiskiem argumentiem. Jus tacu nevarat pienemt …
        Dzerards pasmaidija.

        - Varu pameginat.
        Hollands aiz nepacietibas saviebas.

        - Es skaidri un gaisi pateiksu, kas jums aiz adas. Aminostirens - tas ir tas, kas apvieno visas klumes, vai ne?
        Dzerards pameta ar galvu.

        - Ir diezgan lielas izredzes, bet…
        Maijerss nosprauslajas.

        - Galigi nekadu! Nejausa sagadisanas. Kur tas dzirdets, ka plastmasas saista tada veida? Izgarojot plastifikatoriem, dazas no tam saplaisa, bet ne jau vienkarsi izzud.
        Dzerards tomer palika pie sava.

        - Pienemsim, ka notikusas aminostirena strukturas ieksejas izmainas. Pacietieties un uzklausiet mani. Pienemsim, ka notikuso izmainu del aminostirens kluvis jutigaks pret temperaturu.

        - Skaitlotaja klumei nebija nekada sakara ar temperaturu, - vinu partrauca Sleiters. - Ta nav nekada lidmasinas katastrofa…
        Maijerss smagneji piecelas un, pirkstu kaulinus nepacietiba knikskinadams, teica:

        - Protams! Nenemiet launa, doktor Dzerard, bet mes neizkustesimies no vietas, ja telosim serlokus holmsus. Mums vajadzigi vismaz dazi fakti. Jus teicat, ka jusu lidzstradnieki petot robotu. Vai driz varam gaidit rezultatus?

        - Es tulit brauksu atpakal, - atbildeja Dzerards. - Pec paris dienam man kaut kas bus…
        Vins apravas, jo iezvanijas telefons. Hollands panema klausuli.

        - Hallo! Ja, te Hollands. Kur? Ak ta, es atceros … Ja, mes esam tikusies… Ja… Ne, es neesmu viens, te vel ir Maijerss no Tirdzniecibas ministrijas… mm… Sleiters no Transporta ministrijas un doktors Dzerards. Ko?… Ja, doktors Dzerards, vins parstav privatuznemumu - Kreimera agenturu…
        Iestajas ilgs klusums. Hollands uzmanigi klausijas, un vina seja kluva aizvien drumaka. Parejie sedeja nekustedamies un tikpat uzmanigi lukojas Hollanda seja, cenzdamies uzminet, kas noticis.

        - Cik daudz es viniem drikstu stastit? - beidzot vins jautaja. - Saprotu. - Vins paskatijas uz Dze- rardu. - Ja, ar to es tiksu gala. Zinams. Uz redzesanos!
        Hollands nolika klausuli; visi manija, cik vins satraukts.

        - Doktor Dzerard, ir noticis kaut kas loti nopietns. Baidos, ka mums vajadzes atlikt so sarunu…
        Dzerards paskatijas pulksteni.

        - Lai notiek, es eju. Lidzko mums kaut kas bus, es dosu jums zinu.

        - Kas lecies? - saka Maijerss. Hollands ar rokas majienu lika vinam kluset."

        - Paldies, ka jus ziedojat mums tik daudz sava laika, doktor Dzerard. Mes katra zina sazvanisimies tuvakajas dienas.
        Dzerards gribeja kaut ko bilst, bet pardomaja un, ar visiem sarokojies, izgaja.
        Hollands to vien bija gaidijis.

        - Zvanija Vaitings… mm… Vispirms man janoskaidro viens apstaklis. Jus acimredzot esat devusi parakstu, ka neizpaudisiet valsts noslepumu? - Abi vienlaikus palocija galvu. - Redziet, musu ieejas atlaujas ir nosutitas admiralitatei. Ta ir tuksa formalitate … Mes viniem esam vajadzigi un saja pasa bridi.

        - Vai jus mums tomer nepateiktu, kada velna pec? - ercigi iejautajas Sleiters.

        - Zinu tikai to, ko man pateica, - atbildeja Hollands. - Radas, ka Vinas Augstibas zemudene «Tritons», pirma anglu zemudene, kas apbrunota ar raketem «Poseidon», bez vests pazudusi ar visu apkalpi kaut kur uz rietumiem no Aranas.
        Ja jus iziesiet cauri admiralitates arkai un dosieties uz Bekingemas pils pusi, tad, turedamies ielas vidu, apmeram pec simts soliem atradisieties tiesi virs vienas no visslepenakajam telpam visa Lielbritanija. Ne jau uz tas griestiem - si telpa atrodas divdesmit sesus metrus apaks zemes.
        Lai ieklutu taja, vispirms jus aicina ar sarkankoku un varu bagatigi izrotata istaba tuveja admiralitate, kur jauka, bet seksuali nepievilciga sekretare liek uzradit plastmasas taisnsturi. Vina ludz jus pagaidit un, panemusi plaksniti, ieiet blakus istaba pie analizatora, ar kura palidzibu kaut kur attalak novietots skaitlotajs pec plastmasa iespiesta ferromagnetiska ieraksta parbauda jusu personibu. Pec dazam sekundem lidzas analizatoram uzstaditais teletaips noknik- skejis izgruz papira stremeliti ar koda cipariem. Sekretare salidzina sos ciparus ar nirbosajam ciparu kopam uz zala ekrana virs analizatora un izlemj - laist jus ieksa vai izmest lauka pa durvim. Vinai sis darbs patik.
        Ja skaitlotajs pavel sekretarei jus ielaist, vina ar to pasu nedzivo burvibu pieved jus pie tumsa koka durvim un piespiez pogu, blakam pogai iedegas spuldzite, un durvis atdaras. Aiz durvim stav divi formas terpti juras kara flotes policisti, un jus esat parsteigts, ieraugot, ka vini ir apbrunoti un abiem pleca karajas gazmaskas. Vini ved jus talak, un, lidzko esat parkapusi slieksni, vecmodigo kantora burvibu nomaina kailais, peleki krasotais armijas parauga betons. Prieksa ir lifta kabine.
        Kamer jus gaidat liftu, jus apzilbina kluss uzliesmojums un no sienas izlidusi fotokamera fikse, ka esat paradijies.
        Hollandu, Maijersu un Sleiteru lejup pavadija ko- mandors Vaitings, pec kura rikojuma visiem trim atlaujas bija parbauditas jau pirms vinu ierasanas.
        Leja, gaiteni ar baltam sienam, spoza gumijas grida pilnigi noslapeja solu troksni. Lieli burti bridinaja: «Ieeja tikai ar A tipa caurlaidem.» Aiz sargiem, kas nostajas viniem cela, viesi paguva saskatit tikai skaitlotaju aprises, vadibas pultis un lielu sienas karti, uz kuras okeani bija balta, bet sauszeme zala krasa.
        Vaitings bija pieklajigi noversis viesu uzmanibu no sargiem un ievedis vinus sava kabineta. Visi tris uzmanigi klausijas vina paskaidrojumus:

        - Ka jus zinat, kugiem, kas apbrunoti ar «Polaris» un «Poseidon» tipa raketem, ir roteikti stingri ierobezojumi, lietojot radiosakarus atklata jura. Praktiski tie ir sadi: apsveikumu apmaina starp jurniekiem un vinu piederigajiem reizi nedeja un atseviski ope- rativi zinojumi…

        - Un kadi tie ir? - apjautajas Maijerss.

        - Atvainojiet, - atbildeja Vaitings, pasupodams galvu, - musu princips ir «katrs zina tikai to, kas vinam nepieciesams». - Vins saminstinajas, pats savu vardu skarbuma apmulsinats. - Jus drosi vien busiet parsteigti, uzzinot, ka saja operacija ir dazas detalas, par kuram pat man nav ne jausmas - nebija nepieciesamibas iepazistinat mani ar tam.

        - Lai velniskigajam ienaidniekam, pat maucot jums nagus, neizdotos piespiest jus visu izpaust, - pajokoja Maijerss.

        - Laikam gan, - Vaitings tada pasa toni atbildeja, tacu nepasmaidija. - Tatad turpinam: «Tritons» peksni iesledza zemfrekvences raiditaju, ko izmanto tikai…

        - Zinamos strategiskos apstaklos, - rami papildinaja Sleiters.

        - Hm… pareizi. «Tritons» pazinoja mums savu atrasanas vietu - dzilajos udenos uz rietumiem no Aranas. Tas beidza piecu dienu braucienu un devas uz Gerlohu. Taisnibu sakot, otra rita tam jau vajadzeja but doka, kad mes sanemam radiogrammu seriju. Es negribu apgrutinat jus ar detalam, bet, isi sakot - vini zinoja par bezgala daudzam avarijam. Vispirms izgaja no ierindas dzilumstures, tad rakesu automatiskas notemesanas ierices un, beidzot, vadibas postenis. Acimredzot galvenaja navigacijas kontroles pulti bija izcelies ugunsgreks.

        - Es laga nesaprotu… - ierunajas Hollands.

        - Tulin sapratisiet, - turpinaja Vaitings. - Dezurejosajam radistam vajadzeja zinot krasta bazei par it visam klumem. Nu, luk, drusku agrak taja pasa diena vins zinoja, ka nav kartiba inerces navigacijas sistema, tapec ka - es citeju zinojumu
        - «vairakas kedes vienlaikus noticis issavienojums».
        Maijerss sedeja sava kresla sagumis.

        - issavienojums… Es saku aptvert… Klume izolacija vai sledzos…

        - Gandriz drosi, - atbildeja Vaitings. - Vins isi zinoja ari, ka sabojajusas dzilumstures un skaitlotaji, kas kontrole rakesu lidojuma talumu. Visi bojajumi bija lidzigi. Raidijuma beigas bija satriecosas, zemudene, skiet, valdija zinams… hm… apjukums un panika, bet tad… tad vini apklusa.
        Beidzis pavisam neparliecinosi, vins leni aplaida skatienu apkart, it ka mekletu palidzibu. Vini visi iztelojas, ka peksna nave aiziet boja simts astondesmit tris virsnieki un matrozi: parplist korpuss, zemudene ielauzas udens, un terauda milzenis, gandriz pilniga, silta un drosa mikroskopiska pasaulite, strauji grimst tumsaja, aukstaja dzelme. Eksplode atomkatls un sespadsmit raketes …
        Ilgi neviens neteica ne varda. Pirmais ierunajas Maijerss:

        - Visas sistemas cita pec citas …

        - Eksplodeja? - vaicaja Hollands.

        - Nav teikts, - atbildeja Vaitings. - Mes nosutijam uz to rajonu tris glabsanas kugus, bet tur ir parak dzils, lai darbotos borta glabsanas ierices, turklat vel astonas balles stipra vetra… Mums atliek vienigi gaidit un nolaist udeni radiacijas meritajus.

        - Vai viniem pieklut nav iespejams? - jautaja Hollands.

        - Tikai ar batiskafu un tikai tad, kad laiks klus labaks.

        - Tatad nav nekadu ceribu?

        - Gandriz nekadu. Ne, galigi nekadu. - Vaitings noversas. - Tonijs Marsdens, kapteinis … mes kopa macijamies Dortmuta … - Vins sanemas un turpinaja: - Esmu dzirdejis, ka kaut kas lidzigs noticis ar transporta kontroles sistemu un ari ar lidmasinu, kas nogazas Hitrova.
        Vins pameta ar galvu uz Maijersa pusi. Maijerss igni attrauca:

        - Kada velna pec jus lienat…
        Vaitings bija pilnigi sanemis sevi rokas.

        - Mister Maijers, runa ir par valsts interesem. Ticiet man, mes lietojam pilnigi likumigus informacijas iegusanas panemienus. Cik es saprotu, ka Naitsbridza, ta Hitrova un, loti iespejams, ari «Tritona» mums ir darisana ar izolacijas bojajumiem.
        Pec septiniem lauliba pavaditiem gadiem Anna Kreimere saprata, ka joprojam izjut godbijigas bailes sava vira prieksa. Vinu pazisanas un kopdzives pirmajos gados virs Annai bija ka tads draudzigi noskanots milzis. Daudzejada zina vins atgadinaja Annas tevu, bargu cilveku ar apskauzamu, bet koloniala dienesta rupestos izzuvusu pratu.
        Kreimers jau kops pirmas tiksanas bija iedvesis vinai bailes, bet fakts, ka sis izcilais cilveks patiesam mil un grib precet vinu, skita Annai savdabiga kompensacija par teva navi un mazinaja ilgas pec vina.
        Pirmaja gada vini bija bezgala laimigi. Visu savu energiju Kreimers bija ziedojis gimenei, ar savu izteli apgaismodams katru sievas dveseles kaktinu un piepildidams it visu vinas dzivi. Tad naca brauciens uz Kanadu, bet tulit pec atgriesanas - agenturas izveidosana Londona.
        Parmainas notika pamazam. Sakuma agentura prasija visu speka atdevi, un Anna lepojas, ka var palidzet viram nest smagumu. Vins savukart bija
        lepns par sievas ieinteresetibu un pateicigs vinai par palidzibu. Vini kopigi izstradaja grupas strukturu. Vina piedalijas visas organizesanas sedes, pati varija kafiju, rakstija uz masinas stenogrammas.
        Raknadamas atminas, Anna gribeja atrast tiesi to bridi, kad bija sakusas parmainas.
        Vina guleja gulta, sasistais plecs vairs nesapeja, tikai mazliet sursteja. Vina jau no septiniem vakara gaidija parnakam Kreimeru. Bet tagad pulkstenis jau bija divi, tacu no vina nebija ne vests. Kreimers pat nebija piezvanijis, lai gan bija solijis but majas agri. Vini bija norunajusi klusi ieturet pusdienas jaunaja Javas restorana, bet pec tam aiziet uz teatri.
        Tas negadijas pirmo reizi. Jau divus gadus ta bija vinu kopdzives norma. Tacu soreiz bija seviska diena - vinu pirmas tiksanas gadskarta. Vini bija satikusies diezgan aizraujosos apstaklos - vecas Naciju Ligas zale 2eneva, kur abi piedalijas kada zinatniska konference.
        Anna jau zinaja: atgriezies vins ir nedomas kaut ko paskaidrot un atvainoties. Darbs vinam bija pirmaja vieta un staveja arpus aizdomam tapat ka vins pats.
        Vina meginaja uztaustit to liktenigo bridi, kad doma par agenturas radisanu un - kaut gan Anna nespeja atzities pat sev - lauliba ar Kreimeru bija zaudejusas sakotnejo pievilcibu. Varbut vainigs bija Raits un vina atklajumi plastmasu nozare. Lidz tam laikam vini iztelojas aizraujosu, bet neienesigu nakotni - neliela zinatnieku grupina risina globalas problemas.
        Likas, vinus visus parnemusi doma, ka zinatnes uzdevums ir kalpot cilvekiem un ka ta nedrikst klut par noslegtu intelektualu speku. Ticiba tadai jaunas zinatnes sutibai naca galvenokart no Kreimera, pamatojas uz vina dzilas erudicijas un filozofiskas gudribas.
        Bet tad gandriz uzreiz radas iespeja parverst agenturu par ienesigu, plaukstosu uznemumu. Viniem pievienojas Raits ar savu jauno plastmasu amino- stirenu. Kreimers izmantoja so izdevibu, lai raditu stabilu finansialo bazi citiem pasakumiem, bet pamazam petijumi plastmasas nozare tika atstumti otra plana, un driz vispar jebkuri citi darbi tika partraukti. Sodien Kreimera jaunas ieceres bija bezmaz simtprocentigi komercialas. No idejas par zinatnes kalposanu cilvecei, kas sava laika bija vinu iedvesmojusi, nebija vairs ne minas.
        Tovakar, gaidot Kreimeru, cinoties ar nogurumu, sapem un izsalkumu, Anna iedrosinajas izdarit kaut ko tadu, ko agrak nebutu spejusi pat iedomaties. Vina iegaja vira kabineta, attaisija galdu - vissvetako vietu, kam pat kalpone nedriksteja piedurt pirkstu, un iznema no augsejas atvilktnes vestuli. Tagad ta atradas zem vinas spilvena, un nu jau tris stundas Anna pulejas iedrosminat sevi, lai atplestu vestuli.
        Rokrakstu vina pazina. Pec pedeja brauciena uz Kanadu Kreimeram straumem pienaca korespondence no darijumu partneriem, draugiem un pazinam.
        Tacu menesi riteja, un straume palenam izsika, lidz kamer palika viens vienigs rakstitajs - kada sieviete. Vina sutija vestules apbrinojami regulari divus gadus, un reiz Anna sanemusies pajautaja Kreimeram, kas vina tada ir. Kreimers iesmejas un atbildeja, ka ta ir kada stipri viriskiga kimijas profesore no Dienvidsaskacevanas universitates. Tipiska amerikanu dama ar platiem pleciem un balsi ka alnu bullim riesta laika. Vina ari pasmaidija, neticedama vira vardiem. Vini nekad nebija interesejusies viens
        par otra vestulem vai privato dzivi, bet Kreimers sarakstijas gandriz ar visu pasauli.
        Driz vestules saka pienakt no dazadu Eiropas valstu galvaspilsetam, bet sorit, lidzko Kreimers bija izgajis no majas, pienaca vel viena, ar Kembridzas zimogu. Tas pasas dienas vakara, juzdama riebumu pati pret sevi, Anna ienesa vestuli virtuve, virs tvaika uzmanigi atlipinaja aploksni un nolika uz galda, apnemusies vestuli izlasit.
        Tomer Anna nespeja to izlasit. Vina sedeja, nenolaizdama acis no vestules, staigaja pa istabu, tacu vainas apzina bija parak stipra. Beidzot vina panema vestuli un pabaza zem spilvena. «Ja divpadsmitos vins vel nebus parnacis,» vina izlema, «es izlasisu vestuli.» Bet pulkstenis nosita divpadsmit, pec tam vienu, tomer ultimats izpildits nebija. Tagad pulkstenis jau radija divi, bet vestule ka bija, ta palika nelasita.
        Leja viesistaba atskaneja neliels troksnis, un Anna pietrukas gulta sedus, pie tam neveikli sakustinadama plecu. Elpu aizturejusi, vina ieklausijas pustumsa, bet troksnis vairs neatkartojas.
        Viniem bija liels, parbarots runcis, varda Arhi- meds, kas vel joprojam uzskatija sevi par graciozu mazu kakenu un muzdien apgaza dazadus niecinus un greznumlietas, meginadams iespraukties skirbas, kas bija parak sauras vina piebriedusajam viduklim.
        Drosi vien tas bija runcis.
        Anna atkal atsliga gulta - neciesami _ sapeja plecs. Piepesi vina pret savu gribu saka raudat, vinu parnema skaudrs zelums pret sevi. Vina jutas viena, pamesta saja plataja gulta, milzigaja tuksaja dzivokli.
        Zelumu nomainija nevaldamas dusmas. Anna pasniedzas pec sledza, iededzinaja gaismu un izvilka no spilvena apaksas aploksni. Vestule bija gara,
        uzrakstita sika, sieviskiga, diezgan gruti salasama rokraksta. Izlasijusi dazas rindas, Anna izleca no gultas un, blakus istaba ielejusi sev dzinu, nolika glazi uz galdina blakam gultai, lai lasitu talak.
        Ta nebija vienkarsa milestibas vestule. Vietam ta izklausijas gandriz vai gimeniga. Vel vairak: starp sutitaju un adresatu pastaveja intelektuala tuviba. Vestule bija pilna ar dazadiem jociniem par zinatni, ar majieniem uz zinatnes pasaules slavenibam. Sa- rona - ar sadu vardu bija parakstita vestule - ar Kanadas petniecibas padomes lidzekliem acimredzot bija ilgi celojusi pa Eiropu un guvusi lielu labumu no sa celojuma.
        Vina neapsaubami bija - un te Anna sajuta tik skaudru greizsirdibas durienu, ka pat aizmirsa savainoto plecu - gudra un pieredzejusi. Kad Anna beidza lasit pedejo lapaspusi, atskaneja telefona zvans, kas lika vinai satrukties. Iekams pacelt klausuli, vina neapdomajot pabaza vestuli zem spilvena.
        Zvanija Kreimers.

        - Paklau, darga, man briesmigi zel, ka tu pazaudeji vakaru… - Linijas otra gala bija klusums. - Vai tu mani dzirdi?
        Vins izdzirdeja Annas kluso un apslapeto balsi:

        - Dzirdu.

        - Nu, kas tad ir noticis veikala? - Kreimers nelava vinai atbildet. - Ne, darga, tu, jadoma, esi nogurusi. Es tevi drosi vien uzmodinaju. Piedod… Pulksten trijos nakti nav ko runat par zinatniskam temam. - Kreimera balss bija neista, ar akstigu pieskanu un nemaz vairs nelidzinajas tai, ko Anna bija pazinusi. - Man bail, ka es busu te galigi iestidzis. Nupat ka beidzu konferenci. Sonakt maja vairs netiksu. Saredzesimies ritvakar. Norunats, darga?
        Beidzot Anna izdabuja par lupam jautajumu:

        - Kur tu esi?

        - Vai tad es tev nepateicu? Kembridza. Nu, es vairs netraucesu tavu miegu. Ar labu nakti, darga. Lai dievs tevi sveti.

        - Ar labu nakti, - Anna atbildeja, un vins nolika klausuli atrak, neka vina paguva pateikt «nakti».
        Anna atlaidas gulta, peksni juzdamas varga un kusla. Vina atkal paskatlj as uz vestuli; ta bija izsutita vakar, un sutitaja bridinaja, ka piezvanis Kreimeram uz darbu. Secinajums bija acim redzams, un tomer tagad, kad launakais jau bija garam, Annai kluva vieglak ap sirdi. Vina panema aploksni, pagrozija to un velreiz izlasija: «Doktore Sarona Dzerarda». Dzerards? Nu, protams, tads pats uzvards ka garajam, pabiklajam kanadietim, kuru vina bija satikusi rotallietu sekcija pirms vairakam stundam.
        Vina atcerejas, cik rupigi sis cilveks bija apskatijis vinas plecu un cik atklati jusmojis par vinu. Vina seja, platajos, noLaidenajos plecos un slaidaja auguma bija kaut kas pazistams. Ivs Montans, luk, kas! Vina bija kaut kas no Iva Montana, gan ne parak liela lidziba - Dzerardam mati bija mazliet gaisaki -, bet ar to pietika, lai jums rastos aizdomas, ka esat so cilveku kadreiz jau redzejis.
        Annai bija gadijies dzirdet, ka Dzerards skiries no sievas. Kreimers Kanada bija izturejies pret vinu loti draudzigi un ieludzis vinu pie sevis. Peksni Anna ka dzelta izslejas taisni. Vestules saka pienakt pec Kreimera atgriesanas no Kanadas. Pagaidi, pagaidi… Vins tacu tos tris menesus bija dzivojis pie Dzerar- diem!
        Pirmo reizi Anna saprata, kas ir aizskarta lepnuma mokas. Lai gan vini bija nemitigi attalinajusies viens no otra nu jau divus gadus, vinai nekad nebija ienacis prata, ka virs varetu but bijis neuzticigs pat vinu laulibas dzives gaisakajas dienas. Tas bija sausmigi.
        Tatad vins nodevis itin visu: vinu planus, idealus,
        nakotni - visu …
        Bet Dzerards? Vai Kreimers butu izjaucis vina gimenes dzivi? Bet pec tam pienemis vinu darba? Domas dzenaja cita citu. Liela dzina porcija, ko Anna bija iedzerusi, saka iedarboties, un ari nogurums lika sevi manit. Vina iegrima sekla miega, kas nedeva atputu.
        Anna pamodas devinos no rita salauzta un uztraukta. Roku nevareja pakustinat, bet sapes bija pie- rimusas un zilums uz pleca bija sacis dzeltet. Kamer vina gerbas, aizvaditas nakts saubas atdeva vietu stingrai apnemibai. Vina izrunas visu ar Kreimeru jau sovakar pat. Nevareja but neka launaka par pedejo divu gadu tukso cietumu. Sava zina vira neuzticiba sagadaja Annai gandriz vai tadu ka mierinajumu. Labak tomer sancense ar miesu un asinim neka apzina, ka virs pazaudejis vismazako interesi par tevi…
        Bet ko lai dara ar Dzerardu? Pateikt vinam? Kads no ta bus labums? Vai vini ir skirusies? Drosi vien aizgajusi katrs uz savu pusi, turklat labi sen. Vina ar sirsnibu atcerejas Dzerardu. Vins bija piemulkots, tapat ka vina. Pirmo reizi pec daudzam stundam Annas lupas savilkas smaida: ja bus jaapvieno speki, tad sis garais, pievilcigais zinatnieks klus vinas sabiedrotais.
        Mazliet velak Anna piezvanija Dzerardam uz laboratoriju, lai uzzinatu plastmasas zobratu parbaudes rezultatus. Vins pazinoja par Raita apnemsanos atlikt parbaudi. Bez tam vins pastastija par luksofora sabojasanos metro un par savu nodomu rit no rita papetit notikuma vietu. Anna ludza, lai nem vinu lidzi, un Dzerards, bridi parsteigts svarstijies, bija ar mieru.
        Luks pats laga nesaprata, kas vinam licis teikt «ja»; varbut vins cereja, ka vina pozicija agentura nostiprinasies, ja bosa sieva brauks kopa ar vinu. Vins nevienam no saviem kolegiem nebilda ne varda, uz kurieni dodas: kad atgriezisies ar istiem bojatas izolacijas paraugiem, tad citadi. Bet varbut vins gribeja atkal sastapt Annu …
        Vakara Anna, sasparojusies, lai tiktos aci pret aci ar viru, nolika pa rokai dzina pudeli, uzvilka savu labako zida terpu un saka gaidit Kreimeru.
        Pagaja tris stundas. Vina apreiba no dzina, pargerbas penuara un drumi iesmejas par melodramatisko skatu: vina gaida parnakam viru, bet vinai prieksa uz galda - atmaskojosa vestule.
        Pec kada laika atskurbusajai Annai saka salt, un vina uzvilka naktskreklu un ritasvarkus. Vienpadsmitos vinai galva plisa pusu no sapem un macas virsu nelabums.
        Pusdivpadsmitos iezvanijas telefons. Tas bija Kreimers. Soreiz vina balss skaneja sausi, gandriz vai rupji:

        - Piedod, darga, nekadi netieku atpakal. - Izklausijas, itin ka vins butu noguris, parstradajies. - Tev vajadzes mani atvainot. Esmu ieputinats, sniegs pari galvai. Lidz ritam atpakal tikt nav iespejams. Vai tu vari iedomaties?

        - Ja, - klusi atteica Anna. Butu vins piezvanijis agrak, vina butu parvarejusi sevi, atbildejusi, atradusi kadus vardus, bet tagad vina jutas nosalusi un izvargusi. Vina tikko jaudaja pacukstet.

        - Nu, labi, - sacija Kreimers. - Tiksimies rit. Pagaidam iztiec bez manis, mazulit.
        Vins nolika klausuli.
        Par daudz ko vajadzeja parupeties, daudz ko

/ajadzeja apsvert. Anna likas gulet un preteji arsta ieteikumam ienema paris miega zalu tablesu. Pedejais, ko vina nodomaja aizmigdama, bija - ka tikai rit neaizmirstu uzgerbt kaut ko piemerotu metro…
        No rita Anna pamodas agri. Miegs bija sakartojis vinas jucekligas domas, galva bija skaidra. Vina apgerbas, izgaja viesistaba, apsedas pie galda un uzrakstija Kreimeram vestuli.
        Ka vienmer vestule sevi lika manit vinas audzinasana un muzigais paradums slept savas jutas. Vestule iznaca kodoliga un isa. Jutas taja netika, pareizak sakot, gandriz netika paustas. Annai kluvis zinams, ka vins krapj vinu jau vairakus gadus. Ta ir nodeviba pret abu kopdzivi. Vina nevelas to turpinat. Vina ir parliecinata, ka vins atradis sev apmierinajumu ar citu. Un tikai sis pedejais teikums daleji lava noskarst vinas patiesos pardzivojumus.
        Pirms aizlimesanas Anna velreiz atri parlasija vestuli. «Ja virs gribes izmantot vestuli skiroties,» vina sarugtinata nodomaja, «ta noderes par lielisku pieradijumu vina pirmas sievas saltumam un bezjutibai.» Bet tagad domat vairs nebija laika. Vajadzeja izlemt, un, aizlimejusi aploksni, Anna iebaza to kabata.

7

        Izgajusi no majas, vina aptureja taksometru, lai brauktu uz satiksanos ar Dzerardu un Sleiteru.

        - Kapsim leja te.
        Holdens, Londonas pazemes vilciena re- montdienesta generaldirektors, viegli noleca no platformas un pagriezas, lai piedavatu roku Annai Kreimerei. Cits pec cita vini noleca no platformas un nostajas gar sliedi. Holdens paraudzijas pulksteni. - Ta ir paliglinija, tiek izmantota tikai sastre-
        gumstundas. Vilcienu vairs nebus, vai ne, stacijas
        prieksniek?
        Sis jautajums bija domats vinam blakus stavosajam druknajam pusmuza virietim ar formas cepuri galva. Sarkanie plankumi uz vina sejas liecinaja par paaugstinatu asinsspiedienu un hronisku bronhitu. Vina elpa no piepules bija gardzosa.

        - Pedejais aizgaja desmitos desmit minutes, ser.
        Holdens pagriezas pret parejiem.

        - Labi. Tad iesim.
        Generaldirektoram roka bija smaga elektriska laterna, ar ko vins radija uz prieksa melnejoso tuneli. Platformas mala stacijas prieksnieks ar svirsledzi iededzinaja remontapgaismojumu, un vinu prieksa, atkladams nostiprinajuma ribas, kailo spuldzu virknes blavas gaismas apspidets, taluma aizlocijas tunelis.

        - Ejot esiet uzmanigi, - par plecu izmeta Holdens. - Linija vel ir strava.
        Sleiters paskatijas uz vinu.

        - Vai tas nav bistami?

        - Tikai tad, ja jus nokritat starp sim divam sliedem. Ta ir vadsliede, bet ta centra - zeme. Lai jus nosistu, jums ir jasavieno abas.
        Anna nervozi sakera Dzerarda roku.

        - Seit.
        Holdens veda Sleiteru, Dzerardu un Annu pa sliedem; pedejais naca stacijas prieksnieks. Pec daziem soliem vini bija atstajusi nomierinosi pazistamo, gaiso staciju ar tas reklamu deliem un baltajam flizem un atradas tunela nomacosaja tumsa. Te bija diezgan vess, vesaks, neka Dzerards bija gaidijis. Vins tacu kaut kur bija lasijis, ka pazemes buves cauru gadu saglabajas nemainiga temperatura, ka vasaru tur ir vess, bet ziemu - silts. Gaiss likas dregns un piesmadzejis. Bija jutams stiprs pastavigs caurvejs.
        Holdens soloja pa prieksu, laiku pa laikam noradidams uz skersliem un apgaismodams tos ar savu laternu.

        - Manuprat, klat esam, - vins beidzot sacija, skatidamies apkart. - Pareizi, prieksniek?
        Stacijas prieksnieks, galigi aizelsies, palocija galvu.

        - Ja, tur augsa.
        Vins noradija uz tunela pretejo sienu.
        Vini bija sasniegusi vietu, kur krustojas divas metro linijas. Viena no tam acimredzot sen vairs netika lietota. Tunelis te bija noslegts ar biezam terauda durvim. Atskiriba no darbojosas linijas spozajam sliedem te sliedes bija norusejusas. Gaisa manija puvuma smaku, un Anna nodrebeja.

        - Ludzu, seit.
        Holdens veda vinus pari sliedem pie gludas kiegelu sienas. Blakus ciesi aizvertajam durvim bija redzams ar biezu puteklu kartu parklats kabelu tikls un vairaki sadales deli. Ekspedicija skersoja celus, un stacijas prieksnieks iesledza vel vienu lampinu virs drosinataju kastes.
        Sleiters izgaja prieksa un ar zimula galinu piesardzigi pabakstija augsejo kabelu izolaciju. Ta krita nost mitram, lipigam pikam. Vins pielika zimuli pie deguna. Oda pec pustosas galas un amonjaka.
        Dzerards nonema mugursomu un, izcelis no tas vairakus specialus traukus, ar nikeletu lapstinu saka rupigi vakt izkususas plastmasas paraugus.

        - Cik talu sniedzas bojajums? - vins jautaja Holdenam.

        - Gruti pateikt. Mes norikojam veselu brigadi, lai parbauda visu rajonu. Pagaidam liekas, ka bojajums skaris tikai so krustojumu, bet galvot nevar.

        - Vai dzirdat? - ierunajas Anna. No talienes velas dobja dardona, kas kluva aizvien skaidrak saklausama. Anna nemierigi pakapas atpakal.

        - Nebaidieties, misis, te jus esat pilniga drosiba. Tas ir cita tuneli.
        Dardona pienemas speka, un galveno tuneli, atri tuvojoties, apgaismoja vilciens. Mirkli velak, sagriezdams gaisu virpulu virpulos, tas padrazas garam. Gar acim nozibsnija vagonu ugunis. Tuneli satricinaja ritenu klaudzona uz sliedem. Tad peksni viss beidzas. Troksnis noklusa taluma, atstadams sasmakuso gaisu un tumsa spidoso laternu.

        - Ka jus domajat, vai si paradiba neizplatisies? - jautaja Sleiters. - Ja izolacija sak krist nost, issavienojums ir neizbegams.

        - Specialists tacu esat jus, vai ta nav? - asi atjautaja Holdens.
        Sleiters apklusa, un vini abi ar Holdenu pieversa skatienu Dzerardam. Dzerards jutas neerti. Kada velna pec vins nebija lavis Raitam pasam izpinketies no nepatiksanam? No vina gaidija spriedumu par to, par ko vinam nebija ne mazakas nojegas.

        - Vispirms janogada sie paraugi laboratorija un janoskaidro reakcijas atrums … - Vins sastomijas. - Janoskaidro, cik atra ir reakcija, kas izraisa sairumu. Domaju, ka tiesas briesmas nepastav.
        Vins turpinaja uzmanigi atdalit miksto plastmasu un likt to traukos, kurus pec tam rupigi aizvakoja un ievietoja atpakal soma.
        Anna iznema miniaturu fotoaparatu un zibspuldzes gaisma saka uznemt bojato izolaciju un visu tuneli.

        - Nemiet vera, ka bez musu atlaujas sos uznemumus izmantot nedrikst, - bridinaja Holdens.

        - Mes nemaz netaisamies tos publicet, mes palidzam jums atrisinat so problemu, - Anna dzedri atbildeja. Vina ieskruveja kamera platlenka objektivu un nofotografeja kabela dalu, kur izolacija bija seviski stipri bojata, atsedzot kailu vara vadu. - Uznemumi bus mums vajadzigi, lai noteiktu, no kurienes nemts katrs paraugs.

        - Vai jus vel ilgi? - pajautaja stacijas prieksnieks, uzlukodams Dzerardu.

        - Esmu jau beidzis.
        Prieksnieks pagriezas pret Holdenu.

        - Ja jums nav iebildumu, ser, mums laiks iet.

        - Vai apskatijat visu, ko gribejat? - Holdens apjautajas Sleiteram.

        - Ja, paldies.

        - Labi, tad pasteigsimies.
        Stacijas prieksnieks, kas bija kluvis stipri nemierigs, ar laternu roka veda vinus atpakal. Vini sekoja tam zosu gajiena.
        Peksni, gluzi negaidot, tunelis skita saslejamies pakalkajas. Cela betona pamats sadrebinaja vinus un notrieca zeme. Kluva dzirdama pieaugosa ribona, tad vairaki specigi spradzieni. Pec katras eksplozijas tunela sienas sadrebeja. Dragadamas betona un metala apsuvumu, no gaisa bira atluzas. Tunela spriesli saliecas un atliecas, it ka butu gatavoti no gumijas.
        Tikko cilveki puteklu makonos bija uzraususies kajas, atskaneja vel vairaki attali spradzieni, lidz beidzot iestajas klusums, kura vareja dzirdet, ka no velves cabedami birst gruzi.

        - Ak dievs, kas tad tas? - vaicaja Sleiters. Par atbildi atskaneja vel viens spradziens, soreiz talak. Tunelis atkal saligojas, un vini sajuta zem kajam kaut ko lidzigu stipram trisam.

        - Atri atpakal uz staciju! - uzsauca Holdens. - Skrienam!
        Vins metas uz stacijas pusi, parejie vinam pakal. Saja mirkli gaisma nomirkskinajas un nodzisa pavisam. Prieksa, stacija, kur automatiski iesledzas blavi mirgojosas avarijas apgaismojuma spuldzes, vel staveja vilciens. Bija dzirdamas uzbudinatas balsis un kliedzieni.
        Pieskrejusi tuvak,vini dzirdeja saspiesta gaisa snakonu, vilciena pavadonis atvera durvis, un uz platformas izbira satrauktie pasazieri. Taluma atkal no- granda divi spradzieni, un tunelis atkal sadrebeja un izliecas taisns.
        Kada sieviete iespiedzas. Pasazieri saka pa parejam spiesties uz eskalatoriem.

        - Mums bus jaiet caur vilcienu, - teica Holdens.
        Vins uzleca uz pakapiena un meginaja atvert masinista kabines durvis. Kad vins to bija izdarijis, atkal nodardeja perkons, un specigs gaisa vilnis sakratija visu vilcienu.
        Stacijas pustumsu nomainija zilbinosa gaisma. Lielako dalu stacijas un attalako vilciena galu parnema trakojosas liesmas.
        Holdens atrava otras durvis un klupsus izklupa uz platformas, parejie vinam sekoja.
        Te valdija pilniga panika. Pasazieri izmisusi saudijas uz visam pusem un keras cits pie cita, veltigi meginadami paglabties no liesmu slacem, kas gazas lauka no tunela rikles stacijas otra gala. Bernus un vecakus cilvekus aklu bailu vara nokluvusais pulis sabradaja lidz navei. Kada sieviete, sausmu sastindzinata, skatijas, ka sak svilt un tad speji uzliesmo vinas garais metelis. Kada pavecaka viriesa rokas spraga polietilena kanna ar petroleju, un cilveks viena mirkli parvertas par ugunigu bumbu. Kads veikalnieks, pazaudejis visu atturigumu, grustijas un spardijas, lauzdams sev celu cauri pulim, bet uzvalks vinam uz muguras dega.
        Ka skalini uzliesmoja veco metro vagonu sausie koka ramji, no karstuma knikskeja un skindedami plisa stikli. Cilveki gazas ka nomelnejusas lelles, kad tiem pari aizsnaca uguns. Ka ar benzinu aplietas skudras vini saravas cokura, lidz beidzot parogloju- sies palika gulam drausmigas pozas.
        No platformas otra gala surpu stebereja divi gro- teski apgaismoti stavi ar liesmojosam drebem mugura.
        Sargadami seju no neizturamas svelmes, Dzerards un Sleiters metas viniem preti. Dzerards izstiepa roku, lai satvertu to, kas naca pa prieksu, tacu, pieskaries vinam, izbailes atravas atpakal. Miesa no- muka no pirkstiem ka sairis cimds. Cilveks neredzosam acim paskatijas uz Dzerardu, saliecas un nogazas zeme.
        Otrs negaidot nozuda liesmu brazma, kas plosijas ap Sleiteru. Vins atspraga atpakal, apsvilinadams sev uzacis un matus.
        Vel dazas sekundes Dzerards vilka sa cilveka atliekas pa platformu, bet tad, palukojies uz vinu, atskarta, ka tam vairs nav nozimes, un kopa ar Sleiteru piebiedrojas parejiem platformas otra gala.
        Vini ieleca atpakal vilciena. Tur paslaik komandeja dusigs gara auguma virietis. Vins pieliecas klat savai blondajai celabiedrei.

        - Vai tev nekas nekais, Vendija? - vins apjautajas.
        Meitene atvera acis un vargi pamaja ar galvu.

        - Tad vaksimies prom no sejienes. - Virietis pieversas Annai. - Vai jus man nepalidzetu, ko?
        Sis cilveks acimredzot bija vairak radis pavelet neka lugt; to liecinaja visa vina izturesanas. Divata vini nolaida blondini no pakapieniem uz sliedem, un parejie viniem sekoja. Stacijas prieksnieks nezina minajas vagona durvis, bet vilciena vinam aiz muguras trakoja uguns.

        - Dieva del, kapiet jel zeme! - vinu skubinaja Holdens.
        Stacijas prieksnieks pagriezas.

        - Es nudien nezinu, - vins sacija. - Tik daudz lauzu…
        Vins pameta ar roku uz pekles pusi.

        - Mes nekadi vairs nevaram viniem palidzet, - nepacietigi teica Holdens. - Kapiet!
        Prieksnieks vel svarstijas.

        - Ir vel viens cels uz augsu, - vins teica.

        - Kur? - jautaja Holdens.

        - Zem eskalatora.

        - Nekas neiznaks, - iebilda Holdens. - Eskalatora pakapieni ari ir no koka. Tur bus tads pats ceplis. - Vins pastiepa roku, lai palidzetu stacijas prieksniekam, kad tas neveikli kapa leja. - Mums atlikusi viena izeja - pa sliedem uz nakamo staciju. Cik talu tas ir, Bili? - vins vaicaja prieksniekam.

        - Tads gabalins bus. Apmeram pusjudzi… Holdens aizrava ciet durvis, kad viniem uzputa
        karsts vejs. Parejie minajas tuneli, gaididami, kad Holdens vedis vinus talak.

        - Bet vai nakamais vilciens, - nobazijies apvaicajas Sleiters, - nevar mus …
        Vins nepabeidza frazi.

        - Vilciena vairs nebus. Strava ir izslegta, - strupi paskaidroja Holdens.

        - Pienemsim, ka ta, - nelikas miera Sleiters,

        - bet cels iet uz leju. Ja nu sis vilciens ripo mums pakal?

        - Tas ir nobremzets, - Holdens vinu mierinaja.

        - Mes esam pilniga drosiba.
        Nu vini gaja pa tuneli atpakal. Pirmitejais vesais gaiss, pluzdams viniem garam, atri sasila. Aiz muguras tuneli atbalsojas uguns sprakski un rukona. Pedejais vagons ari dega, kaisidams dzirksteles, un, sniegdamies pec viniem, garie liesmu pirksti izzimeja
        vinu enas uz tumsajiem spriesliem. Tikusi garam likumam, vini sasniedza krustojumu, kur nesen bija apskatijusi bojatos kabelus. Gan blondajai Vendijai, gan stacijas prieksnie'kam truka elpas. Holdens paskatijas apkart.

        - Pagaidiet drusku, - vins sacija. - Es aiziesu izlukot, kas ir prieksa.

        - Es iesu jums lidzi, - pieteicas Sleiters.
        Holdens papurinaja galvu.

        - Ludzu, palieciet tepat, - vins atteica un devas prom pa galveno liniju.
        Parejie apsedas uz apputejusu gulsnu gredas un gaidija. Uguni vini vairs neredzeja, tacu vareja dzirdet, ka ta aizvien vel plosas. Gaiss tuneli bija sakarsis, un stacijas prieksnieks tagad elpoja ar milzu piepuli. Vins saka pat kaset.
        Garais virietis peksni uzrunaja vinus:

        - Mans uzvards ir Perviss. Varbut kads no jums zina, kas te galu gala notiek?
        Saja cilveka bija tada ka kaskiga augstpratiba, kas parejos nenoskanoja labveligi pret vinu. Sleiters paraustija plecus.

        - Mes zinam tikpat daudz, cik jus. - Pagriezies vins izkera laternu no rokam stacijas prieksniekam, kas saka sligt zeme, acimredzot zaudedams samanu. - Ei, - Sleiters uzsauca Dzerardam, - paraugie- ties, kas ar vinu ir!
        Dzerards noliecas par prieksnieku, kas slideja zemak gar tunela sienu. Seja vinam bija piesartusi, pa pusei aizveris acis, vins drudzaini kampa gaisu. Dzerards atraisija vinam kaklasaiti un piespieda ausi vinam pie krutim.
        Sleiters dziras doties lidzi Holdenam.

        - Paklausieties, nedomajiet nemt to lidzi, - teica Perviss, radidams uz laternu. - Ta mums ir vieniga.
        Sleiters bridi skatijas uz laternu, tad paraustija plecus.

        - Jums laikam taisniba …
        Vins pasniedza laternu Pervisam, pagriezas un taustoties devas pa tuneli uz to pusi, kur bija aizgajis Holdens.

8

        Rajons, kas pieklaujas Kingskrosas stacijai, ir viens no vissarezgitakajiem transporta mezgliem pasaule.
        Virspuse plesas milzigs krustu skersu savijusos celu komplekss, kura nekad nenorimst kustiba. Smagas masinas stenedamas griezas augsa pa Jorkveju, braukdamas uz Greitnortroudu, blivas vieglo automobilu un furgonu straumes pa Juston- roudu tek uz tas centru, bet tur, kur sis straumes saplust kopa, rodas gandriz neiedomajams haoss. Te, pie stacijas, saiet kopa pavisam sesas lielas ielas, pie tam klat nak transports, kas virzas uz rietumiem, uz Sentpankrasa staciju.
        No agra rita lidz velai naktij sajas ielas valda ribona un dardi, atbaidosi smird izpludes gazes. Gajeji, kuriem gadijies ieklut saja klabosaja un grandosaja valstiba, ar grutibam vairidamies no briesmoniem, kas spiezas viniem virsu, steidz pec iespejas atrak ienirt dezinficetaja metro gaisa vai ari, svilpienu sagaiditi, kapj uz drebosajam dzelzcela platformam. Tas ir vienigais cels, ka aizbegt no vietas, kur cilveku un masinas koeksistence sen vairs nav iespejama.
        Zem parpilditajiem trotuariem un vibrejosajiem celiem izbuvets vel viens tunelu, pareju, eskalatoru un sliezu komplekss - Kingskrosas metro stacija. Tiem, kas brauc pa tas spozi apgaismoto tunelu tiklu, reti kad ienak prata, ka viniem apkart ir sarezgita sistema, kura ka milzu arterijas savijusas udens,
        gazes un kanalizacijas caurules. Kad cilveki iet, cenzdamies nemanit lauzu druzmu, vini ne mirkli neiedomajas augsa dobji dunoso transportu vai ari caurulvadus un kabelus, kas ierakti zeme visapkart. Tacu ar caurulem vien, ja tas klutu redzamas, pietiktu, lai pasazieriem uznaktu asa klaustrofobijas lekme, kur nu vel ja iepratotos, ar kadu speku zemes masas spiez uz cilvekiem …
        Diennakti varbut ir divas stundas, kad zemes virsu un pazeme iestajas zinams miers. No pulksten pus- diviem lidz puscetriem nakti satiksme augsa piestaj un tuksas slapjas ielas drumi spid natrija lampu griezigaja gaisma. Bet leja neliela apkopeju, apgaitnieku un remontstradnieku armija, soli pa solim virzidamas uz prieksu pa apklususajiem, skanigajiem tuneliem, attira mirdzigas sliedes no ellas un parbauda sakaru un elektribas parvades linijas, kas pakartas pie melno sienu ribam.
        Lai gan tie, kas parvietojas pa ielam, un tie, kas brauc vai iet pa tuneliem, nekad neredz cits citu, vietam vinus skir tikai metru bieza zemes karta, plana membrana, kas pasarga no neaptveramas sajauksanas.
        Kingskrosa sliezu celi krustojas piecos dazados limenos. Pasa augsa ir Britu dzelzcela linijas, pec tam, tiesi zem parblivetajam ielam - kompanijas
«Metropolitan» izbuveta iekseja loka linija - Innerserkla. Nedaudz zemak iespiesta jauna Viktorijas linija, vel zemak - Pikadillijas linijas un, visbeidzot, visdzilak, Ziemelu linijas tuneli.
        Visas linijas atskiras cita no citas pec savas konstrukcijas. Piemeram, iekseja loka linijas sienas ir no kiegeliem, bet sliedes gulditas uz plikas zemes. Turpreti Viktorijas linija ir samonteta no betona sekcijam. Ta ka si linija bija iespiedusies starp loka liniju un Pikadilliju, tad, to buvejot, bez balstiem
        palikusos vecas ieksejas loka linijas celus vajadzeja speciali nostiprinat ar terauda platnem un gigantiskiem hidrauliskajiem trieciem, lai nenotiktu nogruvumi.
        Iekams Londona bija no vienas vietas parklata ar kropligo kiegelu un betona garozu, no Ziemelu pakalniem uz Temzu brivi teceja vairakas upites. Bet, lidzko cilveks, sis nerimtigais celtnieks, izmetaja pa visu apkartni sava darba auglus, upes tika iztaisnotas, sasaurinatas un beigu beigas iedzitas pazeme un ieslegtas trismetrigas caurules. Viena no sim upitem bija Flita. Kadreiz ta zibinaja savus vilnus saule, bet tagad, parversta par notekgravi, ta tek tiesi gar kadas Kingskrosas kasu zales sienu.
        Tunelu mudzekli ievij usas ari divas lielas, paralelas udensvadu magistrales, pusmetrigas gazes magistrales, ka ari 1842. gada buvetais kanalizacijas kanala atzarojums.
        Modernas pilsetas dzive butiba ir balansesana uz naza asmens: ta atkariga no lidzsvara starp atseviskam parslogotam sistemam, kuras funkcione tadel, ka starp tam nenotiek nevelama savstarpeja iedarbiba. Bet sada savstarpeja iedarbiba var sakties skietami nenozimiga iemesla del.
        Tiesi tads siks notikums bija par iemeslu katastrofai Viktorijas tuneli netalu no Kingskrosas.
        isteniba viss bija sacies jau pirms vairakam nedelam, kad bojata divu Viktorijas linijas sekciju sadu- res vieta, neviena nepamanits, cauri izsucas udens piliens. No parasta piliena nebutu ko baidities. Tacu saja gadijuma udens bija iesucies no tuvejas Flitas upites.
        Ari sis fakts butu palicis bez sekam, ja vien notekudeni nebutu bijusi divi neparasti ingredienti un ja pie tunela sienas piekarinatie kabeli nebutu ietverti plastmasas apvalka. Launam liktenim bija labpaticis,
        lai kabela arejais apvalks butu tiesi 110 plastmasas, bet atseviskie vadi butu paslepti sintetiska kaucuka apvalkos.
        Turpmakajas nedelas plastmasas apvalks, pamazam kludams mikstaks un irdenaks, krita nost nelabi smakojosiem gabaliem. Ta ka kaucuks aizsargaja vadu dzislas un plastmasas skisana uz tam iespaidu neatstaja, tad elektribas parvades un sakaru sistemas joprojam palika gandriz neskartas un ne inzenieri, ne dispeceri nesanema nekadus trauksmes signalus.
        Reakcija attistijas gandriz pilniga klusuma, ja neskaita tikko saklausamu sikonu, kas radas, uzpusoties un plistot burbuliem uz izolacijas virsmas. Plisa burbulis pec burbula, un tunelis saka pildities ar gazi. Dala tas izkliedejas, dalu iesuca ventilacijas iekartas, tacu zinama dala gazes palika «kabatas», uzkrajas paligtelpas un starp tunela velvju skersiem.
        Uz ielas bariem majup steidzas ieredni, aizsegusi sejas ar metelu apkaklem, lai ledaina decembra migla netiktu klat. Metro ieejas ka atplestas aizvesturisku dzivnieku rikles aprija lauzu straumes. Tas pa pakapieniem un eskalatoriem pluda lejup, preti spozai gaismai un siltumam. Kodiga migla sagausi- naja transporta kustibu gandriz lidz gajeja atrumam, masinas ruca un gruda lauka dumu grizulus, nepacietigi gaidot fluorescejosos oranzos virssvarkos gerbusos policistu pavelosos zestus.
        Bet apaks zemes, ar gazi piepilditaja Viktorijas linijas tuneli, divas vara dzislas beidzot bija palikusas pilnigi bez izolacijas. Tas atradas viena virs otras pie tunela sienas. Augseja, kura spriegums bija simts septindesmit volti, palenam sliga tuvak apaksejai, iezemetajai. Beidzot abi vadi saskaras. Izleca maza dzirkstelite, un stravas vairs nebija.
        Koburgstritas dispecera punkta dezurinzenieris izbrina sarauca uzacis, ieraugot, ka iedegas lidz sim neredzets signals. Taja pasa mirkli tuneli nodardeja pirmais spradziens - bija uzliesmojusi slazda notverta gaze. Tas notika starp diviem vilcieniem, kas brauca uz ziemeliem, un trieciena vilnis tadejadi bija iespiests cilindriska telpa starp tiem.
        Strauja liesmu siena ietriecas pirma vilciena pakalgala un sadragaja otra vilciena masinista kabines stiklus. Atkal eksplozijas speks bija sasniedzis maksimumu, tunela betona sekcijas neiztureja un paskida, aizraudamas lidzi augstak izvietotas linijas terauda un betona konstrukcijas. Viens no sesdesmit centimetru resnajiem tunela velvju balstos iebuvetajiem gazes vadiem parspraga, laudams satricinataja tuneli ieplust ari pilsetas gazei. Kamer ta piepildija telpu starp abiem vilcieniem, pie saplaisajusa tunela sienam vel gruzdeja nesadegusie vadi. Sajaukusies noteikta koncentracija ar tunela gaisu, eksplodeja ari gaze.
        Ar judzem talu sadzirdamu dardonu Viktorijas linijas tunelis uzlidoja gaisa, izlauzdamies cauri Inner- serklas velvem un metru biezajam zemes slanim virs tam. Tiesi saja mirkli Dzerardu un vina celabiedrus nozvela zeme uz sliedem.
        Augsa asfalts lenam saka uzbriest, bet pec tam parplisa ka paleninati nofilmeta dublu burzga, un gaisa uzsavas tada ka neliela kodolspradziena oranzi dzeltena bumba. Trieciena vilnis sakustinaja miglu, saraustija to izlocitas joslas un aiznesa starp ciesajam masinu rindam.
        Zaudejusas vadibu, masinas apsviedas apkart un brikskedamas sagrudas kopa, gazot no kajam gajejus. Ar terauda caurulem piekrauta milziga smaga masina saliecas ka nazis un parluza uz pusem. Kabine apvelas un ieripoja bedre, kas bija izveidojusies uz ielas, bet caurules pajuka kur kura un velas virsu sausmu sastindzinatajam pulim, dragadamas un sa- spiezdamas plakanus cilvekus gluzi ka sausmaini miklas rulli.
        Uz spradziena pusi jonoja parpildits Innerserklas vilciens, un automatiskas bremzes veltigi meginaja apstadinat ritenus uz spozajam sliedem. Ta ka tas neizdevas, prieksejais vagons izskreja uz sliedem, kuras bija palikusas bez atbalsta, un pilna spara no- pikeja leja uz Viktorijas linijas. Vagoni brikskedami uzgrudas cits citam virsu, parverzdamies asinaina stikla un koka skembelu jukli.
        No parspragusa gazes vada, kas nesen bija iemurets betona starp diviem tuneliem, snakdams savas gaisa desmit metrus augsts uguns stabs. Par vagonu luzniem dejoja gigantiskas lodlampas liesma, par- verzdama ar gadiem izzuvusas koka dalas sausaliga beru sarta.
        Zilus zibsnus metadamas un draudigi kaukdamas, no dzeltenas miglas iznira policijas un atras palidzibas masinas. No furgoniem lauka leca formas gerbusies laudis, kas atri un merktiecigi atspieda atpakal puli. Citi ar zimem nosledza pieejas nelaimes piemekletajam rajonam, bet ugunsdzeseji, ar skubu vilkdami mugura aluminija terpus, metas preti liesmam, kas savas ara no kratera.
        Dzerards uzmeta skatienu parejiem. Anna, pamezdama ar galvu, noradija uz stacijas prieksnieku.

        - Ka vinam?

        - Drosi vien izkepurosies, ja mes te nepaliksim parak ilgi, - atbildeja Dzerards.
        - Kreisas plausas tuska.

        - Ta tik mums vel truka, - noburkskeja Perviss un noversas. Ielukojies tuneli, vins piemetinaja:

        - Cik ilgi vini tur nemsies? - Tad vins paskatijas uz stacijas pusi. Tuneli jau saka izplatities dumi.

        - Ja paliksim te, mes noslapsim …

        - Mes vel nezinam, kas ir noticis, - teica Dzerards.
        Perviss aizkaitinats paskatijas uz vinu.

        - Rauj vinu pikis, kas ir noticis, bet mes tacu nevaram to nabaga zelli pamest se.
        Dzerards pagriezas un uzlukoja Hardiju, kas lidz sim nebija bildis ne varda. Tas bija tievs cilveks ar tumsiem matiem un putna seju.

        - Labi, - sacija kanadietis, - tikai palidziet man abi.
        Perviss pamef a ar galvu uz tieva pusi.

        - Sis cilveks ir Hardijs, musu firmas sekretars.
        Dzerards atkal nodomaja, cik absurda ir iepazistinasana sados apstaklos.
        Dumi jau vijas ap viniem, stacijas prieksnieks sekdams kampa gaisu un neganti kaseja. Dzerards uzrava vinu kajas. Hardijs piegaja klat no otras puses un pabaza roku slimniekam zem pleca, tacu nejaudaja pacelt lengano kermeni.

        - Atvainojiet, man nekas neiznak, - vins iesaka.
        Perviss rupji pagruda Hardiju sanus.

        - Laujiet man …
        Vins satvera stacijas prieksnieka roku, aplika to sev ap kaklu un piecela slimnieku no zemes.
        Vendija bija lika baluma un spieda pie deguna mutautinu. Anna bija aizsegusi muti ar salli. Visi sekoja Hardijam, kas ar laternu apgaismoja celu.
        Grilodamies vins gaja pa piedumoto tuneli, prom no krustojuma. Anna gaja aiz Dzerarda, kuram ar mokam izdevas noturet uz kajam stacijas prieksnieku.

        - Luk. - Anna pieskaras vina rokai.

        - Ja?

        - Bet ja nu vilciens, kas ir aiz mums, sak slidet pa tuneli uz leju? Vai mes varam paglabties?
        Dzerards mazliet pagrieza pret vinu galvu.

        - Es redzeju vienu vai divas savienotajejas starp tuneliem. Holdens, liekas, sauc tas par bultcauru- miem … Bus mums japaslepjas viena no tam.

        - Bet kur, pikis un zevele, palikusi tie divi? - vaicaja Perviss.
        Vini jau bija nogajusi savus trissimt metrus pa iz- liekusos tuneli, bet no Sleitera un Holdena nebija ne minas.

        - Nakama stacija vairs nevar but talu, - ieminejas Dzerards.
        Peksni Hardijs iekliedzas un apstajies paversa laternas staru pret kaut ko prieksa.
        Nespodraja gaisma viniem preti cetrrapus lida kaut kas tads, kas maz lidzinajas cilvekam. Kad vins pacela galvu, vini pazina Sleiteru, kas tulit pat salima uz sliedem.
        Dzerards un Perviss atri atsleja stacijas prieksnieku pret sienu, un Dzerards metas klat Hardijam, kas staveja ka iemiets un blenza laternas gaismas apli. Dzerards izrava laternu Hardijam no rokam un no- liecas_par Sleiteru. Tas skita miris.

        - Atri maksligo elpinasanu! - uzsauca kanadietis.
        Vins veikli apvela Sleiteru uz muguras, pataustija vinam pulsu un tad saka vinam izplest un piespiest pie krutim rokas, ritmiski suknejot gaisu atpakal samanu zaudejusa cilveka kermeni. Pec pusminutes vins noliecas pie Sleitera sejas un izdzirdeja pirmos elpas vilcienus. Kanadietis turpinaja maksligo elpinasanu, un beidzot pec minutem cetram Sleitera krutis saka ritmiski cilaties.
        Dzerards atspiedas pret sienu, smagi elpodams.

«Smagak neka parasti,» vins gandriz neapzinati konstateja.
        Perviss kaut ko sniedza vinam.

        - Varbut lidz …
        Dzerards panema sudraba blaski adas appinuma un pielika Sleiteram pie mutes. Sakuma vins nereageja, bet tad nokaslajas, norija siekalas un atvera acis. Vins pat meginaja pakusteties, tacu saviebas no sapem.

        - Vai jus varat runat? - Dzerards piecela vinu sedus. - Kas notika?
        Sleiters gurdi paskatijas uz Dzerardu.

        - Nezinu. Cels prieksa … ir aizberts … daleji…

        - Kur palicis Holdens?

        - Vins meginaja izlist cauri, zaudeja samanu… Es meginaju vinu izvilkt… nevareju.
        Sleiters atkal aizvera acis un, smagi elpodams, nosliga uz sliedem.

        - Iesu paskatities, - teica Dzerards.

        - Es iesu lidzi, - atsaucas Perviss pieceldamies.
        Prieksa bija negaiditi stavs slipums. Laternas
        gaisma vini redzeja skersam pari sliedem gulosas saliektas metala konstrukcijas un nogruvusas zemes kaudzes. Cels tuneli bija slegts, tikai viena vieta starp saliektiem dzelzs gabaliem regojas saura eja. Nobrukuma vietas sucas udens. Sis skats nevareja neiedarboties uz nerviem.

        - Ak dievs! - iesaucas Perviss. - Cik dzili mes esam?

        - Spriezot pec Holdena vardiem, dzilums te ir apmeram astonpadsmit metru, - atbildeja Dzerards. - Virs mums ir tikai viena linija - Innerserkla. Spradziens noticis drosi vien kaut kur tur…
        Abiem saka trukt elpas. Dzerards ar laternu apgaismoja sauro spraugu starp sajukusajam tunela sekcijam.

        - Vinam jabut te ieksa.
        Perviss kaut ko izvilka no kabatas. Laternas gaisma vini ieraudzija no gruvesiem izlidusu kaju. Izdzirdejis, ka vinam aiz muguras kads nosvirkstina serkocinu, Dzerards sirdigi apcirtas.

        - Idiot, dzesiet nost! Gaze!
        Tacu vardi bija lieki. Uzplaiksnijusi liesmina tulit nodzisa.

        - Nedeg - drosi vien oglekla dioksids …
        Elpot bija kluvis pavisam gruti. Dzerardam mazliet
        reiba galva - ta bija pirma pazime, ka vins saindejies ar oglekla dioksidu. Vins meginaja pieklut tuvak Holdenam, tacu pietruka speka. Perviss ari grilojas. Dzerards piespieda sevi izslieties stavus. Vins jutas ka piedzeries.

        - Atrak prom no sejienes! Kustieties jel, dieva del! - Dzerards izdvesa, un vini abi, zvaladamies ka iereibusi un balstidami viens otru, uzklumburoja augsa pa slipumu. Nokluvusi pie parejiem, vini ka noplauti nozvelas zeme.

        - Kas noticis? - satraukta jautaja Anna.

        - Gaze … - tik vien speja izteikt Dzerards. Mele vinam neklausija.
        Sleiters, gandriz pilnigi atguvies, sedeja ar blaski roka.

        - Kas ir ar Holdenu? - vins vaicaja.
        Dzerards gurdi pasupoja galvu.

        - Vinam netiek klat. Nekadu izredzu. Drosi vien vins jau ir beigts.
        Visi kluseja. Tad ierunajas Perviss:

        - No kurienes ta gaze nak?

        - Nezinu, - atbildeja Dzerards. - Zinu tikai to, ka mums jatiek lauka no sejienes, turklat atrak.

        - Bet kapec si gaze neiedarbojas uz mums seit? - balsij viegli tricot, jautaja Hardijs.

        - Tapec ka oglskaba gaze ir smagaka par gaisu un turas apaksa, - paskaidroja Dzerards. - Var gadities, ka ta pamazam celas augstak … tuvak mums.
        No otras puses uguns svieda viniem virsu pukainus dumu virmulus.

        - Uz kurieni tagad? - jautaja Sleiters.

        - Skiet, es redzeju savienotajeju, - teica Perviss, - metrus cetrdesmit piecus no sejienes.

        - Bet mes nezinam, uz kurieni ta ved, - sacija Sleiters. Vins atskatijas uz stacijas prieksnieku, kas tagad jau elpoja daudz vienmerigak, bet acis vel nevera vala. - Tas mums janoskaidro. Pamodiniet vinu.
        Perviss piegaja klat stacijas prieksniekam un papurinaja vinu.

        - Ei! - vins skali uzsauca. - Ei!
        Dzerards atgruda Pervisa roku.

        - Iedodiet man brendiju.
        Sleiters pasniedza blaski, un Dzerards apslapinaja slimnieka lupas. Stacijas prieksniekam notriseja plakstini, un vins atvera acis. Dzerards pieliecas tuvak, ar laternu apgaismodams vina seju.

        - Vai jus mani dzirdat?
        Prieksnieks leni pamaja ar galvu.

        - Mums jamekle cits cels lauka no sejienes. Te ir ala. Uz kurieni ta ved?
        Stacijas prieksnieks dzili ievilka elpu un meginaja kaut ko teikt. Dzerards iedeva vinam vel vienu malku brendija.

        - Tur ir kapnes… - vins atbildeja, cinidamies ar elpas trukumu. - Kapnes … lejup uz … Pikadil- lijas liniju …

        - Bet ne uz augsu?

        - Ne … uz leju.

        - Bet mes tacu nekapsim dzilak! - teica Perviss.
        Dzerards sasutis izslejas.

        - Bet ko tad jus ieteiktu? Palikt tepat? - Dumi kluva biezaki. Vins pagriezas pret Sleiteru. - Vai jus varat paiet?
        Sleiters uzmanigi aptaustija izstieptas kajas.

        - Laikam gan. Ar mani viss bus kartiba.
        Dzerards paskatijas uz sievietem. Abas pamaja ar
        galvu. Tad vins iedeva laternu Sleiteram.

        - Radiet mums celu.
        Dzerards pasauca Pervisu, un vini uzcela kajas stacijas prieksnieku. Kad vini sasniedza saneju, parejie jau bija prieksa. Pusvilksus, pusstumsus vini iedabuja eja ari prieksnieku. Viniem par atvieglojumu eja dumu nebija, un Dzerards sajuta svaiga gaisa vesmu.
        Drusku atputusies, vini izvilka stacijas prieksnieku pa nelielu kvadratveida luku ejas otra gala. Aiz tas bija diezgan plasa telpa. Parejie staveja ap grida izbuvetu sahtu, kura veda sarusejusas dzelzs kapnes.
        Hardijs iespidinaja sahta gaismu. No sahtas vilka tirs un spirgts vejins. Dzerards nolema risket.

        - Vai jums vel ir serkocini? - vins pajautaja Pervisam.
        Tas izvilka no kabatas kastiti un uzrava vienu. Kad serkocins spozi uzliesmoja, Perviss aizsedza to ar plaukstu.

        - Gazes te nav, - secinaja Dzerards. - Mums vel ir izredzes …

        - Bet ko lai iesak ar vinu? - jautaja Perviss, radidams uz stacijas prieksnieku, kas, atkal zaudejis samanu, bija atspiedies pret sienu. - Pa tadam kapnitem mes vinu leja nedabusim …

        - Izklusim lauka un tad atnaksim vinam pakal, - teica Dzerards. - Ugunsgreks vinu te neapdraudes^ un, kamer no apaksas pienak svaigs gaiss, dumi ari netiks lidz sejienei.

        - Jus vinu nedrikstat atstat, - sacija Anna.

        - Nekas cits mums neatliek, - Dzerards atbildeja un palukojas uz leju. - Vins ir par smagu, lai nolaistu vinu bez virvem.

        - Man un jums ir jostas, - turpinaja Anna un paskatijas uz stacijas prieksnieku. - Vinam ari ir. Vai tad nevar sasiet visas kopa?

        - Vins sver vismaz simts kilogramu, - teica Dzerards. - Jostas neiztures tadu svaru.
        Taja bridi Vendija noversusies saka raudat, un Anna Dzerardam par atvieglojumu, atmetusi ar roku stridam, apskava meiteni.

        - Tagad mums deretu ta otra laterna, - sacija Dzerards.

        - Ko? - parvaicaja Perviss. - Kur ta palika?
        Sleiters paraustija plecus.

        - Pie Holdena …

        - Kapec jus nepanemat to lidzi? - Perviss dusmigi izgruda.

        - Es pulejos glabt cilveku, nevis laternu, - atteica Sleiters.
        Perviss bridi uzlukoja vinu dusmas liesmojosam acim, tad devas pie kapnem.

        - Es iesu pirmais, - vins pazinoja un parkapa par malu. Kad Pervisa galva jau bija lidz ar gridu, vins apstajas. - Dodiet man laternu!

        - Ta vajadziga mums pasiem.
        Dzerards pagaja nost no stacijas prieksnieka. Pervisa aukstasiniba saka izgaist.

        - Es nekapsu leja bez uguns. Dodiet man laternu! - Un vins uzstajigi izstiepa roku.

        - Es jums paradisu uguni, - Dzerards piedavaja.
        Abi viriesi urbas viens otra ar acim. Anna, kaut
        ko atcerejusies, atvera rokassominu.

        - Pagaidiet, man kaut kas ir. Neliela laternina, bet var noderet.
        Vina iznema mazitinu kabatas bateriju, ar ko apgaismo atslegas caurumus, un iesledza to. Paspideja
        balnejs, dzeltens starins. Perviss bez varda runas panema laterninu un nozuda sahta.
        Dzerards parlaida skatienu parejiem, tad pamaja ar galvu Hardijam.

        - Jus nakamais.
        Hardijs iekapa sahta un sekoja Pervisam.

        - Tagad jus …
        Tas attiecas uz sievietem un Sleiteru. Dzerards pedejo reizi pameta skatienu uz stacijas prieksnieku, tad, novilcis savu lietusmeteli, ievistija taja bez samanas guloso virieti.

        - Vai jus mani dzirdat? - vins jautaja. Stacijas prieksniekam noraustijas plakstini. - Tad klausieties. - Dzerards runaja vinam gandriz pie pasas auss. - Mes ejam pec paligiem. Saprotat? - Prieksnieks vargi pamaja ar galvu. - Mes naksim atpakal, cik atri vien varesim. Pagaidam jus te busiet pilniga drosiba.
        Soreiz atbildes majiena nebija, tikai plakstini noraustijas. Dzerards strauji pagriezas, iespidinaja gaismu sahta un kapa leja. Sahtas sienas bija pelekas un mitras, uz kiegeliem, kas laika gaita bija kluvusi tumsi, regojas kalku notecejumi. Radas iespaids, ka cilveks atrodas skurstena ieksiene. Lidz Dzerardam ka atbalss no apaksas atlidoja Pervisa kliedziens:

        - Esmu leja!.. - Tad pec kada briza: - Izskatas, ka te viss ir mierigi.
        Visi saka kapt atrak, pazoles cirksteja uz senajiem pakapieniem, acis bira rusas pleksnes.
        Leja vini nokluva velveta telpa ar kiegelu sienam. Pie vistalakas sienas Perviss meginaja atvilkt vala smagu terauda durvju aizbidnus. Telpas vidu uz stekiem guleja deli, bet uz tiem bija noliktas smagas skruvatslegas un vitnoti caurulu gabali. Pie otras sienas bija nolikts metinamais aparats, divas certes, lauznis un vairaki aizbidni. Uz gridas staveja tejkanna, divas kruzes un pacina tejas. Sleiters aplukoja rikus, bet Anna panema roka tejkannu.

        - Vel ir silta! - vina izsaucas.

        - Paldies dievam! - teica Sleiters. - Tas nozime, ka pavisam nesen te kads ir bijis. Jautajums tikai, ka vins ticis lauka no sejienes.
        Dzerards paversa gaismu pret telpas attalako galu, tad pret terauda durvim.

        - Ja gan, - Sleiters skali izteica domu, kas bija iesavusies prata viniem abiem. - Vini drosi vien izgajusi pa sim durvim… un aizslegusi tas aiz sevis. Drosi vien ta jarikojas, ja blakam deg.
        Perviss sadusmots pagriezas pret vinu.

        - Nikdami te, mes neko nepanaksim. Meginasim atrast citu celu.
        Vins pagriezas un pirmais gaja atpakal pie kapnem, kur tunela otra puse bija noeja. Seja iesitas veja pusma.

        - Te gaiss ir silts, - Anna pacuksteja Dzerardam. Vins drumi pamaja ar galvu. - Tas nozime, ka te ara netiek. Tatad…

        - … vai nu tas ir gaiss no kada zemaka limena, vai ari tur ir ugunsgreks, ej nu sazini…
        Vins pacela savu specigo laternu, lai apgaismotu telpu prieksa. Vini bija nonakusi pie isas un sauras spraugas. Tas otra gala laternas stars izrava no tumsas kvadratveida dzelzs luku - izeju. Perviss savu laternu bija nolaidis uz leju. Gaisma atspideja pelke uz gridas.

        - Bus vien jalien ieksa, - vins sacija.

        - Pagaidiet! - iejaucas Dzerards. Perviss palika stavam. - Paej iet nost.
        Perviss negribigi pagaja sanis. Dzerards noliecas pie ejas un apgaismoja vienu no tas sienam. No kronsteiniem nokarajas vesels kabelu saiskis. Viena vieta vadi tikko neskara udeni. Izlist pa apaksu tiem cauri bija gandriz neiespejami.

        - Nu, - nepacietigi skubinaja Perviss, - aiziet.

        - Lenak pa tiltu! - atcirta Dzerards. - Pacietibu. - Vins velreiz leni parlaida staru tunela sienai. - Bet kadas ir jusu domas? - vins pajautaja Sleiteram.

        - Trakot riskanti.

        - Kapec? - apjautajas Perviss.

        - Ja sajos vados ir strava un kads, stavot udeni, pieskarsies tiem, no vina iznaks karbonade, - teica Sleiters.

        - Ka te var but strava? Mes redzejam desmitiem spuldzu, bet neviena nedega.

        - Tas vareja but izslegtas, - paskaidroja Dzerards. - Sledzi, iespejams, ir otrpus durvim.

        - Es tomer lidisu, - parskaities teica Perviss un liecas, lai listu sauraja sprauga.

        - Es gan ne. - Sleitera balss pec Pervisa bramanigajam un uzmacigajam replikam skita pavisam rama. - Jus netiksiet cauri, neskaris vadus.
        Tagad, kad acis bija apradusas ar tumsu, vini saka izskirt vaju gaismu ejas otra gala.

        - Tur kaut kas spid, - sacija Perviss.

        - Redziet nu, - vesi teica Sleiters. - Tapec jau ari es neiesaku to darit.

        - Pie velna, bet ko tad lai mes iesakam? Iebilst jus protat meistarigi.
        Sleiters vel vairak pazeminaja balsi, ta kluva vel pieglaudigaka un vesaka.

        - Man ir ari dazi priekslikumi, ja vien esat ar mieru tos uzklausit. - Perviss idzigi skatijas uz runataju. - Naciet lidzi, es jums kaut ko paradisu. - Sleiters aizveda vinus atpakal un apgaismoja metinamo aparatu. - Es domaju ta. Mums ir pilns riku komplekts. - Vins paraudzijas uz durvim. - Esmu
        gatavs saderet, ka mes varam izdedzinat sis atslegas un dabut pusu sos stienus.
        Pacelis laternu augstak un apgaismojis durvis, Sleiters liksmi iekliedzas. Pie sienas bija neliela sadales kastite.

        - Ta nu ir veiksme! - teica Sleiters. Vins piegaja tuvak, atvera kastiti un nolaida uz leju sledzu sviru. Tulit istaba pielija ar gaismu, un vini visi instinktivi aizsedza acis ar rokam. - Tagad, manuprat, mes esam ieguvusi daudz. Musu riciba ir lidzekli, lai tiktu cauri sim durvim. Jadoma, ka tas ved uz aru, jo citadi stradnieki butu vel tepat. Skaidrs, ka vini aizgajusi tikai pa so celu. - Sleiters palukojas apkart. - Un es domaju… e, - vins noliecas, - te ir pat edamais!.

        - Edamais? - parjautaja Anna. - Kur?
        Sleiters noradija uz nelielu koka kastiti.

        - Taja kastite ir brokastis.
        Anna attaisija kastiti un iznema no tas gabalinu siera, piena pulveri, cukuru un skarda bunduli, kura bija biskviti. Perviss pa to laiku parbaudija durvis.

        - Puscollu biezs sloksnu terauds. Mes nekad netiksim ar to gala.
        Sleiters speja dusmu uzliesmojuma apsviedas un gruda Pervisu pret sienu.

        - Vai jus turesiet muti vai ne? Nelabi metas, klausoties jus.
        Perviss bridi kluseja, tad samiedza acis un, dures pacelis, metas virsu Sleiteram.
        Dzerards nostajas starp viniem.

        - Vai jums neskiet, ka mums rupju jau tapat ir gana, lai teretu energiju boksa macam? Izbeidziet!
        Kadu bridi likas, ka vini atgrudis Dzerardu nost un klups viens otram matos. Tacu stridonam izsika cinas spars. Perviss nigri atkapas un apsedas uz deliem blakus Vendijai. Sleiters saka apskatit metinamo iekartu.
        Pec kada laika Perviss izvilka savu blaski, sakratija, lai redzetu, cik daudz dzerama palicis pari, pieleja no tejkannas klat silto udeni, uzskruveja atpakal vacinu un saskalinaja pudeli, lai saturs sajauktos.

        - Daudz te vairs nav, bet varbut palidz, - vins teica, sniegdams blaski Annai.
        Anna iedzera vienu malku un laida blaski apkart. Beidzot ta nonaca pie Sleitera, kas to apgaza un iztuksoja.
        Kadu stundas ceturksni visi sedeja, gaididami, kamer svetigais siltums izpludis pa vinu nogurusajiem locekliem. Sejas bija melnas no sodrejiem. Pervisa nevainojamais uzvalks bija saburzits un saplests. Pamazam siltums atraisija meles.
        Dzerards attapas, ka sarunajas ar Hardiju, kas ari izradijas dzimis kanadietis; vina akcents desmit Anglija nodzivoto gadu laika bija kluvis mikstaks. Vins bija diplomets sociologs, specialists noieta tirgus petijumos un stradaja Pervisa firma. Dzerards nebrinijas, uzzinajis, ka si firma izlaiz ierices buldozeriem.
        Sleiters, paskatijies pulksteni, piecelas.

        - Laiks sakt. Palidziet man, ludzams, - vins uzrunaja Dzerardu.
        Par abiem vini pievilka smagos balonus tuvak pie durvim. Sleiters atgrieza galveno ventili un noreguleja spiedienu.

        - Cik daudz laika, pec jusu domam, tas prasis? - jautaja Dzerards, radidams uz durvim.

        - Nezinu, - atbildeja Sleiters. - Ilgi neesmu rikojies ar sim lietam, bet, aptuveni lesot, divas vai tris stundas paies. Viss, protams, atkarigs no me'.ala strukturas. Lai dievs dod, ka balonos butu pietiekami daudz gazes.
        Vini abi gardzosi elpoja, Sleiteram uz pieres izspiedas sviedru lases.

        - Jus ieverojat… - iesaka Dzerards.
        Sleiters pamaja ar galvu.

        - Ja. Klust aizvien karstaks, un gaisa skabekla klus', aizvien mazak…

        - Pareizi, - apstiprinaja Dzerards. - Tikai nesakiet citiem. - Vins paklaudzinaja pa gazes balonu.

        - Elpot si manta mums nepalidzes…

        - Mes zaudejam laiku, - izmeta Sleiters. - Vai jus nevaretu aizvest visus mazliet talak no sejienes? Dazreiz liesma sitas atpakal, un tad baloni spragst ka bumbas. Nav verts citiem grozities tuvuma.
        Sleiters uzlika aizsargacenes un, pielaidis uguni deglim, tik ilgi reguleja skabekla padevi, kamer liesma savas lauka ka zila svelpjosa strukla. Anna bija uzkapusi augsa apraudzit stacijas prieksnieku. Dzerards piegaja pie parejiem.

        - Mums bus japaiet mazliet atpakal, - vins teica.

        - Dross paliek dross.

        - Ko jus ar to gribat teikt? - aizdomu pilns apjautajas Perviss.
        Dzerards pameta ar galvu uz degosa acetilena-ska- bekla griezeja pusi.

        - Gadas, ka tie spragst. Iesim.
        Vini ievilka smagos solus vistalakaja sturi. Te bija manami siltaks, viniem prieksa balsnija ejas metala kvadrats, bet dziluma blavi spideja udens.
        Dzerards atgriezas pie kapnem. Pacelis laternu, vins palaida gaismu uz augsu. Anna jau kapa leja. Vins ieraudzija garas, skaistas kajas un baltas biksites. «Jokaini,
        vins nodomaja. «Piecdesmit pret piecdesmit, ka mes neizklusim lauka no sejienes dzivi, un tomer vina mani satrauc …»
        Nokapusi leja, Anna zinkari ielukojas kanadietim acis.

        - Esmu jau bridinata, ka javairas no stavam kapnem, - vina teica.
        Dzerards paraustija plecus un apjucis nodura acis. Anna pasmaidija.

        - Vinam ir daudz labak.

        - Tik labi, ka vins- varetu nakt leja pie mums?

        - Nezinu. Labak apskatiet vinu pats.
        Dzerards kapa augsa. Gaiss kluva aizvien karstaks, un, ticis lidz kapnu augsgalam, vins bija slapjs ka izpeldinats. Dumu te joprojam nebija, toties vareja saost kodigu kimisku smaku, no kuras knudeja rikle.
        Stacijas prieksnieks sedeja lampinas gaisma pie pasas ieejas sahta un noliecies kaut ko rakstija. Dzerards uzsita vinam uz pleca, un vins satrucies pacela acis. Dzerards tikko apvaldija smaidu, redzedams, ka stacijas prieksnieks risina nosmuleta «Daily Mirror» numura iespiesto krustvardu miklu.

        - Jums tatad ir drusku labak? - jautaja Dzerards.

        - Daudz labak, ser, paldies, - atbildeja prieksnieks. Drudzainais sartums no vina sejas bija nozudis, un elpoja ari vins daudz brivak. Vins bija sarullejis savu frenci un atspiedies uz ta. - Man te ir pavisam erti. Ari krustvardu miklu dabuju. Par mani neraizejieties, sef.
        Dzerards pieliecas un parbaudija vinam pulsu.

        - Ka jus domajat, vai varesiet izturet kapienu leja?
        Stacijas prieksnieks papurinaja galvu.

        - Diezin vai. Un, ja ari es tiktu leja, tad uzrapties atpakal nekada zina nevaretu. Bez tam, - vins piebilda, - ugunsgreks driz bus likvidets un ieradisies glabsanas komanda. Es domaju, man labak palikt tepat.
        Dzerards nebija tik optimistiski noskanots, tacu strida neielaidas.

        - Jus esat aukstasinigakais cilveks no mums visiem, - vins meloja, pec tam paraudzijas uz tunela pusi. - Iesu palukoties, kas tur ir.
        Vins gaja pa tagad jau pazistamo celu gar appele- jusajam kiegelu sienam uz galveno tuneli. Ejot vins piedura roku kiegeliem: tie bija silti. Taluma vareja dzirdet trakojosas uguns sprakskus un svirkstonu. Smacejosa karsta gaisa strava iesitas seja un lika Dzerardam griezties atpakal pie stacijas prieksnieka.

        - Mes tur apaksa meginam dabut vala durvis. Kad tiksim lauka, mes atgriezisimies un panemsim jus lidzi. Norunats?
        Prieksnieks piekritosi palocija galvu un sacija:

        - Tikai nekavejieties parak ilgi, citadi mana saimniece edis mani nost.

        - Uz kadu laiku var klut vel karstaks, - teica Dzerards, - bet nemiet vera, ka gaisa cirkulacija uzlabosies, lidzko mes atversim durvis. Tad jums te bus ists caurvejs. Tas visu atvesinas.

«Interesanti, vai sis cilveks apzinas, kadas briesmas vinam draud?» Dzerards pratoja. «Varbut apzinas, tikai neizrada. Vinam ir sava krustvardu mikla, par ko lauzit galvu, ir mazliet gaismas, lai varetu kaut ko saredzet, vinam ir silti un pienemami erti. Vins negrib ne par ko uztraukties, kamer nav vajadzibas.» Dzerards velreiz uzsmaidija stacijas prieksniekam un iekapa sahta.
        Apaksa, sargadams acis no liesmas zilbuma, vins piegaja pie Sleitera. Metala tik tikko bija izdedzinats neliels, apals caurumins. Sleiters uz bridi partrauca darbu, atbidija atpakal acenes un noslaucija pieri. Vins jau bija novilcis meteli un nonemis kaklasaiti, pa kaklu vinam straumitem teceja sviedri.

        - Nudien nezinu, kas vainigs - deglis, metals vai es pats, - vins sukstijas, - bet baidos, ka tas iet velniskigi leni. Ka tur augsa?
        Dzerards pastastija.

        - Tatad si ir vieniga izeja, - Sleiters secinaja, - ja tikai viena no musu sievietem neizsprauksies cauri ejai.
        Vins paradija uz tunela otru galu. Dzerards papurinaja galvu.

        - Parak riskanti, - vins teica. - Viena klumiga kustiba un …
        Kanadietis paraustija plecus. Sleiters pamaja ar galvu, uzstiveja uz acim brilles un keras atkal pie darba, Dzerards pievienojas parejiem. Vendija, galigi nomocijusies, atspiedusi galvu Hardijam pret krutim, guleja.
        Hardijs pameta ar galvu uz vinas pusi un paskatijas uz Dzerardu.

        - Man pasam ir meita, - vins teica. - Bet ne te, - Kanada. Aizsutiju atpakal, lai iet skola Toronto.
        Vins runaja stostigi, elpodams dzilak neka parasti.
        Anna dalija porcijas edamo, salikdama to nelielas kartigas kaudzites. Vina uzsmaidija Dzerardam un noradija uz diviem biskvitiem.

        - Ta ir jusu deva.

        - Tas viss man?

        - Nemulkojieties, citadi nemsu atpakal.

        - Jus jau esat pieradusi pie tadam lietam, - Dzerards izsmejigi atbildeja.

        - Man netikas atcereties, bet berniba es biju skautos. Jus jau zinat vinu devizi:
«Esi gatavs!» Nelaime ta, ka es nekad nerikojos saskana ar so devizi.
        Dzerards ar acim mekleja Pervisu. Novilcis zaketi un kreklu, vins staigaja surpu un turpu gar ejas prieksu.

        - Tarzans ieslodzits kratina, - sacija Anna pasmaididama.

        - Kaut tikai tas kretins tupetu mierigi, - atsaucas Dzerards. - Vins velti tere musu skabekli. Ka butu, ja mes mazliet atpustos? - Vins uzplikskinaja sev pa celi.
        - Iekartojieties.

        - Soreiz es kajas liksu citadi, - teica Anna. Vina izstiepas blakus Dzerardam un ielika galvu vinam klepi. Dzerards atzvelas pret sienu, aizvera acis un meginaja aizmirsties.
        Tacu iemigt pasreizeja situacija likas neiespejami. Vins skatijas uz Annas garajiem matiem, ieapalo seju ar smulgano adu, augstajiem vaigu kauliem un garajam, tumsajam skropstam. Vinam ienaca prata, ka Anna vinam ir gandriz vai sievietes skaistuma ideals. «Si seja vieniga…» - vai tas bija Sekspirs vai
«Skupsti mani, Ket»?
        Pirms daudziem gadiem Dzerards pazina meiteni, kura bija loti lidziga… vinas seja bija gandriz tada pati. Bet Anna staveja tuvak idealam. Un vina bija precejusies ar Arnoldu Kreimeru. Vins centas atgainit so domu, pratot tikai par grandiozo nelaimi, kas tur augsa, viniem virs galvas, acimredzot bija notikusi ar sakariem, apgaismojumu, gazes un udens apgadi, ar transportu…

9

        Cik plasi vareja but izplatijusies si paradiba? Vai plastmasa bija sakusi irt visur vai tikai Kingskrosas rajona? Izteloties, kada izskatas pusparalizeta Londona - tas vina nogurusajam smadzenem bija par daudz. Aizvien vairak un vairak macas virsu snaudiens, lidz beidzot Dzerards iegrima dzila miega.
        Satiksme pa Kemptonstritu uz austrumiem no Edzvordroudas nenorimst ne dienu, ne nakti. Ielas abas puses, kur vien skaties, ir vieglo un smago automasinu stavvietas, kas ierobezo kustibu lidz vienai vienigai saurai joslai.
        Ielas vidu ir salina, kur gajejiem uz laiku paglabties no velna pilnajiem, saniknotajiem soferiem. Uz sis salinas pacelas betona caurule, kas noseg.a ar melnam cuguna restem. Te iznak ara Beikerlo metro
        linijas ventilacijas sahta. Parasti no tas pilsetas dregnaja atmosfera izplust silts, sasmacis gaiss, kas oz pec gudrona un hlorkalka. _
        Taja bridi, kad eksplodeja Kingskrosas stacija, ielas bija stavgrudam pilnas ar gajejiem: vieni steidzas uz autobusu pieturam, citi - pie masinam, kas bija atstatas pie maksas stavvietu skaititajiem.
        Bet ar restem noslegtaja sahta lenam ruga nelabi smakojosa masa. Burbulojosas putas uzsizdama, ta kapa arvien augstak un augstak. Atseviskas sunas saja netiraja masa dalijas un saskelas divas dalas, no divam radas cetras, no cetram - astonas. Ta ka baribas vielu netruka, sunas bezgaligi un neapturami pildija savu muzseno uzdevumu - dalijas un auga, lai atkal dalitos. Pamazam sahtu piepildija putas, kas jau sniedzas lidz pasam restem.
        Nezinams gajejs, apstajies uz salinas, aizdedzinaja cigareti un aizsvieda serkocinu. Tas izkrita cauri restem.
        iss uzliesmojums, dobjs, stiprs trieciens, un betona sahta parskelas ka cepuru karba, saraustidama vaininieku gabalu gabalos. Cuguna restes uzlidoja gaisa, atsitas pret trotuaru un ka trakas aizvelas pa to, saspiezdamas gajejus ka milza berna stipa, lidz beidzot iztriecas cauri delikatesu veikala sienai un palika gulam starp saplacinatam kastitem un sasistiem stikliem.
        Londonas metro Koburgstritas dispeceru punkta valdija pilniga panika. Atbildigie satiksmes darbinieki, sapulcejusies liela, apala istaba, apjukusi petija pazemes magistralu shemu.
        Dezuranti pie pultim velti meginaja palidzet vilcieniem, kas shema bija atzimeti ar sarkaniem punktiem. Bija acim redzams, ka katastrofa strauji izplatas pa visu simts divdesmit kilometru garo tunelu tiklu.
        Tunelos cikstedami apstajas desmitiem vilcienu. Parbiedetu pasazieru ordas pa tumsiem, piesmakusiem tuneliem gaja preti tuvejo staciju glabejai gaismai. Vel duneja mazaki spradzieni, vel nebija apdzesti ugunsgreki, bija sabojati gandriz vai visi vadi un kabeli. Jo talak un atrak izplatijas plastmasas sairuma process, jo vairak saskaniga pazemes sistema parvertas par pilnigu jucekli. Galu gala sistemas galvenais inzenieris Koburgstrita deva vienigo sajos apstaklos iespejamo paveli - slegt metro.
        Virs zemes saltaja decembra gaisa vairs neizzuda sairstosas plastmasas smaka, atbaidosa, salkana smaka, lidziga pustosas galas smakai. Ta piepildija ielas un majas, pagalmus un darbnicas.
        Luksoforu ugunis nodzisa, pilnigi paralizejot kustibu. Galvenaja telefona centrale Mersemstrita izolacijas bojajumu del galvenaja releju mekletaju zale radas defekts pec defekta. Plastmasas sairums negaja secen ari radionamam. No etera pazuda vispinns pirma, bet pec tam ceturta programma. Meginaja izlidzeties ar dublejoso iekartu, bet ari ta nedarbojas. Vordorstrita uzliesmoja gazes magistrale, kuras spiediena regulatori bija hermatizeti ar polipro- pilenu.
        Gravesanas fabrikas augseja stava Grikstrita novietotais plastmasas rezervuars ar koncentretu slapeklskabi kluva miksts, deformejas un parplisa, un skabes straume caur griestiem iepluda apakseja stava kantori. Jaunas sekretares kliegdamas skreja lauka no istabas, kad vinam virsu saka krist dedzinosas lases, atstajot uz adas lielas, dzeltenas culgas.
        Ari plastmasas udensvadi kluva miksti un uzputas, un udens appludinaja veikalus, dzivojamos namus un restoranus.
        Leni un nepieludzami pieauga sairuma temps, avariju skaits palielinajas, lidz beidzot pec cetrdesmit astonam stundam Londonas centrs bija parversts par sasalstosu haosu bez gaismas, siltuma un transporta.
        Kreimera agentura Bikens sasutis nometa telefona klausuli.

        - Ne no viena neko jedzigu nevar izdibinat. Iespaids tads, it ka neviens nezinatu, kas ir noticis.

        - Cik daudz laika jau pagajis kops vinu nokapsanas? - jautaja Raits.
        Bikens palukojas pulksteni.

        - Vismaz astonas stundas bus.

        - Parvalde kads drosi vien zina, kas vinus ieveda tuneli. Runa bija par Viktorijas liniju, vai ne?

        - Ja, - atbildeja Bikens, - bet ar parvaldi nav iespejams sazvanities. Kad meginaju pedejo reizi, es dzirdeju magnetofona lente ierakstitu padomu piezvanit pa citu numuru.

        - Vai jus meginajat ari?

        - Protams. Bet numurs neatbildeja.

        - Labak aizbraukt pie viniem ar masinu. Tad jau…

        - Acumirkli, - iejaucas Skenlons. Vins pagrieza televizora skaluma regulatoru.
        Diktors runaja makslota miera:

        - Jums jau drosi vien kluvis zinams par loti nopietniem notikumiem Londonas centra. Nakamie raidijumi notiks vienlaikus Bi-Bi-Si otraja programma un rupniecibas televizijas programma. Mes iesakam atstat televizorus ieslegtus, it ipasi, ja jus dzivojat Londonas centra.
        Diktora attela vieta uz ekrana paradijas rupigi atlasitas pukes vaze uz spozi nopuleta galda. Kad kamera atvirzijas atpakal, lai paraditu iekslietu ministra samakusos, grutsirdigo vaigu, diktora balss turpinaja:

        - Vards godajamam misteram Dzastinam Bredbe- rijam.
        Iekslietu ministra seja palika stinga mazliet ilgak, neka vajadzeja, lidz vins sanema operatora noradijumus un saka runat:

        - Labvakar! Es runaju, lai informetu jus par daziem sodien ministru kabineta arkarteja sede pienemtiem lemumiem. Jus visi busiet lasijusi par katastrofam Londonas centra. Daudzi cilveki tragiski gajusi boja vai cietusi, un vairums no jums drosi vien ir dzirdejusi, ka siem notikumiem par iemeslu bijis lidz sim nepazistams process, kas ardosi iedarbojas uz daudzu veidu plastmasam. Pasreiz ir jaatzist, ka meginajumi apturet sa briesmiga procesa izplatisanos nav devusi velamos panakumus …

        - Kapec vins nesaka skaidri un gaisi, ka tie ir izgazusies? - jautaja Bikens.

        - … un, lai gan mes veicam efektivus pasakumus, musu zinatniskie konsultanti ir secinajusi, ka daudzi musu pilsetas dienesti var pilnigi iziet no ierindas, tapec ka process izplatas aizvien atrak. Es apzinos, ka ar to nav viegli samierinaties, tacu musu riciba ir neapgazami fakti. Tapec man jums jasaka…
        Kamera mazliet parvietojas, lai skatitaji redzetu ministra drebosos pirkstus.

        - … ka sodien dienas vidu Vinas Majesla'e karaliene parakstija likumu par arkartejo stavokli, kas dod valdibai neierobezotas pilnvaras veikt jebkurus pasakumus, lai pec iespejas atrak un efektivak tiktu gala ar radusos situaciju.
        Ar brunoto speku palidzibu postijumu zona patlaban tiek izvietoti speciali posteni. Ta ka telefona stacijas tur praktiski nedarbojas, visus sakarus uztures pa pagaidu linijam, kuras paslaik tiek iekartotas. Ja kads konstate kaut niecigako plastmasas bojajumu, par to nekavejoties jazino tuvakajam postenim. Uz bojajuma vietu tiks nosutitas specialas dezinfekcijas komandas, kas veiks attiecigos pasakumus.
        Musu zinatniekiem vel nav izdevies noskaidrot plastmasas sairsanas iemeslu, tacu skiet, ka ta izplatas lidzigi infekcijai. Tapec ar bojatu plastmasu jarikojas ta, it ka ta butu inficeta.
        Tagad man javeic sava uzdevuma vissarezgitaka dala. Man jadara jums zinams, ka valdiba, pamatojoties uz arkartejam pilnvaram, nolemusi slegt cietuso rajonu.
        Sis lemums jau tiek istenots, un ap mineto rajonu tiek koncentretas karaspeka vienibas, lai noslegtu visas iespejamas ieejas un izejas. No sa briza neviens nedrikst atstat nelaimes piemekleto rajonu, iznemot dazus ipasus gadijumus…
        Skenlons piecelas un izsledza televizoru, verdamies viena punkta kaut kur taluma.

        - Zeligais dievs, padomajiet tikai! Aizvaciet no modernas pilsetas visas plastmasas, un kas paliks? Galigs sabrukums. Mes esam pilnigi atkarigi no tam. - Vins pagriezas pret Raitu. - Sausmigi, kad ta padoma, bet ja nu ta ir musu produkcija?…

        - Diezin vai mus var vainot…
        Ja Raits ari bija nobijies, tad vins bija stingri apnemies to neizradit. Bikens aukstasinigi uzlukoja te vienu, te otru.

        - Un ka vel var! Un ne vien jus - mus visus…

        - Atradusi laiku, kad valet ar duri pa krutim, - teica Raits.
        Bikens uzsita ar plaukstu pa avizu kaudzi, kas guleja uz galda, un pieleca kajas.

        - Ak dievs, man metas nelabi no jums, akademiki. Varetu domat, ka jus iztirzajat kadu abstraktu teoretiskas kimijas jautajumu. Vai tiesam jus neredzat, ka tas viss saistits ar jums? Irst pats pamats, uz kura balstas pilseta, un mes, iespejams, esam pilnigi atbildigi par to.
        Peksni Raits aizsvilas.

        - Bet ko mes varam darit? Protams, es esmu noraizejies …

        - Bet jus negribat atzit savu vainu!

        - Es atzisu to, ja un kad radisies tada nepieciesamiba, bet sobrid mums jadoma reali. Pagaidam nepietiek faktu. Mes izstradajam aminostirenu, mes pardevam to ar visiem eksperimentu datiem, mes neko neslepam. Jus to zinat tikpat labi ka es!
        Bikens riebuma noversas. Skenlons vargi pakustinaja roku, it ka gribetu samierinat abas puses.

        - Visvairak mani parsteidz tas, - vins sacija, - ka, pec visa spriezot, process skaris visus plastmasu veidus. Ja tas butu tikai aminostirens, tad drosi vien varetu konstatet kimiskas izmainas. Ta varetu but, piemeram, sairsana gaismas ietekme: musu degrons tacu sairst gaismas un skabekla ietekme. .

        - Neder, - teica Raits. - Gali neiet kopa. Ja, mes izgudrojam sairtspejigu pudeli: jus paraujat noplesamo stremeliti, materialam, kas atrodas zem tas, pieklust klat gaisma un skabeklis, un tas sak irt. Jus varat meslot savu darzu vai ielaist atliekas ateja. Bet ar to nekas nav pieradits. Nav iemesla uzskatit, ka tas pats var notikt ar citam plastmasam. Daudzam no tam ir pavisam cita molekulara struktura - kapec tam butu jareage tiesi ta?

        - Pienemsim, ka degronam piemit ipasiba nodot savas ipatnibas citam plastmasam, - spriedeleja Skenlons. - Pienemsim, ka pastav faktors X, kas parnes sis ipatnibas no viena veida plastmasas uz citam. Kas tad?

        - Lai tas varetu notikt, - sacija Raits, - jusu noslepumainajam X janes sevi uzkrata informacija.
        Tada gadijuma tas ir vai nu kads universals reaktivs, vai kada atseviska dziva suna.

        - Suna? - iesaucas Skenlons. - Aspratigi! Es piekritu, nav tada kimiska savienojuma, kas reagetu ar visam plastmasam, bet suna, dziva suna … ja, ta gan varetu. Tads pavisam mazs niecins. Tadu dzivnieku, protams, nav, bet dazam bakterijam ir ipatneja gaume. Vai tad nav tadas, kas ed rusu?

        - Godigi sakot, - teica Bikens, - sobrid man vairak rup Annas Kreimeres liktenis. Velna milti, es gribetu zinat, kur palicis Kreimers!
        Skenlons paskatijas uz vinu.

        - Vins vel ir Kembridza.

        - Vins jadabu roka.

        - Galigi nav saprotams, kapec Kreimers vel nav atpakal, - sacija Bikens. - Ja mana sieva atrastos pazeme…

10

        - Bet vai tad vins to zina? - iebilda Raits.
        Dzerards modas lenam. Vins bija sapnojis, ka vinam uz sejas un krutim uzgulies liels, pinkains zvers. Zem ta smaguma elpot kluva aizvien grutak, bet zvers spieda aizvien stiprak un stiprak.
        Beidzot Dzerardam radijas, ka zvers, leni pagriezis galvu, blenz uz vinu ar apalam, spidosi dzeltenam acim. Vins speji atmodas un uzsavas kajas, tikko neapgazdams Annu. Vina iekliegdamas ari pamodas.
        Pilnigi atguvies, kanadietis paskatijas apkart.

        - Kur ir parejie? - vins vaicaja.
        Sols blakus bija tukss, krekls vinam mugura ta piesvidis, ka vai nem un izgriez. Gaiss tuneli bija smags, dumakains un neciesami karsts. Runajot vinam vajadzeja kampt gaisu ar plati atplestu muti.
        Lai ka vins lukojas tumsa, taluma metinama aparata skiesto dzirkstelu oreola vareja saskatit vienigi Sleitera siluetu. No parejiem trim nebija ne minas.
        Peksni ejas puse kaut kas spozi uzliesmoja un atskaneja tada ka snakona, tads ka sprakskis, bet pec tam - gari stiepts kliedziens.
        Dzerards pieskreja pie ejas un ielaida taja gaismu. Pasa prieksa lidz celiem udeni staveja Vendija. Vinu kratija nevaldami drebuli, kleitas prieksa vinai bija saplesta un apsvilusi. Anna pieliecas, lai palidzetu meitenei, bet Dzerards paguva sakert vinu aiz rokas.

        - Atpakal!
        Vins palaida gaismu talak. Paradijas vel viens kermenis. Tas bija atspiedies pret sienu ar izplestam rokam ermota poza ka krusta sistais; seja bija sapju parversta, mele izbazta. Palenam tas slideja uz leju, udeni. Dzerards apgaismoja tunela otru galu. Skersam pari ieejai guleja kaili vadi, viens no tiem bija iegrimis udeni. Vins atkal ielaida gaismu seja. Tas bija Hardijs.
        Pervisu nekur nemanija.
        Dzerards iedeva laternu Annai un skreja atpakal. Pie riku kaudzes guleja saritinata gumijas slutene. Vins aizvilka to pie ejas. Sleiters, iegrimis darba, skiet, joprojam neko nemanija.
        Apmetis slutenes cilpu Vendijai ap roku, Dzerards pavilka meiteni uz savu pusi, pec tam, apsejis sluteni Vendijai ap vidu, izvilka vinu pavisam no udens un saudzigi nolaida uz betona gridas. Vendija bija bala ka likis, bet vel nevienmerigi elpoja. Peksni vina noraustijas, plakstini nodrebeja, un elpa apravas. Kermenis kluva slabans.
        Dzerards steigsus noliecas par meiteni un saka ritmiski pacelt un nolaist vinas rokas. Reakcijas nebija. Vins noliecas zemak, atvilka meitenes apakszokli un, atliecis atpakal vinas galvu, izmeginaja panemienu, ko arsti deve par «dzivibas skupstu» - gaisa izelpo- sanu no mutes mute. Uz bridi pacelis acis, vins ieraudzija blakus stavam Sleiteru. Anna paskaidroja vinam, kas noticis.
        Nevarigi un klusi vini skatijas, ka Dzerards luko iedvest dzivibu balaja meitene. Minutem ilgi vins ievilka savas plausas karsto, piedumoto gaisu, lai iepustu to Vendijas atvertaja mute. Pec katram divam trim ieelpam vins meginaja sataustit pulsu vinai uz kakla.
        Beidzot vins salika Vendijas rokas krustiski un saka atri un stipri spiest uz vinas krusukurvi. Atkal parbaudija pulsu. Kad bija pagajusas jau piecpadsmit minutes, Dzerards noguris un sviedriem nopludis atslejas taisni.
        Vins paskatijas uz biedriem, bet visi kluseja. Dzerards piecelas, pacela trauslo kermeni, aiznesa to lidz stekiem un apklaja ar savu lietusmeteli.
        Anna drebeja, ieslepusi seju plaukstas. Dzerards maigi apnema vinu ap pleciem.

        - Es vairs neko nespeju darit, Anna. Gaiss te leja ir tads … taja ir par maz skabekla …

        - Bet kas ir ar Hardiju? - apvaicajas Sleiters.

        - Vins ir cietis vel smagak, - atbildeja Dzerards. - Vins ir miris. - Vins noradija uz Vendijas kermeni. - Vins, jadoma, ir darbojies ka pretestiba, un meitene sanemusi stravas triecienu caur vinu.
        Dzerards piegaja pie terauda durvim. Sleiters bija izgriezis astonus centimetrus platu joslu ap atslegu.

        - Nu, ka? - Dzerards jautaja. - Ka ar spiedienu?
        Vins pameta skatienu uz balonu ventiliem. Sleiters pamaja ar galvu.

        - Atri kritas. Es turpinasu lidz pedejai iespejai, bet..
        Bezcerigi paraustijis plecus, Sleiters atkal pagriezas pret durvim un uzlika acenes. Degla liesma meta milzigas dejojosas enas uz senlaicigajam mura velvem.
        Beidzot griezums loksnu terauda apnema atslegu no divam pusem. Tagad tas bija pietiekami liels, lai meginatu iebazt taja lauzna galu. Dzerards deva Sleiteram zimi, lai paiet nost. Sleiters izsledza ace- tilena degli un nonema acenes.

        - Nu, labi, - vins teica, - pameginasim. Tik un ta gandriz visa gaze ir cauri.
        Vini par abiem iebaza lauzna aso galu izgrieztaja sprauga. Tas tikko gaja ieksa, un Dzerards atnesa veseri. Sleiters tureja lauzni, bet kanadietis tikmer sita pa ta otru galu, kamer smaile stingri iekilejas sprauga. Vini abi spieda lauzni ka sviru. Metals saka pamazitem padoties.

        - Velreiz!
        Abi viriesi ar visu svaru uzgulas lauzniin. Anna spieda vinus no mugurpuses, tacu visas pules bija veltas. Kad lauzni palaida vala, tas palika karajamies durvis ka indianu bulta parcelotaju furgona sanos. Nomocijusies vini atspiedas pret sienu.
        Tad Anna pieversa uzmanibu vienam no smagajiem koka soliem.

        - Vai so mes nevaram izmantot ka taranu?
        Dzerards leni pasupoja galvu. Saja smacigaja
        atmosfera bija gruti domat. Visi tris smagi elsa, viriesiem krekli bija slapji ka marki. Annai bluzite bija ciesi pielipusi pie krutim.

        - Mes varam ar solu uzsist pa lauzni, - ierosinaja Anna.
        Dzerards saskatijas ar Sleiteru.

        - Kapec ne? - Sleiters gurdi paraustija plecus.

        - Lai iet, - piekrita Dzerards. Vins pirmais piegaja pie smaga sola, un vini trijata pacela solu,
        sagrilodamies zem ta svara. - Ja mes ieskriesimies no sis vietas un neaizsitisim garam, varbut kaut kas iznaks ari.
        Vini aiznesa smago solu talak, nostajas stingrak uz kajam, bet pec tam neveikli metas uz prieksu virsu lauznim. Tacu lenkis starp lauzni un tuneli bija par sauru, un viniem misejas. Visi tris paklupa, ietriecas durvis un, izlaidusi no rokam solu, noslaucas zeme. Kritot sols skara Sleitera kaju, un vins iekliedzas aiz sapem.

        - Pameginasim vel, - sacija Dzerards. - Es stasos prieksgala.
        Vins sanema solu aiz ta gala, kas bija tuvak durvim. Sleiters, drusku klibodams, ienema vietu otra gala, bet Anna palika vidu. Soreiz vini neatkapas tik talu. Dzerards, kuram krutis gandriz vai plisa aiz piepules, nomerija attalumu ar acim.

        - Pareizi bus, - vins izdvesa. - Nu! …
        Vini atkal metas uz prieksu ieslipi pari telpai, sola prieksejais gals trapija tiesi lauznim. Skita, ka lauznis izsprags no durvim, tacu tas palika karajamies un negaidot atsitas pret tunela sienu. Skali nobrikskeja, un, kapdamies atpakal, vini ieraudzija, ka durvis beidzot padevusas un atsegusas vienu no kniedetajam suvem. Tagad sprauga bija pietiekami plata, lai varetu iebazt roku.
        Dzerards ta ari izdarija un sagrabaja garu aizbidni. Atspiedies pret sienu, vins leni, pavisam leni spieda to uz augsu. Nociksteja bultas, un durvis varkskedamas leni atveras.
        Vini bija parlieku nogurusi, lai izjustu prieku. Pa atvertajam durvim iepluda spirgts gaisa vilnis, un vini atpogaja apkaklites, lai atvesinatu sakarsusos kermenus. Prieksa bija tumsa tikko saskatams iss gaitenitis, bet ta gala - kapnu laids: kapnes veda
        kaut kur uz augsu, bet uz kurieni - to nevareja redzet.
        Kad vini bija sasniegusi kapnes, Dzerards apgaismoja tas visa garuma. Kapnu augsgala bija durvis. Vel vienas durvis, un tas bija noslegtas tiesi tapat ka ieprieksejas.

        - Tikai ne to, - teica Anna. - Ludzu, neveriet tas vala.
        Dzerards lidot uzlidoja augsa pa kapnem, aizmirsis savus smeldzosos muskulus. Aizskara rokturi, pec tam parava uz savu pusi. Durvis bija aizslegtas. Klat piekliboja Sleiters.

        - Ir tacu jabut kaut kadai izejai! - iesaucas kanadietis un likas durvis.

        - Bet ne seit, - teica Sleiters, pasupodams galvu.

        - Bet deglis?

        - Gaze ir cauri.

        - Varbut ir vel baloni?

        - Neviena. Es jau apskatijos.
        Sleiters gausi pagriezas un, kukumu uzmetis, aizsluca atpakal pa gaiteni.
        Dzerards smagi nosliga uz pakapieniem un raudzijas uz durvim, kas tik cietsirdigi bija iznicinajusas vinu ceribas uz glabinu. Tas likas neticami. Te nu vini tupeja, pasa lielpilsetas sirdi, iekritusi sajos pazemes labirintos ka slazda. Pagaidam viniem bija gaisma, udens, pat nedaudz edama. Bet cik ilgi vini noturesies? Kas notika augsa?
        Uz bridi Dzerards pievera acis un iztelojas Londonu, kadu to bija redzejis vecos fasistu uzlidojumu laiku kinohronikas kadros: tuksas eku caulas, ko izkidajusi ugunsgreki un spradzieni, slegti celi, ko appludinajis udens no parplisusam magistralem, cauri gruvesiem izlauzusas gazes lapas … Vins sasprindzi
        naja visu savu gribasspeku, lai aizgainatu so skatu, un tad sajuta kadu liegi aizskaram vina plecu.

        - Attopieties, attopieties, Luk! - Anna bija noliekusies par Dzerardu un uzlikusi roku vinam uz pleca.

        - Kur Sleiters?

        - Izstiepies uz viena no soliem. Naciet pie mums.

        - Neiesu, - atteica Dzerards. - Te ir vesaks.
        Anna noskurinajas.

        - Tur tagad ir ka krasni, - vina piekrita. - Vai tiesam mums draud skabekla trukums?

        - Uguns apris tik daudz skabekla, cik tai vajadzes, - sacija Dzerards un saminstinajas. «Ja tev katra zina ir par to jadoma,» vins sevi apraja, «tad dari to klusiba.»
        Anna zinkari paskatijas uz vinu.

        - Turpiniet!

        - Tas nav no svara, - nedrosi atteica Dzerards.
        Vina aizsvilas.

        - Es negribu, ka ar mani apietas ka ar tukspauri. Ludzu, izsakiet visu lidz galam.

        - Es neko sevisku nepateicu … - iesaka Dzerards.

        - Lai nu paliek, - teica Anna un, kodidama pirkstus, noversas. Dzerards ielukojas tumsa un paraustija plecus. Anna nemierigi sakustejas. - Kapsu atpakal leja. Te velk.
        Dzerardam truka speka, lai stridetos. Vina piecelas un gaja atpakal uz istabinu.

«Divaini gan,» nodomaja Dzerards, «kamer mes rikojamies, vina turejas godam. Turpreti tagad, kad atliek tikai sedet un gaidit, vina nem launa visu, lai ko es sacitu. Velk? No kurienes?»
        Dzerards aplukoja tunela sienas. Ja, vilka gan. Vina roku skara tikko manama vesma. Dzerards apslapinaja pirkstu un pacela to gaisa. Likas, ka dzes-
        Irums velk no sienas. Apgaismojis sienu, vins nemas aplukot to rupigak. Siena bija raupja, mureta varbut gadsimtu mija. Kiegeli bija vienadi peleki, java starp tiem sadrupusi un atgadinaja krita pulveri. Sienas virsmu laiks bija apklajis ar biezu puteklu un zirneklu tiklu kartu. Dzerards lava laternas staram slidet pa muri, meklejot kadu plaisu.
        Agrak te noteikti bija bijusas kaut kadas durvis. Kiegeli manami atskiras, un ar tiem acimredzot bija aiztaisita ciet kada veca eja. Pie pasas gridas viena kiegela truka. Noliecies zemak, Dzerards ielukojas cauruma. Kiegeli bija likti viena karta, un otra puse, lai gan to tikko vareja saskatit, bija eja. Acis juta no turienes ieplustam spirdzinosu gaisu. Nebutu seviski gruti izlauzt sos kiegelus. Kas to zina …
        Dzerards manija, ka blakus vinam uz pirkstgaliem notupusies Anna.

        - Es esmu mulke, - vina teica. - Atvainojiet, tas viss tadel…
        Dzerards atmeta ar roku.

        - Liecieties nu miera. Labak paskatieties.
        Anna noliecas un pieplaka pie spraugas.

        - Bet vai mes varam izlist cauri? - vina jautaja.

        - Tur, istabina, ir divas certes, es redzeju. Vai Sleiters vel gul?

        - Ja.
        Dzerards paskatijas pulksteni.

        - Cik ilgi vins jau gul? Minutes divdesmit?

        - Apmeram ta bus.

        - Lausim vinam vel pagulet kadas piecpadsmit minutes, bet pec tam modinasim augsa. Es saksu viens pats.
        Dzerards aizgaja un atnesa abas certes. Vins sasplava saujas un domigi paskatijas uz tam. Kur tas laiks, kops vins nebija nemis roka certi un lapstu.
        Ar vienu roku turedams rokturi aiz gala, bet ar otru pie pasas apaksas, vins atvezejas.
        Pirmais cirtiens sacela puteklu makoni, ko Dzerards pats dabuja acis'. Sadusmojies vins no jauna atvezejas un no visa speka cirta pa muri. Soreiz siena patikami nobrikskeja, kad vairaki kiegeli, atravusies no saviem biedriem, nogazas iekspuse. Vinam aiz muguras Anna gatavojas uzbrukt citai sienas dalai. Anna jau bija pacelusi certi virs galvas, kad Dzerards vinu aptureja.

        - Man negribetos stiept jus talak uz savas muguras. - Vins iznema certi Annai no rokam un nolika zeme. - Paejiet labak sanus un pajusmojiet par maniem muskuliem.

        - Ejiet nu!
        Anna sabozusies pakapas atpakal un skatijas, ka Dzerards atkal uzbruk sienai. Soreiz parzuvusi java nespeja noturet veselu lielu mura gabalu, un Dzerards gandriz vai izvelas cauri. Anna skali iesmejas.

        - Taisat troksni, neliesi! - Viniem lidzas staveja Sleiters. - Pie velna! Ka lai cilveks izgulas, ja tadas raketes iet pa gaisu?
        Dzerards izrausas no kiegelu drumslu kaudzes un pakapas atpakal.

        - Paskatieties!
        Sleiters pacela laternu un iespidinaja gaismu izlau- zuma. Kluva redzams vel viens velvets gaitenis.

        - Vesels labirints, - teica Anna.
        Sleiters panema otru certi, un vini divata paplasinaja caurumu tiktal, ka bez grutibam vareja ielist taja. Svaigais gaiss atjaunoja vinu spekus.

        - Te jau gandriz var elpot, - sacija Sleiters, elpodams ar pilnu kruti.

        - Oz pec pelejuma, - noserminajusies teica Anna. - Ka kapa.

        - Bet pec ka tad lai te ostu? - atsaucas Sleiters.

        - Veselu muzibu eja bijusi ciet. - Vins paskatijas uz kiegeliem. - Varbut jau no pirmskara laikiem..

        - Bet vai nav bistami elpot? Es kaut kur lasiju par gazes uzkrasanos kalku ceplos
…

        - Mums nav citas izejas, - teica Dzerards. - Savaksim mantas.
        Vini gaja atpakal uz istabinu. Starp darba rikiem staveja metinataja grozins, un Anna salika taja atlikuso edienu un bundzu ar udeni. Sleiters panema lielu skruvgriezi un uzgrieznu atslegu un aizbaza tos sev aiz jostas. Dzerards nolema velreiz aplukot stacijas prieksnieku.
        Ticis lidz kapnu augsgalam, vins ieraudzija, ka stacijas prieksnieks ir ciesi aizmidzis. Vins elpoja gardzosi, par seju vinam pluda sviedri. Ugunsgreks saja limeni acimredzot vel plosijas, bet Dzerards ieveroja, ka dumi ir izklidusi. Vins steigsus parbaudija slimajam pulsu, tad kapa leja atpakal pie parejiem.
        Anna ar Sleiteru gaidija vinu pie izlauztajam durvim. Dzerards uzmeta skatienu Vendijas kermenim. Tagad likis bija apklats nevis ar vina lietusmeteli, bet ar vecu brezenta gabalu. Kad Dzerards piegaja klat, Anna tureja vina meteli roka un, ne varda neteikdama, sniedza to Dzerardam. Tas aizkustinaja kanadieti. Atgriesanas pie mirusas, lai nonemtu vinai meteli, Annai, jadoma, bija maksajusi diezgan dargi, tacu vina laikam bija spriedusi, ka Dzerards pats to diezin vai daris, bet metelis vinam ir vajadzigs.
        Dzerards iesledza laternu, un vini gaja uz prieksu pa velveto gaiteni. Izlidusi cauri saurajai savienotaj- ejai, vini nonaca liela dzelzcela tuneli. Satumsusas laternas gaisma vini ieraudzija vecus, noputejusus gulsnus bez sliedem. Likas, ka gaiss te nav kustejies gadiem ilgi.

        - Uz kurieni tagad? - jautaja Anna.

        - No turienes mazliet velk. Iesim uz to pusi, - ierosinaja Dzerards.
        Vini pagriezas preti vejinam. Sakuma tunelis veda taisni un stavus uz leju; tad saka mest likumu. Pec tam vini atduras pret saliektam un norusejusam restem, kas atgadinaja cietuma kameras logus. Dzerards parava vienu stieni uz savu pusi. Tas saluza vairakas dalas. Kanadietis atri izlauza vel tris stienus un iespi- dinaja gaismu tumsa.

        - Neko neredzu, - vins zelojas, un vina vardi atbalsojas it ka no plasas telpas sienam. - Ei! - vins uzsauca, un atkal atbalss.
        Dzerards iespraucas starp stieniem un devas talak, ar kaju uzmanigi taustidams celu. Parejie sekoja.

        - Ko tas nozime? - nocuksteja Anna, un pat vinas cuksti atbalsojas no sienam.
        Laternas gaisma pavestija, ka vini nokluvusi metro stacija. Bet ta bija sen pamesta. Vini iedomajas kadreizejas pasazieru straumes, vilcienu dukonu un klabonu. Tagad stacija bija tuksa, klusa un netira. Si atmosfera iedvesa bailes, un vini virzijas talak pilniga klusuma.

        - Varbut te ari ir sledzi, - ierunajas Anna.

        - Paskatisimies, kas ta par staciju, - teica Sleiters.
        Dzerards lika laternas staram slidet par sienu garam vairakiem plakatiem, lidz beidzot tas atduras pret uzrakstu «Greisinna». Kadreiz nikeletie burti tagad bija apdauziti un aprusejusi.

        - Greisinna! - iesaucas Sleiters.

        - Vai tad ir stacija ar tadu nosaukumu? - jautaja Anna.

        - Lidz otrajam pasaules karam bija, - paskaidroja Sleiters. - Luk, kapec tuneli nav sliezu. Tas ir nonemtas.
        Vini gurda soli gaja pa platformu. Talak atkal bija vairaki plakati. Pirmo, lai gan tas bija krietni paba- lejis, nosmulets un viena sturi ieplests, nebija gruti pazit. Ta bija Deivida Lengdona karikatura no serijas par Billiju Braunu. Kartigs cilveks katlina centas atturet savu vagona kaiminu, kas grasijas plest nost kaut kadu pie rutim pielimetu lupatu. Bija ari paraksts: «Jus, cerams, piedosiet, ka, iejaucos, bet pasu laba neraujiet to nost.» Nezinams aspratis ar treknu melnu zimuli bija pierakstijis klat: «Paldies, sis aizradijums bija vertigs, bet labak sakiet, kads mums cela merkis.»

«Cita situacija,» nodomaja Dzerards, «tas varetu likties smiekligi.» Tagad tas senas pagatnes atskanas, kas atgadinaja karu un bombardesanu, iedarbojas uz viniem nomacosi. Dzerards apgaismoja plakata apaksejo malu. Tur bija uzraksts «Pec Informacijas ministrijas pasutijuma».

        - Kara gadu plakats, - teica Sleiters. - Es lasiju par to: ar so materialu nolimeja metro vagonu logus, lai gaisa vilnis bombardesanas laika neizsistu tos.

        - Vai jus domajat, ka stacija kops ta laika vairs nedarbojas? - jautaja Anna.

        - Bet vai kara laika metro nav notikusi kada tragedija? - mineja Sleiters. - Kada no stacijam, ko izmantoja par patvertni, boja aizgaja simtiem cilveku.
        Anna nodrebeja.

        - Vai jus domajat, ka si ir ta pati?

        - Iespejams, - atbildeja Sleiters. - Skiet, bumba trapijusi tiesi ventilacijas sahta, aizbarikadejot visas ieejas un izejas. Iedodiet man uz vienu mirkli laternu, - vins uzrunaja Dzerardu.
        Kanadietis pasniedza laternu, un Sleiters devas uz platformas otru galu, ik pa bridim apgaismodams tunela sienu. Kada plakata bija uzzimets lauzu pilns vagons: divi pasazieri, sparigi platidamies, sarunajas, bet tresais, ar mazam usinam un Hitlera taisno matu skipsnu par pieri, sez, aizsedzies ar avizi. Un paraksts:
«Vieglpratiga plapasana maksa dzivibas.»
        Vini nokluva lidz platformas galam un ieraudzija uzrakstu «Izeja uz pilsetu» un pakapienus uz augsu. Kad vini saka pa tiem kapt, celu aizskersoja nobru- kusu kiegelu blakis. Sis cels bija pilnigi slegts.

        - Te ir jusu tiesa trapijuma pedas, - teica Dzerards. - Bumba, jadoma, iekritusi sahta un spragusi pasa seguma.

        - Bet tunelis? - jautaja Anna. - Tas tacu uz kaut kurieni ved.
        Sleiters apgaismoja tumso ieeju tuneli: no gulsniem lidz pat griestiem pacelas nolaidena smilsu kaudze.

        - Smilsu buferis! - noteica Dzerards. - Vai patiesi jus neatceraties? Stacijas prieksnieks tacu mums stastija. Linijas gala vini piepildijusi tuneli ar smiltim, lai apstadinatu kaut kada iemesla del nenobrem- zetus vilcienus.
        Annu kratija drebuli.

        - Vai mes nevaretu mazliet atpusties? Esmu pavisam nosalusi.
        Viriesi saskatijas.

        - Tur talak, - Sleiters paradija, kur tiesi, - ir visadi koki. Mes varam sakurt uguni.

        - Uguni! - iesaucas Anna. - Bet vai tad ta… gaze tacu…
        Dzerards bridi pagudroja, tad izvilka skiltavas un, acis piemiedzis, izskila dzirksteli. Liesma dega mierigi, tikko jausami noliekdamas uz caurveja pusi. Sleiters nosodosi paskatijas uz kanadieti.

        - Tas bija nepiedodams risks.

        - Mja, - novilka Dzerards, - toties tagad var kurt uguni.

        - Bet no ta aizdegsies viss apkart, - raizejas Anna.

        - Ne, te viss ir no akmens un betona, - vinu nomierinaja Dzerards. - Te labi velk, gaiss ir tirs… Ne, nav pelama ideja! Salasisim kokus. Vecas avizes ari te ir.
        Bija vajadzigas tikai dazas minutes, lai savaktu koka skepeles un samestu tas virsu vecajam avizem, kas bija izmetatas perona puteklos. Anna pacela kadu no dzeltenajam avizem un laternas gaisma izlasija virsrakstu: - «Krievu liela uzvara pie Stalingra- das». - Tad izlasija datumu pirmaja lapaspuse: - «Tukstos devini simti cetrdesmit tresa gada sespadsmitais janvaris». Ja nebutu tik velniskigi auksts, tas mani iepriecinatu …
        Driz uguns jautri dega, sviezdama pret stacijas velvem dumu mutulus un dzirksteles. Visiem tulit kluva pacilataks noskanojums. Vini sedeja, regada- mies liesmas, un no vinu slapjajiem apgerbiem celas garaini. Pa stacijas izliektajiem griestiem lekaja milzigas enas.
        Lidzko kermeni atkal saka stravot siltums, visus parnema briesmigs nogurums. Sleiters padevas pirmais. Vins sedeja pie pasas sienas, pieravis celgalus pie krutim. Lenam vina galva sliga zemak, lidz atduras pret celiem; viena roka slaugani noslideja lidz gridai.
        Anna bija pievilkusi pie ugunskura saplesto, netiro brezenta gabalu. Vina dairijas to uzstiept uz kaut kadiem delu galiem, lai izveidotu aizsegu pret nerimstoso salto caurveju.
        Anna atvilka vala ravejsledzeju un, veikli izslidejusi no svarkiem, bluzes un metela, sakara slapjos apgerba gabalus uz kokiem, rikodamas gar ugunskuru vienas biksites, ka sprieda Dzerards, galigi neapzinoties, ka vinas vela ir gandriz caurspidiga.
        Ugunskura spozaja gaisma vins saskatija krusgalu apalumus un tumso apmatojumu starp ciskam, Annai noliecoties zemak.
        Vina paraudzijas uz Dzerardu un peksni pieglaudas vinam. Kanadietis apskava vinu.
        Tad Anna pagriezas pret vinu ar seju. Dzerards noskupstija vinu un parsteigts juta, ka vina kaisligi atbild. Mati Annai bija izjukusi, seja bala, bet kermenis, pa kuru vilnoja enas, - tumsa zelta krasa.
        Aplikusi Dzerardam rokas ap kaklu, vina norava kanadieti zeme. Vina roka leni slideja par sievietes pleciem, krutim, gludo vederu un gurniem. Vina rokas bija aukstas, gandriz bezpersoniskas, tacu to vieglie un maigie pieskarieni vinu patikami satrauca.
        Piepesi Dzerards iesmejas, un Anna cukstus apjautajas, kapec.

        - Nezinu, - Dzerards atbildeja. - Vienkarsi te mes esam, pasa pilsetas centra, gulam puskaili ala pie ugunskura ka musu pertikveidigie senci..

        - Nevajag, - vina sacija, pati sakdama smieties lidzi. - Ludzu, nesmidiniet mani. Uzmodinasim vel Sleiteru…

        - Es nespeju valdities, - Dzerards smiedamies atteica un virzijas aizvien talak un talak prom no Annas.
        Vina bija gandriz vai parliekusies uz pusem, cenzdamas apspiest smieklus. Dzerards juta, ka vinam no smiesanas jau asaras sak ritet par vaigiem.

        - Tu… nekrietneli! - izdvesa Anna starp divam smieklu lekmem. - Tu neromantiskais nekrietneli!
        Sleiters sakustejas un parsteigts izslejas taisni.

        - Ak dievs, - vins iesaucas, - ta tikai mums vel truka! - Sleitera sejas izteiksme no jauna sasmidinaja vinus, un pec isa neizpratnes briza Sleiters jau smejas lidz ar viniem. - Sakiet jel, dieva del, - kas jus ta uzjautrina?

        - Vinam sagribejas spelet alu cilveku, - teica Anna, pagriezas un saka vilkt mugura pazuvusas drebes.

        - Nav slikta ideja, - atzina Sleiters. - Pasakiet man, kad bus mana karta iesaistities spele.

        - Laiks vakties lauka no sis elles, - sacija Dzerards.

        - Klusak! - apsauca Anna. - Pagaidiet, es kaut ko dzirdu.

        - Ko tad?
        Visi tris apklusa. Dzerards juta, ka vinam mati sacelas stavus. Tacu vini dzirdeja tikai slapjo koku siksanu un sparkskesanu ugunskura.

        - Ne, ne, tas nav tas, - teica Anna. - Vel kaut kas… - Piepesi vina nolikas garslaukus un piespieda ausi pie zemes. - Ja, te tas ir. Paklausieties!
        Dzerards notupas uz celiem un ari piespieda ausi pie betona platnes. Vins saklausija troksni, kas, ka vins saprata, bijis ap viniem jau no pasa sakuma, bet kuru vini, parak nogurusi budami, nebija varejusi atskirt no citam skanam, - paklusu burbulosanu un snakonu. Ta naca kaut kur no platformas apaksas.

        - Paskatisimies, vai te kaut kur nav plaisa, un meginasim tur iemest aci, - ierosinaja Dzerards.
        Vins panema laternu. Sleiters izvilka no ugunskura degosu pagali un gaja lidzi. Vini parmekleja visu platformu un galu gala atrada kontrolaku ar sadauzitu cuguna vaku.
        Dzerards noliecas un piebaza seju pie pasa cauruma. Peksni vins saviebas, iekasejas un paravas atpakal.

        - Te nu gan smird!
        Sleiters ari pieliecas, paostija un ristidamies para- * vas atpakal, i. - Kas tas ir? - jautaja Anna.
        Sleiters mazliet padomaja.

        - Kapec mes nejutam so smaku platformas otra gala?

        - Drosi vien caurvejs nesa to uz otru pusi, - mineja Dzerards. Vins atkal ielaida gaismu kontrolaka. - Tur ir vesela straume. Visa masa kustas viena virziena, paskatieties pasi…
        Aizspiedusi degunus, Sleiters un Anna skatijas leja. Balsenaja gaisma tikko bija saredzama burzgulojosa brungana glotu masa. Ta patiesam slideja viena virziena.

        - Tatad platforma iekspuse ir gluda, - sprieda Sleiters.

        - Ka tad, - apstiprinaja Dzerards. - Bet si smaka… Kaut kur es to esmu manijis. Kur? Velns paravis! - Vins ar duri uzsita sev pa plaukstu, meginadams koncentreties. - Nu pareizi! Plastmasa… pustosi vadi metro un robota zobrati …

        - Jums taisniba, - pusbalsi sacija Anna, - jums ir absoluta taisniba. - Vina aizskreja atpakal pie ugunskura un, panemusi iztuksoto udens karbu, noskatija abus viriesus. - Jusu jostu, ludzu, - vina teica Sleiteram.
        Sleiters atdeva Annai savu jostu. Vina apseja to ap karbas kaklu un ielaida aka. Lidzko karba pieskaras putojosajam skidrumam, Anna palaida jostu valigak, laudama traukam iegrimt, bet pec tam izvilka to pilnu lauka. Skidrums karba nemitigi kustejas, burzguloja un snaca. Anna pienesa savu guvumu pie uguns, iznema no rokassominas odekolona pudeliti un izkratija to tuksu lidz pedejam pilienam. Iztirijusi pudeliti ar kabatas lakatinu, kas bija uztits uz zimula, vina uzmanigi piepildija to ar karba iesmelto skidrumu. Ugunskura gaisma tas izskatijas dulkains un dzeltenigs. Pat mazaja pudelite tas nerimas snakt un putot. Anna rupigi apslaucija flakoninu un aizgrieza metala uzbazni.
        Dzerards panema pudeliti no Annas.

        - Iztaisisim vienu eksperimentu, - vins ierosinaja. - Redzes, kas notiks …
        Vins iebaza roku kabata un, izvilcis letu lodisu pildspalvu, ielaida to karba, ta ka virs gurgulojosa skidruma palika tikai pats galins. Sleiters joprojam tupeja pie kontrolakas.
        Anna un Dzerards atgriezas pie vina.

        - Straume aiztek kaut kur talak par platformu, - apstulbis sacija Sleiters. - Un ta ir diezgan speciga.

        - Bet varbut ta ir saistita ar kadu pazemes upi? - ieminejas Anna. - Tadas tacu te ir, vai ne? Saja Londonas rajona tiesi tek pazemes upite Flita…

        - Var jau but, - nedrosi atsaucas Sleiters. - Bet var ari but, ka tuvuma parplisusi kanalizacijas caurule. Pec ta vismaz oz.
        Dzerards piegaja pie ugunskura un, ielukojies karba, iekliedzas. Parejie metas pie vina.
        Dzerards leni izvilka pildspalvu no karbas. Pat arpuse palikusais gals bija kluvis mikstaks, jo uz ta palika pirkstu nospiedumi, bet apakseja dala bija gandriz izskidusi un notecejusi gar metala serdi. Kad Dzerards iznema serdi lauka, plaslmasa pileja no tas ka slapja krasa. Skidrumam karba tagad bija pildspalvas zila piekrasa.

        - Neko nesaprotu, - teica Anna. - Kas notiek?

        - Es pats ari isti nesaprotu, - atbildeja Dzerards.

        - Bet lai nu butu ka budams, skidruma ir reagents, kas saed plastmasu. Ta ari var but visu nelaimju sakne…
        Peksni Dzerards iemerca skidruma roku.

        - Nevajag! Ko jus darat? - iesaucas Anna.

        - Jus tacu nezinat, kas tur ir.

        - Ja nezinu, tad uzzinasu, - at'eica Dzerards.
        Vins patureja roku karba vel dazas sekundes, tad
        izvilka lauka, uzmanigi aplukoja un noslaucija ar kabatas lakatinu, ko pec tam aizsvieda projam.

        - Viss kartiba, - vins sacija. - Es kapju leja.

        - Ko? Zem platformas? - parjautaja Anna. - Jus tacu nezinat, cik dzils tur ir…

        - Seviski dzils tur nevar but, - Dzerards centas vinu nomierinat. - Lidz sliedem bus mazak par metru. Nekas, driz mes to dabusim zinat.
        Vins platiem soliem devas pie lukas, Anna un Sleiters sekoja.

        - Bet ko jus tur meklesiet? - vaicaja Sleiters.

        - Ceru, ka pec britina jums viss bus skaidrs, - Dzerards atbildeja, parsvempas par lukas malu un piesardzigi nolaida kajas nikni snacosaja skidruma. Dzilums bija pari jostas vietai. No smarda vinam gandriz uznaca vemiens, straume bija diezgan speciga. Vins panema no Sleitera laternu.
        Lidzko Dzerards bija pavilcis galvu zem platformas, burzgulosana un snakona apnema vinu no visam pusem, sitas seja. Vins leni taustijas uz prieksu, noskurinadamies ikreiz, kad kaja pieskaras kadam nogrimusam prieksmetam.
        Nogajis, ka vinam iikas, apmeram pusi perona garuma, Dzerards beidzot ieraudzija to, ko bija cerejis atrast. Siena bija iestiprinats biezs rezgis, kuram virmojosa straume teceja cauri. Tas bija pamatigi nosprostots ar dazadiem atkritumiem, un skidrums, snakdams izlauzies tiem cauri, aizpluda tumsa. Dzerards nostajas stingrak un, iegremdejis roku skidruma lidz pasam plecam, nemas iztaustit rezga acis.
        Turpmakas minutes, kad kanadietis izcela no zam- pas dazadus izmieksketus atkritumus un laternas gaisma aplukoja tos, skita vinam garakas visa muza. Kungi znaudza it ka liela roka, un Dzerards ar milzu piepuli apspieda uznakuso nelabumu.
        Tomer vins atrada mekleto, iebaza to kabata un
        brida atpakal. Limenis skita nedaudz pacelies un tagad sniedzas jau lidz zaketes krusu kabatai. Aizkluvis gandriz lidz pasai akai, vins izdzirda Annas balsi:

        - Luk, Luk!..
        Drausmiga, visu aptverosa smirdona bija novedusi Dzerardu gandriz lidz sabrukumam. Vel kaut ka parrausies pari malai, vins pilniga nespeka salima uz betona. Anna noliecas pie vina un pastiepa roku, bet Dzerards nevarigi atgruda to.

        - Nevajag … Es paslaik esmu tads ka neaizskaramais. Bet tas man ir roka… pat divi.
        Vins glevi pavandijas pa zaketes kabatu un, izvilcis no turienes divus nelielus, apalus prieksmetus, uz atvertas plaukstas radija tos Annai un Sleiteram.

        - Es laga… - iesaka Anna.
        Sleiters izstiepa kaklu. Anna ari ielukojas verigak.

        - Pudelu kaklini! Sairtspejigo pudelu kaklini! Nu, protams! Pirmie, kas nopirka licenci, plastmasa ietaisija metala ieliktnus. Tie… ja, te tie ir.
        Anna radija uz metala iegravetu izvitu mono- grammu.

        - Bet varbut tie nemaz nav no pudelem, - izteica saubas Sleiters.

        - Maz ticams, - teica Anna un paskatijas uz Dzerardu. - Tatad tiesi to tu mekleji?

        - Ja.

        - Tatad tu no pasa sakuma domaji, ka tie ir tie?

        - Logiski spriezot, cita izskaidrojuma nevareja but, - turpinaja Dzerards. - Sis sairtspejigas pudeles gaismas un gaisa ietekme sairst un parversas par bakterijam edamu vielu. Si viela pec strukturas ir pa pusei tada ka plastmasa, ka proteins, vai ne? Tad es iedomajos, ka bakterijas, kas barojas ar so vielu, ir mutejusas un sakusas lietot ari citas plastmasas. Katra jauna paaudze pielagojas arvien vairak un var est arvien vairak.

        - Bet kas tas ir par bakterijam? - jautaja Sleiters.

        - Manuprat, atbilde meklejama te apaksa. Sis bakterijas attistijusas kanalizacijas caurules. Sairt- spejigas pudeles, ka jau pienakas, tika aizlaistas kanalizacija, un tur dzivojosas bakterijas pierada pie sada veida baribas. Pec tam sis bakterijas saka meklet jaunu baribu un muteja tik ilgi, kamer bija spejigas aprit visas citas plastmasas. - Dzerards pagriezas pret Annu. - Tagad padoma. Vai tu esi dzirdejusi par kaut kadiem jauniem mikroorganismiem, kas butu derigi, teiksim, atkritumu attirisanai?
        Anna pameta ar galvu.

        - Kaut kas tads bija, tikai neatceros nosaukumu, - vina teica. - Bet pirms paris gadiem es pat gatavojos rakstit par bakteriju Bacillum accelerens. To speciali audzeja attirisanas stacija Ridinga. Runaja, ka ta sagraujot atkritumus atrak neka jebkura cita bakterija. Ta augot neparasti atri. Tacu plastmasu ta needa. Tas ir pilnigi izslegts. Turklat vini jau partraukusi eksperimentus. Bet ka sairuma process vareja pariet uz… - vina bridi vilcinajas - … plastmasas vadiem?

        - Acimredzot, - sacija Dzerards, - lai kur agrak ir bijusi kanalizacijas noteka, tikai ne zem pasas platformas. Tatad ta ir izlauzusi sev jaunu gultni. Pec manam domam - tas gan ir tikai minejums -, kaut kur cela skidrums saskaries ar vienu no kabeliem. Kad si serga ieedas plastmasa, tas vairosanas atrums fantastiski pieauga, un nepagaja ilgs laiks, kad sairuma process izplatijas pa visu kabeli, atstaja kanalizacijas sistemu un parnaca uz sejieni. Te pazeme ir simtiem caurpludes punktu. Neviens nezina, kur tie visi atrodas.

        - Bet tulit pec elektriskajiem kabeliem, - Sleiters turpinaja domu, - saka irt gazes un udens cau
        rules, kas ari bija no plastmasas, lidz beidzot process nonaca lidz skaitlotajam, kas parvaldija manu celu tiklu…

        - Pareizi.

        - Mans dievs, - iesaucas Sleiters, - ja tas taisniba, tad vispar nav iespejams apturet nelaimi!

        - Nezinu, - sacija Dzerards, - un sobrid es nejutos spejigs spriest talak. Musu uzdevums ir nogadat sos paraugus virs zemes, turklat cik vien var atri. Dievs vien zina, kas tur patlaban notiek.

        - Bet ka mes to izdarisim? - jautaja Anna.

11

        - Caurvejs, - atbildeja Dzerards. - Tas paradis mums celu. No kaut kurienes tas tacu nak. Mums tad ari jaizdibina, no kurienes.
        Gandriz visi Dzerarda spriedumi bija pareizi, bet viena zina vins rugti maldijas. Pats to nezinadams, vins bija atklajis Einslija bacili. Bakteriologu aprindas ta ir pienemts: ja kads atklaj jaunu celmu, tas nosauc to sava varda. Ta ir pieticiga un mazliet jokaina nemirstibas forma un nereti vienigais lidzeklis, ka uzturet so laboratorijas censonu izsikuso patmilu.
        Einslija bacilis nekad nav aprakstits macibu gramatas. Isteniba to zinaja tikai pats Einslijs.
        Einslijs bija sacis savu darbu divarpus gadus pirms tam, kad Dzerards un vina celabiedri iekrita lamatas. Pirmo reizi savas zinatniskas darbibas laika doktoram Saimonam Einslijam laimejas atrast patiesam vertigu ideju. Ta vinam atausa pec tam, kad viena jauka diena tika pilnigi nosprostota no vina majas izejosa kanalizacijas caurule un vins, gumijas zabakos slaka- dams pa slapjajam gridam un velti puledamies ar lokanu nuju izgrust «korki», beidzot uzgaja nelaimes
        iemeslu - saburzitu polietilena pleves dransku, ko kads no vina berniem drosi vien bija ielaidis tualete.
        Doktors Einslijs bija bakteriologs. Budams pec dabas maigs cilveks, vins nekad nebija seviski centies tikt augstak pa akademisma kapnem un tagad, jau krietni pari pusmuzam, bija iestredzis mikrobiologijas katedras vecaka pasniedzeja amata Kensingto- nas slimnica - visu Londonas praktikantu macibu centra.
        Dalidams savu laiku starp trafare.am slimnicas analizem un garlaicigam lekcijam studentiem, no kuriem vins bija sacis baidities vinu jaunibas spara del, Einslijs nereti izdarija ari kaut kadus ermotus eksperimentus ceriba savakt pietiekami daudz svaiga materiala rakstam.
        Velkot lauka no caurules polietilena gabalu, vinam ienaca prata, ka sis pats gabals varetu saglabaties kanalizacija tukstosiem gadu, ka tas bakteriju ietekme nekad nesabruktu ka notekudeni.
        Bakteriju ietekme?
        Ta dzima ideja. Bet ja nu liktu, lai bakterijas sagrauj nederigo plastmasu? Ja speciali mainitu to dabu, kultivejot tas ipasas barojosas vides, ja izraisitu genetisko mutaciju ar attiecigi piemekletu nukleinskabju palidzibu? Cik lielisks atkritumu iznicinasanas problemas atrisinajums! Bet varbut lidz ar to si problema tiktu atrisinata visas pasaules meroga. Fantazija celas sparnos, lidz gadiem ilgi kopta speja kritiski domat guva virsroku.
        Cik daudzam mikroorganismu paaudzem butu janomainas? Ka lai tiek pie nepieciesamajam iericem? Kadas DNS vai RNS bus vajadzigas?
        Kad vins ar skindonu atlika atpakal vieta novad- caurules slegplaksni, acumirkligais satraukums jau bija pagaisis. Tacu pievakare, kad Einslijs bija iztuksojis tradicionalo sausa cerija glazi, ideja atgriezas un soreiz iesaknojas. Dzeriena atraisits, vins ieleja vel otru, krieni lielaku glazi un keras pie rakstisanas. Sakuma nedrosi, bet tad aizvien atrak un atrak Einslijs izlika savu projektu uz papira. Ideja bija vertiga, ta vareja attaisnoties.
        Pienaca pusnakts, bet Einslijs joprojam stradaja. Beidzot viss bija uzrakstits, un vins lavas svetlaimigiem sapniem par Karalisko biedribu un pat Nobela premiju.
        Pagaja nedela, vins nevienam nebija teicis ne pusplesta varda, tacu savai idejai ticeja nelokami. Vins neuzticeja to nevienam pasam. Ja ta istenosies, vinu beidzot gaida zinatnieka slava.
        Pamazam Einslijs saka nest maja no slimnicas visadas ierices. Sava kabineta vins monteja aparatus, uzstadija termostatus un megenu stativus, lidz bija radita ista bakteriologijas laboratorija - samazinata slimnicas laboratorijas kopija.
        Einslijs ka nepratigs saka stradat. Samazinajis savu lekciju skaitu, vins vakaros aizgaja no slimnicas aizvien agrak un agrak. Verodami Einslija sku- bigo gaitu un muzdien aiznemta cilveka izskatu, kolegi nosprieda, ka vins iegadajies sev milako. Isteniba vins steidzas majup ar pirmo vilcienu, ko vien vareja nokert, un, parmijis dazus vardus ar sievu, tulit iesledzas laboratorija un keras pie eksperimentiem. Sakuma vins nema labi pazistamo mikrobu Bacillum prodigiosus un meginaja parveidot ta dabu.
        Vispirms vins audzeja mikrobus normala barojosa vide, pec tam mainija atseviskas vides sastavdalas, lai ari tas pasas paaudzes bakterijas mainitu savu dabu. Vins liedza mikroorganismiem to normalo olbaltumu baribu, aizstajot proteinu ar dazadam vielam, kas pec savas strukturas bija lidzigas garajam plastmasu molekulu keditem.
        Reizi vairakas dienas Einslijs slepeni panema vienu no megenem ar bakteriju kulturu sev lidzi uz slimnicu un apstaroja to ar radioaktivo kobaltu, kas glabajas laboratorija pavisam citam nolukam. Apstarotas bakterijas Einslijs atkal parnesa maja un parlika jauna barojosa vide, ceredams, ka vismaz viena no radiacijas ierosinatajam mutacijam vares pielagoties plastmasu pateresanai.
        Ka visi cilveki, kas saistijusi dzivi ar kadu savdabigu ideju, kura viniem pasiem nozime loti daudz, Einslijs velamo pamazam saka uzskatit par esoso. Fakti, protams, netika viltoti, bet cipari gan tika pielaboti un eksperimentu gaita nedaudz grozita, lai rezultats labak atbilstu ieprieks nospraustajam merkim.
        Riteja menesis pec menesa, vins arvien mazak uzmanibas veltija darbam slimnica, dzivoja tikai savai mazajai majas laboratorijai un pats neapzinajas, ka vina kermenis un smadzenes pastavigi atrodas par- spriedzes stavokli. Vinam, piemeram, nenaca ne prata, ka vina smadzenu kreisas puses arteriju gara posma sasaurinajusi holesterina nogulsnejumi - ateroskleroze, ka teiktu vina kolegi. Muzigaja steiga vins ari neapzinajas, ka arvien biezakas galvas sapes liecina par nemitigu asinsspiediena paaugstinasanos.
        Kadu vakaru ap pulksten vienpadsmitiem Einslijs bija beidzis petit mikroskopa piecdesmit devito Ba- cillum prodigiosus varietati. Vinam bija pavisam sesas megenes ar so kulturu. Aplukojis katras megenes saturu, vins rupigi ielika tas liela menzura ar loti stipru dezinficejosu skidumu.
        Einslijs darija to tapec, ka bija apzinigs un augsti kvalificets petnieks un negribeja risket, nejausi izlaizot briviba mutejosas bakterijas. Eksperimentu rezultati viesa lielas ceribas, ta vismaz likas vina neobjektivajai acij. Skaidri saskatamas pazimes liecinaja, ka rupigi kultiveti mikroorganismi aprij plastmasu.
        Panemis pedejo megeni, Einslijs triumfejosi iekliedzas. Saubu vairs nebija! Bakterijas bija aprijusas ieverojamu daudzumu plastmasai lidzigas vielas.
        Einsliju parnema stiprs satraukums, bet, lidzko vins piecelas kajas, parspriegta arterija parplisa, parpludinadama ar asinim parpuleto smadzenu audus. Kadu bridi vins vel staveja, smadzenu funkcijam izbeidzoties. Pedejais, ko vins, dzivibai dziestot, neskaidri apzinajas, bija briesmigas sapes un plososs troksnis galva.
        Vel bridi pasvarstijies, Einslija kermenis atmuguriski sabruka uz laboratorijas galda. Megene ar bakterijam, izslidejusi no nedzivajiem pirkstiem, saskida drumslas pret izlietnes malu, un dulkaina, iedzeltena skidruma struklina, aiztecejusi pa fajansu, sasniedza novadcauruli. Einslija lenganais kermenis nosluka no galda un smagi sabruka uz gridas ar tadu troksni, ka no viesistabas izskreja vina sieva. Kamer vina tika lidz durvim, Bacillum prodigiosus piecdesmit devitais mutants jau bija iekluvis novad- caurule un talak nonacis ielas kolektora. Notekudeni sava straujaja tecejuma uz suknu staciju dalija un atkal dalija simtiem miljonu no megenes izkluvuso bakteriju arvien sikakas kolonijas.
        Einslija nave bija atzimeta ar isiem, sausiem nekrologiem Kensingtonas slimnicas izdotaja zurnala un «British Medical Journal», abos gadijumos klat bija pieliktas nelaika jaunibas gadu fotografijas. Driz vinu aizmirsa. Mutants-59, dazus menesus nodzivojis kanalizacijas caurules, ari saka pazust. Nevaredams atrast specifisku baribu, ko Einslijs tam bija radijis, mutants zaudeja speju dalities un aizgaja boja. Tacu ne jau visi mikrobi bija iznicinati. Dazi no tiem veidoja sporas.
        Nonakusi nelabveligos apstaklos, bakterija izveido ipasu miera stadiju - sporu. Ta ir lidziga seklai. Kad apstakli atkal klust labveligi, spora atdzivojas un izveido jaunu bakteriju, kas pec tam dalas divas, cetras, astonas un ta talak, savukart veidojot jaunu paaudzi. Sporas var saglabaties simtiem gadu, jo tas ir apbrinojami izturigas pret izzusanu, pret augstam un zemam temperaturam.
        Dzili pazeme netalu no Kingskrosas metro stacijas pie kolektora sienas bija pielipis izzuvis notekudenu piliens ar apmeram simts sporam taja. Katras diametrs bija divas milimetra tukstosdalas, un katra bija precizs mutanta-59, Bacillum prodigiosus pecteca, biologiskais rasejums. Ka Einslija vienigas originalas ieceres memi mikroskopiski liecinieki tie guleja iz- zuvusaja piliena, bezgaliga pacietiba gaidot savu atdzimsanu. Gaidot pasu baribu, kuras varbut nekad nebus. Gaidot neaptverami mazu iespeju, ka kada cita pec apmeriem un strukturas to baribai lidziga molekula iemaldisies tumsajas, smirdosajas caurules un dos tam energiju sakt jaunu dzivi.
        Bet divus gadus pec tam, kad doktors Einslijs bija nogrimis nebutiba, visa pasaule bija izplatijusas Kreimera agentura izgudrotas sairtspejigas pudeles. Kanalizacija aizgaja viss, kas palika pari no tam. Pa miljoniem novadcaurulu uz pazemes upitem steidzas specifiskas degrona molekulas.
        Kadu vakaru pec pamatiga perkona lietus udens limenis kolektora pie Kingskrosas stacijas pacelas nepieredzeti augstu. Uz sazuvusajam sporam uzsla- cas degrona molekulas, kas bija loti lidzigas Einslija izmantotajam molekulam.
        Pagaja gandriz divdesmit cetras stundas, iekams sporas saka apjaust, kadas prieksrocibas piemit vielai, kas apnemusi to sazuvusos apvalkus. Tie parplisa, un mutanls-59, Bacillum prodigiosus pectecis, atmodas dzivei.
        Apstakli bija mikrobiem pa pratam. Tie vairojas un izplatijas. Lai kur tie ari nokluva, baribas tiem netruka. Degrons bija visur. Ar katru paaudzi mikrobi kluva kustigaki un pieticigaki. Cilveks bija izturejies labi pret mutantu-59. Vins bija apgadajis to ar baribu tukstosiem gadu uz prieksu.
        Kreimera laboratorija bija tumss, dega tikai elektronu aparaturas pultis iemontetas neona indikatoru spuldzites. Vieniga skana bija saldejamas iekartas motora dukona. Bikens piegaja pie sledziem. Telpa ieplustosa gaisma palidzeja izkliedet saspilejumu, ko vini abi izjuta.

        - Kur tad tie ir? - jautaja Skenlons.
        Neatbildejis Bikens atvera termostata durtinas un
        iznema stativu ar stikla kolbam, kas bija iezimetas ar flomasteru. Vins bija noguris, un runajot vinam mezgijas mele.

        - Varbut nav … pietiekami ilgi noturetas. Viss bija jadara steiga …

        - Labak pasakiet, ko jus esat izdarijis. Ja, un ka ar Raitu?

        - Lai nu paliek Raits. Stradasiet ar mani.
        Bikens pagrieza katru kolbu pret gaismu un atri
        ierakstija kaut ko bloknota. Likas, ka vins ir aizmirsis Skenlona klatbutni.

        - Bik! - ludzosa balsi ierunajas Skenlons. - Ir tacu nakts, pulkstenis divi. Es tacu teicu, ka atbrauksu … Paskaidrojiet vismaz, ko jus darat.

        - M-ja, es neesmu seviski pieklajigs pret jums, tacu es parak daudz esmu licis uz speles. - Vins noradija uz pirmo kolbu. - Luk, udens suspensija no ta dranka, ko Dzerards sakasija no robota detalam.
        Otra kolba ir tas pats, tikai ta ir sterilizeta auto- klava.

        - Kapec sterilizeta?

        - Tulit redzesiet. Kolba ar treso numuru ir barojoss standartbulj ons, un es iepilinaju taja. no pirmas kolbas - no nesterilizetas - mazliet suspensijas. Ceturtaja kolba ir tas pats buljons, bet pievienota sterilizeta suspensija. Tagad skatieties.
        Bikens pacela stativu pret gaismu. Pirmajas divas kolbas skidrums bija iedzeltens, tresaja - netiri bruns un parklats ar planu putu kartinu. Ceturtaja kolba skidrums bija brungans, bet dzidrs.

        - Iegaumejiet, tresaja kolba ir iepilinata neste- rilizeta, bet ceturtaja - sterilizeta suspensija.

        - Labi.

        - Vai tad jus neredzat, ka suspensija tresaja kolba tiecas augt?

        - Tikai tapec, ka eksperiments nav bijis tirs, - iebilda Skenlons. - Lidz ar saviem paraugiem Dzerards drosi vien savacis simtiem visdazadako bakteriju. Tresaja kolba var but jebkura no simtiem sugu.

        - Labi, piekritu.
        Bikens atkal piegaja pie termostata un iznema no ta kaudziti Petri traucinu, kuri atgadinaja ciesi nosegtus pelnu traukus ar krasainas zelejas gabaliniem. Bikens sakartoja tos rinda. Uz katra vacina bija atzime ar sarkanu stiklografu.

        - Tiktal jums, protams, ir taisniba, tapec es sagatavoju ari sos traucinus. Mana prasme ir mazinajusies. Ko lai dara - kur tas laiks, kad macijos Edin- burga…
        Vins pacela pirma trauka vacinu. Skenlons pieliecies saskatija desmitiem sicinu apalu bakteriju koloniju. Tas bija visdazadaka veida, lieluma un krasas kolonijas.

        - Uz sejieni es parvietoju sakotnejo kulturu, - turpinaja Bikens. - Te var saskatit vismaz cetrus koloniju tipus. - Vins noradija uz mazu platina cilpinu, kas bija iekauseta stikla stienisa gala. - Tas ir Koli nujinas, tas laikam stafilokoki, bet tas… - vins bridi vilcinajas, - izraisa interesi.

        - Bet es jau jums teicu, - palika pie sava Skenlons. - No sakotneja preparata ir iznacis viss mikrobiologiskais spektrs.

        - Ja, ir iznacis, bet tapec jau parstada, lai sadalitu bakterijas tipos. Bet, ja ir izveidojusas dazadas kolonijas, jus varat nemt no katras pa mazai dalinai un identificet to uz mikroskopa prieksmetu stiklina.

        - Bet ne jau pec acumera …

        - Ne, iekrasojot kulturu pec Grama, lietojot dazadas metodes un baribas vides. Vispar ta ir ista galvas lauzisana, bet galu gala katru sugu var noteikt absoluti precizi. - Bikens bija satraukts, vins ar sajusmu aprakstija veiktos petijumus. - Skatieties, es jums paradisu. - Vins noradija uz vienu no traukiem - taja bija redzama neliela sakrunkojusos, spidosu disku kopina. - Luk, ko es mekleju roka.

        - Bik, ir jau loti vels, es zaudeju pavedienu…

        - Pagaidiet, tulit viss klus skaidrs. Ja palukosieties uzmanigak, jus redzesiet, ka gar koloniju malam ir tadi ka izzuvusi plankumini.

        - Nu, un?

        - Musu mazajiem draugiem nepatik vide, kura tie ievietoti. Starp citu, tas ir asins agars.

        - Viniem nepatik asinis?

        - Katram mikrobam garso sava bariba, un ta ir visa gudriba. Lai nu ka, bet es identificeju visas bakteriju kolonijas, iznemot so, kas negribeja augt neviena no parastajam videm - ne tira agara, ne asins agara, ne Makonocija vide - nekur…

        - Un ko tad jus darijat?

        - Es izveidoju vidi pec pasa receptes.
        Bikens iznema no termostata palielu laboratorijas glazi, kura bija resna, koniska, ar vati aizbazta kolba. Glaze bija ciesi nosegta ar metala foliju. Bikens uzmanigi nolika to uz galda tuvak gaismai. Skenlons aiz parsteiguma sastinga. Ap vates aizbazni veidojas putu gredzens; tas gausi teceja gar glazes iekspusi uz leju un krajas dibena.

        - Ak dievs, kada tad bija jusu recepte?
        Bikens dazas sekundes kluseja, iekams atbildeja:

        - Sasmalcinaju nedaudz degrona un sajaucu to pasta kopa ar daziem saliem un aminoskabem, galvenokart ar tirozinu …

        - Tas nu ir velns zina kas! Ir jabut kadam citam izskaidrojumam.

        - Kadam tad?

        - Nu… - Skenlons saminstinajas, izmisigi puledamies notureties logikas ietvaros un taja pasa laika apiet acim redzamo. - Labi, jus esat izaudzejis bakterijas. Vienai garso asinis, citam - cukurs…

        - Skenlon, kad nepieciesami neapgazami pieradijumi, ir vajadzigs vel viens eksperiments. Ja radusas aizdomas, teiksim, kliniskaja prakse, ka slimibas ierosinatajs ir mikrobs, jaizaudze ta tirkultura veselos audos, kas nemti no sa pacienta. Saja gadijuma pacients ir plastmasa. Labi, labi, jus neticat, bet ta tas ir. Tatad es panemu pilienu no siem mesliem glaze un parnesu to uz veselas plastmasas. - Bikens attaisija pedejo no Petri trauciniem. - Te nu tas ir. - Un vins radija uz puscietu masu trauka. To klaja lipigas putas. - Soreiz es izmantoju lielakus degrona gabalus un parasto polistirolu. Paskatieties, viss redzams ar neapbrunotu aci.

        - Ka jus zinat, ka ta ir bakterija? Vai ta nevar but kaut kada kimikalija… kaut kada viela, ko jus esat netisam parnesis?
        Jau izrunajot sos vardus, Skenlons apzinajas, cik nedross ir vina pienemums.

        - Lai ta butu. Tatad vajadzigs vel viens eksperiments. To mes varam veikt, ja jus man piepalidzat.

        - Kads eksperiments?

        - Ar elektronu mikroskopu. Paskatisimies, un tad redzesim, kas tur ir. Iesim.
        Bikens piecelas un gaja pie durvim, uz kuram bija starptautiska radiacijas briesmu zime - abolina lapa un uzraksts «Augstspriegums. Apdraud dzivibu. Nepiederosam personam ieeja aizliegta».
        Otrpus durvim nespodra, dzeltena gaisma lidz pasiem griestiem ka kolonna slejas elektronu mikroskops. No kolonnas augsgala nokarajas resns augstsprieguma kabelis, kas stiepas lidz divus metrus platam skapim ar elektronu aparaturu. Mazliet talak tusnija un pukskeja vakuumsukni, uzturot kolonna retinajumu, kas nav sasniedzams pat kosmiskaja telpa.
        Bikens saka rikoties ar vadibas rokturiem. Uguntinas uz kontrolpultim iedegas spozak, sukni saka darboties sparigak. Bikens piecelas.

        - Lai sukni pastrada, kamer mes sagatavosim preparatu.
        Atgriezies laboratorija, vins nolika uz galda stikla plati, bet uz tas - Petri traucinu ar plastmasas barojoso vidi. Panemis prieksmeta stiklinu, vins pavicinaja to Bunzena degla liesma un ar mazu pipetiti uzpilinaja uz ta destileto udeni. Sakarsejis un pec tam atdzesejis platina cilpinu, vins piesardzigi pacela Petri traucina vaku un ar cilpinu panema nedaudz ta satura. Samaisijis to ar destileto udeni uz stiklina, Bikens no jauna izvilka platina cilpinu caur liesmu. Stradadams vins nepartraukti runaja. Skenlons ka apburts veroja sis svetsvinigas izdaribas.

        - Tagad mums ir tas kulturas suspensija, kura bija trauka. Tagad es to sajauksu ar fosforvolfram- skabi. Iegustam skabes skiduma suspendetu preparatu. Tagad nemu so smalko vara sietinu. Ta diametrs ir tris milimetri, tiesi piemerots mikroskopam. Tagad es uzlieku uz sa sietina pilienu iegutas suspensijas.
        Bikens piecelas, turedams sietinu uz filtrpapira, attaisija sukniem pievienoto stikla jumolu, palika zem ta filtrpapiru ar visu sietinu, nospieda jumolu atpakal un iesledza suknus. Tad vins apsedas un uzmanigi skatijas uz vakuummanometru, kas radija atmosferas spiedienu jumola.

        - Vakuuma udens no musu piliena iztvaikos. Kad tas bus noticis, fosforvolframskabe ka plevite nogulsnesies uz visiem materialiem kermeniem, kadi vien ir preparata. Redziet, elektronu mikroskopam visi biologiskie objekti ir gandriz caurspidigi, turpreti vielas, kuras ir metali, izskatas melnas.

        - Tatad visam, kas ir biologiskas dabas, jaizskatas… laujiet padomat… pec tira laukumina melna oreola.

        - Ja, jus esat labs noverotajs, Dzim. Preparatam jabut gatavam.
        Bikens atvera ventili, ielaizdams gaisu atpakal jumola. Snakona pamazam apklusa. Pacelis jumolu, vins iznema no ta apaksas filtrpapiru ar sietinu un nesteidzigi gaja pie mikroskopa. Skenlons sekoja vinam un aizvera vieglas, labi pielagotas durvis.
        Bikens ievietoja sietinu preparatu turetaja, tad, veikli grozot vadibas rokturus, nostadija mikroskopu darba rezima. Ekrans zem radiacijas drosa stikla pasa kolonnas apaksa iegaismojas zals, mezdams enas uz saspringtajam zinatnieku sejam. Bikens pagrieza prepara-a talvadibas pogu. Linijas uz ekrana sasvar- stijas un nozuda, pec iam atkal paradijas un palika.
        Kadu minuti abi nosedeja nekustedamies un ne varda nerunadami.
        Uz ekrana bija redzami simtiem tukstosu caurspidigu taisnsturisu, un katram no tiem apkart bija tumss oreols. Nebija nekadu saubu, ka tie ir bakteriju elektroniski atteli.

        - Labak pasaukt Raitu, - ieteicas Skenlons.

12

        Bikens sniedzas pec telefona klausules.
        Arkartejais kontrolpostenis bija uzbuvets 1945. gada. Novietots apmeram divdesmit metru dziluma zem kavalerijas gvardes parades laukuma, tas veidoja dalu no pazemes tunelu, sakaru centru un dzivojamo telpu kompleksa, kas aizsniedzas uz ziemeliem lidz pasam Trafalgar- skveram, bet uz austrumiem zem Vaithollstritas lidz Kara ministrijai. Ta bija vesela pilseta, no kuras vareja vadit visu valsti, neuzkapjot virspuse.
        Kontrolpostena sienas bija nostiprinatas ar baltiem dzelzsbetona balstiem, gridas klatas ar zalu linoleju. Vienu no sienam gandriz visu aiznema projekcijas ekrans, kura prieksa bija vesels jukums pulsu ar dazadu krasu telefoniem, gaisa trauksmes mikrofoniem un televizijas iericem. Parejo telpas dalu aiznema uz atru roku sanestu dazadu kreslu rindas.
        Gaiss bija zils no tabakas dumiem un pilns nemierigas balsu dukonas: te bija sapulcejusies ap piecdesmit cilveku, dala formas terpos, dala vienveidigi pelekos civilterpos. Atmosfera jautas apvaldits spriegums.
        Vairumam klatesoso jau bija pari piecdesmitiem. Sejas liecinaja, ka sie cilveki pazist varu un apzinas savas personas iespaidigumu. Tie bija cilveki, kas nebaiditos no atbildigiem lemumiem, vienalga, vai tie pareizi vai nepareizi.
        Pirmaja rinda piecelas plecigs virietis brigades generala forma. Paskatijies apkart, vins ar pirkstu kauliniem paklaudzinaja pa pults virsu, lai pieverstu uzmanibu. Sarunas it ka negribigi noklusa. Mierigi ka cilveks, kas radis pavelet, rokas kabatas sabazis, generalis teica:

        - Dzentlmeni! - Vins uzmeta skatienu pulkstenim. - Es domaju, saksim.
        Vins piegaja pie pults ekrana prieksa un iesledza zummeru.

        - Daudzi no jums, es domaju, ir lietas kursa, bet vispirms es gribetu jus savstarpeji iepazistinat. Jus atveda uz sejieni liela steiga, un par to es jums atvainojos, tacu mes esam darijusi visu iespejamo, lai apgadatu jus ar pagaidu mitekliem. Misters Rigss, - vins ar galvu noradija uz civila gerbusos cilveku, kas staveja pie durvim, - izsniegs jums kartites ar jusu istabu numuriem un noradijumiem, ka tur noklut. Tunelu sistema ir diezgan sarezgita, un es lugtu jus stingri ieverot uz kartitem atzimetos virzienus, jo musu.. hm … drosibas dienesta darbinieki pilda savus pienakumus… loti citigi. - Vins vesi pasmaidija. - Jums visiem tiks izdaliti pazisanas zetoni, ta ka es varu sakt. Operacijas mediciniska puse ir sera Frenka Deila parzina.
        Vins noradija uz sirmu asketiska izskata virieti otra rinda, kurs neveikli meginaja piecelties un paklanities. Generalis ar roku noradija uz katru, par ko bija runa.

        - Policijas dienestu un transporta kontroli vada policijas komisara vietnieks. Pazemes transportu - misters Hollands. Karaspeka parvietosanas notiek seit klatesosa generala Fenvika vadiba, vinam palidzesu es. Dezinfekcijas centru darbibu vada doktors Fenings, Lielas Londonas municipalitates galvenais arsts… Jus drosi vien jau ieverojat, kadus drosibas
        pasakumus mes esam veikusi. Tie ir nepieciesami un izriet no likumiem, kas ir speka valdibas uzturesanas rajona. Ceru, ka jus so dokumentu esat lasijusi.
        Vins parlaida acis klausitajiem, kuri piekritosi pamaja ar galvu.

        - Tagad ar jusu atlauju, ser, - vins mazliet pagriezas pret generali Fenviku, kas neverigi pameta ar tuklu rokeli, - aplukosim problemu konkreti.
        Generalis piespieda pogu, un uz projekcijas ekrana vinam aiz muguras zalam linijam iedegas Londonas centra karte.

        - Musu zinojumi liecina, ka bojajumi, lai kads butu to raksturs, koncentreti galvenokart diezgan saura rajona. - Vins panema baltu radamo kocinu. - Ziemelos to norobezo Justonroudas iela, rietumos tas sniedzas lidz krustojumam ar Portlendpleisu, bet austrumos - ar Vobernpleisu. Sis robezas, protams, ir tikai aptuvenas. Dienvidu virziena robeza iet pa Sauthemptonrovu un apkart pa Oldvica ielu lidz Temzai, kas veido dienvidu perimetru. Katastrofas piemekleta rajona platiba ir pavisam ap cetri kvadratkilometri. Notiek ari atseviski uzliesmojumi arpus sas teritorijas, bet to ir maz, un tie ir diezgan talu cits no cita, un mes ceram, ka ar tiem izdosies tikt gala bez nopietna riska.
        Saskana ar jaunakajiem zinojumiem, process atri izplatas minetaja rajona, un apturet to ir visneatliekamakais uzdevums. Zinama mera mums palidz laiks, tapec ka aukstums, ka noskaidrojies, samazina … mm … reakcijas atrumu… - Vins apklusa un, atbalstu mekledams, uzmeta asu skatienu sera Frenka Deila pergamentdzeltenajai sejai. - Tiklidz ta iznak zemes virspuse… Musu merkis, - savu vardu svarigumu vins akcenteja ar uzsitienu pa pulti, - ir pilnigi izolet so rajonu - virs zemes, gaisa un apaks zemes. Man nav jums jaatgadina, ka, ja sis process, kas saarda plastmasu, izplatisies pa visu pasauli, tas var novest pie visparejas katastrofas. Pret so rajonu jaizturas ka pret mera piemekletu, navigi bistamu zonu
        Tagad dazos vardos par karaspeka parvietosanos. Ta ka sodien Vinas Augstiba parakstijusi likumu par arkartejo stavokli, mes esam sakusi savilkt karaspeku pie rajona robezam. Pirmais skotu gvardes bataljons jau izole ziemelrietumu sektoru - luk, te - un sadarbiba ar trim ka Valerijas gvardes brunudivi- ziona rotam, kas dislocetas ziemelaustrumos, - luk, te.
        Soreiz generalis uzsita pa ekranu.

        - Dienvidu sektora kontrole notiek pulkveza Set- bridza virsvadiba. Vins patlaban ieved seit izpletnleceju pulka mobilas dalas. Aptuveni divdesmit trijos bistamas zonas izolacija bus pabeigta un mes varesim sakt evakuaciju. Paligoperacijas uzdotas re- montkorpusam un Karaliskajam sakaru korpusam.
        Generalis uz bridi apklusa, lai parliecinatos, ka auditorija pieversusi vinam nedalitu uzmanibu.

        - Ka jums zinams, apgade ar elektribu un gazi vairakos rajonos ir pilnigi partraukta, tapec mes uzstadam visapkart avarijas generatorus un ievelkam zona kabelus, lai nodrosinatu to ar energiju kaut vai apkurei. Tiklidz bus iespejams, uzstadisim ari turbinas gaisa sildisanai. Zona ir daudz vecu cilveku, kuriem draud nave no aukstuma. Tada visparejos vilcienos ir situacija, bet tagad ar jusu atlauju es talak dodu vardu seram Frenkam Deilam. Vins jums izskaidros notiekosa celonus. Ludzu, ser Frenk.
        Generalis apsedas, bet Deils tuligi piecelas un izgaja prieksa pie ekrana. Pagriezies vins klusedams apskatija klausitajus, un vina sejas izteiksme pauda zinamu neapmierinatibu ar to, ka tik smalki zinatnes jautajumi jaklasta tik nekvalificetai auditorijai. Vins saka runat monotoni un apnicigi, bez jebkada ievada:

        - Lidz sim musu riciba ir loti maz informacijas gan par sairuma izraisitaju, gan par ta darbibu. No praktiska viedokla raugoties, ir zinams, ka, balstoties uz olbaltumiem lidzigam starpniekvielam, kas atrodamas kanalizacijas sistema, sis organisms ir izstradajis sevi aizvien universalaku ipasibu saest visdazadakas plastmasas.
        Klausitaji nemierigi sarosijas.

        - Parasti bakterija aug samera leni, tacu saja gadijuma ka latento, ta panikuma fazi … aizstajusi paatrinatas eksponencialas augsanas faze …
        Kads aizkaitinats klausitajs pajautaja:

        - Ser Frenk, piedodiet, bet es no ta nesapratu ne varda. Vai jus, ludzu, nevaretu pielagoties musu, nezinataju, limenim?
        Paklusa murdona apliecinaja atbalstu sim ierosinajumam.

        - Mm? - brinijas Deils. - Nu ja … labi… Vispar tas nozime, ka notikusas gan augsanas atruma izmainas, gan apbrinojama reproducesanas atruma palielinasanas. Vel vairak: ar katras jaunas paaudzes paradisanos organisms iegust speju sagraut aizvien jaunus un jaunus plastmasu veidus. Barojoties ar plastmasu, bakterijas lielos kvantumos atbrivo gazi - viegli degosu un spragstosu maisijumu, galvenokart serudenraza un metana maisijumu. Tas ari ir galvenais iemesls spradzienu serijai, kuras liecinieki mes bijam.
        Es jau dariju zinamu iekslietu ministram, ka mani lidzstradnieki ienemusi divas tuksas nodalas Sve'.a Tomasa slimnica - pari upei no katastrofas zonas dienvidu robezas - un parveido tas par petniecibas laboratorijam. Mes jau stradajam divdesmit cetras stundas diennakti, lai atrastu lidzeklus sa neparasta organisma iznicinasanai.
        Imunologija, tas ir, serumi un potes, acimredzot nelidzes, jo ne cilveku, ne dzivnieku organisms - vismaz pagaidam - neinfice jeb neskar, ka jums labak patik. Varbut mums japalaujas uz izsmidzinatu antibiotiku plasu izmantosanu, bet pagaidam vel nav izdevies atrast antibiotiku, pret kuru organisms butu pietiekami jutigs. Pa to starpu, pec musu domam, labakais lidzeklis, ka apturet pazemes postijumus, ir piepildit tunelus un kolektorus ar kadu inertu gazi. Mes ari esam atklajusi, ka atmosfera, kas sastav no slapekla un oglskabas gazes, bakteriju reproducesanas atrums var samazinaties, un, cik man zinams, - vins paskatijas uz brigades generali, - jau tiek organizeta so gazu nogade pie visam galvenajam metro ieejam un kanalizacijas lukam. Man japiezime, ka musu ricibu vada tiri empiriski meklejumi, jo nav nekadu precedentu. Ceru, ka pec paris dienam man bus jums zinojams kaut kas patikamaks. - Vins pagriezas pret generali. - Tas man ir viss, pateicos par uzmanibu.
        Generalis atkal piecelas.

        - Paldies, ser Frenk, bet tagad, komisar, jus varbut isi informesiet mus par veiktajiem pasakumiem.
        Policijas komisara vietnieks, smagnejs, gauss virietis, leni izcapoja prieksa ar papiru zuksniti roka. Vins seviski necentas slept savu koknejiesa akcentu, kas, nenovizu vardiem runajot, klustot jo stipraks, jo augstaku rangu attiecigais cilveks ienemot. Apgalvoja, ka vins to uzsverot, lai atgadinatu laudim, ka vins iesacis ka vienkarss konstebls Heknijas iecirkni…

        - Musu galvenais uzdevums ir evakuet iedzivotajus no si rajona visisakaja laika. Ka tas darams, manuprat, siki pastastits kara gadijumam izstradatajos evakuacijas planos, un tie jums visiem ir. - Vins palukojas uz klausitajiem, kuri atkal piekritosi pamaja ar galvu, un raknajas talak pa saviem papiriem. - Ka rada jusu fotokopijas, ir tris galvenie dezinfekcijas centri: Caringkrosas, Justonas un Sentpankra- sas stacijas. Doktors Fanings pastastis par tam sikak. Es aprobezosos ar to, ka mes planojam parvietot cilvekus. isi sakot, tie iedalami pastavigajos iedzivotajos un iebraucejos. Ta ka rajons tiek norobezots, pirceji, provinciali, turisti un ta talak ara vairs netiek, un mes nolemam vinus izvest pirmos. Arkartejais stavoklis dod mums pilnigas tiesibas rekvizet ipasumu, un tapec mes piekodinam visiem viesnicu ipasniekiem saja rajona, lai ieliek pec iespejas vairak gultu un pieinitina visus, kas pastavigi nedzivo zona - vismaz tik ilgi, kamer mes varesim vinus izvest.
        Vissteidzamakais uzdevums ir atbrivot vietas abas lielakajas slimnicas - Juniversitikoledza un Caring- krosa. Uz zonu ir nosutitas atras palidzibas masinas, un mes ceram izvest visus slimos, kuri… mm… var paiet pasi, lidz pusnaktij. Tiek radits specials dezinfekcijas centrs, - vins paradija karte, - Ridzents- parkskvera, ta ka slimos vares apstradat atseviski no veselajiem.Tas dod mums, rekinot pec kara laika normam, divi simti trisdesmit brivas slimnicas gultas. Ja arkartejais stavoklis ieilgs, mums katra zina bus darisana ar dazadam slimibam …
        Kad slimnieki un iebrauceji bus izvesti, mes kersimies pie pastavigajiem iedzivotajiem. Katram pirms zonas atstasanas, protams, bus jaiziet pilns dezinfekcijas proceduru cikls. Masinas ar skalruniem jau patrule pa ielam, izskaidrojot cilvekiem, kas jadara, un izplatot lapinas ar instrukcijam. Tas prasis savas sespadsmit vai astonpadsmit stundas, un es baidos, ka sakuma izcelsies zinams sajukums.
        Galvenais, ko mes varam panakt jau sobrid, ir, lai visi paliktu savas vietas. Vispirms lai iet uz tuvako posteni, dabu jumtu virs galvas un paliek, kur ir. Sers Frenks man jau agrak teica: jo vairak cilveku staigas pa ielam, jo drizak vini iznesas so sergu, lai kas ta ari butu, ta ka es devu saviem laudim rikojumu iztirit ielas. Daziem acimredzot bus jastaiga - arstiem un ta talak -, un tiem mes izsniegsim ipasas apliecibas.
        Es baidos, ka veidojas kriminalelementiem labveliga situacija un ir iespejams dazadu noziegumu pieaugums. Kas attiecas uz puli, tad tas mums lielas raizes nesagadas, bet mes katram gadijumam, ka saka, esam norunajusi ar generali Pauelu par specialu iericu piegadi cinai pret dumpiniekiem. Ir veikti pasakumi, lai apbrunotu lidz zobiem apkartejo rajonu policistus, un ari mes pasi ievedam zona aizsargekranus, ierocus sausanai ar gumijas lodem un balonus ar gazi CS, Tas viss glabasies katra posteni. Bet tagad, doktor Fening, vai jus mums nepastastitu par dezinfekcijas sistemu?
        Lidzko komisara vietnieks bija apsedies, sacelas balsu dukona - specialisti salidzinaja piezimes un dokumentus.
        Fenings, slaids, gadu trisdesmit vecs sportiska izskata cilveks, viegli uzleca uz paaugstinajuma, no- kremslojas, lai pieverstu sev uzmanibu, un nepacietigi gaidija, kamer norims troksnis. Vins runaja atri un viegli:

        - Redziet, dezinfekcija ir arkartigi vienkarsa lieta. Janogalina visi mikrobi, un tas ir viss. Dezinfekcijas raditas problemas ir lidzigas tam problemam, ar kuram saskaras, arstejot infekcijas slimniekus stacionara. Katrs sistemas posms ir ka tads ventilis. Laudim, kas iet tam cauri, ir jaatvadas no sava apgerba, janodusojas un pec tam jauzgerbj viss jauns. Starp citu, atskiriba no ventila tas ir atgriezenisks process. Tiem, kas nak lauka, ir jaizgerbjas pilnigi kailiem, janodusojas un jagaida, kamer vinu drebes tiek sterilizetas autoklava, tas ir, apstradatas ar tvaiku augsta spiediena. Soreiz mes netiksim gala ar apgerbu apstradi laika, tapec visus ludzam uzgerbt vecas drebes, kas tiks iezimetas un sterilizetas, bet pec dusas viniem izsniegs jaunas drebes, tas ir, viniem jaunas, bet isteniba ari vecas. Mes ludzam tos, kas dzivo arpus zonas, atnest nevajadzigos apgerbus, un… mm… firma «Oxfam» apsolija mums sai zina palidzet.
        Dzelzcela stacijas dezinfekcijas centru izvietosanai izvelejamies tapec, ka tas dod iespeju viegli kontrolet cilveku izbrauksanu no zonas. Bez tam vilcieni mazak neka citi transporta lidzekli saskaras ar tiem pilsetas rajoniem, kas nav cietusi. Tagad jus varbut atlausiet man sikak pastastit par…
        Brigades generalis paskatijas pulksteni un stingri sacija:

        - Paldies, doktor Fening, lielais paldies, jus mums loti palidzejat. Tacu laiks iet uz prieksu. - Vins ielukojas klatesoso saraksta. - Mister Holland, vai jums ir kas piebilstams no transportnieku puses?
        Hollands nervozi raustija ikski un centas nedomat par pieaugosajam sapem kungi.

        - Sobrid nekas, - vins atbildeja. - Gribeju tikai pateikt, ka veiktie pasakumi loti nopietni ietekme kustibu visa pilseta. Musu skaitlotaji jau rada, ka «korki» izveidojusies cetrdesmit piecu kilometru attaluma no sejienes. No kustibas radialas sistemas ir izslegts centrs, un, lai gan ir noraditi apbraucamie marsruti, aprekini rada, ka tie uznemsies tikai cetrdesmit procentus slodzes. Sobrid neko vairak mes nespejam darit. Visas metro stacijas saja rajona, protams, ir slegtas, un mes varam vienigi parvest pasazierus uz Londonas nomalem.
        Ja jus paskataties uz so shemu, - vins piespieda pogu, un uz ekrana paradijas metro karte, - jus redzat, ka zona pargriez visas galvenas metro linijas, iznemot Ziemelu linijas atzarojumu lidz Benka stacijai. Infekcijas avoti gan it ka koncentreti tunelu neizmantotajas dalas, tomer mes nolemam slegt visu sistemu, iznemot periferiju.
        Armija, cik es saprotu, dod mums kareivjus, un tie pa tuneliem virzisies uz centru, ar liesmu metejiem sterilizejot tos. Atseviskos iecirknos to nebus iespejams darit, jo uzkrajusos gazu del tur ir parak liels risks. Pagaidam tas man ir viss.
        Vins apsedas. Generalis atkal palukojas saraksta un teica:

        - Bet tagad misters Hentrijs no municipalitates sanitaras parvaldes izklastis apsverumus, kas attiecas uz kanalizacijas tiklu.
        Mazs, kustigs cilvecins, kas sedeja aiz Hollanda, veikli pieleca kajas un vel puscela uz paaugstinajumu saka bert:

        - Visbutiskakie fakti. Katastrofas zona sedz videja limena kolektoru, kas no ziemeliem iet uz ziemelaustrumiem, uz Ebimilsas suknu staciju Stretforda. Jums jau pateica, ka notekudenu suknesana prom no centra tiks partraukta. Tapec visiem iedzivotajiem jau ir pieteikts nelietot tualetes un neko neliet izlietnes. Tomer mes joprojam suknejam netirumus no rajoniem, kas atrodas rietumos no zonas, uz Bek- tonu, uz ziemelu izteku.
        Hentrijs piespieda pogu, un uz kartes paradijas Londonas drenazas sistema - fantastisks liniju savi- jums, kas bija gandriz tikpat biezs ka ielu tikls. Dabujis roka radamo nujinu, vins turpinaja:

        - Zona ir viens vienigs kolektors, kas iet no ziemeliem uz dienvidiem, - Sevojstritas kolektors. Tas nav nekads lielais un viegli var tikt noslegts no Jus- tonroudas puses. Galvena problema ir - kurp novirzit pieteci no rietumiem? Sakuma mes domajam izmantot Flitas gultni un augseja limena Ziemelu kolektoru, bet tas nav praktiski iespejams - parak
        maza ir Lotsroudas stacijas suknu jauda. Otra iespeja bija Pikadillija magistralais kolektors un pazemes upites Reinlejas gultne, bet te mes atkal saduramies ar problemu - nevaram pilnigi noslegt atzarojumus, kas nak no katastrofas zonas.
        Hentrijs bridi nogaidija, gandriz vai ieprieks izbaudidams, kads efekts bus vina nosleguma vardiem.

        - Tadejadi mes secinajam: ta ka nevaram but drosi, ka neviens visa zona neielaiz kanalizacija jaunu infekciju, mums jasledz pilnigi visa videja limena magistrala sistema. Tas nozime, ka visa pietece no ziemeliem un no rietumiem bus janovada lietus udens kanalizacija un… taisna cela uz Temzu.
        Telpu uzreiz piepildija balsu murdona, kurai cauri izlauzas sera Frenka Deila protestejosais izsauciens:

        - Bet paklausieties, mans dievs, jums nemaz nav tiesibu! Vai jus apjedzat, ka tas ir bistami veselibai? Desmitiem infekcijas slimibu, epidemijas…

        - Ser Frenk, - Hentrijs pacietigi atbildeja, - mums nav citas izejas. Mums nav kur likt netiros udenus…

        - Vai tad nav nostadinasanas rezervuaru vai ka tos sauc?

        - Ir gan, bet tajos nesaiet ne desmita dala visas noteces. Mes esam spiesti novirzit to uz Temzu, citas izejas nav.
        Sera Frenka balsi ieskanejas gandriz vai untumains tonis.

        - Es bridinu, ka mes uzreiz sadursimies ar…
        Brigades generalis steigsus piecelas un samierinosi
        teica:

        - Paldies, mister Hentrij, jus mums loti palidzejat. Ser Frenk, es domaju, labak bus, ja jus turpinasiet stridu pec partraukuma. Mums vajadzigi papildu fakti, un, cik es saprotu, - vins pagriezas pret vienu no saviem paligiem, kas palocija galvu, - driz te ieradisies Londonas ostas pilnvarotais, lai pazinotu mums paisuma un beguma prognozi un vel so to. Tatad jus pienemat sadu priekslikumu? Sers Frenks negribigi pamaja ar galvu, - Bet pagaidam es, ja atlaujat, pastastisu jums drusku sikak par so pazemes kompleksu…
        Kamer brigades generalis pazemes spozaja gaisma un siltuma klastija par mineto kompleksu, uz zemes augstu virs vinu galvam dzeldejoss ziemelu vejs nesa retas sniegparslas pa Portlendpleisas ielu uz radio- nama pusi. Policijas furgons, nostaj ies* Lenghemplei- sas ielas vidu, ar skalruni uz jumta instrueja apkart salasijusos kajamgajejus:

        - Visam personam, kas pastavigi dzivo saja rajona, iesakam atgriezties majas un neiziet uz ielas. Tiem, kas dzivo citos rajonos, pec iespejas atrak jaierodas plana atzimetajos punktos, no kurienes vini minimali isa laika tiks izlaisti no zonas. Plani, kuros noradits sadu punktu izvietojums, dabujami seit, ka ari no jebkura konstebla. Var gadities aizkersanas, un, lai izvairitos no grutibam, iesakam sanemt ari rekvizeto viesnicu sarakstu. Sajas viesnicas vares par brivu dabut pagaidu mitekli un edienu…
        Padzivojusi sieviete slikti piegulosa tvida meteli, panemusi no policista rokam rupji iespiesto planu, igni nurdeja:

        - Es jums jautaju, - ka lai es noeju sito gabalu? Man jau ir tulznas, un es nevaru noiet ne simts metru…
        Policists, liela auguma virietis ar labsirdigu zemnieka seju, skatidamies uz vinu no augsas, vipsnadams atbildeja:

        - Neuztraucieties, darga, es jus pastumsu pie dupsa …
        Bridi sieviete zikeja uz policistu, tad gardzosi iz- kerca:

        - Labi, es neko neteiksu.
        Divi eleganti gerbti biznesmeni klausijas, ko vesta skalrunis. Viens uzrunaja otru:

        - Vai tas neizklausas pec aicinajuma ieraut glazi viskija, ko?

        - «Savila»?

        - Nu ka tad.
        Un abi, strauji pagriezusies, aizgaja.
        Policisti lauzas caur puli, izdalidami planus un instrukcijas. Saja bridi, parmacot apnicigo veja kaukonu, no ielas ziemelu gala tuvojas pieaugosa dardona. No pagrieziena, no Parkskveras laukuma pusloka uz Portlendas ielas, spilgti izdalidamas uz sniega baltuma, izdrazas armijas smago masinu kolonna. Surpu un turpu gar kolonnu ka rosigi kukaini saudijas motociklisti.
        Lidzko priekseja masina bija sasniegusi Lenghem- pleisu, visa kolonna nocikstedama apstajas. Tulit pat tika nolaisti pakalejie borti un no masinam saka lekt lauka kareivji ar koka ragainiem un sarusejusas dzelonstieples rituliem.
        No vienas masinas izlekusie armijas policisti sarkanas cepures veicigi izretinajas gar ielas rietumu pusi un saka apturet transportu, kas griezas lauka no skersielam. Soferiem strupi paveleja griezt apkart un laist atpakal, no kurienes braukusi.
        Izcelas nikni stridi, jo soferi negribeja neko zinat un pildit kareivju paveles. Vienibas stradaja ka trakas, celot aizsprosto jumus uz krustveida balstiem. Beidzot visas skersielas bija slegtas.
        Sava tecejuma uz dienvidiem mezdama lielu likumu, Temza veidoja dabisku barjeru, un vienigais tilts, ko vajadzeja slegt, bija Vaterlo tilts. Tikai divas puskapurkezu brunumasinas nostajas skersam pari celam dienvidu krasta, tiesi Festivalhollas zales olvei- diga kupola augstuma. Starp tam iespraucas policijas apvidus masina un celu policijas patrula uzstadija mirkskinosus bridinajuma signalus un zimi «Iebraukt.aizliegts». Tos apkaitinatos gajejus, kas meginaja tikt pari Hangerfordas kajnieku tiltam, aiztureja pasa apaksa pie akmens pakapieniem, kas veda uz tiltu no Viljersstritas.
        Armijas dalam un policijai ar savam barjeram un piederumiem virzoties uz prieksu, liela dala ielu, laukumu un veikalu pamazam tika atgriezti no parejas pilsetas lidzigi kadam senlaiku geto. Visa Justonrou- das un Sautemptonrovas garuma barjeras aizskersloja skersielas. Masinam censoties ar steigu izrauties no loka, veidojas bezgaligi «korki». Gajejiem iedegoties dusmas un sakaujoties, palielinajas nelaimes gadijumu skaits.
        Tacu pakapeniski, tikko no ielam pazuda pedejas masinas, rajons kluva klusaks. Ierasto satiksmes dunu nomainija gajeju solu dipona: saspiedusies uztrauktos barinos, cilveki petija policijas izdotos planus un instrukcijas un tad steidzas uz tuvako patverumu.
        Gaiss bija sauss un salts, un uz ietvem saka augt nelielas kupenas.
        Sava greznaja dzivokli, no kura bija parredzama neviziga kosmopolitiska Oldkomptonstrita Soho kvartala, Harijs Menzels saspringti klausijas zinojumu par arkartejo stavokli. Kad diktors bija beidzis, Menzels izsledza radio, piegaja pie loga un domigi skatijas uz iepreti izvietotajiem veikaliem. Vins staveja diezgan ilgi, ar pirkstu bungodams pa ruti; vina seja galigi neko neizteica. Tad vins atgaja nost no loga un panema no zelta karbinas garu cigareti.
        Menzels bija profesionalis.
        Ko verta dziviba un nave, to vins bija apguvis, budams britu militaras misijas rotas virsserzants Salo- nikos. Karodams Hortiatas kalnos Griekijas ziemelos, vins ka starp savejiem, ta starp ienaidniekiem bija atri iemantojis lietpratiga slepkavas reputaciju. Padotie cienija vinu ka prieksnieku, kas prot gut panakumus, bet preti prasa tikai pilnigu paklausibu.
        Pec kara vins atstaja dzimto Pireju un aizbrauca uz Angliju, kur Londona dreifeja no viena sika nozieguma uz otru, neko lielu nenopelnidams, bet ari ne- iekrizdams. Pirma lielaka veiksme bija aplaupisana Hetongardena, kad vins nograba siku, viegli realizejamu briljantu desmittukstos marcinu vertiba.
        Ka diezgan gaiss un uznemigs cilveks vins bija iecerejis un paveicis vairakas lielas zadzibas, bet savus lidzeklus ieguldijis legalos pasakumos. Paslaik vinam piedereja divi naktsklubi Pedingtona un vairaki apavu veikalini ka pasa Londona, ta apkartejas grafistes.
        Vins ari maksaja ienakuma nodokli.
        Menzels ieleja sev glaze divu pirkstu tiesu izturetu francu konjaku, tad piegaja pie telefona un uzgrieza numuru. Gaidot vins veroja, ka stiepjas garuma pelnu stabins cigaretes gala.

        - Sollij? Ja, te Harijs. Vai radio klausijies? Riebigi, vai ne? - Vins isi iesmejas. - Man radas lieliska doma, Sollij. Gribi piedalities? Labi. Kapec tu nevaretu atbraukt surpu? Ja, labi atri, Sollij, uz karstam pedam … ja … Paker lidzi Olfordu … ja, pareizi. Kur vins tur savu smago masinu? Labi, labi, tas tacu ir zona, vai ne? Pievaciet to un atstajiet setas puse. Aha, uz redzi!
        Vins nolika klausuli, iegaja gulamistaba, pastuma sanus plato divgulamo gultu, atlocija paklaju un, pacelis tris parketa delisus, izvilka no to apaksas smagu saellotu lupatu vistu.
        Kad Menzels attaisija to vala, sienas lampas apspideja Stena sistemas pistoles blavo teraudu, divus armijas parauga revolverus un pieladetas aptveres.
        Uz ielas apaksa jau sledza ciet veikalinus; tirgotaji lika nost gurku un konserveto zivju bundzas un kartoja tuksas letes.
        Bruerstrita bija tumsa un izmirusi. Tris viri, ieslepusies durvis, ausijas. Uz trotuara klajas sniegs, un vini tramigi skatijas uz sajukusajam melno pedu keditem, kas veda uz vinu pasleptuvi.
        Beidzot, parliecinajies, ka tuvuma nav ne dzivas dveseles, Sollij s Ekermens iznema no riku somas mazitinu, ar baterijam darbinamu urbiti, ieskruveja taja garu urbi ar karbida uzgali un saka urbt virs galveno durvju atslegas cauruma. Virs vina galvas sniegs krajas uz lieliem, izkaltiem burtiem: «A. Boningtons. Juvelierizstradajumi».
        Urbja nikna kaukona ielas klusuma izklausijas briesmigi skala. Beidzot Sollijs izvilka urbi un iebaza cauruma garu, vitnotu stieni. Ta otra gala bija piestiprinats pamatigs skersis, un, lidzko stienis bija izgajis cauri, skersis izleca no ligzdas, nelaujot vairs riku iznemt no arpuses. Tad Sollijs uzskruveja stienim virsu smagu vienzoba frezi - istu skolas cirkula kopiju - un pielagoja tai svikurbi ar sprud- mehanismu. Vins grozija svikurbi, un freze ravieniem grauzas ieksa metala, veidojot ap atslegu ieapalu griezumu. Parejie nepacietigi skatijas, ka Sollijs strada, svizdams aukstaja veja. Nocukstedami sniega krita spidigi sakarsetas terauda skaidas vijumi.
        Bet tris metrus zemak, sena, kiegeliem izvelveta Viktorijas laika kolektora, mutants-59 nelokami darija to, ko tam bija nolemts darit. Alkatigi rijot sa- irtspejigo pudelu degronu, bakteriju paaudzes auga, dalijas un gaja boja, un katra no tam izdalija savu tiesu gazes. Gaze piepildija mitros kanalizacijas tunelus, leni kapa augsup pa vannu notekcaurulem, iekluva pagrabos un majas.
        Ekermens veda vinus cauri tirdzniecibas zalei, garam tuksam stikla vitrinam un lejup pa kapnem, kas bija segtas ar pukainu paklaju. Baterijas stars izgaismoja te ar plisu apvilktas mebeles, te estampu rindas gar izliekto kapnu telpas sienu, lidz tas atduras pret drosinataju kasti un lietiem sledziem. Ne varda neteikdams, Sollijs pasniedza bateriju tresajam vinu kompanijas loceklim Olfordam, kas virzija gaismu ta, lai labak butu redzami sledzi. Ekermens nonema vienam no tiem vacinu, vispirms noravis svina plombes. Iznemis no somas nelielu meraparatinu ar stavus izslietiem vadu galiem, vins ar tiem pieskaras laisti- gajam vara plaksnem. Aparata bultina palika stavam uz nulles.

        - Viss kartiba, stravas nav, - vins nocuksteja.

        - Tad keramies klat, - sacija Menzels.
        Vini taustijas talak. Olfords noruca:

        - Te laikam kads piekakajis. Ak dievs, kas par smirdonu!

        - Ejam, ejam, - skubinaja Menzels, izraudams Olfordam no rokam bateriju un aplaizdams gaismu apkart istabai. - Re, kur ir!
        Stars apspideja smagu, melnu seifu sturi. Pustumsa neviens no viniem neieveroja, ka izlietne preteja sturi celas putas. Olfords petija seifu.

        - Ar autogenu tam neko nepadarisi, tas ir Park- stouns, augstaka labuma. Paskatieties, cetri aizbidni, divi no atslegas, divi no engu puses. Ar kiti mes sito daiktu pieveiksim, esiet bez raizem.
        Divdesmit minutes Ekermens bija izurbis seifa apvalka cetrus dzilus caurumus, pec iespejas tuvak katram no aizbidniem. Menzels sketinaja vala stieples, kas veda uz cilindrisku nikela - kadmija bateriju kaudzi, bet Olfords nonema no kapnem paklaju un nosvieda to uz gridas pie seifa.
        Ekermens iznema no somas kakao bundzinu un nemas kasit lauka no tas plastisko spragstvielu; vins savela to tievas desinas un sabaza izurbtajos caurumos. Tad vins iestukeja katra «kites» desina pa sikai vara caurulitei: tie bija detonatori. No katra detonatora arpuse nokarajas divi vadini. Beidzot, panemis modelmalu bumbinu, vins sadalija to cetras vienadas picinas un uzmanigi apzieda ar maliem detonatorus ta, lai arpuse paliktu tikai vadini.
        Menzels pievienoja galus pie rupji darinatas sadales kastes un, pakeris baterijas, vilka vadus atpakal pie kailajiem pakapieniem. Olfords rupigi ievistija seifu paklaja, drosibas labad nostiprinadams to ar diviem kantora kresliem.
        No novadcaurules kapjosas putas bija jau izpludusas pa visu izlietni.

        - Nu, vacieties prom no turienes! - no augsas uzsauca Menzels.
        Olfords un Ekermens, pedejo reizi parskatijusi visu, steidzas pie sava sefa. Visi tris iespiedas tirdzniecibas zales sturi.

        - Pabaz galvu lauka, Lenij, - teica Menzels. - Lai tur neviena nebutu.
        Olfords piegaja pie loga, paraudzijas uz vienu pusi, uz otru un, parliecinajies, ka uz ielas neviena nav, naca atpakal.

        - Viss kartiba, tuksa ka izslaucita …
        Menzels rupigi pievienoja vienu vadu pie baterijam, bet otru - pie sledza, kas bija piestiprinats sanos ar melnu lenti. Vins aizvera acis un pagrieza sledzi.
        Leja pagraba ar dobju bukski eksplodeja visi cetri ladini. Paklajs un kresli aizlidoja pari istabai, un no visiem cetriem caurumiem izsavas liesmu melites. Gangsteri brazas lejup pa kapnem, un taja pasa mirkli uzliesmoja izlietne sakrajusies gaze.
        Liesma izplatijas pa resno novadcauruli un pa tas pazemes atzarojumiem parsviedas uz galveno kolektoru. Tad kolektora velvju sagustita gaze ar baismigu dardonu spraga. Asfalta ietaisitie smagie cuguna rezgi uzlidoja gaisa, aizraudami lidzi veselu uguns straumi. Apkartejam majam izbira logi, un rezgi, griezdamies ka gigantiski vilcini, ar metalisku dimzu nokrita uz trotuara.
        Smakdami puteklos un klepodami, gangsteri blenza uz sagrauto pagrabtelpu. Baterijas stars tikko speja ielauzties tumsa. Apkart bija pilnigs haoss. Apmetums bija nobrucis, vietumis bija izgazies ari muris. Izlietnes vieta tagad regojas melna bedre. Sadragatas seifa durvis karajas viena pasa vira.

        - Ak tu Jezin! - nocuksteja Olfords. - Kadu velna spridzekli tu biji ielicis?
        Ekermens bija gluzi mems no parsteiguma.

        - Parasto kiti, neko vairak …
        Olfords jau bija panikas vara.

        - Laizamies lapas! Nepagusim ne attapties, kad kruki bus klat.
        Vins devas pie kapnem, bet Menzels sagraba vinu aiz rokas.

        - Mes vel neesam panemusi akmentinus, Lenij, akmentinus…
        Ekermens jau graba lauka no seifa apsvilusus papirus un darglietu karbinas. Beidzot vins no metala kastites iznema tris samta maisinus ar etiketem.

        - Re, kur tie ir… Atri!
        Vienu vins pasvieda" Menzelam, bet parejos divus iebaza sava kabata.
        Kaut kur viniem virs galvas uz ielas nosviksteja riepas, noblakskeja automobilu durtinas un atskaneja apslapetas balsis. Visi tris centas saklausit vardus. Augsa kluva dzirdama solu svikstona. Menzels izsledza bateriju.

        - Ne skanu, ne skanu! …

        - Sasoditas durvis! - cukstus ladejas Olfords. - Vini pamanis caurumu durvis!

        - Aizveries! - tapat cukstus atkliedza Ekermens.
        Gangsteri sastinga memas gaidas. Klusi nokliksteja metals - Menzels uzvilka pistoli. Bija pagajusi, skiet, vesela muziba, iekams balsis un soli saka attalinaties; atkal noblakskeja durtinas, ierucas motors, un masina aizbrauca.

        - Pagaidisim vel druscit, - sacija Menzels, atkal iededzinadams bateriju. - Paliksim bridi tepat, tad viena miera dosimies atpakal uz manu ligzdinu.

        - Radas, ka uz ielam neviena nav, Harij, - sacija Ekermens.

13

        - Visi laizas prom no zonas, luk, kapec vajadzeja to nostradat sodien. Velak mes klusim te par pilnigiem saimniekiem. Pat kareivji neradisies lauka.
        Mutants-59 tureja Londonas centru naves znaugos.
        Stindzinosi saltaja decembra gaisa tas evolucioneja, pielagojas un dalijas, un katra paaudze macijas uzbrukt jaunam molekularam strukturam un sagraut tas. Meklejot baribu, bakterijas
        metas virsu jebkura veida plastmasai, un plastmasas kluva mikstas un velkanas. Visur, kur bakterijas nokluva slegta telpa, pietika ar vienu dzirksteliti vai uguntinu, lai gaze, sasniegusi maksimalo koncentraciju, eksplodetu.
        Visa milzigi sarezgita sistema - asinsvadi un nervi, kas nepieciesami pilsetas normalai eksistencei - sabruka. Visas gazes un udens magistrales un elektribas kabeli saira pislos. Katra vieta bija kada plastmasas detala, un katra vieta, kur iekluva sporas vai bakterijas, notika aizvien jauni un jauni postijumi.
        Vejs parnesaja inficeto putu pikas, un tas bija sakums jaunam nelaimem. Ari pasi cilveki, to nemaz neapzinadamies, kluva par plastmasas epidemijas parnesatajiem: inficeto vielu dalinas piekeras viniem pie apgerba vai pie rokam.
        Uzliesmojumu daudzums pieauga geometriska progresija.
        Lidzko bija izsludinats arkartejais stavoklis, laudis skreja uz partikas veikaliem, lai nodrosinatos ar partikas krajumiem. Pie katra veikala staveja rinda. Uzkozamo veikalini Soho bija viens divi tuksi, jo cilveki, kas savu muzu nebija bazusi mute marinetu silki vai kiplokdesu, tagad pirka sis edamlietas kilogramiem.
        Bez jebkada redzama iemesla gluzi ka mina gaisa uzgaja pazemes magistrale zem Oldvicas ielas, izraisot ugunsgreku viena no krodziniem un sabojajot televizijas kompanijas ekas fasadi.
        Kirurgs, kas veica steidzamu ortopedisku operaciju Juniversitikoledzas slimnica, nevarigi noskatijas, ka pacienta vena ievadita plastmasas caurulite klust miksta un beidzot parplist.
        Londonas metro centralaja dispeceru punkta Ko- burgstrita pie sienas bija izdzisusi liniju shema. Dispeceri sedeja pie aukstam kafijas tasem, truli verda- mies nedzivajas pultis.
        Skotlendjarda apklusa centrs, kas uztureja radiosakarus ar patrulejosajam masinam: negaidot bija sabojajusies izolacija releju zale.
        Kaut gan lielaka dala avariju notika aplenktaja zona, tie, kas bija atstajusi zonu pirms dezinfekcijas, bija iznesusi infekciju sev lidzi arpuse.
        Hitrovas lidostas dispecers ar sausmam ieraudzija, ka viena no vadibas pults pogam izslid lauka no savas ligzdas un pielip vinam pie pirkstiem.
        Pa autostradi M-l rekdama uz ziemeliem drazas talbrauceja smaga masina ar polietilena baloniem, kuros bija skidrais rupnieciskais cianids. Viena no baloniem pie pasa dibena, kur Londona bija pieskaries kravejs, plastmasa bija izveidojies neliels pietu- kums. Zem balona ielieta navejosa skidruma smaguma culga lenam blida, blida, kamer pargaja pusu. Pa caurumu saka sukties lauka inde. Pa pakaleja borta apaksu ta teceja uz cela …
        Kads rupnieks, stavedams lidz celiem udeni un makskeredams zivis Vejas upe talu no lielpilsetas, parsteigts pamanija, ka sak irt vina plastmasas garie zabaki.
        Dzeks Beilijs gurdi brida uz majam pa gandriz izmiruso, sniega klato Saftsberijas aveniju. Ieravis kaklu pavalkata jurnieku sinela apkakle, uzlicis galva nageni - liecibu par piederibu pie flotes veteraniem, vins stiepa divus papira maiselus ar edmanu. Iegriezies Nuportstrita, vins iedomajas, ka Merija varbut nemaz neprot gatavot uz petrolejas plitinas. Apmetis likumu automasinu stavvietai, kas bija pilna ar liktena vara pamestu masinu baltajam kupenam, Beilijs ievelas pa sava puspagraba dzivoklisa durvim.
        Ieksa bija silts, toties oda pec slikti noreguletas petrolejas plitinas. Divas sveces uz letas lakotas bufetes lava vinam saskatit sievu, kas sedeja, ievistiju- sies sega, un tureja roka silditaju. Vina nodrebeja, kad vinu apnema pa durvim iesprukusais aukstais gaiss.

        - Nupat pa radio piekodinaja, lai neiet ara uz ielas, - vina zelabaina balsi sacija.

        - Zinu. Alus bara pirms slegsanas dzirdeju. Man ir instrukcija, tur teikts, kas jadara. Vai tejas nav? Esmu parsalis.
        Sieva piecelas, nenolaizdama no pleciem segu, panema vienu sveci un izgaja virtuve. Pec tam pa vala atstatajam durvim pavestija viram:

        - Gaze tik tikko nak. Pa radio teica, ka Cering- krosrouda parspragusi kada caurule. Kaut kads plastmasas aizsprostojums … Drosi vien mels.

        - Pagaidam neizsledz. Bus tacu mazliet siltak, vai ne?

        - Bet vai monetas skaititajam tev ir?

        - Kads pusducis bus.
        Sieva atgriezas ar paplati, uz kuras bija divas kruzites un svece.

        - Aizver durvis, kamer es visu nolieku.
        Bet vinai aiz muguras pustumsaja virtuve ap izlietnes nopludes caurumu bija paradijusies saura putu joslina. Mutants-59 bija pacelies no kolektora, kas atradas zem Beiliju dzivokla, un mekleja jaunus baribas krajumus. Dregnaja virtuve sunas dalijas lenak, un putas saka izzut. Bet tagad gazes deglu varas liesmas saka nedaudz sasildit gaisu.
        Dzeks un Merija mierigi sedeja, ar plaukstam aptverusi tejas kruzites. Merija supojas kresla, bet Dzeks aplukoja savas iemilotas lietinas - talskati, aprakstito vara gliemezvaku uz kamina malas, zurnalus un brosuras no serijas «Izgatavo pats».
        Dzeks saka pratot, ko darit talak. Iztaisit plauktus pieliekamaja vai griestus gulamistaba? Siltajai tejai pamazam izplustot pa visu kermeni, Dzekam plakstini kluva aizvien smagaki un galva nosliga uz krutim. Merija veroja viru, smaididama par savam domam. Kad vins saka paklusam krakt, Merija nonema sev no pleciem segu un saudzigi uzsedza to viram uz celiem. Pec tam vina ietinas vira meteli, atlaidas kresla un, panemusi nosmuletu gramatinu mikstos vakos, pagriezas ta, lai sveces gaisma kristu uz tas lapaspusem.
        Virtuve putu plankumins saka kusteties un plesties.
        Siltums bija atmodinajis mutantu-59.
        Sarezgiti biokimiski signali ierosinaja sunu nekustigo protoplazmu atkal pulset un dalities. Paslaik mutants bija lidz galam, izveidojusies biologiska realitate. Metot izaicinajumu Darvina likumiem, katra jauna paaudze ne tikai mantoja ieprieksejas paaudzes labakas ipasibas, bet ari atrada jaunus panemienus, ka uzskerst plastmasu molekulas, lai iegutu energiju talakai eksistencei. Mutants iemacijas izmantot visu, ko bija radijis cilveks.
        Atmodusas sunas apeda pedejas vel nepateretas baribas atliekas, un izlietne atkal saka veidoties gazes puslisi. Viens no tiem bez skanas parplisa, uzslak- stidams dazus smalkus pilieninus uz zavejama dela, ko Dzeks pats bija parklajis ar paspieliposu plastikatu.
        Gandriz taja pasa mirkli pilienini it ka iesucas plastikata un nozuda.
        Pamodies viesistabas pustumsa, Dzeks ieraudzija sev uz celiem segu.

        - Paldies. Bet vai tev ir silti?
        Merija pamaja ar galvu.

        - Cik ilgi tas vilksies?

        - Ej nu sazini. Drosi vien vini ievedis kartibu.
        Sveta Tomasa slimnica strada vesels bars veco zinatnieku.

        - Gluzi ka bumbosanas laika, vai ne?

        - Neka, toreiz tas ilga veselus divus gadus.

        - Nezinu, ka mes iztiksim. Mums ir kadi desmit litri petrolejas, ne vairak.

        - Viss bus labi, mila, mazliet velak es aiziesu uz to posteni un izdibinasu, kas notiek. Radas, ka vini visu ir pardomajusi. Man te kaut kur ir instrukcija …
        Vins izvilka cetrkart salocitu brungana papira lapinu, kas bija apdrukata ar trekniem melniem burtiem. Pie lapinas bija piesprausta Londonas centra shema.

        - Te ta ir, es tev tulit nolasisu.
        Dzeks saka burtot vardus, smagas frazes vina mute skaneja divaini un nedabiski.
        ARKARTEJAIS STAVOKLIS
        Pasludinats sodien saskana ar 1920. gada likumu par arkartejo stavokli (I dala, A punkts). Ar so tiek apliecinats, ka Vinas Augstibas parakstitais likums stajies speka pec Slepenas valsts padomes ieteikuma.
        Si instrukcija sastadita jusu pasu drosibas intereses. Loti svarigi, lai jus to uzmanigi izlasitu un ieverotu visas tas prasibas. Sis prasibas attiecas tikai uz tiem, kas atrodas shema noraditas zonas robezas.
        Sakara ar arkartejo stavokli valdiba nodomajusi evakuet visu mineto rajonu; tas nozime, ka jums bus jaierodas viena no shema atzimetajiem dezinfekcijas centriem. Citas iespejas atstat zonu nav.
        Nenemiet lidzi bagazu vai personisko ipasumu. Apgerbieties pec iespejas siltak, vislabak vecas drebes, nenesiet lidzi. neko tadu, kas izgatavots no plastmasas. Rupigi jo rupigi pardoma
        jiet, vai jums nav klat kads plastmasas izstradajums. Ja tadi ir, atstajiet tos.
        Piemeram, ja jums ir zobu protezes, tas jaiznem. Tapat jaatstaj apavi, ja to pazoles vai virsa ir no plastmasas.
        Dezinfekcijas centra jus palugs pilnigi izgerbties un ieiet ipasa dusas kamera. Jusu apgerbs pa to laiku tiks apstradats ar tvaiku un atdots jums pirms iziesanas no centra. Dazos gadijumos var rasties nepieciesamiba aizturet jusu apgerbu. Tad centra jums izsniegs rezerves apgerbu. Pec iziesanas no dezinfekcijas centra jus varesiet doties, uz kuru pusi velesieties, bet jums bus aizliegts atgriezties zona.
        Tiem, kas pastavigi neuzturas rajona
        Ja jus nejausi atrodaties zona, dodieties uz kadu no pielikuma A minetajam viesnicam, kur jums tiks sagadats ediens un gulasvieta. Jums izsniegs ari numuretu krusu nozimiti ar noradijumu, kur atrodas jusu dezinfekcijas centrs. Dodieties uz tuvako no minetajam viesnicam, cela nekur neuzkavejoties un neiegriezoties.
        Sis instrukcijas attiecas vienada mera ka uz Britanijas pilsoniem, ta uz arzemniekiem.
        Rajona pastavigajiem iedzivotajiem
        Ja jus dzivojat saja zona, NEIZEJIET NO SAVA DZIVOKLA.
        Neraizejieties par partiku: to piegadas policija un armijas apaksvienibas, un lidz pat evakuacijai ta tiks izdalita par brivu.
        Uzmanigi apskatiet shemu un atrodiet tuvako specialo policijas posteni. Ta atrasanas vietu norada mirgojosa sarkanbalta laterna, kas pec krasas lidziga stabinam pie frizetavas durvim.
        Ko darit ar sadumpojusos plastmasu
        Ja jus pamanat plastmasas sairsanas pazimes, vispirms NEAIZTIECIET NEKO tas tuvuma. Inficeta plastmasa sakuma visbiezak klust miksta, pec tam sak kust, un beidzot uz tas virsmas para
        das puslisi; jutama nepatikama smaka, kas atgadina puvusu olu smaku. Puslisos radusies gaze ir spragstosa, tapec nelietojiet atklatu uguni. Ja, piemeram, process ir sacies jusu virtuve, izsledziet visus gazes plits deglus. Ja jusu maja ir oglu vai gazes apkures krasnis, izdzesiet tas.
        Pec tam nekavejoties dodieties uz tuvako policijas posteni un zinojiet par avariju. Ar so gadijumu nodarbosies speciali apmacits personals.
        IEGAUMEJIET:
        Nekam nepieskarieties! Nemeginiet neko darit pasi! Tulit zinojiet par avariju!
        Publiskas iestades
        Visam publiskajam iestadem ir japartrauc sava darbiba. Tas attiecas uz veikaliem, restoraniem, teatriem, kinoteatriem, klubiem un citam iestadem, kur pulcejas daudz lauzu.
        Satiksmes lidzekli
        Zonas robezas nav atlauts lietot nekadus satiksmes lidzeklus, iznemot gadijumus, kad sie lidzekli vajadzigi policijai vai pilnvarotam militarpersonam vai civilpersonam. Tacu, ja jums liek vadit masinu oficialas darisanas, jums nav vajadziga ne izzina par cela nodokla samaksu, ne apdrosinasanas aplieciba.
        Sabiedriskais transports
        Sabiedriska transporta kustiba zona ir partraukta lidz turpmakam specialam rikojumam. Seviski svarigi ir, lai neviens netuvotos apakszemes dzelzcelam. Tas ir slegts, jo metro ir viens no galvenajiem infekcijas perekliem. No ta jacensas izvairities.
        Odensvads un kanalizacija
        Kanalizacijas magistrales bija inficetas seviski stipri, tapec tas vajadzeja slegt.
        Neatkarigi no ta, vai jus pastavigi dzivojat zona vai ne, galvenais ir, lai jus neko neizlietu ne izlietnes, ne klozetos. Pielaidiet vannu ar aukstu udeni un lietojiet to tikai dzersanai. Ja jus tomer mazgasieties, izlietotais udens lai paliek jusu dzivokli. Nekada zina nedrikst to izliet uz ielas.
        Stingri aizliegts lietot atejas.
        Ta ka atkritumiem jums izsniegs papira maisus, tad jus varesiet tuksajos atkritumu traukos ieliet dezinficejosu skidrumu un lietot tos tualetes vajadzibam.
        Seviski uzmanigi esiet, lai nesajauktu dzeramo udeni, kas katra zina jauzvara, ar mazgasanas udeni. Si noteikuma neieverosanas rezultats var but bistamu slimibu izplatisanas.
        Ja jus saslimstat
        Ja jus vai kads no jusu gimenes locekliem saslimst, ejiet uz tuvako shema atzimeto specialo posteni, kur jums sniegs medicinisko palidzibu. Loti smagi slimos, ja tos neizdosies izarstet Juniversitikoledzas vai Caringkrosas slimnicas, caur dezinfekcijas centru «M» nosutis uz Portlendskveru.
        Sakari
        Telefona tikls pilnigi nedarbojas, tapec uzgrieziet treso radio programmu, pa kuru ik stundu tiek parraiditi speciali bileteni un instrukcijas.
        Atbildiba par nepaklausibu
        Arkartejais stavoklis dod policijai un citam amatpersonam plasas pilnvaras. Izsakot ceribu, ka nebus vajadzibas lietot sankcijas, valdiba ludz pilsonus stingri ieverot sis instrukcijas. Preteja gadijuma draud bargs sods.
        Virtuve mutants-59 jau darbojas pilna spara.
        Plankumins uz zavejama dela meta burbulus un skieda pilienus uz tapesu vinila virsmas un uz gridas plastmasas flizitem. Nokritusie pilieni tulit iesucas, un viss saka klut miksts un mest burbulus.
        Burbuli savukart plisa, izkaisot aizvien jaunus un jaunus pilienus. No viena piliena radas divi, no diviem - cetri, no cetriem - astoni un ta talak. Pamazam mutants apeda Beiliju virtuvi. Caurspidiga plastmasas bundza ar uzrakstu «Kafija»
        - isteniba taja glabajas cukurs - saka klut miksta un zaudeja formu. Polietilena kruze saplaka, izliecas un apgazas, izlejot omletei sagatavoto olu un piena maisijumu. Spoza galdsega virtuve sakustejas ka dziva, un uz tas uzzimetie puku raksti ieguva sirrealistiskus apveidus. Melnais atkritumu spainis zem izlietnes piepesi uzputas un parplisa, izpludinot pa gridu biezu, lipigu masu.
        Palielinoties bakteriju dalisanas atrumam, nelabi smirdosa gaze saka pa durvju apaksu sukties ieksa viesistaba. Dzeks aiz pretiguma sarauca degunu un pameta ar galvu uz virtuves pusi.

        - Kadu dranki tu tur glaba?
        Bridi vins lukojas uz sievu, tad uzmeta skatienu lapai ar instrukcijam. Merija savukart izbailes ieplestam acim skatijas uz viru.

        - Vai tiesam tu doma… - vina iesaka.
        Abi piecelas un vienlaicigi sniedzas pec sveces.
        Dzeks vera virtuves durvis, Merija drebedama slepas vinam aiz muguras. Likas, ka visa virtuve kustas, it ka telpa butu kluvusi dziva. Pazistamo prieksmetu aprises vilnojas, ietitas klusi snacosas putas.

        - Ak kungs, ak kungs! …
        Merija, drebedama pie visam miesam, iekeras Dze- kam piedurkne.

        - Ej prom no sejienes!
        Vins iegruda sievu atpakal istaba un piespieda apsesties.

        - Bet gaze? Vai gazi aizmirsi? Atrak izsledz to …
        Beilijs iemetas virtuve un nogrieza abus deglus.
        Aizcirtis durvis, vins sanema sievu aiz pleciem.

        - Ir teikts, ka par to jazino, tapec es iesu…

        - Dzek, dieva del, neatstaj mani vienu ar to.. Neatstaj mani vienu!

        - Jaiet vien ir. Nomierinies, viss bus labi.

        - Ja tu aiziesi, es te nepaliksu, kad es tev saku.

        - Pec paris minutem busu atpakal. Tuvakais postenis ir Kembridzserksa. - Vins noradija uz virtuves durvim. - Tikai neej tur ieksa, un viss bus labi …

        - Dzek, es nepaliksu..

        - Tev japaliek. Es busu atpakal viens divi. - Vins atsedinaja sievu kresla, paskatijas uz durvim un pec tam uz petrolejas plitinu. - Bus janogriez ari ta. Ir tacu pieteikts, vai ne? - Vins nogrieza degli un pagaidija, kamer zila liesmina noraustas un nodziest. - Es driz busu atpakal.
        Vina paraudzijas uz viru, ciesak ietinas sega un tad vairs nenoversa acu no virtuves durvim. Vins pedejo reizi atskatijas gandriz pilniga tumsa un izgaja ara.
        Drebedama no bailem, vina gaidija viru veselas divdesmit minutes. Atgriezies Beilijs nodauzija no apaviem sniegu, aizsledza durvis un atspiedas pret sienu, lai atvilktu elpu.

        - Kas tagad bus? - jautaja Merija.

        - Vini atsutis dezinfekcijas komandu. Es pateicu viniem adresi. Busot klat driz, nekavesoties.
        Vel pusstundu vini nosedeja pustumsa gaididami. Peksni akmens gaiteniti noduneja soli un pie durvim atskaneja skals, paveloss klauvejiens.

        - Kas tur ir? - nervozi atsaucas Beilijs.

        - Dezinfekcija. Atveriet, ludzu!
        Beilijs piegaja pie durvim, atvilka aizbidni, nonema kedi un atvera durvis. Merija iekliedzas.
        Arpuse staveja tris milzigi viri ar smagam laternam ka alpinistu glabejiem. Visi tris bija gerbti gumijas aizsargterpos ar kapucem un caurspidigiem sejsegiem. Katram uz krutim bija melns uzraksts «Bistons - kimiskas aizsardzibas nodala». Vienam uz muguras bija smidzinatajs, otrs nesa rikus - lapstu, cirvi ar garu katu un lauznus. Tresais tureja kaut kadu elektronu ierici. Bridi vini nekustigi staveja durvis, un izpludusie silueti laternu gaisma atgadinaja viesus no kosmosa.
        Beidzot Dzeks Beilijs atguvas no parsteiguma.

        - Velns paravis, jus mani nobiedejat…

        - Atvaino, veco zen, to es negribeju, - atbildeja nodalas vecakais. Balss aiz sejsega skaneja apslapeti.
        Ienakusi istaba, svesie izskatija visus sturus. Kresla sedosa Merija saravas cokura. Viens no atnacejiem ieveroja, ka vinai ir bail.

        - Nebaidieties, mamul, - vins mierinaja, - mes jus ilgi neaizkavesim. - Un, pagriezies pret Dzeku, pajautaja: - Kur tas ir?

        - Tur, virtuve. - Beilijs pameta ar galvu uz aizverto durvju pusi.
        Vecakais, ar serzanta uzsuvem uz piedurknes, deva zimi saviem celabiedriem, un vini saka kravat lauka savu mantibu un likt laternu gaisma uz gridas.

        - Ko jus darisiet? - nobazijies apjautajas Dzeks.
        Serzants uzmanigi nopetija vinu.

        - Baidos, ka mes uztaisisim nelielu jucekli.

        - Ko?

        - Vispirms apskatisimies.
        Serzants piesardzigi atdarija virtuves durvis un iespidinaja tumsa ar laternu. Likas, ka visa virtuve ir vilnojosos enu pilna. Dzivojama istaba iepluda dregna, atbaidosa smaka.

        - Dari, ko zini, bet te kaut kas nav labi, - teica serzants, nemdams nost no pleciem gumijeto mugursomu. Vins iznema no somas lielu botu pari. Visi tris uzvilka virsu apaviem botes un tikai tad gaja ieksa. virtuve. Somu vini nolika virtuves vidu.
        Dzeks grasijas iet viniem lidzi, bet serzants pagriezas un teica:

        - Nenaciet vis. Tagad nav ko nakt, padzivojiet istaba.
        Dzeks nurdedams palika, bet nodala veicigi keras pie darba. Viens ar rokas zagi nozageja atkarusos izlietni, otrs saslaucija kaudze sabojatos traukus un bundzas, tresais, satveris smidzinataja sviru, saka suknet, ar otru roku virzidams skidruma struklu no garas, tievas slutenes uz bojatajam vietam. Istaba izplatijas asa kimikaliju smaka.
        Merija sedeja ar bailes ieplestam acim un kaslaja. Tris viri kopigiem spekiem sarikoja virtuve istu grautinu. Citu pec cita cirzdami un dragadami Dzeka darinajumus, vini attirija istabu ka no bojatas, ta no nebojatas plastmasas. Dzeks staveja uz slieksna un mems no parsteiguma veroja, ka tiek iznicinati vina menesiem ilga darba augli.
        Katru atdalito plastmasas gabalu viri tulit ielika soma. No sienas tika noplestas vinila tapetes, no gridas - plastmasas plaksnes, no galda - vaskadrana ar visu galda virsu.
        Beidzot darbs bija gala. Uzbliduso somu nolika tuvak pie durvim, un pirms naksanas ara no virtuves visi novilka botes un ari iebaza soma. Serzants iznema no kabatas aerosola flakonu un, paravis svi- rinu ta sanos, nolika flakonu uz gridas. Tas tulit saka nikni snakt. Serzants aizvera durvis, aizzimogoja tas ar izolacijas lentes gabalu un pagriezas pret satriekto laulato pari. Merija snuksteja.

        - Rimstieties, saimniec, - teica serzants. - Jus par to sanemsiet kompensaciju, vismaz bus naudina. - Nosmejies vins ieteica Dzekam: - Labak apgerbieties siltak.

        - Kapec?

        - Jus tak nevarat palikt te, vai ta nav?

        - Kur mes iesim? Es negribu nekur iet. Paklausieties, ko tas viss nozime?

        - Jums jadezinficejas, luk, ko tas nozime. Labak posieties. Tepat lidz Ceringkrosai vien. Tikai desmit minutes ko iet. Es jums iedosu caurlaidi, lai jus neaiztur.

        - Kapec mums jaiet? - iesaucas Merija. - Ak kungs!
        Vina saka rugti raudat.

        - Paklausieties, darga, - nepacietigi sacija serzants, - pret jums nevienam nekas nav. Jus tak esat inficeti? Esat. Tatad jus jadezinfice? Jadezinfice. Bet tagad ejam. Mums ir vel desmit izsaukumi. Mes tacu nevaram nikt pie jums visu nakti…
        Kamer serzants centas pierunat Meriju, parejie divi naski vaca kopa savas mantas. Soma tika stingri aizsieta, un nodala gatavojas iet prom. Serzants iznema no arkabatas kartiti, ar stiklografu kaut ko uzsnapa uz tas un iedeva kartiti Dzekam.

        - Te jums bus caurlaide. Posieties, cik vien atri
        varat. - Vins pagriezas pret Meriju. - Atvainojiet, saimniec. Ar labu nakti!
        Visi tris pagriezas un izdimdinaja no dzivokla.
        Beiliju laulatais paris noskatijas viniem pakal no- tecejuso svecu gaisma. Dzeks, to gandriz neapzinadamies, apnema Merijas plecus.
        Bikens nolika klausuli.

        - Zvanija no Sveta Tomasa slimnicas, no laboratorijas, - vins sacija. - Vini apstiprina musu secinajumus. Sanemusi mikrouzne- mumus un megina identificet bakteriju. Skiet, ka ta nav lidziga nevienai no pazistamajam sugam. Mani tas neparsteidz.
        Betija pabaza galvu pa durvim. Vina bija bala.

        - Es aptaujaju visas slimnicas, kam vien vareju piezvanit. Sur un tur telefoni nedarbojas. No viniem nav ne vests, to nemaz nav. Upuru saraksta vinu vardu ari nav. Nezinu, ko vel lai pasak..
        Vina pacela acis un ieraudzija pie durvim stavoso Kreimeru. Vina seja bija sakritusies un nekustiga.
        Betija gribeja vel kaut ko teikt, bet Kreimers ar rokas majienu vinu attureja.

        - Labi, Betija, es jau dzirdeju - jums neka jauna nav.
        Vins smagi atzvelas kresla. Atkal iezvanijas telefons, un Betija panema klausuli.

        - Ja … ja … ir… Labi… Ja, tulit pasauksu. - Vina iedeva klausuli Kreimeram. - No NASA, no Nujorkas.

        - Kreimers klausas, - Kreimers strupi atsaucas. - Kas? Ak ta, tas esat jus, Marker! Ka klajas? Ko jus gribat? Saprotu. Nu, jums jabut lietas kursa. Ja, mums ir atbilde. Ne, aminostirens nav vainigs. Ka lai es to zinu? Mums ir pieradijumi. Klausieties, Marker, vaina nav musu materialak Iemesls ir pavisam cits. Protams, ka varu to pieradit. Ta ir bakterija, mikrobs. Ne, es nedzenu jokus, tas ir mikrobs. Mums ir savakti visi dati. Man vienalga, ko jus sakat, man ir pirmskirigi materiali. Jums bus jatic. Kad? Rit pusvienpadsmitos. - Vins paskatijas pulksteni.
        - Minus sesas joslas stundas, tatad es pagustu, ja tulit izlidoju. Ko? Tiesa, bet, ja vini netices jums, es aizvedisu tos velna pieradijumus. Es jums teicu, ka busu! Labi, uz redzesanos!
        Kreimers nosvieda klausuli un atsliga kresla.

        - Vinus tiesam gruti vainot.

        - Kas ir? - painteresejas Betija.

        - Rit desmitos trisdesmit pec vieteja laika Nujorka notiks NASA iepirksanas komisijas sede. Tur lems, vai aminostirens ir bistams vai nav. Ja lemums bus mums nelabveligs, mes pazaudejam kontraktu un atskaitijumus par pusotra miljona dolaru. Pasutiet man bileti lidz Kenedija lidostai…

        - Bet ta tacu nevar! - iebilda Betija. - Kas bus ar Annu? Nav vel zinams, kur vina palikusi…
        Kreimera balss bija salta:

        - Esiet tik laipna un pasutiet man bileti uz nakamo lidmasinu, kas lido lidz Kenedijai. - Platiem soliem iedams pie durvim, vins strauji pagriezas pret Raitu.
        - Sagatavojiet man bakteriju kulturu preparatus, tadus pasus, kadus mes lietojam te. Ielieciet metala karba, no arpuses nosterilizejiet un nozimo- gojiet ar parafinu. Skaidrs? Es nemsu karbu lidzi. Ja, un vel pielieciet klat paris mikrouznemumu no tas serijas, ko jus izgatavojat. Viniem vajadzigi visi pieradijumi, kadi vien ir musu riciba.
        Aizcirzdams durvis, vins izgaja no istabas.
        Sasprindzinajis redzi, Dzerards ielukojas ugunskura apgaismotas platformas dziluma.
        Pasa otra gala pustumsa vareja redzet nelielu sig- nalpostena koka budinu. Bridi vinam likas, ka ieksa kaut kas kustas, bet tad liesmas noplaka.
        Parvaredams sapes, Dzerards uzrausas kajas un pie- gaja pie savam drebem. Tas bija sausas un sacietejusas. Apgerbies vins jutas silti un erti.

        - Esi uzmanigs, - piekodinaja Anna.
        Vins izvilka no ugunskura degosu pagali, uzputa no oglem liesmu un, pacelis lapu virs galvas, devas uz signalpostena budu.
        Tai bija aizputejis lodzins un viegli veramas delu durvis. Dzerards velreiz uzputa lielaku liesmu un gaja ieksa.
        Lielaka dala mehanismu sen bija stavejusi izjaukti vai aizvesti, bet grida joprojam regojas masivas dzelzs sviras ar vadu spailem un pie sienas karajas izbalejusi celu shema. Saja pasa siena bija iedzilinatas otras durvis. Tas bija krustiski aizsistas ar deliem un aizslegtas ar priekskaramo atslegu.
        Dzerards juta speku piepludumu. Ta ir izeja!
        Viena vieta delis bija atlecis nost, un pa spraugu vareja redzet pasu durvju aplodu. Vins piebaza klat seju. Tulit uzputa spirgta vesma. Vins pakapas atpakal un aplukoja atslegu. Neka sarezgita te nebija: noraus atslegu, un viss … Aiz muguras kads it ka skali izputa elpu. Vins pagriezas, lai ieskatitos tumsa, bet peksni vina galva spraga tukstos rakesu.
        Sagrilojies Dzerards izlaida no rokam pagali. Tad naca otrs belziens, un, pazaudejis samanu, vins noslideja gar sienu.
        Dzerards atguvas ar asinu garsu mute un trulam sapem galva. Atveris acis, vins atklaja, ka labi neredz. Pamazam radas apjauta, ka Anna ir noliekusies par vinu.
        Dzerards atkal bija pie ugunskura un guleja uz brezenta. Vins raudzija pacelt galvu, bet sapes kluva
        neciesamas. Vins pacela roku un sajuta matos sarecejusas asinis.

        - Kas notika? - ar mokam kustinadams lupas, Dzerards jautaja, pec tam sanemies atkartoja jautajumu skaidrak: - Kas notika?

        - Nezinu, - samulsusi atteica Anna. - Tu drosi vien pakriti un sasiti galvu.
        Dzerards papurinaja galvu un saviebas no sapem.

        - Ne, man iesita.

        - Ka tu to zini? - jautaja Anna.

        - Tu visu laiku biji te, - Dzerards leni sacija.

        - Vai tu neko un nevienu neredzeji?

        - Ne, neko. Te neviena cita, iznemot mus, nav. Pielicis roku pie pasam acim, Dzerards meginaja
        saskatit pulksteni. Tas radija septini; vins bija nogulejis nemana gandriz divas stundas.

        - Manuprat, te kaut kur jabut izejai, - vins teica un sazvaladamies piecelas kajas. Anna gribeja Dzerardu atbalstit, bet vins atstuma vinas roku. - Viss kartiba. Tur ir durvis. - Vins noradija uz platformas attalako galu. - Tas gan ir aizsistas ar deliem, bet es domaju, ka mes tiksim cauri.

        - Mums nav neviena rika, - iebilda Sleiters.

        - Es atstaju tos otra tuneli.

        - Varbut mes tiksim ara kaut ka citadi, - teica Dzerards un atkal paradija kaut kur taluma. - Pie pasa signalpostena ir dazas bundzas ar vecu krasu. To drosi vien var aizdedzinat.

        - Vai tas nav bistami? - bazijas Anna.

        - Vai tev ir labaks priekslikums? - Dzerards pats atskarta, cik nelaipns ir vina pretjautajums. - Bez rikiem nav ko domat par caurtiksanu. Buda ir no koka, ta nodegs ka nebus ko redzet. Turklat man ir savi iemesli to tiesi nodedzinat.
        Celabiedri ieintereseti skatijas uz Dzerardu, tacu
        netrauceja vinu, kad vins saka vilkt koka gabalus pa platformu uz budas pusi.
        Kanadietis sakrava pie budas sienas pravu kaudzi, bet durvis vert vala nemeginaja. Vins panema sarusejusu bundzu, ar papedi izsita tai dibenu un apleja kaudzi ar mitru, spidigu krasu. Beidzot vins izvilka no ugunskura degosu pagali un nostajas pie budas.

        - Tagad, - vins skali teica, - es to aizdedzinasu. Ta sprags ka bumba. - Vins pacela pagali virs galvas, pagrieza to, lai liesma pienacigi iedegas, un, sagatavojies metienam, pakapas atpakal.
        Peksni atskaneja kliedziens. No budas izsavas drausmigs, cilveka izskatu pazaudejis stavs. Tas bija Perviss. Vina seja bija melna, mati savelusies un dubliem piekepusi, uzvalks vienas skrandas. Viena roka vins tureja vairak neka metru garu nuju, otra - Dzerarda laternu. Anna apspiesti iekliedzas. Sleiters metas uz prieksu. Perviss ka zvers paskatijas uz viniem un atvezejas ar nuju.

        - Atpakal! - vins uzbreca. - Nost no manis! Nost, projam! …

        - Pervis! - uzsauca Sleiters. - Pie velna, ko jus darat?
        Dzerards sagraba Sleiteru aiz rokas un pagruda atpakal.

        - Turieties talak! Vins tacu ir sajucis prata. .
        Perviss leni nolaida sitamo. Acis vinam spigoja ka
        ietramditam zveram, lupas kustejas.

        - Vacieties … vacieties prom! Nost no manis! … Nekerieties man klat… nost… vacieties prom! …

        - Metiet prom to bozi! - paveleja Sleiters, paiedams uz prieksu un izstiepdams roku. - Atdodiet to man!

        - Uzmanigak! - bridinaja Dzerards.
        Vins vel nebija izrunajis so vardu, kad Perviss cirtas uz prieksu, sagraba Sleiteru aiz metela prieksas, nogruda vinu uz celiem un pacela nuju.

        - Sargieties! - iekliedzas Anna.
        Dzerards zigli pacela joprojam degoso pagali un iesvieda to ar krasu piesucinato koku kaudze. Deli nokustejas un viena mirkli nozuda liesmas. Perviss paravas atpakal, pazaudeja lidzsvaru un atmuguriski smagi nostiepas uz gulsniem. Atguvies vins sapurinaja galvu ka ievainots dzivnieks un, mekledams nuju, saka grabstities pa putekliem.
        Dzerards pakera laternu. Perviss strauji pacela galvu, aizsedza acis un klibodams slaja prom pa tuneli. Pec dazam sekundem vins bija nozudis tumsa, un vini tikai dzirdeja smagos solus.
        Kanadietis paveda savus celabiedrus talak no platformas malas.

        - Lai vins iet. Tada stavokli talu vins netiks.
        Visi pagriezas pret liesmojoso signalpostena budu.
        Pienaglotie deli karstuma saka liekties nost no ap- lodas.

        - Ka mes tiksim gala ar uguni? - nervozi jautaja Anna.

        - Tur ir dazi veci ugunsdzesibas spaini, - atbildeja Dzerards. - Palikusi, jadoma, no kara laikiem.
        Un vini pagaja talak pa platformu. Pie pasas aizmuretas ieejas staveja kads pusducis sarkanu, stipri aprusejusu spainu, kas sen nebija redzejusi udeni.

        - Kur lai nemam udeni? - apvaicajas Sleiters.
        Dzerards noradija uz kontrolaku platformas vidu.

        - Bus jalieto tas pats drankis.
        Anna saverkskija seju, bet vini pieseja pie spaina stipas Sleitera jostu un iegremdeja spaini lidz malam putojosaja valkanaja skidruma. Driz visi spaini bija piesmelti.
        Pagaja vel gandriz pusstunda, iekams koki bija sadegusi un vini vareja tuvoties ugunij. No signal- postena bija palikusi pari tikai apoglojusies melna aploda. Ta vel bija karsta, toties deli bija sadegusi gandriz pilnigi. Stiprs caurvejs svieda viniem acis dzirksteles un pelnus.
        Dzerards pievirzijas tuvak durvim, spera un izsita vairakus delus. Vel divi sperieni - un caurums bija tik plats, ka vini vareja izlist pa to. No arpuses iepluda gaiss, kas pec stacijas dumainas smirdonas likas auksts un tirs.
        Kanadietis atskatijas. Sleiters plesa brezentu stremeles un aptina ar tam delu galus, ta ka iznaca primitivas lapas. Vins samerceja tas krasas bundza.

        - Nevar tacu pielaut, ka visas idejas pieder jums, - vins sacija, pamezdams ar aci Dzerardam. - Kadam laicinam pietiks …

        - Bet pec tam? - jautaja Anna.

        - Uztaisisim dazas rezervei, - atbildeja Sleiters.
        Dzerards panema vienu no gatavajam lapam un
        iegruda uguni; lapa iedegas, un vins pacela to augstu gaisa. Gaismeklis sprakskeja, metadams ugunigus pilienus. Viens apsvilinaja Dzerardam vaigu.
        Un atkal jau kuro reizi vins brinijas par situacijas neticamibu. Te nu vini staveja zem milzigas pilsetas, izdzerusi pedejo udeni, apedusi visu, kas edams, un piedevam vel tuneli slapstijas pustraks cilveks, kas bija gatavs nogalinat kaut kadas iegribas del.
        Galva pulseja trula sape. Lapu gaisma par platformu stiepas vinu garas enas. Pie talakas sienas bija redzami saraukusies reklamas plakati: kaut kadi konservi, cigaretes «Craven A», kuras vins neparko nespeja atcereties, kakao «Burnville», divi mazuli uz automatiskajiem svariem, un zem tiem paraksts «Vesela miesa majo vesels gars».

        - Deretu uzzimet uz sienas antilopes un kadu medibu skatu, - ieteicas Dzerards.
        Sleiters, greizi pasmaidijis, atbildeja:

        - Ja mes neko neizgudrosim, atliks uzrakstit uz sienas: «Miers ar jums» …
        Dzerards pavipsnaja.

        - Par to es saubos. - Vins pagaja gabalinu pa platformu un pagriezas. - Negribas velreiz dabut pa pakausi.
        Vins gaja uz budu, atstadams Annu un Sleiteru gatavojam rezerves lapas. Bridi pastavejis, vins parkapa pari apdegusajai aplodai. Aiz tas bija iss tunelis, vel talak - apala vertikala sahta metrus piecus caurmera. Gaiss sahta bija ledains. Dibens bija noklats ar saplaisajusam betona plaksnem, zem kuram vareja saredzet udeni. Sienas bija no kiegeliem, starp kuriem bija iemureti karkasa dzelzi. Metrus septinus astonus augstak bija divi ar dzelzs stieniem savienoti izcilni. Dzerardam ienaca prata veci Nugeitas cietuma zimejumi.
        Anna jau nesa aizdegtu lapu, vinai sekoja Sleiters, nesdams vienu lapu roka, parejas kopa satitas paduse.
        Tris lapas apspideja sahtas apaksu. Tagad bija redzama ari augsa. Likas, ka sahta ir metrus trisdesmit augsta, un tur, augsa, vareja samanit divus apalus caurumus.

        - Luk, no kurienes nak gaiss, - teica Sleiters. - Ja mes tiktu lidz turienei, mes ari izklutu lauka.

        - Bet ka? - jautaja Anna.

        - Varam rapties, - ierosinaja Dzerards.

        - Es gan to nevaresu, - sacija Anna.

        - Es ari ne, - pievienojas Sleiters. - Man bail no augstuma.
        Dzerards piegaja tuvak sienai un aplukoja to. Dzelzs sijai gar abam pusem stiepas kniedes, kuras bija vismaz piecus centimetrus caurmera un izcelas virs sienas kadus tris cetrus centimetrus. Rapties pa tam nebutu viegli.

        - Man skiet, ka es uzlidisu, - vins teica. - Vajadzetu tikai virvi, tad es ari jus abus dabutu augsa.
        Un Dzerards saka kapt. Muskuli sapeja un negribeja klausit. Lapu saudigaja gaisma dazadie dzelzi, pie kuriem vins keras un pret kuriem atsperas, likas te izaugam lieli, te saraujamies mazi. Enas stiepas un ruka, un Dzerardam skita, ka vins rapjas tada ka sirrealistiska murga, kur nav neka drosa un pat metals supojas ka jura paisuma un beguma laika.
        Muskuli darbojas gandriz automatiski. Ari zemapzina darbojas, un vins neatlaidigi kapa preti apalajiem caurumiem, kas regojas virs galvas.
        Lapu gaisma tikko sniedzas lidz sejienei, un tomer Dzerards saredzeja divus apalus caurumus - divu sauraku sahtu apaksejos galus. Tie bija apmeram pusotra metra skersgriezuma.
        Ka jau kanadietis bija gaidijis, spraugas iekspuse izradijas pilnigi gludas, ja neskaita sauru kniezu joslinu. Te nebija nedz kur piekerties, nedz kur atsperties. Tikt augsa vareja vienigi ta, ka pa klinsu spraugam trausas alpinisti, - ar pleciem atspiezoties pret vienu sienu, ar pedam pret otru. Vajadzeja meginat un kaut vai centimetru pa centimetram tikt uz prieksu.
        Bet vispirms bija jatiek ieksa sahta. Neatlika nekas cits ka izstiepties visa auguma un, atsperoties no pedejas stipas vai izcilna, ar vienu vezienu izsviest kermeni ta, lai rokas atspiestos pret sauras sahtas talako malu. Tad vins bus ka krusta sistais, viss simts astondesmit centimetru garais augums karasies skersam starp ventilacijas sahtas sienu un lielas sahtas malu. Bet, ja vinam misesies, vins atradisies dibena blakus Annai un Sleiteram.
        Pec tam vinam bus japarcel sauraja ventilacijas sahta kajas, ne uz mirkli neatlaizot pie pretejas sienas piespiestas rokas, un tad, kad vins bus ticis ieksa, atpakalcela vairs nebus. Atliks vienigi cels uz augsu. Vismazaka klume draudeja ar kritienu no trisdesmit metru augstuma.
        Bet kas vinu gaida augsa? Ja nu sahta noved pie dzelzs rezga, kuram vins netiek cauri? Tad vins karasies pie sa rezga, nespedams pieverst sev garamgajeju uzmanibu, karasies, kamer rokas atspruks vala un vins gazisies leja..
        Bet ja sahta nobeidzas ar ventilacijas sahtam raksturigo konisko jumtinu? Tad nebus pat kur piekerties, nebus izejas, bus tikai viens cels - lejup …
        Lielakais, uz ko vins vareja ceret, - kaut kur augstak gadisies izliekums un vinam izdosies ielist sahtas horizontalaja dala, varbut pat izlauzties tai cauri. Sarusejusais metals vairs nebija seviski stiprs. Bet ko tas dos? Un, ja ta padomaja par metala stiprumu: vai neiznaks ta, ka vertikala sekcija neiztures vina svaru un ieluzis, kad vins atspiedisies pret to ar visu speku?
        Dzerards paskatijas uz leju. Rikle sakapa nelabums.
        Anna un Sleiters tagad sedeja, atspiedusies viens pret otru, lapas sabazusi betona dibena spraugas. Ilgi vini ta nenoturesies. Pat ja noturesies, kas un kad vinus tur atradis? Ne, citas izejas nebija - tikai uz augsu. Dzerards iedrosminaja sevi pasam riskanta- kajam kapienam sava muza.
        Tris reizes vins saspringa, un tris reizes vinu apnema vajuma un nenoteiktibas vilnis, vins juta, ka sada stavokli kajam pietruks lecienam nepieciesama speka. Dzerards saravas un drebedams, juzdamies vargs un noguris, pieklavas pie sienas. Bet tad vina vaigus iekvelinaja kauns, ko nomainija dusmas.
        Viss, ko Dzerards atcerejas un vareja velak pastastit, bija tas, ka vina kermenis peksni pats_ no sevis saspringa, sagatavojas un atmuguriski gazas izplatijuma. Izstieptas rokas atspiedas pret sahtas malu, rumpis nobukskeja pret tas talako sienu, un kajas ravas uz augsu. Kadu sekundes dalu vins skita karajamies tuksuma, bet tad pedas skara pretejo sienu, vins iztaisnoja kajas un sastinga.
        Bridi Dzerards atputas. Vins dzirdeja apaksa apslapetu kliedzienu, tacu nedriksteja lukoties uz leju. Ass skatiens - un vins pats lidotu lejup. Tagad vins varda tiesa nozime nedriksteja apstaties, vinam vajadzeja kusteties nepartraukti, iekilejoties starp sahtas sienam un centimetru pec centimetra rapjoties uz augsu ka alpinistam klinsu sprauga. Atpakalcela nebija, un vins sakopoja pedejos spekus.
        Vairakas minutes Dzerards neko neredzeja, nedzirdeja, neuztvera. Sasprindzinajums bija tik liels, ka sviedri padarija vinu aklu. Ausis ka bungas ribeja asinis, mute un rikle bija izkaltusas sausas. Ka zvers, kas tiecas izrauties gaisma un briviba, vins lida uz augsu, grabadamies un skrapedamies gar sienam, lai atrastu ilgoto atbalstu.
        Beidzot vins apstajas - kermenis atteicas virzities talak. Vins smagi elsaja, un sahtas sienas atbalsoja vina aprautos snukstus. Ja vins kaut uz sekundi atslabinasies, vins ka kartupelu maiss svilpdams kritis leja. Vins uzmanigi paskatijas pa elkona apaksu. Vienigais, ko vareja saredzet, bija nespodri mirgojoss gaismas plankumins. Augsa viss bija melns, it ka ar tumsu likautu parvilkts.
        Dzerards sanemas, lai meginatu pedejo reizi, bet, lidzko bija sakustejies, gandriz vai nokrita, pagudams nobremzet pedeja bridi.
        Peksni Dzerards sastinga sausmas: mugura it ka palika bez atbalsta; siena likas zaudejam stiprumu, un vins aklas bailes tikko nepazaudeja nedroso lidzsvaru, kamer atskarta, ka tas tacu ir tunela likums. Tad vins uzspiedas vel augstak, garam likumam, lidz sajuta, ka gul uz muguras, pacelis kajas virs galvas. Tagad vins balstijas pret sienu nevis ar kajam, rokam un muguru, bet ar visu kermena svaru.
        Atvieglojums bija neizsakams, un kanadietis noguleja ta veselas piecas minutes. Gaiss likas vel svaigaks un tiraks neka sahta. Dzerards piesardzigi pagriezas cetrrapus un saka list. Pec tam iznema no kabatas laternu. Gaisma bija pavisam vaja, tomer vins saskatija prieksa vel vienu pagriezienu taisna lenki un vel vienu vertikalu sekciju. Sasniedzis pagriezienu, vins saprata, ka no augsas ieplust balgani zila dienas gaisma. Vins izsledza laternu, uzmanigi apvelas uz muguras un pacela acis. Metrus tris virs vina bija rezgis, un caur to vareja saredzet debesis.
        Peksni Dzerards zaudeja passavaldisanos. Vairakas minutes vins guleja zem rezga, un vinam pa vaigiem riteja asaras. Pieveikt pedejo posmu bija samera viegli; Dzerards iekeras restes un ieklausijas. Kur vins atradas? Arpuse valdija pilnigs klusums. Vins sapurinaja galvu, lai iztiritu ausis - un atkal ne skanas. Kas ta par Londonas dalu, kur redzamas debesis, bet nav dzirdama ne skana? Londona tacu nepazina klusumu. Sirdi iezagas bailes: kas noticis? Kadel tads klusums?
        Viss, ko Dzerards pasreiz vareja saskatit, bija kaut kada siena. Norijis siekalas, vins meginaja pakliegt, bet iznaca tikai tads sauss blejiens. Rokas jau smel- dza no piepules. Vins aplukoja rezga malas, ceredams izdibinat, ka tas pacelams. Varbut ir kads aizbidnis? Neka. Vins kliedza, kliedza, kamer viss kermenis saka raustities nevaldamas elsas. Neviens neatsaucas.
        Ka merkakis iekeries rezgi, Dzerards rupji lamajas un pilna balsi raudaja, tacu neviens neradijas. Beidzot bezspecigu dusmu lekme, juzdams, ka sabruk pedejas ceribas, vins spera pa sahtas sienu. Un kaja … iztriecas cauri. Izbailes vins vel krampjainak iekeras rezgi un palika karajamies tuksuma. Pec tam atkal pacela kaju un nedrosi aptaustija sienu. Riskedams ar dzivibu, vins ar vienu roku izvilka no kabatas laternu.
        Vinam bija palaimejies izsist apsuvuma gabalu. Aiz ta bija kada cita telpa. Vins ielaida taja balgano staru. Vareja saskatit sienu, bet zemak par to - pakapienus. Dzerards atri iebaza laternu kabata, pacela abas kajas un, atvezejies ka milzu svarsts, trieca tas pret valigo apsuvumu.
        Viens trieciens, otrs, tresais, un apsuvums neiztureja. Kanadietis uzmeta kajas uz cauruma robotajam malam, viena panemiena bija pari un smagi salima uz pakapieniem. Tie izbeidzas pie koka durvim. Speki bija gandriz izsmelti, un Dzerards tikko jaudaja uzvilkties augsa pa pakapieniem. Vins ci- laja kajas leni ka vajuligs vecuks.
        Kad Dzerards izstiepa roku un pieskaras atslegai, durvis vina acu prieksa saligojas. Ja tas butu aizslegtas, vinam nepietiktu speka tas uzlauzt. Vins nospieda rokturi. Veltigi. Nospieda velreiz un pavilka uz savu pusi. Durvis peksni atspraga vala, un ledains ziemas vejs iesvieda vinam seja saltu puteklu rieksavu.
        Dzerards izkumurojas briviba.
        tfl rp" Mazaja pagalmina bija sanesta septinus astoni) centimetrus bieza sniega karta. Rapda- " ^^ mies pa sahtu, Dzerards bija ta izmircis savos sviedros, ka ledainaja veja vina apgerbs atri vien sasala stivs.
        Valdija pilnigs klusums. Sauraja, sienu ieklautaja taisnsturi neiekluva ne satiksmes troksnis, ne solu gurkstona sniega.
        Vins gaja pie durvim talakaja siena. Tas bija ciet.
        Vins nolamajas un tad pasmaidija. Pec tada kapiena sis skerslis bija tirais nieks. Dzerards paveras apkart. Pie sienas vins ieraudzija pa dalai sniega ieputinatas kapnes. Vins atsleja tas pret sienu, uzkapa augsa un, sapigi sasizdamies, parmetas otra puse, muzzalu krumu biezna. Kaut kads parks, bet kur?
        Izspraucies cauri krumiem, kanadietis nonaca pie cuguna aizzogojuma, kas skira darzu no ielas. Sakuma vins neticeja savam acim. Plata iela, vidu pardalita ar automasinu maksas stavvietu un skaititaju joslu. Gar malam statujas. Mazliet talak iela parskelas divas dalas, apliecoties apkart krumu salinam.
        Peksni vina atmina viss nostajas sava vieta: ta tacu bija Portlendpleisa! Tur talak bija Bi-Bi-Si eka, aiz tas - Ridzentsparka. Bet kaut kas nebija kartiba. Vins paskatijas pulksteni - pieci.
        Pieci, septinpadsmit nulle nulle … Kur bija palicis viss transports? Ne, vel nevareja but pieci. Tad jau butu pavisam tumss. Pulkstenim vajadzeja but mazak, un tomer… stavvieta nebija nevienas masinas. Nekadas kustibas, ne mazaka transporta troksna, tikai no talienes atlidoja dobja duna. Iestades un majas bez ugunim. Cik talu sniedzas skatiens - nekur nevienas dzivas dveseles.
        Dzerards parsvempas pari aizzogojumam un nokrita. Sniegs guleja uz trotuara gandriz neskarts, uz ta nebija nevienas pedas, tikai uz pasas platas ielas redzeja divas platas, rievotas rices.
        Kanadietis devas pa Portlendpleisu uz centru, turedamies starp abam stavvietu rindam un instinktivi vairidamies no tuksas braucamas dalas. Aptveris sevi ar rokam, lai kaut cik saglabatu siltumu, vins cuba- jas uz Oksfordserksa pusi. Nami izskatijas bez dzivibas, nekur nemanija ne uguntinas. Visa iela bija izmirusi, sevi noslegusies, it ka pari butu aizbrazies atomkars. Aukstums dzela cauri drebem, un loceklos ar katru soli dzilak iespiedas parguruma glevais vajums.
        Tikko spedams cilat kajas, Dzerards pa Aperridzen- stritu vilkas cauri pilsetai, kas sava pamestiba izskatijas spokaina. Zaluzijas bija nolaistas, durvis aizvertas un nobultetas.
        Vins pagaja garam muzikas veikalam, kinoteatrim, kas joprojam pravietiski reklameja filmu «Panika ielas», un nonaca lidz restoranam. Te vins apstajas un ar ceribam ielukojas ieksa, bet stikla vitrinas nebija neka edama. Ne parasto kuku, ne ruma kuku, ne sokolades tortes skelisu. Nerusejosa terauda plauktini laistijas tiri un tuksi. Gaisu pildija tada ka puvuma smaka.
        Piepesi Dzerarda izmocitais saprats uztvera kaut kadu kustibu aiz muguras - kaut kas atspideja spo- gulvitrina. Vins atri pagriezas. Ielas otra puse mazliet talak uz centra pusi bija atvertas kadas durvis, un tajas staveja cilveks. Dzerards ar stivam kajam steidza pie vina.
        Bieza sniega sega mazinaja solu troksni, tapec Ekermens ieraudzija kanadieti tikai tad, kad tas bija gandriz uzgrudies vinam virsu. Ekermens pagriezas, automatiski nostadamies aizsardzibas pozicija un bazdams roku kabata pec pistoles.
        Menzels un Olfords iznaca lauka pa durvim Eker- menam aiz muguras tiesi taja bridi, kad pieskreja Dzerards.
        Kanadietim truka elpas, speki bija galigi izsikusi. Lai nepakristu, vins sakera Ekermena roku, neieverodams, ka neviens necensas vinu atbalstit. Visa trijotne divaini sastinga, verigi ielukodamas svesinieka seja.

        - Es … mes esam ieslegti… vini jadabu ara … vini vel ir tur apaksa …
        Dzerarda augumam parskreja pari reibona vilnis, celi salodzijas. Olfords tikko paguva sakert Dzerardu, lai vins nenokristu.

        - Vins redzeja mus iznakam no sejienes. - Ekermens paradija uz juvelierizstradajumu veikalu aiz muguras.

        - Nabaga calim jau gars iet lauka, - teica Olfords. - Atstasim vinu tepat - sa vai ta aizies pie Petera.

        - Ne, - atri izlema Menzels. - Vedisim vinu pie manis.

        - Pie tevis? Ka tad ta?

        - Jus dzirdejat, ko es teicu? Vins mums noderes. Nemam lidzi!
        Drusku velak Dzerards attapas Menzela dzivokli; vins uzkucies sedeja kresla un tureja roka lielu brendija glazi. Gangsteri sedeja apkart un stingam sejam blenza vina. Tad Menzels izklaja uz cela karti un pameta ar roku uz sturi ierikota bara pusi.

        - Ielejiet vel, ja gribat.
        Dzerards pameta ar galvu un piegaja pie bara. Vins bija sasilis, bet jutas neizsakami noguris; dzeriens bija iesitis galva, un, sezdamies atpakal kresla, vins pat sagrilojas. Nejausi vins pamanija no Ekermena kabatas regojamies pistoles spalu. Menzels uztvera so skatienu. Dzerards nolika glazi un nedrosi piecelas.

        - Man jaiet, jaaiznes sie paraugi uz Sveta Tomasa slimnicu.
        Vins gaja pie durvim un isteniba nejutas parsteigts, kad Olfords steigsus aizstajas vinam prieksa.

        - Nekas neiznaks, doktor …

        - Doktors? Ka jus zinat, ka esmu doktors?

        - Kamer jus nebijat atkeries, mes makenitin pa- vandijamies pa jusu kabatam.

        - Paklau! Jums jalaiz mani vala. Tur apaksa palika ieslegti cilveki. Man jaaizgada
…

        - Doktor Dzerard, - vinu mierigi partrauca Menzels. - Sollijs, luk, sis te, doma, ka jus vajadzetu nogalinat.

        - Bet es domaju, ka jus man izglabat dzivibu…

        - Man nepatik nogalinat cilvekus, ta ir riskanta busana, bet jums bus japalidz mums.

        - Un ja nu es nepalidzesu?
        Ekermens paliecas uz prieksu sava kresla. Menzels turpinaja:

        - Jus gribat nogadat savus paraugus slimnica, gribat palidzet saviem draugiem. Mes ari gribam tikt lauka no sejienes, tapec palidzesim viens otram. Atlaujiet, doktor, uzmest aci jusu paraugiem.
        Vins izstiepa roku. Dzerards negribigi iznema no kabatas metala kastiti. Taja bija zem platformas izzvejotais flakons un aizbazni. Menzels izkera kastiti vinam no rokam. Dzerards meginaja iebilst.

        - Jus to dabusiet atpakal, dok. - Menzels pacela kastites vacinu. - Sollij! - Ekermens izvilka maisinus ar briljantiem. - Akurat iet ieksa, tie tikai vel jaietin, lai izskatas pec medicinas padarisanas.
        Ekermens baza maisinu starp Dzerarda paraugiem. Menzels, izklajis karti uz gridas, paraudzijas uz kanadieti un iesaka:

        - Un tagad klausieties …
        Cetrata vini pa klusajam ielam izgaja uz Pikadilli- jas, skersoja to un devas uz izmiruso, spokaino Tra- falgarskveru. Kresloja. Tikusi pari laukumam, vini Vaithollas ielas gala apstajas un bailigi paskatijas apkart. Vieniga skana bija strazdu civinasana. Ielas otra gala aiz pieminekla pirma pasaules kara upuriem uz sniega fona spilgti izcelas ielai pari novilkts dzelonstieplu aizzogojums. Aiz ta staveja tris masinas:
        armijas smaga masina, brunumasina un gars oliv- krasas furgons. Gangsteri apjuka.

        - Vai tu galvo… - Ekermens saka un nepabeidza frazi.

        - Mums nav citas izejas, - atteica Menzels.
        Ekermens izvilka no kabatas pistoli un iebikstija
        ar to Dzerardam mugura. Dzerards nekustejas. Menzels pasupoja galvu, pieliecas un atnema Ekermenam ieroci. Tad, izvilcis kabatas lakatu, rupigi noslaucija pistoli, pieliecas un lava tai izkrist caur kanalizacijas rezgiem.

        - Ei, - iesaucas Olfords, - kada velna pec …

        - Mums ta nav vajadziga, - teica Menzels. - Kada no tas jega, ja vini tik un ta izgerbs mus plikus. Doma tak ar galvu!

        - Bet ko ar vinu? - Ekermens pameta ar galvu uz Dzerarda pusi. - Kamer mes tur kasisimies, tas suna berns iekilas mus ka likts, vai ta nav?
        Menzels leni tuvojas Dzerardam.

        - Sollijam ir taisniba, vai ne? Kad busim tikusi lidz turienei, - vins noradija uz Vaithollu, - jus nekas vairs nespes apturet. Un, kad busiet tur, mierigi iekilasiet mus. Ir ta vai nav, ko? Ko jus par to teiksiet?
        Ekermens pagluneja par sefa plecu.

        - Pamegini tik izspelet tadu stiki, puis, un es tevi pataisisu mikstu.

        - Es nezinu, kas ir sajos maisinos, - saka Dzerards, - un, ka jau teicu, ari negribu zinat. Man jatiek pari upei un lidz Sveta Tomasa slimnicai, un tas ir viss. Es jums dodu vardu …

        - Palaujieties uz dzentlmena godavardu, - panirgajas Olfords.
        Menzels verigi skatijas uz Dzerardu, klusi petidams ta seju. Peksni vins ar speju kustibu izrava Dzerardam no kabatas kastiti ar paraugiem.

        - Bet tagad dodiet man savus papirus, doktor.

        - Ka tas saprotams?

        - Dokumentus, kas jums kabata. Mes pasi redzejam.
        Dzerards pataustijas pa zaketes iekskabatu un izvilka kabatas portfeli. Menzels panema to.

        - Es jau teicu, ka negribu zinat, ar ko jus nodarbojaties. Es…

        - Dok, - sacija Menzels, - jus laikam domajat, ka es esmu loti palavigs cilveks. Uzklausiet mani. Manas rokas ir jusu paraugi un jusu dokumenti. Es esmu doktors Dzerards, bet jus neesat nekas. Tie tur, - vins ar ikski noradija uz Vaithollas pusi, - Jaiz laudis cauri, cik atri vien var. Jums janogada ta, - vins pasupoja kastiti, - slimnica un jaizpesti draugi no tunela. Jus mums vairs neesat vajadzigs, bet mes jums gan. Tatad mes mierigi un godigi iziesim lauka, un, kad busim tikusi otra puse, jus sanemsiet savus paraugus, mes - savus. Norunats?

        - Ka lai es zinu, ka jus man tos atdosiet?

        - To jus tiesam nevarat zinat.

        - Kapec mes nevaram vinu nokniebt tepat? - ierosinaja Olfords.

        - Nav nekadas vajadzibas. Bet tagad, doktor, nesakiet neko, jus esat parasts pilsonis, nekas vairak. Vini nevienu neaiztur. Vini grib, lai neviens nepaliktu zona.

        - Bet man tacu japasaka viniem, ka mani draugi sez slazda! - Dzerards gandriz izkliedza.

        - Vai tad, lai pateiktu, katra zina ir jabut doktoram? - Menzels pagriezas un saka solot pa tukso ielu uz Vaithollas pusi. Iedams vins izmeta par plecu: - Kustieties, mes zaudejam laiku …
        Kad vini bija sasniegusi dzelonstieplu aizzogo
        jumu, viniem prieksa nostajas divi kareivji ar automatiem. Vini bija aizsargforma: galva kiveres ar caurspidigiem sejsegiem, mugura gumijas terpi, rokas biezi cimdi, kajas smagi zabaki. Viens no viniem noradija uz isu rindu, kas staveja uz olivkrasas furgona pakapieniem.
        Bridi padrebinajusies saltaja veja, visi cetri iekapa siltaja, mitraja dezinfekcijas furgona. Menzels, uzradijis Dzerarda dokumentus, skaidroja nogurusam medicinas dienesta serzantam, kas sedeja pie dusas kabinem, ka paraugus nedrikst dezinficet. Uzdevis vairakus neticigus jautajumus, serzants lika vinam atvert kastiti. Ieraudzijis ieksa flakonus, vins apmierinats pasmaidija un, ar garu pinceti panemis kastiti, apslacija to no arpuses ar dezinficejosu skidumu.
        Nakamaja pusstunda cetrinieks izgaja visu paredzeto proceduru: izgerbas, nodeva drebes kareivim, kurs ielika tas stieplu tiklos, un nomazgajas karsta udeni, kas oda pec kaut kadas kimikalijas. Beidzot, noberzejusies ar rupjiem, dzelteniem armijas dvieliem, vini sanema no sterilizatora tiklus ar drebem un tika palaisti vala. Pec turku pirts karstuma ara gaiss likas divtik auksts. Menzels nesa paraugu kastiti, un ta vini nonaca lidz Parlamentskverai.
        Uz trotuariem klusedami druzmejas lauzu pulisi. Pie ieejas Apaksnama staveja divas televizijas kompaniju automasinas. Stradnieki vilka kabelus un uzstadija prozektorus. Komentators kaut ko murminaja mikrofona. Uz policijas masinam, kas staveja, sagriezusas pari trotuaram, mirkskinajas zilas ugunis, bet pa Vestminsteras tiltu lenam aizbrauca atra palidziba, atstadama aiz sevis tvaika mutuliem lidzigus dumus.

14

        Pari galvam, ar kaukonu skeldams dzidro gaisu, gar upi uz rietumiem aizlidoja helikopters.
        Menzels pagriezas pret Dzerardu un atvera paraugu kastiti.

        - Nu, sadalisim mantu?
        Vins iznema samta maisinus, kurus Ekermens bija ietinis aluminija folija, aiztaisija kastiti un pasniedza to Dzerardam kopa ar kabatas portfeli.

        - Mani interese, - ierunajas Dzerards, - ko jus tur paslepat.

        - Marmora gabalinus, draugel, - bez smaida atteica Ekermens.
        Dzerardam bija jasanem kopa pedejie speki, lai parietu Vestminsteras tiltu un gar krastmalu aizvilktos lidz Sveta Tomasa slimnicai.
        Pec vairakam stundam vins atguvas maza slimnicas nodala. Sapratam pamazam apskaidrojoties, vins atcerejas cilvekus, kas vinu bija apstajusi, parkapjot slimnicas slieksni, un vispirms jau Bikena seju. Peksni vinu parnema sausmas. Vai vins bija pateicis par Annu un Sleiteru?
        Dzerards uztvera visu aizvien skaidrak, un vinam atausa atmina vel viena seja. Tas bija miesas razens policijas inspektors - ja, tas pats. Policists runaja kaut ko par virvem, glabsanas piederumiem, Ri- dzentsparku - tatad viss bija izdarits. Ar milzu piepuli vins pacela galvu no spilvena, lai paskatitos, cik ir pulkstenis. Vins leni aptvera, ka ir nogulejis turpat vai astonas stundas. Dzerards lava galvai atkrist uz spilvena un jau kuro reizi meginaja parvaret laimiga nespeka stavokli. Drosi vien vinam kaut kas bija iedots … j
        Laudamies miega varai, vins atkal iedomajas Annu.
        tfl JJ Londonas lidosta, milzigais, nekartigais eku (0) un Pare iu komplekss, lenam pamira. Cita pec " citas kluva tuksas zales, un pierastas kafijas, petrolejas un dargu smarzu smakas nomainija mutanta-59 mikla amonjaka smirdona.
        Beidzot no visam lidostas ekam darbojas vairs tikai viena. Tranzitpasazieru istaba bija iekartots dezinfekcijas punkts tikai tiem, kam bija specialas atlaujas lidot ar kadu no nedaudzajam lidmasinam, kuras driksteja pacelties gaisa.
        Tikko bija sakusies iekapsana 1224. reisa lidmasina, kas devas uz Nujorku. Pasazieri, vel joprojam raukdami degunus no dezinfekcijas centra kodigajam smakam, radija savus dokumentus aiz stikla nozogojuma sedosajiem policistiem un imigracijas ieredniem. Neviens nerunaja: mutanta smirde visiem atgadinaja aiz muguras palikuso mirstoso pilsetu.
        Stradnieki aizsargterpos un maskas apsmidzinaja gigantiska reaktiva gaisakuga fizelazu ar dezinficejosu skidumu, ap trapu rinkoja armijas «dzipi».
        Ar skubu kravadamies, Kreimers pedeja bridi pirms brauksanas uz lidostu bija iegrudis portfeli savu zelta pildspalvu.
        Velkot ciet drosibas jostu, vins ar pusausi klausijas stjuartes vienaldzigi glasainaja balsi:

        - … un nodzesiet cigaretes. Pec dazam minutem mes saksim lidojumu uz Nujorku bez nolaisanas pa marsrutu Senona - Gandera - Kenedija. Kompanijas «Metro Airlines» varda musu lidmasina jus sveic kuga komandieris Hovards un visa apkalpe. Pateicos par uzmanibu.
        Pasazieru salona ieskanejas barbariska magnetofona muzika. Kapteinis Hovards ar otro un treso pilotu un bortinzenieri saka aparaturas parbaudi pirms lidojuma.
        Virtuves nodalijuma aiz pasazieru salona vecakais
        stjuarts un tris stjuartes lika glitas kaudzites stan- dartpacinas ar edienu un krava citu uz citas presetas plastmasas paplates. Skaisti ietitas siera porcijas lika viena bedrite, celofana ietitus biskvitus - otra, kamer katra paplate atgadinaja miniaturu partikas veikalinu.
        Kreimers iekartojas ertak sedekli, parliecinajas, vai preparati aizzimogoti kartigi, nezaudedams laiku, iznema no portfela zinojumu NASA un, apbrunojies ar pildspalvu, saka lasit.
        Lai cik asa butu taustes uztvere, Kreimers nejustu, kam isti pieskarusies vina pirksti, aptverot pildspalvas metala korpusu. Visasaka acs nepamanitu, kura mirkli paradijas nieciga sazuvusas recekligas vielas picina vienu desmitdalu milimetra skersgriezuma.
        Kimiska analize saja picina drosi vien butu konstatejusi olbaltuma, udens un dazu fosfora un magnija salu mikrogramus. Vel sikakos petijumos butu atklatas sarezgito DNS molekulu pedas un radusies doma par kaut kadu mikroskopisku dzivibas formu. DNS un tas pastaviga pavadone RNS darbojas ka genetiska koda nesejas. Spiralveidigajas molekulas neizdzesami fikseti vesela organisma uzbuves rasejumi, ta izturesanas supermikroskopisks plans.
        DNS uz Kreimera pildspalvas nebut nebija briva kimiska viela: ta ietilpa izzuvusaja picina iestiprinata mutanta-59 sporu un sporu apvalku sastava. Katrs organisms bija tikai milimetra vienu septintukstoso dalu gars. Katrs bija akls un bezjutigs, un tomer katram bija sava nobeigta izturesanas programma isajam laikposmam no dzimsanas lidz navei. Viena vecaku suna sadalijas divas, tas talak cetras, cetras - astonas un ta lidz bezgalibai ar skaistu, lai gan muzam neaprekinamu matematisku precizitati.
        Parasti bakteriju dalisanas atrums nav pastavigs: vinu pasu mikropasaules likumi dikte, ka vispirms dalisanas notiek atri, tad iestajas paleninatas attistibas faze, kas beidzot noved pie sabrukuma un naves.
        Ja zinami faktori nedarbotos preti bakteriju vairosanas matematiskajai nenoversamibai, tad, ka rada aprekini, divas bakterijas, daloties vienreiz sekunde, divu stundu laika parklatu visu zemeslodes virsmu.
        Bakteriju augsanas atrums nesamazinasies tikai divos gadijumos. Pirmkart, ja tas regulari sanems jaunu baribu, un, otrkart, ja tas mutesies, lai labak pielagotos apkartejai videi. Tad sunas dalisies biezak. Sunu dalisanas biezums nereti ir atkarigs no vides atbilstibas un nav ne mazaka mera atkarigs no normala attistibas procesa, Dalisanas sakumstadijas katra bakteriju paaudze dzivo tikai dazas minutes, bet seviski labveligos apstaklos - dazas sekundes.
        Nelaikis doktors Einslijs, kuru neviens vairs ne- apraudaja, bija pratis izmantot sis ipatnibas. Mu- tantam-59 nebija ne paleninatas attistibas fazes, ne pagrimuma fazes.
        Bakterijas uz Kreimera metala pildspalvas atradas ipasos apstaklos. Tas bija galigi izzuvusas un, ja Kreimers nebutu tam pieskaries, butu aizgajusas boja. Bet, lidzko nosvidusie pirksti aizskara mirstosos mikroorganismus, to apvalki uzsuca nedaudz udens. Arkartigi maz, bet ar to pasu pietika, lai padzirdinatu bez udens palikuso sunu mehanismu.
        Uzbriestosajam sunam cauri izskreja neredzami signali. Sunas gatavojas no jauna pildit savu vienigo uzdevumu - dzivot, baroties un vairoties.
        Kreimers paliecas uz prieksu un nolaida galdinu, ar pirkstiem viegli skardams plastmasas rami, kas tureja melamina taisnsturi.
        Kuga komandieris Hovards pa to laiku sanema no dispecera atlauju iedarbinat dzinejus. Bortinzenieris pedejo reizi pirms starta parbaudija, vai durvis ir ciesi noherrnetizetas. Leja uz cela palikusais tehnikis prettroksna kivere, savukart parliecinajies, ka durvju arejas atslegas ari ir vieta, pacela uz augsu abus ikskus.
        Bortinzenieris iesledza visas cetras degvielas suknu sistemas. No sparnos un fizelaza iebuvetajam tvertnem degviela saka plust uz cetriem milzigiem turbo- propelleru dzinejiem, kas bija pakarti zem sparniem ka bumbas.
        Hovards iedarbinaja starterus, sakot ar laba sparna ceturto dzineju. Leni un negribigi iekaucas turbina. Driz kaukona pargaja ausis plososa spiedziena. Tai savu balsi pievienoja tresais, pec tam otrais un pirmais dzinejs, un tad jau visu korpusu drebinaja zem- frekvences vibracijas.
        Bortinzenieris atzimeja zurnala merijumus, bet tresais pilots parbaudija stures. Vilcejs atmuguriski vilka lidmasinu projam no iekapsanas galerijas, dzinejiem klusi dziedot lidojuma gaidas.
        Vilceja vaditajs, tapat prettroksna kivere un jaka ar kapuci, ari pacela abus ikskus un, atvienojies no lidmasinas, brauca projam. Ar mazu - piecpadsmit centimetru diametra - sturiti Hovards uzmanigi un bez piepules vadija neizveicigo metala milzeni pa tumsi zilu uguntinu iezimetiem celiem. Bortinzenieris skali nolasija meriericu radijumus. Lidmasina, smagneji supodamas uz dzelzsbetona plaksnem, tuvojas galvenajam skrejcelam.
        Kreimers, uz bridi partraucis darbu, paskatijas pa iluminatoru uz garam slidoso apgaismotas lidostas panoramu. «Interesanti, vai ugunis vel degs, kad es atgriezisos?» vins nodomaja.
        Bufetes personals beidza nemties ar paplasu gredam, un stjuartes piespradzejas sedeklos, neskaidri apjauzdamas, cik bistams ir vinu darbs, un manami nobaledamas zem rupigi uzliktas kosmetikas kartas.
        Sanemis atlauju startet, lidaparats pagriezas ar prieksgalu uz to pusi, kur uz skrejcela melneja lidmasinu riepu pedas.
        Hovards atbidija dzineju vadibas sviras prom no sevis, un gandriz apklususo turbinu dziesmu nomainija zema rekona. Meraparatu skalas triceja un drebeja, un visa masina nedaudz paravas uz prieksu, dzineju vilkmes spekam cinoties ar bremzem. Tad Hovards atlaida vala bremzu pedali un lidmasina saka skrejienu pa cela ass liniju. Straujak par kuru katru sporta masinu ta uznema atrumu, ar dobjiem bunkskiem palekdamas betona plaksnu savienojumu vietas. Supodamas no vieniem saniem uz otriem, ta skela auksto gaisu.
        Atrumam pieaugot, stures saka reaget uz elastigajam gaisa stravam, un nu jau lidmasina nevis smagi lekaja pa skrejcelu, bet ligani slideja, balstidamas uz gaisa. Tad prieksgals pacelas augstak, lidmasina it ka atgrudas no dzineju izpustajam dumu struklam un pedeja paleciena atravas no grubulaina skrejcela.
        Bortinzenieris uzsauca: «Otrais!» Sis vards uzreiz palenina jebkura civilas aviacijas pilota pulsu, jo nozime, ka ir sasniegts otrais kritiskais atrums, ar ko pietiek, lai lidmasina parvaretu zemes pievilksanas speku.
        Kreimers atkal palukojas pa iluminatoru un ieraudzija, ka makonu mala nemitigi tuvojas; beidzamo reizi uzmetis skatienu dzelteni apgaismotajam Londonas ielu timeklim, vins atlaidas sedekli - skatu aizsedza makoni.
        Lidmasinas aste stjuartes atspradzeja vala jostas un atsaka gatavot standartmaltiti.
        Apkalpei uzreiz kluva vieglak ap sirdi, kad komandieris Hovards izsauca pirmo radiobaku Falmuta, lai salidzinatu laiku un precizetu kursu.
        Pasazieri ari sedeja atspradzejusies no kresliem un ar baudu vilka plausas cigaresu dumus. Stjuartes staigaja pa slipu gridu - lidmasina uznema augstumu.
        Kreimers, iedzilinajies zinojuma, kaut ko atri rakstija bloknota. Bridi vins pat neieveroja, ka stjuarte, noliekusies par tukso kreslu ejas puse, uzruna tiesi vinu.

        - Kafiju vai teju, ser?

        - Ak ta … Ko? Kafiju, ludzu.
        Meitene ielika paplates dobite izdzertu plastmasas tasiti.

        - Tulin atnesisu.
        Kreimers turpinaja lasit zinojumu, bet stjuarte ar vienu roku parbaudija, vai galdins nostiprinats stingri, un aizgaja pie nakamas kreslu rindas.
        Apkalpes locekli bija pilnigi nomierinajusies - tagad vinus gaidija sesas stundas ilgs samera dross lidojums pari Atlantijas okeanam. Kabines durvis atveras, un stjuarte apprasijas:

        - Kas jums vajadzigs, dzentlmeni?

        - Kafija, tikai ne ta, ko dod pasazieriem. Pagatavojiet istu.

        - Vai gribi - palidzesu tev nomazgat traukus?
        Replikas ka parasti bija nemaksloti jokainas. Stjuarte pasmaidija, atzimeja pasutijumus un aizgaja.
        Kreimers rakstija ka negudrs uz nolaizama galdina, un vinam pat neradas aizdomas, ar kadu liktenigu aktivitati darbojas mikroskopiskais blaiskumins galdina viena mala.
        Stjuarte, ieraudzijusi pie kada kresla iedegusos spuldziti, noliecas par uzkritosi gerbtu meicu, kas bija zvanijusi, un ar skaudibu nodomaja, cik super- moderns puteklu metelis vinai mugura.
        Bufetes nodalijuma parejas stjuartes gatavojas iznesat paplates ar edienu; vecakais stjuarts gaja pa prieksu, stumdams ratinus ar dzerieniem. Vins pec pasazieru velesanas izsniedza maksliga kristala glazites, kas isteniba bija gatavotas no plastmasas, un miniaturas alkoholisko dzerienu pudelites.
        Bridi, kad devinus kilometrus zem lidmasinas garam aizslideja Vaita sala, pasazieri un apkalpes locekli nosledza ar reaktivo milzi tadu ka miera ligumu: visas gaisakuga sistemas un cilveki kluva par vienotu veselumu, lai veiktu kopigu darbu.
        Tresais pilots ienaca pasazieru salona un laikam jau simto reizi ar skaudibu nodomaja, ka te troksnis ir daudz mazaks neka prieksgala. Puscela cauri pirmas klases salonam vins ieraudzija virieti, kas bija atslidzis kresla un iemidzis ar glevi pavertu muti; parmeribu gadi bija izstigojusi sa cilveka seju ar dzislinam un dzilam grumbu vagam.
        Prieksa rietosa saule krasoja sparnus spilgti oranzus. Lidmasina traucas par auksto, peleko juru uz rietumiem. Saules gaisma pamazam dzisa, dodot vietu sakuma spilgtam violetam zilumam, pec tam pilnigai tumsai un ledainiem zvaigznu punktiniem.
        Arpuse gaisa temperatura bija minus cetrdesmit tris gradi, ieksa, siltaja, gaisaja kunina, nevienu nenodarbinaja domas par nezeligo stratosferu, kas pie- tas aiz fizelazas apsuvuma plaksnem. Gaiss, ko salona sukneja divi prieksgala novietoti kompresori, ierasti smarzoja pec cigaretem un viskija.
        Pasazieri terzeja un laiku pa laikam pameta skatienu tumsa, budami drosi, ka no ara vetram vinus sarga hermetiskas iluminatoru plastmasas blives.
        Apkalpe bija padzerusi kafiju, un tuksie trauki plaukta gaidija atnakam stjuarti.
        Kreimers uz mirkli partrauca darbu, lai nostiprinatu galdinu - lidmasina mazliet sasveras. Vins atspiedas pret galdina malu, piecelas un devas uz tualeti.
        Virtuves nodalijuma stjuarte skiroja plastmasas traukus. Vina panema no paplates vienu tasiti un ieveroja, ka tas arpuse ir lipiga. Meitene paskatijas uz pirkstiem
        - tos klaja plana peleki balta plevite. Paostijusi pirkstus, vina saviebas un nolika tasiti atpakal uz galda.
        Pilotu kabine bortinzenieris ieraudzija, ka galvena voltmetra raditajs peksni pasitas uz leju. Vins pasniedzas uz augsu, atgrieza divas skruves un izvilka kastiti ar etiketi «Sprieguma stabilizatora droseles». No otras kastites, uz kuras bija rakstits «Kontrol- klemmes», vins iznema divus vadinus un pievienoja pirmajai kastitei. Pec tam vins kaut ko atzimeja zurnala.
        Hovards izlaida borta meteorologisko lokatoru un skatijas uz oranzo ekranu, pa kuru saudijas gaismas joslina, radidama elektrizeto gaisa masu sakopojumus lidmasinas cela. Tad vins pagriezas uz otru pusi, izsauca Senonas radiobaku un pagaidija, kamer skalruni virs galvas iepikstejas morzes signals - vini bija paziti. Beidzot vins izstiepas kresla un salika rokas aiz kakla.
        Otrais pilots pagrieza sturi, korigejot kursu saskana ar noradijumiem no Senonas, un tad nodeva vadibu autopilotam. Atnemis rokas nost no stures, vins uz bridi sastinga, skatidamies uz tam mema neizpratne.
        Uz vienas plaukstas bija palicis melns lipigs plankums. Bet uz stures taja vieta, kur vins bija pieskaries, melna plastmasas virsma izskatijas mitra un spidiga. Skaidri bija redzamas pirkstu atstatas iegro- bes.

        - Velns paravis, kas te notiek? …
        Hovards paskatijas uz savu paligu.

        - Kas tad nu?

        - Paskaties uz sturi.

        - Kads kepausis varbut izlejis skidinataju. Aptin ar papiru vai ar ko citu.

        - Skidinatajs, ka tad … Paskaties labi.
        Otrais pilots piebaza roku komandierim pie pasa deguna. Vins saverkskija seju, tomer paostija.

        - Oz pec sudiem. Benij, neaizmirsti ierakstit zurnala.
        Bortinzenieris pavipsnaja.

        - Te ir vel kaut kada smaka. Bet kada? Nu ka tad, amonjaks.

        - Pietiks ostit, - stingri noteica komandieris.

        - Aptin ar kaut ko sturi un nomazga rokas. Kreimers beidza rakstit, nolika zinojumu, iebaza
        pildspalvu kabata un samiegojies atlaidas kresla.
        Arpuse starp makoniem saudijas zilgani zibsni - talu leja trakoja negaiss.
        Stjuarte virtuves nodalijuma noslaucija no pirkstiem lipekli un nejausi uzmeta skatienu galdam. Vina iepleta acis, nespedama tam ticet.
        Tasite leni mainija formu. Gar vienu tas sanu uz galda pileja parveidojusies plastmasa. Tad, ka karsta krasni iebazta, tasite peksni saplaka un parvertas ke- piga palti. Dazas sekundes lukojusies uz to, meitene izskreja gaiteni un, pametusi ar galvu, pasauca vecako stjuartu, kas vel izdalija dzerienus. Ieraudzijis meitenes acis izbili, vins steidzas uz virtuves nodalijumu.

        - Es tikko ienacu, - meitene satraukti stastija.

        - Ieraudziju, ka ta kust. Es neko nedariju. Paskatieties pats.
        Vecakais stjuarts bridi raudzijas uz lipigo lamu.

        - Vai tikai jus nenemat nost nagu laku ar acetonu vai ko tamlidzigu?

        - Ne, kur nu. Es jau teicu, tas notika nupat. Izkusa, un cauri.
        Vecakais stjuarts piedura pirkstu tam, kas bija palicis pari no tasites.

        - Bet vai parejas ir veselas?

        - Es domaju, ka ja…

        - Labi, neuztraucieties. Nav verts.
        Bortinzenieris atlika stabilizatoru atpakal vieta un
        beidza ierakstu zurnala. Mutants-59 bija atradis saja ierice sev piemerotu baribu.
        Kada sieviete, atgriezusies no tualetes, sniedzas pec sominas, ko bija atstajusi zem kresla. Sataustijusi siksninu, vina to pavilka un - izstiepusi ka elastigu lenti, parrava pusu. Pasaziere nopukojas, pacela siksninu un pasauca stjuartu.

        - Ko kundze velas?

        - Vai te apaksa ir radiators? - Vina radija stjuartam notrukuso siksninu.

        - Piedodiet, kundze…

        - Ludzu, paskatieties pats. - Vina pasniedza siksninu stjuartam. - Es pabazu sominu zem kresla, un, luk, ta ir sadegusi.

        - Atvainojiet, kundze, salona radiatoru nav. Somina, jadoma, bija veca. Plastmasai nav tik ilgs muzs ka adai.

        - Somina nebija veca, meita man uzdavinaja to pirms paris nedelam.

        - Meginasu sarunat, lai firma iedod jums vienu no savam sominam, lidzko busim nokluvusi Kenedija.
        Stjuarts apstiprinaja solijumu ar profesionalu smaidu.
        Atmaigusi sieviete atsliga kresla.

        - Es to izsviedisu lauka, - stjuarts piedavajas, panemdams siksninu, un domigs gaja uz virtuvi.
        Bortinzenieris kartejo reizi nolasija meriericu radijumus, tad apsedas ertak un panema nosmuletu gramatinu mikstos vakos. Bet virs vina galvas mutants jau barojas stabilizatora krasaino vadinu mudzekli, uzkradams spekus un dalidamies.
        Izolacija izskida, uzliesmoja issavienojums, un va- diniem, kas bija paredzeti diviem amperiem, uzbruka simts amperu. Atskaneja spradziens, un kabine iepeldeja kodigu dumu makulitis. Bortinzenieris ka dzelts pietrukas kajas un no mugurpuses uzgrudas virsu otrajam pilotam, kas bija noliecies par vadibas iericem.
        Peksni lidmasina saka piket un pasazieriem uznaca nelabums no sajutas, ka no kajapaksas pazud grida.
        Otrais pilots atguvies pavilka sturi atpakal, un lidmasinas deguns paravas uz augsu. Hovards iznema no mazas kastites pretdumu acenes. No bojata mezgla ta pluda dumi, ka ventilatoram vajadzeja darboties ar pilnu jaudu, lai piloti nenosmaktu.
        Hovards pielieca sev tuvak ieksejo sakaru mikrofonu un savaldigi teica:

        - Te runa lidmasinas komandieris Hovards. Pasreiz mes lidojam devintukstos piecsimt metru augstuma. Pretvejs aizkaves musu ierasanos marsruta galapunkta apmeram par trisdesmit piecam minutem. Bez tam mes driz ieiesim nelielu turbulento plusmu zona, tadel ludzu visus piespradzeties un palikt sezam. Paldies par uzmanibu.
        Hovarda balss apklusa, un salona iedegas sarkanais bridinajuma tablo.,
        Kreimers, negaidita pikejuma pamodinats, sagrozijas kresla, cenzdamies iekartoties ertak, un vina celi atduras pret galdinu. Gribedams to nolaist, Kreimers paliecas uz prieksu un ieraudzija, ka galdina mala kluvusi pavisam miksta un lipiga strukla tek vinam uz biksem. Uz celgala bija redzams peleks pienainas nokrasas traips. Zagsus paraudzijies, vai blakus sedosais pasazieris neredz, vins noliecas un izstiepa labo roku, lai piespiestu izsaukuma pogu. Tacu pedeja mirkli atrava roku atpakal un nolaida uz paroca ar delnu uz augsu. Velreiz uzmanigi palukojies apkart, Kreimers ar kreiso roku panema zimuli, ar ta otru galu nospieda pogu un nekustedamies gaidija.

        - Ar ko varu pakalpot, ser? - jautaja pienakusais stjuarts, pasaziera divainas pozas parsteigts.

        - Es gribetu runat ar lidmasinas komandieri.

        - Vai jus nevaretu man pateikt, par ko, ser?

        - Pagaidam nevaru. Kaut kas ir noti… - Kreimers parliecinajas, ka pasazieris blakus vel nav pamodies, un, pazeminajis balsi, turpinaja: - … noticis, un lidmasinai draud briesmas. Es gribu parunat ar komandieri. Ludzu, paaiciniet vinu uz karstam pedam!
        Stjuarts, paslepeni ielukojies Kreimera seja, nosprieda, ka sis cilveks ir vai nu traks, vai piedzeries.

        - Vai jus nebutu tik laipns, ser, un neienaktu pirmas klases salona? Es pasauksu kadu no apkalpes locekliem.

        - Klausieties ar abam ausim. Jums gruti tam ticet, bet es nevaru atstat savu vietu. Man japaliek tur, kur esmu.

«Ak dievs,» nodomaja stjuarts, «mums ir pagadi-. jies histerikis. Bet varbut vins panemis lidzi bumbu…»

        - Labi, ser, - vins nomierinosi teica, - es jus sapratu. Palieciet tepat, bet es iesu aprunaties ar komandieri.
        Stjuarts aizgaja. Kreimers noskatijas vinam pakal, saklausijis vina balsi labvelibas pieskanu. Aiz skerssienas, kas skira divus salonus, stjuartam bija jaspiezas cauri nelielam pulitim - pasazieri staveja rinda pie tualetes.
        Stjuarts mierigi zinoja Hovardam:

        - Izskatas vins tads ermots. Sez, kukumu uzmetis, it ka baiditos kaut kam pieskarties…

        - Un jus domajat, ka vins grib kaut ko izdarit? - jautaja Hovards.

        - Gruti pateikt. Draudet nedraudeja, vismaz pagaidam ne.

        - Iesu paskatities.
        Kreimers gaidija, degdams nepacietiba. Komandieris savaldigi uzrunaja vinu:

        - Labvakar, ser! Stjuarts man sacija, ka jums kaut kas esot noticis …
        Kreimers noradija uz guloso pasazieri.

        - Aizvaciet vinu… - Vins sastomijas, tad sanemas. - Labi. Vispirms, es neesmu traks, es netikoju nolaupit jusu lidmasinu, kaut gan tas, ko teiksu, jums izklausisies vienkarsi neticami.

        - Un tas butu?

        - Mans uzvards ir Kreimers, doktors Kreimers. Esmu zinatnieks. - Komandieris un stjuarts staveja un klausijas. - Kaut kada veida - es pats nezinu, ka - esmu ienesis lidmasina mikroorganismus, un tas ir bistami.

        - Mikroorganismus? Ko tas isti nozime?

        - Komandieri, jus drosi vien zinat par notikumiem Londonas centra.

        - Zinu.

        - Es esmu valdibas komisijas loceklis, kurai uzdots izmeklet so notikumu iemeslus, un paslaik dodos uz Nujorku ar steidzamu zinojumu NASA par notikumu dabu.

        - Vai jus varat man to pieradit, ser?

        - Ko? Protams, varu. - Kreimers sniedzas pec portfela, bridi pavilcinajas, tad teica: - Komandieri, es dabusu savus dokumentus un uzradisu tos jums, tacu esmu spiests lugt jus nenemt tos no manam rokam, bet izlasit neaiztiekot.
        Stjuarts saskatijas ar Hovardu, bet Kreimers izvilka no portfela zinojumu un personibas dokumentus. Gulosais pasazieris sarosijas un pagriezas uz otriem saniem. Komandieris un stjuarts parlaida acis dokumentiem un pamaja Kreimeram ar galvu.

        - Komandieri, - Kreimers turpinaja, - mums tagad ir nopietni pieradijumi, ka katastrofu Londona izraisijis unikals mikroorganisms, vienkarsak sakot - mikrobs.
        Hovardam atausa atmina, kas vinam sava laika bija macits: vins atcerejas psihiatru, kas bija lasijis lekciju par agrinajam sizofrenijas pazimem un par to, ka pazit potenciali bistamu pasazieri.

        - Ka jus teicat, mister Kreimer, - vins parvaicaja, - ko dara sis mikrobs?
        Kreimers verigi paskatijas uz abiem un gurdi atbildeja:

        - Tas ed plastmasu.

        - Mister Kreimer, - komandieris teica jau bargaka balsi, - man katra zina janem nopietni viss, kas attiecas uz lidmasinas drosibu, tacu neaizmirstiet, ka jus terejat manu laiku. Ludzu jus vairs nevienu netraucet, citadi…

        - Bet ko jus sacisiet par so? - Kreimers radija uz galdina malu un savam sasmeretajam biksem. Komandieris pieliecas, lai apskatitu galdinu.

        - Neskarieties tam klat! Paostiet. Vai jutat smaku?

        - Mister Kreimer, tadu pasu efektu var panakt ar daudz ko. Jus varejat uzslakstinat kadu skidinataju, varejat aizdedzinat ar skiltavam …

        - Tas nav apoglojies. Vai tiesam jus neticat savam acim?

        - Komandieri, - nervozi ierunajas stjuarts, - vai varu palugt jus uz daziem vardiem? Es gribetu jums kaut ko paradit.
        Vins ar zimem aicinaja Hovardu lidzi uz virtuves nodalijumu. Lipigo ezerinu taja vieta, kur pirmit bija
        stavejusi tasite, klaja putas, un virs ta supojas burbulu cepurite.

        - Un tad vel tas sievietes somina. Paskatieties, es to iesviedu te. - Stjuarts noliecas pie atkritumu tvertnes. Tikko vins pacela tas vaku, abi sastinga no parsteiguma. No tvertnes taisnsturainas mutes velas peleciga lipenu putu masa, bez skanas izpluz- dama pa gridu. Tur, kur putas saskaras ar gridas segumu, tas gandriz momentani iesucas spidigaja vinila virsma, tapat ka ella iesucas aprusejusa metala.

        - Ta! - stingri sacija Hovards. - Ta… Ka vinu sauc? … Kreimera blakussedetaju parsediniet cita vieta.
        Atgriezies sava kabine, Hovards paostija apsaiteto sturi, tad uzrunaja bortinzenieri:

        - Vai tu esi kaut ko darijis ar to sprieguma sta- bilizatoru?

        - Ja, es atvienoju. Iztiksim tapat.

        - Bet vai tu neattaisiji to vala un nepaskatijies, kas tam par vainu?

        - Neatmaksajas, tik un ta lidojot mes neko nevaram ar to izdarit. Kad busim Kenedija, ieliks citu sta- bilizatoru. Sis ir cupa.

        - Benij, es tomer gribetu, lai tu apskaties.

        - Stabilizatoru? Iztiksim bez ta. Nu, labi, lai notiek …

        - Attaisi to, Benij.
        Redzedams, cik komandieris noraizejies, bortinzenieris bez varda runas piecelas un noskruveja sta- bilizatora vacinu. Pavilka to uz savu pusi un sastinga.

        - Jezus Kristus, kas tad tas?
        Aparata iekspuse karajas daudzkrasaina kustiga lase. Kamer vini sedeja ka apmati, lase izstiepas, atravas un nopakskeja uz gridas. Inzenieris grasijas pataustit lipekli.

        - Nekeries klat! - uzsauca Hovards.

        - Kapec ne? Kas noticis?

        - Liec stabilizatoru atpakal un vairs neko neaiztiec.
        Pa durvim pabaza galvu stjuarts.

        - Viss kartiba, es vinu parsedinaju.

        - Labi. Bet tagad paludziet, lai doktors Kreimers atnak surpu.

        - Ja, ser.

        - Pec tam ejiet atpakal. Meitenem pastastiet tikai pasu nepieciesamako un neejiet prom no turienes. Sapratat?

        - Ja.
        Abi piloti un bortinzenieris ierunajas reize:

        - Paklausieties, komandieri, ko tas nozime?

        - Kas tad ir noticis?

        - Kas ir Kreimers?
        Hovards vispirms ciesi palukojas uz abiem un tikai tad atbildeja:

        - Es gribu, lai jus pasi dzirdetu, ko stasta sis cilveks.
        Ienaca Kreimers.

        - Sestieties. - Hovards noradija uz tukso praktikanta kreslu. - Vai jus nevaretu siem puisiem pastastit to, ko pirmit stastijat man?
        Hovards pameta ar roku uz pasazieru salonu pusi. Kreimers joprojam sedeja, cenzdamies nekam nepie- durties. Plankums bija iesucies auduma, atstajot uz biksem tumsas pedas.

        - Ka jau es teicu komandierim, - Kreimers atri iesaka, - es piedalos izmeklesanas komisija, kuru Britanijas valdiba sastadijusi, lai noskaidrotu, kadi iemesli ir katastrofai Londonas centra…
        isos vardos vins aprakstija situaciju.
        Reaktivas pasazieru lidmasinas saloni tiek iekartoti, nemot vera tris pamatprasibas. Pirmkart, visam
        tajos jabut vieglam, otrkart, jabut vienkarsi apkalpojamam un, treskart, izturigam pret nolietosanos un koroziju. Praktiski tas novedis pie ta, ka salons gandriz par astondesmit procentiem sastav no plastmasas. Griesti, sienas un kresli ir apdarinati ar vinila plevi. Bagazas plaukti ir stanceti no polistirena. Paneli ar pogam virs katra kresla ir no polipropilena, bet iluminatori noslegti ar specialam augstvertigas plastmasas blivem. Te pietiek baribas miljoniem mutanta-59 paaudzu.
        Pamazam, daudzviet pat gluzi nemanami, mutants bija kluvis par pilntiesigu lidmasinas saimnieku. Tualete piestiprinatais uzraksts «Tikai izlietotajiem dvieliem» saka liekties, un burti stiepas garuma. Pasazieris, kas atgriezas no tualetes, apsedas pie loga, un hermetiska blive ari saka stiepties un raukties. Pasaziera kurpes plastmasas pazole saplaka zem vina svara …
        Kreimers bija beidzis stastit. Apkalpe sedeja ka bez valodas palikusi, vienigi otrais pilots likas neinteresejamies ne par ko: vins vadija lidmasinu, ne- nolaizdams acis no meriericem.
        Hovards ar ikska nagu paknakskinaja pa zobiem.

        - Ja man izdosies noturet visus vietas, ja neviens nepakustesies, varbut izdosies nolaisties Kenedija…

        - Tikai ne Kenedija, - iebilda Kreimers. - Tur mes nedrikstam nolaisties. Vai tad jus nesaprotat, ka mes paslaik esam tadi ka spitaligie?

        - Un mus izoles? - vaji sleptas bailes iejautajas tresais pilots.

        - Ka gan citadi. Mums bus jaiziet visas dezinfekcijas proceduras…

        - Varbut mes varam izmantot Teijorkriku, - iejaucas Hovards.

        - Kas ta tada?

        - Avarijas josla kilometrus sesdesmit uz dienvidiem no Bostonas, okeana piekraste.

        - Mums bus nepieciesama pilniga apstrade. - Kreimers uzskaitidams lieca pirkstus.
        - Katram pasazierim bus jaizgerbjas, janomazgajas dusa un jaatdod apgerbs sterilizesanai. Lidmasina bus jaap- lenc…

        - Kas, pie velna, to visu daris? - skali pratoja Hovards. - Lidostas mediciniskajam personalam nav tadu iericu.

        - Sazinieties ar Dagveju.

        - Kas ta tada?

        - Mikrobiologisko ierocu izmeginajumu poligons. Vini var ar helikopteru parsviest dazus cilvekus uz Teijorkriku - aizsargterpus un visu, kas pienakas. - Kreimers drumi pasmaidija. - Kaut reizi uzticiet viniem kadu pozitivu uzdevumu!
        Sievietei ar sominu tuvaka iluminatora blive pa pilienam vien noteceja uz apsuvumu, un tas notika bez mazaka troksnisa.
        Iluminatori reaktivaja lidmasina butiba ir konstruktoru piekapsanas pasazieriem: konstruktori labprat iztiktu vispar bez logiem, jo tie sadardzina izmaksas un samazina fizelazas stipribu. Katrs iluminators gatavots no trijam cetram caurspidigas plastmasas kartam un katra karta hermetiski iestiprinata attiecigaja korpusa slani. Telpa starp ieksejam kartam gaisu iesukne kompresori, kas atrodas zem pilota kabines. To dara, lai izvairitos no udens tvaiku kon- densesanas; starp sim kartam tiek uzturets tads pats spiediens ka salona. Turpreti starp parejam kartam spiediens un temperatura ir tada pati ka atmosfera.
        Nepratiga uznemiba mikroskopiska mutanta-59 lasite parvareja divarpus centimetru plato atstarpi, kas skira ieksejas izolacijas kar tas. Sunas izdalija fermentus, kas sagrava cilveka raditas molekulas.
        Meica modernaja puteklu meteli guleja, kamer kads pasazieris, capodams pa eju, neaizkera vinas plecu. Vina pamodas, meginaja pakusteties, bet ka sausmigos murgos nespeja dabut galvu nost no atzveltnes. Beidzot vina atrava to ka saslapusu stikleni no ietinama papira. Starp vaigu, apkakli un kreslu bija sakrajusies limveida viela, kas, meicai kustoties, garam tilkam teceja uz leju. Vina drausmas pagriezas un ieraudzija, ka metelis uz pleca iziris ka vecs krekls. Meica ilgi sedeja ka paralizeta, ar parakmenojusos seju, tad iekliedzas. Atskreja stjuarte.
        Pirmas klases salona drukns sartvaidzis aizvien vel saldi kraca: ta vins guleja kops pasas izlidosanas. Vienaldzigs pret visu pasauli, smarzodams pec brendija, vins nevareja manit, ka mainas vina acenu forma. Vispirms kluva miksts plastmasas loks uz deguna, un acenes, lecu vilktas, nosludeja uz vaigiem, padarot viriesa seju karikaturiski smiekligu. Tad viens stikls izkrita no ietvara un ievelas pasazierim klepi. Pa grumbam uz leju, uz valejo muti saka tecet bruna sokolades straumite. Pasaziera seja raustijas.
        Meica bija mazliet nomierinajusies; stjuarte pielika visas pules, lai vina neceltos augsa un neietu mazgaties.
        Skalruni atskaneja komandiera balss:

        - Runa apkalpes komandieris Hovards. Sakara ar nelielu klumi elektriskaja sistema mes nelidosim lidz Kenedijai Nujorka. Mes nolaidisimies viena no aerodromiem dienvidos no Bostonas. Sakara… sakara ar klumi man jaludz jus palikt savas vietas un nespra- d^t vala jostas. Ludzu atvainot par sim neertibam.
        Apkalpojosais personals centisies sagadat jums maksimalu komfortu, bet es lugsu jus visus nesmeket.
        Hovards izsledza mikrofonu.

        - Pirms nolaisanas jums bus japasaka viniem patiesiba, - teica Kreimers.

        - Katra zina, bet, ja es pateiksu visu uzreiz, izcelsies panika. Labak jau pa dalam. - Hovards pagriezas pret otro pilotu. - Vai ir panakumi?

        - Ja, vini jau izsauc Teijoru.

        - Labi. - Vins atkal pagriezas pret Kreimeru.

        - Bet tagad, doktor …
        Durvis aiz viniem peksni atveras un tulit aizcirtas. Bija dzirdama kaut kada rosisanas. Kad durvis atveras no jauna, tajas paradijas pirmas klases salona pasazieris, kam seja bija notriepta ar brunganam svikam. Vina acis saudija zibenus.

        - Vai jus esat komandieris? - vins iebrecas.

        - Velns lai parauj, kas te galu gala notiek?
        Vins klupa uz prieksu. Bortinzenieris Benij s apsviedas sava kresla un sagraba nelugto viesi atrak, neka vins paguva pieskarties Hovardam.

        - Ejiet atpakal uz savu vietu!

        - Paklausieties, man pieder jusu drankigas kompanijas akcijas. Es pazistu jusu direktorus. Un es garanteju, ka …
        Bortinzenieris uztrukas stavus un ar blikski piespieda virieti pie durvim. Saja vardarbibas akta izeju atrada viss vina satraukums.

        - Turiet muti un klausieties! - vins uzkliedza.

        - Lidmasina ir briesmas, bet jus, ienakot te, esat vel palielinajis sis briesmas. Jus dzirdejat komandiera paveli? Ejiet atpakal, apsedieties, piespradzejieties un klusejiet! Un, ja jus vel patrapisieties man acis, es jums galvu ietrieksu vedera, sapratat?
        Pasazierim acis spigoja, un vina seja bailes jaucas ar dusmam.

        - Bet tagad vacieties lauka!
        Dusmas bija izgaisusas; tagad akcionars drebeja ka apsu lapa. Vins atspiedas pret durvim, sausmas atkaris apakszokli.

        - Ko jus darat? - Vins noslaucijas, nosmeredams brunu visu seju. - K… kas te notiek? Es gribu zinat - vai mes nositisimies?
        Inzenieris neatbildejis pastiepa roku, atvera durvis un, aizvedis pasazieri atpakal uz vietu, piespradzeja vinu.
        Tagad bakteriju vara bija gandriz visa lidmasina. Simtos dazadu punktu plastmasas rotajumi, bagazas plaukti un gridas segums saka lenitem mainit apveidus, uzputas, kluva mitri un spidigi, lidz beidzot parklajas ar nelabi smirdosu putu puslisiem. Kondicio- neta gaisa ierice virs kada pasaziera galvas leni izliecas un nostiepas vinam lidz pakausim, it ka taja ieperinajusas bakterijas butu parvertusas ierici par raditajpirkstu.
        Komandiera balss, kas skaneja pa ieksejo sakaru sistemu, bija kluvusi svesada. Parastas pieklajigas rupes bija nomainijusi barga nepiekapiba.

        - Jums jasaprot, ka tas, kas patlaban notiek lidmasina, neapdraud dzivibu - tas skar tikai plastmasas detalas. Ka jau teicu, mes nolaidisimies viena no aerodromiem netalu no Bostonas, un lidz pat nolaisanas bridim jums japaliek sezam. Ir loti svarigi, lai jus nestaigatu pa lidmasinu, citadi jus parnesi- siet infekciju uz arvien jaunam detalam un lidz ar to bus apdraudets lidojuma labveligs nobeigums.
        Vecakais stjuarts dairijas aizturet eja kadu virieti, kas bija galigi pazaudejis galvu. Vini paslideja un nogazas uz mitras, spidigas gridas, nokepadami drebes ar krasainiem traipiem.
        Sieviete ar sominu sedeja, sausmu parnemta: vinai pie pasam kajam brieda melns putu kamols.
        Stjuartes atmuguriski kapas atpakal no virtuves nodalijuma, memas izbailes verodamas tur notiekosas parvertibas: paplasu.kaudzes sabruka, tasites guleja putojosu glotu pelkes, bet glitie nazu un daksinu sainisi bija sakususi kopa un izskatijas ka sirrealistu roku parveidoti.
        Smirdigas putas straumem teceja uz galvenas ejas pusi. Moderni gerbta meica vargi grozijas ieapala makoni, kas bija palicis pari no vinas metela.
        Vairums pasazieru sedeja klusu ka pelites, dazi ludza dievu, kads raudaja. Stjuartam ik pa bridim vajadzeja atspiest atpakal kresla tos, kas meginaja piecelties. Gaiss kluva aizvien smagaks - salona iepluda aizvien vairak gazes.
        Ari pilotu kabine neviens nerunaja ne varda. Kreimers sedeja sagubis. Hovards vadija lidmasinu, bet abi parejie piloti un bortinzenieris saspringti veroja merierices.
        Gals pienaca atri. Aiz griestu panela saskaras divi kaili vadi, un mutanta-59 raditais gazu maisijums uzliesmoja un eksplodeja.
        Talu leja ledajos austrumos no Nantuketas maza zvejas tralerisa kapteinis izdzirdeja augstu virs galvas dunonu un spradziena dardus. Paskatijies vins ieraudzija tikai ugunigus punktinus, kas novilka svikas par naksnigajam debesim.
        Un vins pa radio izsauca krasta apsardzi.
        Anna atguva samanu Sveta Tomasa slimnicas atseviska nodala. Pie vinas gultas pacietigi sedeja Bikens: vins neparko neklausija arstiem un masam, kas lika vinam izkusteties. Tikko bija kluvis zinams par Kreimera bojaeju, un Bikens gribeja pavestit to Annai atrak, neka vina pati uzzinatu bedigos jaunumus no radio. Dzerards
        joprojam guleja slimnicas otra sparna un neko nezinaja.
        Ieraudzijusi Bikenu, Anna pasniedza vinam roku. Saja kalsnaja skota ar ciesi aizpogato tvida uzvalku un sirmo matu cekulu bija kaut kas arkartigi nomierinoss.
        Mazpamazam vina uzzinaja pedejo stundu notikumus. Kareivji bija nolaidusies sahta Portlendpleisa un izglabusi Sleiteru un Annu. Visa operacija sadarbiba ar transporta specialistiem bija veikta pusstunda. Ari stacijas prieksnieks bija uzvilkts augsa un nogadats slimnica. Perviss bija atrasts pamesta tuneli miris.
        Anna apjautajas par katastrofas apstakliem, un Bikens pastastija vinai pedejos jaunumus. Tad Anna saka raizeties par Kreimeru. Vina tomer bija gaidijusi, ka vins atbrauks uz slimnicu. Kapec vina nav?
        Bikens vilcinajas atbildet.

        - Ir notikusi nelaime …

        - Nelaime?

        - Ar lidmasinu, - Bikens turpinaja. - Vakar ta izlidojusi uz Savienotajam Valstim un pazudusi bez vests. Jutu jums lidzi.
        Anna piecelas sedus.

        - Es nesaprotu …
        Bikens pacietigi paskaidroja, ka Kreimers nolemis zinot NASA komisijai personiski. Anna nolaida acis, puledamas sanemties.

        - Vai tad vins nezinaja, ka es?..
        Vina nepabeidza frazi.

        - Vins domaja, ka maz ko var jums lidzet, - atbildeja Bikens. - Cereja but atpakal ap to laiku, kad jus busiet izglabta.

        - Bet ka vins vareja zinat, ka mani izglabs? Ka vins vareja zinat, ka es neesmu tuneli aizgajusi boja?
        Anna bija saniknota. Bikens meginaja sanemt vinas roku, bet vina to no visa speka atgruda. Bikens neatbildeja. Anna bridi domaja.

        - Nudien nebija tik svarigi zinot NASA komisijai personiski.

        - Vinam likas, ka ir. Jus tacu vinu pazistat: ja vins ko apnemies …

        - Bet vins zinaja, ka esmu iekulusies nelaime!

        - Vins brauca ne vien aizstavet savu agenturu, - teica Bikens. - Vins bija sveti parliecinats, ka, ja sie mikrobi kadreiz noklus kosmosa, teiksim, uz citas planetas, tie var klut par… Ka lai jums to pasaka? … Par paleninatas darbibas bumbu nakamajiem astronautiem.
        Anna atlaidas pret gultas galu. Acis sariesas asaras. Peksni lidz vinas apzinai aizgaja vira naves fakts. Vina saka raustities elsas.
        Asaras bija padarijusas Annu pavisam vargu. Vinu bija plosijusas parak pretrunigas jutas, tagad vina ilgojas miera, ilgojas aizbegt no visiem un visa. Vina pagriezas pret skotu un sniedza vinam abas rokas.

        - Draugs, - vina sacija, - esmu jums bezgala pateiciga. Paldies par visu.

        - Es neko sevisku neesmu izdarijis, meitin.

        - Bet tagad es gribu tikt maja.

        - Diezin vai jums vajadzetu steigties ar izraksti- sanos.

        - Esmu vesela. Patiesam, man ir jatiek maja.

        - Es pasauksu masu, - teica Bikens ar saubam balsi. - Un, ja vini atlaus izrakstities, es aizvedisu jus uz majam.

        - Ne, - teica Anna, - nevajag, jus tapat daudz esat darijis mana laba. Jus drosi vien gaida laboratorija. Atstajiet mani, ta nudien bus daudz labak. Un velreiz liels paldies.
        Bikens izgaja no istabas, un tikai tad, kad Anna bija
        beigusi gerbties un sagatavojusies tikties ar masu, vina atcerejas vestuli.
        Vai ta bija ietekmejusi Kreimera apnemibu? Pec septiniem kopdzives gadiem vina nepazina viru vairak ka pasa sakuma. Vina ricibu bija gruti paredzet. Varbut vins pirms aizbrauksanas bija izlasijis vestuli?
        So domu vina atmeta. Skaidrs, ka nebija. Ka vins vareja zinat, ka lidmasina nogazisies? Tas nepavisam nebija vina daba. Bet nomazgat rokas, izmest kadu no prata - tas gan izskatijas pec vina. Anna notriseja, iedomajoties, ka vestule nogriezusi celu uz samierinasanos. Kreimeram ta acimredzot bija likusies negrozama, un nebija nekads brinums, ka vins bija atstajis tadu saltu un nejutigu sievu liktena vara.
        Vai vinai bija tiesibas nosodit viru? Bija daudz iespeju, ka atrisinat galveno uzdevumu. Bet ja nu - sis minejums Annu parsteidza - vina visu ir izdomajusi?
        Ja nu brauciens uz Kembridzu nekadi nav saistits ar t o sievieti? Ja nu tas ir gluzi vienkarsi vinas fantazijas auglis?
        Ne, Saronas vestule apliecinaja vinu tuvibu. Nu, un tad? Varbut ta bija tikai miesiga tieksme. Varbut si sieviete pardzivoja dzilak neka Kreimers. Vina tacu nekad nebija redzejusi kadu vira vestuli Saronai. Un uz so nepamatoto aizdomu pamata vina bija sabojajusi sev dzivi un varbut pat iedzinusi nave Kreimeru!
        Galvenais arsts nelabprat atlava Annai izrakstities, lai gan isteniba nopriecajas, ka atbrivosies vieta smagak slimiem. Ieteikusi Annai atpusties un nakamaja diena aiziet pie arsta, slimnicas darbinieki izsauca taksometru, un vina aizbrauca maja.
        Nonakusi dzivokli, Anna sabruka atzveltnes kresla. Pazistamas smarzas remdeja vinas sapes. Tagad tas bija vairak vinas neka Kreimera dzivoklis.
        Tas bija vinas patverums, kaut kas lidzigs vientulnieka mitnei. Isteniba maz kas vairs atgadinaja vinai viru.
        Parsteigta Anna konstateja, ka dzivokli nekas neatgadina Kreimeru. It ka vins tikai paretam butu to izmantojis - ka viesnicas istabu. Vins vienmer bija dzivojis ka uz riteniem. Pavirss skupsts.. «Piedod, mila, man sovakar jabut Zeneva…»
«Piedod, mila, sodien es needisu pusdienas majas …» «Piedod, mila, piedod …»
        Vardi atkartojas un atkartojas, lidz kamer Anna iesnaudas turpat kresla. Pec kada laika vina leni atvera acis. Anna ilgojas pec drauga, pec kada, kas atbalstitu vinu, rupetos par vinu. Vecaki vinai bija mirusi, un, lai gan stradajot Anna iemantoja daudz pazinu, draugus vina vareja saskaitit uz vienas rokas pirkstiem.
        Kaut kas istaba piesaistija Annas uzmanibu, un vina piecelas kajas.
        Saubu nevareja but - uz kamina guleja vestule. Vina pieskreja pie kamina un panema vestuli. Ta nebija atplesta.
        Menzela okeana jahta staveja noenkurojusies Ci- cesteras osta, tumsaja udeni atspideja tas baltas un zeltainas konturas.
        Menzels rosijas pa masintelpu, sagatavodams «Volvo» dzineju ilgajam braucienam uz Bordo. Ekermens sedeja un, viskija pudeli roka supodams, idzigi veroja, ka Kerola Menzela krauj lauka no celasomas konservu bundzas un liek kambizes skapi.
        Lidz piekrastei vini bija nokluvusi bez grutibam. Menzels bija gribejis braukt kopa ar sievu, bet Ekermens, aizdomu urdits, bija pazinojis, ka jabrauc visiem kopa.
        Ekermens parbaudija dargakmenus. Tie karajas polietilena maisinos, ar neilona auklam ielaisti benzina tvertne. Pat centigie muitas ieredni nekad neieraudzitu maisinus, jo tie bija parasti krietni talu no iepildisanas cauruma. Uzskruvejis atpakal vacinu, vins, ar pirkstu paspiezdams vara gredzenus, parbaudija no plastmasas gatavotos dzineju degvielu vadus.
        Mutants-59 saka baroties.
        Pec devinam stundam, kad vini bija gandriz desmit kilometrus aiz Roselas zemesraga, gludais stikla skiedras korpuss lauzas uz prieksu cauri augosajiem lica vilniem. Motoru vienmula dukona bija uzdzinusi visiem trim braucejiem snaudienu.
        Benzinvads, kas pievadija degvielu labas puses cilindru rindai, saka ielikt.
        Ekermens sedeja kajite pilns ka zeke. Kerola Menzela pulejas lasit kadu romanu, bet pats Menzels staveja kubrika, velti lukodams saskatit kaut ko prieksa lielajos vilnos.
        Mutants-59 dalijas arvien atrak, kamer bija izedies cauri benzinvadam. Galu gala tas parplisa, un uz aizslegtas masintelpas gridas saka slakties benzina straume. Pludinu limenis abos Vebera karburatoros nokritas, motors noskaudijas un apklusa.
        Menzels paskatijas uz meriericem sava prieksa un saercinats piespieda sarkano startera pogu.
        Elektromotors iegaudojas, protestejot pret izsalkusa dzineja nedzivo smagumu, un enkura tinums izgruda mazu dzirkstelu makoniti.
        Masintelpa sakrajusies benzina tvaiki acumirkli uzliesmoja. Galvena degvielas tvertne saspraga gabalu gabalos, un milziga, oranza uguns bumba aprija Menzelu, kubriku, trapu un ielauzas kajite.
        Trieciena vilnis iedragaja dibenu, jahta ielauzas varena slaka un aizskaloja okeana paroglojusos Menzela liki.
        Ekermens ar apsvilusu, sapju izkemotu seju gribeja cauri ledainajam udenim aizklut lidz kajites durvim. Bet taja bridi jahta strauji sasveras uz saniem un saka grimt.
        Udens strauji celas, spiezot vinu pie kajites griestiem, un pedejais, ko Ekermens sava muza speja izdarit, bija - velti sniegties pec viena no briljantu maisiniem, pirms nozust recosaja dzelme.
        Bakteriologiskas laboratorijas stradaja ka negudras.
        Pie viena galda laboranti izseja mutanta-59 kulturu lezenos traukos, kuru dibenu klaja plana barojosa buljona kartina. Stradat bija arkartigi neerti, jo traukus un preparatus vajadzeja parcilat ar hermetisko skapju sienas iemontetiem gumijas cimdiem. No iekspuses skapjus pieleja spilgta ultravioleta gaisma. Traukus ar izseto kulturu krava kaudzites. Reizi dazas minutes atnaca vel viens laborants, atvera skapja sanos ipasas durtinas, iznema kartejo kaudziti un parlika to termostata ar stikla durvim, atzimedams blakus termostatam pakartaja bloknota.
        Pie otra galda nogurusi un bardas rugajiem apaugusi zinatnieki ar acim urbas mikroskopos. Aplukojusi kartejo stiklinu, vini kaut ko ierakstija bloknota, bet stiklins nonaca spaini ar dezinficejosu skidumu.
        Tresa grupa petija bakteriju jutigumu pret antibiotikam … Sim nolukam izmantojamie trauki atskiras ar to, ka uz termostata izaudzeto bakteriju zelejas lidzenas kartinas bija uzlikti filtrpapira aplisi. Uz katra aplisa uzpilinaja kadu noteiktu antibiotiku, ta ka katrs antibiotiku izraisits bakteriju augsanas pale-
        ninajums izskatijas pec caurspidiga gredzena ap so apliti.
        Imunologijas nodala tris sievietes baltos virsvalkos sedeja pie izvelkamiem skapjiem aiz pastaisitiem ekranfiltriem un pilinaja mazas megenites, kas bija nostiprinatas stativos, tiru serumu. Lidzko viens stativs bija pilns, to aiznesa uz blakus esoso udens pirti, kur megenes leni sasildija lidz cilveka kermena temperaturai.
        Saja verdosaja rosiba valdosa bija ieskabusas zupas smaka - ta naca no barojosajam videm. Gaiss bija pilns ar mitrumu - blakus istaba atradas tvaika sterilizacijas krasnis. Pa nosvidusajam rutim uz leju teceja valgums.
        Galvenas laboratorijas sturi bija ar stikla sienam nodalita telpa. Gaiss taja bija sauss un vess, te neie- kluva laboratorijas tropiska smaka. Pie galda sedeja profesors Kendals, kalsnejs, putnam lidzigs cilveks ar mikstu sirmu matu cekulu. Kamer parejie stridejas, vins tos uzmanigi veroja.
        Raits sedeja galda gala. Dzerards smagi atkrita kresla. Tad ienaca Skenlons un apsedas uz cieta kresla blakus Kendalam.

        - Ja gribam but absoluti godigi, - sacija Kendals, skaidri izrunadams katru skanu,
        - tad mes esam cietusi gandriz pilnigu fiasko. Nemiet vera - mes jau esam parbaudijusi visas pazistamas antibiotikas. Bakterijas ir kaut cik jutigas tikai pret vienu - pret neomicinu.

        - Kapec tad mes to nelietojam? - iejaucas Raits.

        - Tapec, mans dargais doktor Rait, ka visa pasaule ir tik daudz neomicina, lai sterilizetu dazus kvadratmetrus. Baidos, ka mums krietni vairak bus japalauza galva. Ne, mes esam cietusi neveiksmi, un mums tas diemzel ir jaatzist.

        - Esmu parliecinats, ka mutanta attistiba ir saistita ar polimeru, kas tiek izmantots sairtspejigajas pudeles, - teica Dzerards. - Pamestaja metro stacija, kur vien mes redzejam kadu pudeles gabalinu, bija verojama palielinata mikrobu aktivitate. Es atvedu paraugus, jus tos redzejat.

        - Un ko tas mums dos? - jautaja Raits. - Ja mu- tantam garso musu pudeles, tas vel nenozime, ka taja ir visa launuma sakne …

        - Es to ari nemaz neapgalvoju, - aizstavejas Dzerards. - Es tikai teicu, ka ir jabut kaut kadam sakaram.

        - Ko jus ierosinat? - nomierinosi vaicaja Ken- dals.

        - Man pasam vel nav skaidrs, - izklaidigi atbildeja Dzerards. - Kaut kas rosas galva, ir tads neskaidrs minejums, bet tas pagaidam ir viss. - Dzerards mazliet padomaja. - Kapec nelidz parastie dezinfekcijas preparati?

        - Ta nav, ka nelidz, - atbildeja Kendals. - Dezinfekcijas komandas neko citu pasreiz nelieto. Nelaime ta, ka visi sie preparati iedarbojas tikai virspuseji. Mums vajadzigs kaut kas daudz radikalaks. Metode, kas sniegtos lidz pasam problemas saknem. Lai dezinfekcijas preparatu lietosanai butu panakumi, mums varda tiesa nozime butu jaaplej Londonas centrs ar lizolu vai kaut ko tamlidzigu, bet tas nav praktiski iespejams. Ne, ne, mums jaatrod specifiska metode, kas pamatotos uz pasa mutanta ipatnibam.

        - Pienemsim, ka man ir taisniba, - turpinaja Dzerards. - Pienemsim, ka plastmasa, kas tiek lietota pudelu izgatavosanai, ir kaut kas ipass. - Vins pagriezas pret Raitu. - Kad jus pirmo reizi sakat domat par degrona molekulas uzbuvi, ka jus spriedat? Ka nonacat pie galiga lemuma?

        - Galvena prasiba bija, - atbildeja Raits, - radit garu polimeru kedi ar nestabiliem sakariem. Izman
        tot atsevisku posmu gaismas jutibu tadejadi, lai gaismas iedarbiba atvienotu ieprieksejos sakarus un saistitu atlikusas valences ar skabekli…

        - Atvainojiet, es jus laga nesaprotu, - iejaucas Kendals.

        - Garas degrona molekulu kedes gaismas un skabekla ietekme sairst, - paskaidroja Dzerards.

        - Loti aspratigi, - nomurminaja profesors.

        - Bet vai jus varat uzzimet so molekulu? - Dzerards jautaja Raitam.

        - Ja, varu. - Raits panema flomasteru un saka ar to atri vilkt pa lielu papira lapu. - Galvena kede izskatas tada. Te izvietoti aminoskabes atlikumi, - vins skaidroja, piepildidams balto laukumu ar linijam, punktiem un simboliem, - te oksifenils, bet te - hinonu gredzens. Sis saites, ka redzat, ir nestabilas, un, ja dala kedes partrukst, veidojas arkartigi aktivi radikali. Pietiek ar daziem gaismas kvantiem.

        - Un kas tad? - jautaja Dzerards.
        Raits izlikas parsteigts.

        - Vai tiesam jus nesaprotat? Tad molekula sairst cetras sastavdalas. - Vins noradija uz zimejumu. - Pec tam sis sastavdalas klust par laupijumu parastajam bakterijam.

        - Bet kapec? - neatlaidas Dzerards. - Ka tas notiek?
        Raitam saka zust pacietiba.

        - Paklausieties, mes ar jums to esam parrunajusi jau simto reizi..

        - Lieliski! Un tomer, ludzu, izskaidrojiet velreiz. Te ari slepjas kaut kas tads, ko es censos izdibinat. Izstastiet man, kadu ipasibu del molekulas klust par laupijumu parastajam bakterijam.

16

        - Bet tas nemaz nav parastas bakterijas, - vinu
        partrauca Kendals. - Nekur visa pasaule nav neka tamlidziga. Tas ir pavisam jauns mutants.

        - Nu, labi, - piekrita Raits, - ieguvusi molekulu, kas saules gaismas ietekme sairst sikakas dalas, mes meginajam sis dalas padarit pec iespejas lidzigakas polipeptidiem …

        - Polipeptidiem? Atvainojiet, es atkal… - iesaka Kendals.
        Dzerards no jauna iejaucas:

        - Polipeptidi ir videja lieluma molekulas, kas veido olbaltumu pamatu.

        - Sapratu, - atteica profesors. - Jus gribejat, lai plastmasas atlikums butu lidzigs olbaltumam.

        - Pilnigi pareizi, - apstiprinaja Raits. - Musu merkis bija radit pec savas strukturas nenoteiktu plastmasu: sakuma tas ir pilnigi dross materials trauku razosanai, bet, tiklidz noraujamas sloksnites vairs nav un plastmasai piekluvusi klat gaisma, ta parversas par vielu, kas sairst dabiska cela par kaut ko tadu, ko cilveki izmet komposta kaudze.

        - Ta patiesam ir gaisa doma, - sacija Kendals. - Bet jus nerekinajaties ar mutantu, vai ne?

        - Ka tad mes varejam rekinaties? - atjautaja Raits. - Tas neeksisteja. Ka apgalvots macibu gramatas, si noladeta mutanta nav bijis un nav.

        - Ka lai mes zinam, ka tiesi musu pudeles nav palidzejusas tam attistities? - jautaja Dzerards.

        - Kadi tam ir pieradijumi? - iesaucas Raits.

        - Bet tada iespeja tacu nav izslegta.

        - Dieva del! - nogaudas Raits. - Nav tacu izslegta ari iespeja, ka mutants nokritis no Meness! - Vins zobgaligi paskatijas uz Dzerardu. - Labak turesimies pie ta, ko mes drosi zinam.

        - Varu likt galvu kila, ka ir tiess sakars starp mutantu un musu plastmasu, - palika pie sava Dze- rards. - Ka jau teicu, ap katru pudeles skambu bakterijas auga daudz atrak neka citur.
        Raits vairs neslepa savu naidigumu.

        - Tas galigi neko nepierada!

        - Jus vienkarsi nevelaties iejaukt agenturu saja notikuma. Jus velaties reabilitet pudeli, lai mus neviens neapvainotu.

        - Ja ari jusu vardiem ir kads pamats, par ko es gan stipri saubos, mes tik un ta vel nenesam nekadu atbildibu. Jautajuma butiba ir mutanta, nevis taja sasoditaja plastmasa.

        - Neka tamlidziga! Ja mes kaut neliela mera esam vainigi pie sis nelaimes, mums ir jaatzist sava vaina.
        Raits skarbi iesmejas.

        - Es galigi nesaprotu jusu logiku. Pienemsim, ka mes izlaizam degvielu. Talak pienemsim, ka kads so degvielu noperk un uziet ar to gaisa. Vai tad mums butu jaatbild par vina navi tapec vien, ka esam izlaidusi degvielu?

        - Tas ir pavisam kas cits, - iebilda Dzerards. - Vispirms, mes zinajam, ka izlaizam vielu, kas bakteriju ietekme sairst, ka mes tadejadi imitejam dabisku procesu. Mes zinajam …
        Kendalu sis strids saka uztraukt.

        - Dzentlmeni, manuprat, mes varetu…
        Dzerards ar rokas majienu paludza vinu kluset.

        - Labi. Tatad iznak, ka es slikstu vainas apzina, vai ne? Bet jus negribat ne pirkstu pakustinat…

        - Pieradiet, ka man kaut kas ir jadara, un es to darisu, - atkal atvairija uzbrukumu Raits.

        - Labi. Pirmkart, mums ir mikroorganisms, kas ed plastmasas, otrkart, mums ir plastmasa, kas gaismas un gaisa ietekme sairst proteiniem lidzigas vielas. Uz bridi atliksim mala jautajumu, no kurienes radusas sis bakterijas, bet mes zinam, ka tas savstarpeji iedarbojas…

        - Mes to nezinam, - teica Raits. - Jus minat, bet tas neko nepierada.

        - Kaut vai ta, - turpinaja Dzerards. - Bet, ja tas savstarpeji iedarbojas, kapec to neizmantot?

        - Es nesaprotu, - atkal ierunajas Kendals.
        Dzerards aizvien vairak atguva parliecibu.

        - Ja gan, kapec neizmantot? - Vins pagriezas pret Raitu. - Vai ir iespejams mainit degrona molekulas strukturu?

        - Viss ir atkarigs no ta, ko jus ar to gribat darit, - piesardzigi atbildeja Raits.

        - Neko pardabisku. Vai tas ir sarezgiti, teiksim, aizstat taja vienu no aminoskabes atlikumiem?

        - Vieglak par vieglu, - atbildeja Raits. - Iedarbojieties ar hidrolizi, un …

        - Metode nav svariga, - satraukts iebilda Dzerards. - Svarigi ir, vai tas notiek atri.

        - Ja, es teiktu ja. Bet es neredzu…

        - Vai degrona kede var iesaistit azida vai cianida grupu?

        - Ja, tas ir iespejams. Es meginaju to viena no musu pirmajiem eksperimentiem. Nekas neiznaca - plastmasa kluva traki indiga.

        - Redziet nu! - iesaucas Dzerards. - Indiga!
        Kendals gandriz vai salecas.

        - Sapratu! Mainit plastmasas strukturu, lai ta…

        - … klutu indiga. - Dzerards triceja no satraukuma. - Un tad izlikt to ka zurku indi. Bakterijas to apedis un aizies boja.

        - Mans dievs! - izsaucas Kendals. - Ta tacu ir laba doma! Ja, man ta patik. Bet kas bus talak?

        - Nekas neiznaks. Ta ir tuksa laika teresana, - pazinoja Raits.
        Dzerards izlikas nedzirdam vinu.

        - Vai jusu laboratorija vel ir paraugiekarta? - Raits grasijas kaut ko bilst preti. - Ir vai nav?
        Dzerards draudosi tuvojas Raitam. Kimikis pacela acis: kanadietis slejas par vinu ka tornis.

        - Ja, vel ir un darbojas. Pagajusaja nedela ar to stradaja Skenlons. Vins meginaja
…

        - Vai jus varat to iedarbinat?

        - Varu, protams, tikai ta bus tuksa laika teresana. Turklat es …

        - Vai jus to iedarbinasiet?
        Dzerards gandriz vai kliedza. Raits skatijas uz kanadieti ar nesleptu naidu. Peksni vins noversa skatienu.

        - Labi, - vins noteica, - es to izdarisu.
        Stindzinosais ziemas gaiss tuksajas ielas bija Einslija bacilu smirdonas pilns. Biezam parslam krita sniegs, un klusumu trauceja vienigi nelielo dezinfekcijas komandu kareivji, savos aizsargterpos solodami pa izmirusajam ielam ka kosmonauti, kas peta nepazistamu planetu. Vinu smagie zabaki gurkstinaja sniegu.
        Visapkart aplenkuma zonai pie izejam un dezinfekcijas punktiem bija sablivejusas masinas ar parvietojamiem televizijas raiditajiem. Dega loka lampas,
        reportieri meginaja izspiest kadu vardu no apstulbusajiem cilvekiem, kas meimuroja lauka no zonas, iegerbti vai nu virsvalkos, vai slikti piegulosas drebes.
        Nobazijusies tuvinieki minajas pie izejam, ceredami uzzinat kaut ko jaunu. Zilajai gaismai zibot, cauri tuksajai Trafalgarskverai uz augsu pa Cering- krosroudu aiztrauca atra palidziba, ar riteniem saceldama skaistus baltus sniega makonus.
        Zemu pari jumtiem aizsprakskeja helikopters. Riskedams ar dzivibu, pa ta atvertajam durvim bija izkaries lauka operators, iemuzinot lente unikalus kadrus.
        Einslija raditais mutants-59, mekledams baribu, apguva aizvien jaunus un jaunus rajonus. Dazas kolonijas gaja boja uz metala vai akmens virsmas, citas atrada iespeju augt plastmasas kabelos un vados apaks zemes. Leni un neatlaidigi bakterijas izeda pilsetai sirdi.
        Ar gurdu, peleku seju Dzerards staveja Kreimera laboratorija pie tafeles, rakstija sarezgitas matematiskas formulas un parbaudija tas ar galda skaitlotaju, kas rija perfolenti ar uzdevumu un dukdams klikskinaja atbildes. Pulkstenis radija treso nakts stundu. Raits, Skenlons un Bikens rosijas ap smagu aparatu, kas sastaveja no stikla caurulu savijuma un balstijas uz nedrosam metala kajam. Pa caurulem pluda krasainas struklinas, un galu gala iznaca staipigs, bruns skidrums, kas leni pileja koniska kolba. Taja bija sakrajies dazus centimetrus biezs skidruma slanis. Raits aizgrieza stikla tapu, panema kolbu, aiznesa to pie Dzerarda galda un apatiski apsedas. Vins runaja gurdeni un neverigi.

        - Tam pasam jabut… poliaminostirenam ar ilkniem…
        Dzerards pagriezas prom no skaitlotaja.

        - Jus esat simtprocentigi parliecinats?

        - Protams, bet mes to parbaudisim ar hromato- grafu. Vajadzeja notikt nitrozamina grupas aizstasanai ceturtaja sanu kede ar ciana radikali.

        - Bet vai tas darbosies? Varbut jus esat noma- kusi visas ta ipasibas?

        - Kimija mums ir uz pienaciga limena, esiet bez bazam, - aizkaitinats atbildeja Raits. - Izmeginat ir jusu uzdevums.
        Dzerards ilgi skatijas uz kimiki, tad sacija:

        - Kad mes atnacam uz sejieni, es ieliku termostata mutanta kulturas. Tagad tam butu javerd. Es tulit tas dabusu.
        Vins piegaja pie termostata un iznema no ta tris lielas valejas glazes. Katras glazes dibena bija lezens Petri trauks. Kanadietis saudzigi aiznesa tos uz galveno laboratoriju. Raits sekoja, turedams rokas konisko kolbu ar saindeto plastmasu. Dzerards izslaucija kvadratigu porcelana blodu, nolika to uz galda un ieleja viena mala staipigo, bruno skidrumu. Tad vins pasvarstija blodu, lidz skidrums izpluda plana kartina pa pustrauku. No vienas glazes vins iznema Petri trauku un uzmanigi pacela to pret gaismu, ne par naga tiesu neatliekdams no horizon- tales.
        Gaisma visi skaidri redzeja, ka trauks ir pilns ar biezu, burbulojosu masu. Nonemis traukam vacinu, Dzerards leni izleja putojoso saturu blodas otra mala, talak no plastmasas, kurai bija klat cianids. Tad vins pasupoja blodu ta, lai putojosa bakteriju kultura butu dazus centimetrus no plastmasas kartinas. Visi tris zinatnieki sajuta mitro amonjaka smaku. Beidzot Dzerards uzlika traukam virsu stiklu, iedarbinaja hronometru un saka gaidit.
        Riteja minute pec minutes, visi sedeja ka akmens teli un veroja burbulu liniju, kas tuvojas plastmasai. Likas pagajusi vesela muziba, iekams burbuli saskaras ar bruno skidrumu. Dzerards saliecas uz prieksu, sasprindzinajis visu kermeni. Tacu nekas nenotika: mutants auga, ka audzis, burbuli izplatijas talak pa plastmasu, ir nedomadami degradeties.
        Raits uzmeta skatienu Dzerardam, un vina plano lupu kaktinos pavideja smaids. Skenlons, sakniebis lupas, kluseja, Bikens ka parasti neizdibinams pakski- naja savu pipi.
        Putas pletas un pletas, skita, ka tas kustas aizvien atrak. Kanadietis paklusam nolamajas. Katrs no viniem apzinajas, ka vinu prieksa zem stikla tiek izlemts pilsetas, varbut pat visas civilizetas pasaules liktenis. Kad visi tris noliecas par stiklu, tas meta viniem seja gaismas atspulgus, un laboratorijas pustumsa vini izskatijas pec viduslaiku magiem.
        Piepesi Dzerards iekliedzas:

        - Klust lenaks! Ja, esmu parliecinats, klust lenaks …
        Ari parejie ielukojas trauka. Uzbrukoso bakteriju pirmaja linija burbuli kluva mazaki, uzbrukums lenaks. Beidzot, viniem par lielu sajusmu, tas apsika pavisam. Burbuli parplisa, bet jauni to vieta neradas.
        Trauka nokluvusais mutants-59 pieedas lidz navei. Sava aklaja kustiba, stulbajos baribas meklejumos tas aprija poliaminostirena molekulas, uzsukdams tas ar katru sunu. Tacu soreiz rezultats bija citads. Lidzko sis molekulas kluva par sunas ieksejas strukturas dalu, pie darba keras cianids, citu pec citas sagraudams tas dzivibas funkcijas, lidz beidzot Einslija rupigi izlolotais mutants - pati biokimiska pilniba - bija pilnigi sakauts.

        - Mums ir tikai desmit gramu, - teica Raits, - bet tur ir vesela pilseta. Bus vajadzigs tonnam sis vielas.
        Dzerards nezinaja, kur deties aiz prieka.

        - Zinu. Razosim masveida. Viniem ir nepieciesama iekarta. Pec tam izmetasim plastmasu pa visu rajonu. Tunelos, kolektoros - gluzi ka zurku zales…
        Vins atkrita kresla, juzdams, ka nogurums parnem visu izmocito kermeni. Skenlons noraizejies paskatijas uz vinu.

        - Vel ir jaizdara lauka izmeginajumi. Mums jaaizbrauc uz turieni, kur nesen noticis uzliesmojums, un japarbauda, ka si viela iedarbojas tur.

        - Lai notiek, - piekrita Dzerards, - brauksim ari. -Vins pagriezas pret Raitu. - Cik daudz tadas pasas indes jus varat sarazot, teiksim, sesas stundas?
        Britinu padomajis, Raits atbildeja:

        - Ar so aparaturu vel kadus trissimt gramus.

        - Ar tiem neko lielu nevar iesakt, - sacija Skenlons.

        - Ja mes to atskaidisim… - sprieda Dzerards. - Skidinatajs iztvaikos, bet parpalikums noderes mutantam. - Vins pagriezas pret Skenlonu. - Sazinieties ar
«Polytad» un bridiniet vinus, lai ir gatavi darbinat iekartu ar pilnu jaudu. - Tad uzrunaja Raitu: - Mums bus vajadzigs viss, ko jus spesiet sarazot, viss lidz pedejam gramam. Var pazinot centram, ka mes mutantu esam sakavusi. Deretu gan parbaudit, vai mums pietiks skidinataja, piemeram, toluola, lai suspensiju butu vieglak izsmidzinat.
        Dzerards uz bridi apklusa un atkal ielukojas bloda, it ka lai parliecinatos, vai acis vinu nav vilusas. Ne, pedejie burbuli bija pazudusi.

        - Velns lai parauj, tik tiesam ir iznacis!
        Pirmo reizi pa visu nakti ierunajas Bikens:

        - Nu, ko jus gribetu par to sanemt? Nobela premiju?
        tfl (iQl\ Gaiss lielaja pazemes kontroles centra bija II M^M m ^trs un sasmadzis. Tris no cetriem milzu " ventilatoriem, kas apkalpoja tunelus un betona gulamistabas, bija izslegti, tapec ka tie iesuca gaisu apdraudetaja zona un vareja izplatit infekciju pa visu sistemu. Ceturtais ventilators aizrestota torniti arpus bistamas zonas griezas no visa speka, bet ta piegadata svaiga gaisa labi ja pietika elposanai, kur nu vel lai izklidinatu mutanta-59 smirdonu, kas jau bija atkluvusi lidz sejienei. Smaka - amonjaks ar pustosu galu - izraisija visiem tadas nelabuma lekmes, ka konserveta bariba ednicas palika gandriz neaiztikta. Si smaka vairs nebija dabujama lauka no drebem un mikstajam mebelem. Augsa, ielas, ta karajas ramaja, klusaja gaisa ka likauts.
        Sleiters sedeja pie viena no galdiem, kas bija noliets ar kafiju, izlikdamies, ka vinu interese, ko preti sedosais cilveks stasta par rajona udens apgades sistemas uzbuvi un tas vadibu. Vins klausijas tikai ar vienu ausi, bet domas bija talu prom no sejienes, metro tunelos. Peksni Sleiters pec sarunas biedra tona noprata, ka vins ir beidzis, un aptvera, ka vispar neko nav sapratis.
        Vajadzeja risket.

        - Patiesi, kas to butu varejis iedomaties! - vins teica, ceredams, ka bus uztrapijis. Sev par atvieglojumu, vins konstateja, ka svesais nerada izbrinitu seju.

        - Ja, ta tas ir, - sarunu biedrs turpinaja, - un, zinat, lidz pat sim laikam nav sastadita pilniga rajona pazemes karte. Tas nudien …
        Sleiters pacela acis - istaba iedrazas Bikens.

        - Doktor Biken! Ka jus te gadijaties?

        - Tam nav nozimes. Man ar jums jaaprunajas. - Garais, kalsnais skots tikko valdijas. - Es to atradu!

        - Ko tad?

        - Trukstoso posmu, kopigo faktoru, launuma sakni!

        - Nomierinieties. - Sleiters noradija uz kreslu.

        - Apsedieties. Starp citu, tas ir misters Parkins no udens apgades parvaldes laboratorijas. Mister Par- kin, iepazistieties - doktors Bikens no Kreimera agenturas. - Abi viriesi pameta viens otram ar galvu.

        - Bet tagad stastiet.

        - Redziet, - sacija Bikens, - vai atceraties, ka skaitlotaja, kas vadija jusu celu tiklu, atklaja bojatu mezglu un Hitrovas katastrofas iemesls bija bojats degvielas sukna kontrolaparats?

        - Atceros.

        - Ekspertize liecinaja, ka ir sabojajusies izolacija, vai ne?

        - Ja, es labi atceros. Mes isteniba gajam vel talak un atklajam, ka katastrofa Hitrova notikusi analoga iemesla del, bet flotes pavelnieciba uzskata, ka tas pats ir noticis ar «Tritonu».

        - Pareizi. Tris notikumi, bet iemesls viens.

        - Nemaz. - Sleiters papurinaja galvu. - Tas neko vel nepierada. Labi, es pienemu, ka izolacijas sairsana ir kopigs faktors, tacu…

        - Piekritu, - vinu partrauca Bikens, - bet ja nu izolacija ir sairusi viena un ta pasa iemesla del?

        - Ka jus to domajat?

        - Ja nu izolacija ir sairusi vienai un tai pasai detalai?

        - Ja, tas uz mani atstas lielaku iespaidu.

        - Pedejas tris dienas es, bez parspilejuma varu teikt, dzivoju pie telefona. Esmu pats veicis izmeklesanu un…

        - Turpiniet.

        - Ta tiesam ir viena un ta pati detala! - Bikens saka metaties ar rokam. - Ja, viena un ta pati!
        Lidmasinas degvielas sukna meritaja bija tads mazs elektronu elementins - logiska sunina. Jusu skaitlotaja tas pats elements veidoja vitali svarigu adaptivas shemas dalu, un - es sazvanijos ar flotes petniecibas institutu Portsmuta - ta pati sunina bijusi iebuveta Vinas Augstibas zemudenes «Tritons» rakesu palaisanas taluma skaitlotajos.

        - Labi, tatad jus esat atradusi kopigu detalu, un tomer tas nav iemesls. Tikpat labi jus varetu apgalvot, ka skruves un uzgrieznus razojusi viena firma. Bet tas neko nepierada!

        - Piekritu. Primitiva logika un ta talak, - Bikens bija forma, - bet ar to viss nebeidzas. Vai lasijat par «Kondora-19» katastrofu?

        - Ja.

        - Ta pati detala bija komandas moduli! Es parbaudiju ar NASA starpniecibu.

        - Doktor Biken, piedodiet manu spitibu, bet tas tiesam nekrit svara, cik vietas jus esat atradis so detalu. Jus tik un ta …

        - Bet vai jus esat gatavs atzit, ka tas ir svarigs netiess pieradijums?

        - Ne seviski svarigs, bet divains gan, tam es piekritu.
        Bikens taisija vala portfeli.

        - Tagad kas attiecas uz tiesiem pieradijumiem, - vins sacija, iznemdams no portfela metala kastiti, bet no tas - aizzimogotu polietilena aploksni, kura atradas neliels plastmasas kubs ar desmit ara iznakusiem vadiniem. Bikens to visu nolika uz galda. - Luk, te ir logiska sunina M-13. Tas ir, tada ta izskatas, kamer nav lietota, taisna cela no noliktavas.

        - Ka tas saprotams - kamer nav lietota?
        Bikens pieduras nelielajam elektroniskajam kubam.

        - Kad es atklaju, ka si lietina ir iejaukta visas trijas katastrofas, es piezvaniju tas razotajiem un paludzu vinus, lai atsuta man dazus eksemplarus izpetisanai. Vienu es tulin izjaucu un aizsutiju Beronam.

        - Beronam?

        - Manam pazinam no Veselibas aizsardzibas instituta Kolindeila.

        - Es nesaprotu…

        - Berons parbaudija, vai kuba nav mikroorganismu. - Sleiters bija parsteigts. - Plastmasa atrada sporas.
        Sleiters leni atzvelas kresla un, acis nemirkskinadams, skatijas uz Bikenu.

        - Un iemesls bija roka.

        - Tiesi ta. Sporas piedereja bakterijam, kas ed plastmasu.

        - Un tomer jus ar to neko neesat pieradijis! - iesaucas Sleiters. - Jus esat pateicis man, ka viena elektronu ierice izmantota trijas sabojatas shemas un ka atseviskos sas ierices eksemplaros jus esat atradis plastmasas edajas bakterijas. Un kas par to? Sporas ir lidzigas seklam - tam vel ir jaaug. Ka jus atspekosiet so iebildumu?
        Bikens smineja, vinu uzjautrinaja Sleitera meginajumi izsist vinu no sedliem.

        - Kas mikrobiem vajadzigs, lai tie augtu?

        - Nu, - iesaka Sleiters, - es neesmu mikrobiologs, bet… atlaujiet padomat… bariba, siltums un…

        - Briniskigi! - gandriz izkliedza Bikens. - Siltums! Kas notiek ar lielako dalu kezu un iericu, kad tas sak darboties?

        - Mans dievs! - Sleiters gandriz vai palecas gaisa. - Mans dievs, protams!

        - Jus jau saprotat, - triumfejosi sacija Bikens. - Ja ierice ir sakusi darboties, vienalga, vai ta iemonteta skaitlotaja vai kada cita sistema, ja ta ir sakusi darboties, ta sasilst, sporas atdzivojas un sak est…

… - mezgla atrodamo plastmasu, - pabeidza Sleiters.

        - Ja, bet tas vel nav viss. Es konsultejos ar Be- ronu un razotajiem. Berons apgalvo, ka augosam sporam tulin ir nepieciesams udens. Te nu es neesmu pilnigi parliecinats, bet, kad ierice ir ieslegta un sakusi silt, uz sis kadmija plaksnites kondensejas udens pilieni. Ar to pietiek, lai bakterijas saktu dalities. Un, ja reiz tas ir atdzivojusas un sakusas dalities, tas katra zina aizklus lidz so vadinu izolacijai, - vins noradija uz lauka iznakosajiem vadu galiem, - bet no sejienes talak no vada uz vadu, ja vien tie ir sava starpa saistiti.
        Sleiters sedeja un nekustejas.

        - Tatad, lidzko si lietina ir sakusi darboties, mikrobiem ir vala cels uz jebkuru ierici, ar ko ta saistita.

        - Ta nu tas ir.

        - Ka jus varat to pieradit?
        Ne varda neteikdams, skots iznema no portfela otru metala kastiti un saudzigi nolika to uz galda. Vins iznema no kastites slegtu stikla trauku un uzmanigi novietoja to blakus kastitei.

        - Si ir ta pati ierice, - vins paskaidroja, - tikai darbojusies piecas stundas bez partraukuma.
        Bikens pastuma trauku tuvak Sleiteram. Nelielais kubs ieksa bija saskiebies un saplacis. Viena vadina dzeltena izolacija lenam lobijas nost, atsedzot spozo vara dzislu.

        - Biologiska bumba ar laika degli, - klusi teica Sleiters. - Lidzko ta ir iedarbinata, ta sainde visu, kas apkart.

        - Viens gan nedod man mieru, - turpinaja Bikens. - Neviens no tiem, kas izmekleja katastrofas apstaklus pirms mums, neieveroja, ka izolacija butu
        kluvusi miksta. Vini tikai atklaja kailus vadus. Berons, ar kuru es apspriedu so pretrunu, uzskata, ka sis mikrobs, vienalga, no kurienes tas butu, sakuma grauz plastmasu pavisam leni, bet katra nakama paaudze rij to aizvien atrak un atrak.

        - Tapec pirmas izpausmes bija samera vajas, - piebilda Sleiters.

        - Ja, - sacija Bikens, - tas pamazam pielagojas, saka darboties aizvien aktivak, lidz beidzot nemaz vairs nebija valdams. Sodien viss Londonas centrs ir ka izmiris.

        - Viena neliela detala, - domigi teica Sleiters. - Prats to nespej aptvert.

        - Mums ir izdevies paveikt diezgan daudz. Firma - ta ir pavisam maza un atrodas netalu, pie Kingzkrosas, - ir noskaidrojusi, kur meklejama lielaka dala tas pirceju. Tas prasis divas tris dienas, bet pagaidam viss saskan. Visvairak vini pardevusi lidmasinu buvetajiem, jusu transporta skaitlotaju fabrikantiem un NASA. Tiesa, ir viens eksemplars, ar kuru vini tomer neko nevar izdarit.

        - Kapec?

        - Tas ir nosutits Kalifornijas rakesbuves korporacijai. Tai pasai, kas buve
«Argonautu-1», automatisko Marsa izluku.

        - Es nesaprotu. Kapec neko vairs nevar izdarit?

        - Tapec, ka tas startejis pirms sesam nedelam, - flegmatiski atteica Bikens.
        Bistona aizsargterpa Dzerards jutas neerti un neveikli. Kermenis vel sapeja pec kapiena no metro.
        Aiz caurspidiga sejsega juta stipru gumijas un dezinfekcijas smaku. Stiviem soliem vins gaja pa ielu aiz saviem celabiedriem, un rupja auduma krokas nezeligi spieda paduses un zem celiem. Elpa saja sviedretava likas parmerigi asa.
        Pazoles sausi cirksteja sniega. Blakus Dzerardam lacoja kareivis, nesdams portativo smidzinataju, kas bija pilns ar saindeto plastmasu. Divi parejie, kas ari bija formas terpos, petija karti. Viens no viniem, kuram uz pleca mirdzeja leitnanta zvaigznite, uzrunaja Dzerardu:

        - Tas ir tepat Dzerarda iela.
        Leitnants pagriezas un gaja uz stura veikalu, kura izkartne lieliem purpura burtiem vestija: «Sezonas jaunumi». Vitrina pamisus ar reklamu bija izlikti raibu raibie krekli un maksligas adas jakas. Aiz krekliem tiesi pie loga ramja bija piesprausti vismodernakie plastikata lietus meteli un zabaki - nevar saprast, kuram dzimumam domati, un visapkart etiketes un aicinosi plakati. Augstak bija divas ekran- logu rindas. Viena no tiem aizkaru sprauga paradijas kada seja, uzmeta nacejiem asu skatienu un nozuda. Leitnants noteikta soli piegaja pie stikla durvim un padauzija pa tam ar cimdoto duri.
        Gaidot, kamer atveis durvis, vins ar riebumu parlaida bargas, brunas acis uzkritosajai vitrinai. Tad vareja dzirdet, ka atvelk aizbidnus. Durvis atveras.
        Nosodijuma izteiksme leitnanta seja kluva vel skaidrak salasama. Durvis staveja gadus trisdesmit piecus vecs virietis ar rupigi safrizetiem iesirmiem matiem. Mugura vinam bija gaisi sarkans smalkvilnas sviteris un baltas samta bikses ar zvargulisiem, kajas - zabaki. Vinam bija piemiliga, gluda, ieapala seja, un vins runaja. u7.sverdams pirmas zilbes.

        - Ak kungs, paldies dievam, ka jus ieradaties! Jus pat nevarat iedomaties, kads juceklis te valda. Visi mani krajumi ir pilnigi izputinati. Es nezinu…
        Leitnants strupi aprava vinu:

        - Kur tas sakas?

        - Man aiz muguras. - Veikala ipasnieks mulkigi smaidija. - Esmu parliecinats, ka tiksiet gala ar nelaimi.
        Leitnants aizspraucas vinam garam un gaja ieksa veikala, parejie sekoja. Peksni visi apstajas, nespedami ticet savam acim.
        Zabaku rindas nesteidzigi grozijas putu vilnos, it ka dejodamas bez muzikas. Daudzkrasainie plastikata rotajumi bija nekautrigi atkarusies no sienas un meta spilgtus, saskana ar dekoratora ieceri krasotus burbulus. Plastikata meteli bija noslidejusi, atsedzot hrometus drebju pakaramos. Viens gan vel turejas vieta, locidamies putas ka dzivam cilvekam mugura uzvilkts. Viss veikals leni griezas murgaina deja. Gaiss bija piesatinats ar Einslija bacila smirdonu.
        Saimnieks, lauzidams rokas, zelojas:

        - Tas tiesam ir sausmigi. Visi mani briniskigie interjeri… Es nekad tos vairs nespesu atjaunot…
        Leitnants apsviedas pret vinu.

        - Dariet man to prieku, vecais cikstuli, un aiztaisiet ciet muti!
        Saimnieks sapika, bet leitnants nervozi pamaja ar roku kareivim, kas nesa smidzinataju.

        - Sac!
        Kareivis nedrosi iegaja veikala un saka kustinat izsmidzinataja rokturi, puzdams saindetajai plastmasai virsu brunganu miglinu. Leitnants ar nesleptu prieku veroja saimnieka sejas izteiksmi, redzot, ka miglina nosezas uz putam. Tagad gaisu ar benzina smaku iztvaikodams pildija toluols, kas burbulojoso masu parklaja ar planu, staipigu, brunu kartinu.

17

        Izdarijusi savu darbu, vini apsedas un gaidija. Dzerards, atbraucijis cimdu, uznema laiku. Pirmajas divas minutes nekas nenotika, viss, kas atradas veikala,
        joprojam cauksteja un snaca - mutants barojas. Bet tad pamazitem kustiba saka apsikt, burbuli saplaka, putas snaca aizvien klusak un klusak. Beidzot, apmeram pec septinam minutem, tas apklusa pavisam. Sur un tur vietas, kuras nebija aizsniedzis smidzinatajs, gan vel radas pa mazam aktivitates pereklim, tacu bija skaidrs, ka plastmasa, kuras sastava bija cianida grupa, savu uzdevumu ir izpildijusi. Mutants-59, Einslija bacilis, bija lemts navei.
        Leitnants bargi paskatijas uz Dzerardu, tad pasmaidijis teica:

        - Sakumam nav slikti.
        Veikala ipasnieks lekaja apkart, meginadams izradit savu pateicibu.

        - Ak, cik atri un cik briesmigi aspratigi! Ko jus tadu lietojat? Jums jauznak augsa pie manis un jaiedzer …
        Kareivji saka kravat kopa rikus. Jau pagriezies, lai ietu, leitnants par plecu izmeta saimniekam:

        - Iztiksim bez taviem glastiem, milumin.
        Nakamo nedelu laika firma «Polytad» razoja tikai aminostirenu, kura bija ievadita cianida grupa. Smagas masinas nepartraukta virkne veda sarazoto jauno kimikaliju tuvak aplenktajai zonai.
        Tad pie darba keras armijas komandas ar smidzinatajiem, un, lidzko bija sanemta zina par kartejo infekcijas uzliesmojumu, tas apleja slimo plastmasu ar bruno, staipigo saindeto aminostirenu. Tadu uzliesmojumu skaits palenam gaja mazuma, Einslija bacili palenam beidza cinu par savu kundzibu, un saesta Londonas sirds atdzima.
        Visas sis dienas Dzerards stradaja gandriz bez atputas. Sev par izbrinu, vins konstateja, ka tads steidzams, neatliekams darbs vinam ir pa pratam. Tuvcina ar jau pazistamo ienaidnieku vinam patika daudz labak neka ilgstosie un biezi vien neaugligie originalu ideju meklejumi laboratorija, ta neiedomajami cela vina pasapzinu.
        Vairakkart vins bija meginajis sazinaties ar Annu, bet katru reizi izradijas, ka vina vai nu ir izgajusi, vai ari neparliecinosi lugusi vinu tada un tada laika piezvanit uz turieni un turieni. Bet, kad vins pazvanija, Annas tur nebija. Galu gala Dzerardam bija izdevies nokert Annu, tacu vina bija uzsverti auksta un tisam runaja tikai par mutantu.
        Kad stavoklis Londona saka uzlaboties, Dzerards nosprieda, ka vina misija te ir beigusies.
        Vins aizbrauca uz istburnu un, staigadams pa krita uzkalniem un piekrasti, pamazam atslabinajas. Ar trim dienam pietika. Tresas dienas vakara vins apatiski sedeja viesnicas vestibila un pratoja, vai nebraukt atpakal uz Londonu. No Kreimera agenturas nebija ne zinas, ne minas. Acimredzot vins bija kritis liela nezelastiba.
        Pienaca oficiants un aicinaja Dzerardu pie telefona. Vins tulit pazina Bikena suligo Dienvidskotijas izrunu. Kreimera agentura esot briesmas. Tai draudot bankrots, jau esot iesniegti vairaki pieprasijumi atlidzinat zaudejumus, esot gaidams neizbegams juridisks kars. Anna Kreimere, tagad kluvusi par galveno akcionari, atgriezusies un aicinot turpinat darbu.

        - Tikai bez manis, - atbildeja Dzerards. - Es esmu tikai zemisks nodevejs. Mani vini nenopirks ne par kadu naudu. Un es pats, jaatzistas, ari negribu, lai mani nemtu.
        Otra gala ilgi bija klusums.

        - To gan es negaidiju, ka jus tiksminasieties ar zelumu pats pret sevi, - beidzot sacija Bikens. - Bet, ja jau tas nak no sirds, tad es vairs nekustinasu ne pirksta.
        Si piebilde sapigi aizskara kanadieti, un vins saka nikni aizstaveties, kritizejot Kreimera agrako kursu. Vins asi uzbruka agenturai par to, ka ta izvairas no atbildibas un dzenas pec pelnas. Tas bija gars un parlieku pamacoss spredikis. Bikens kabela otra gala aukstasinigi lava tam risinaties, kamer Dzerards apstajas, lai atvilktu elpu.

        - Vai jus beidzat? - skots jautaja.

        - Ja, velns paravis! Un dariet, ko gribat!

        - Ja jus butu man atlavis bilst kaut vardinu, es butu jums pateicis, ka jusu vardos ir zinama jega. Es, iespejams, nebutu izteicies tik emocionali.
        Tagad bija Dzerarda karta kluset.

        - Es neko nesaprotu. Jus man piekritat?

        - Sava zina ja, - atbildeja Bikens. - Tapec es gribetu, lai jus atbraucat uz apspriedi.

        - Uz kadu apspriedi? Jus neko neesat teicis par kaut kadu apspriedi.

        - Tiesam? Apspriede paredzeta rit, un tiesi tapec es isteniba ari zvanu. Vini ludza, lai es to izdaru.

        - Vai vini patiesi ludza mani aizbraukt?

        - Es neteiktu, ka ar sevisku sajusmu. Tepiki jums zem kajam neklas, bet jus, starp citu, esat agenturas stata lidzstradnieks.

        - Lidz savam laikam.

        - Gan jau redzesim. Vispar brauciet surpu. Viesnicas «Royal Yorkshire» Konota zale rit pulksten divos cetrdesmit piecas minutes. Priecasos tikties ar jums.
        Iekams Dzerards attapa, ko atbildet, Bikens nolika klausuli.
        Tad Dzerards iegaja restorana un, it ka lai atalgotu sevi par visam saubam un rupem, citigi iznicinaja citu pec cita visus dargakos edienus, kadi vien bija dabujami. Pec tam, kupinadams milzigu cigaru, vins pasedeja divata ar lieliska konjaka pudeli.
        Vins domaja par laudim, ar kuriem kopa bija stradajis. Raits un Skenlons noteikti apvienosies, lai izmestu vinu ara. Vini tik driz neaizmirsis, ka tiesi Dzerards pirmais apsudzeja sairtspejigo pudeli ka visas Londonas katastrofas galveno vaininieci. Vins meginaja iedomaties, kads bus agenturas talakais cels. Iestajoties taja, vins bija cerejis, ka Kreimera vadiba vini apliecinas zinatnes pieaugoso atbildibu sabiedribas prieksa. Daudzas vinu ieceres toreiz bija neparprotami verstas pret apkartejas vides piesarnosanu. Piemeram, tika noslegts kontrakts ar kadu tek- stilfabriku Anglijas ziemelos, lai izprojektetu pilnigaku filtru sistemu, kas attiritu notekudenus no indigajam krasvielam.
        Tacu velak Kreimers visu energiju bija veltijis agenturas finansiala stavokla nostiprinasanai un pelnas iegusanai, un visi sabiedriski nozimigie projekti tika atmesti ka neienesigi. Kreimera griba koncentreja visu lidzstradnieku pulinus, lai izpilditu diezgan vienkarsus pasutijumus, kas solija drizus un lielus ienakumus.
        Atgriezies sava istaba, Dzerards atgulas, tacu, lai gan vins bija izdzeris daudz, domas apsteidza cita citu. Kas vinam atlika? Pariet uz ministriju. Varetu, ja vien butu velesanas. Sniegt otras skiras padomus tresas skiras politikaniem, nomirt aiz garlaicibas tapec vien, lai sagadatu papildu kapitalu cilvekiem, kuriem intelektualais godigums vajadzigs vienigi vel ticamaku melu izgudrosanai? Upuret zinatni liekulibas varda?
        Atpakal uz Kanadu? To tikai ne. Vins atcerejas fakultates klubu ar ta rupigi nomeritajiem priekiem un tuksumu. Inteligenti smaidini sazuvusas sejas, un pieci ziemas menesi likas neizturama perspektiva.
        Rupes un saubas vairojas ar katru mirkli, un beigu beigas Dzerards saprata, ka visas pardomas paatrina pulsu. Visbeidzot vins, pasmiedamies pats par sevi, saka bazities, vai rit 110 rita atradis tiru kreklu, ko vilkt mugura.
        Aizmidzis vins atkal redzeja Annas seju. Viena Dzerarda butnes puse velejas, kaut vina guletu blakus, otra atraidija so sievieti par vinas apkeribu un uzsverto saltumu.
        Otra rita Dzerards agri izbrauca uz pilsetu. Iegriezas dzivokli, noskuvas, novannojas, pargerbas un, nespedams pat domat par esanu, sedas atkal masina un brauca uz viesnicu, kur vajadzeja notikt apspriedei.
        Neapmierinats vins konstateja, ka ir atbraucis par agru: apspriedes sakums bija parcelts par trim stundam. Vajadzeja grozities turpat ap galdu, kamer sapulcejas parejie. Betija bija pieskirusi galdam oficialu izskatu, uzlikdama uz ta glazes ar udeni, bloknotus un zimulus.
        Ieradas visi, iznemot Annu. Vina bija piezvanijusi un pazinojusi, ka aizkavesies, un lugusi sakt bez vinas.
        Annas vietu tagad ienema Raits. Pa labi no vina apsedas agenturas finansu aizbildnis sers Harvijs Filipss. Pa kreisi palika pasa Raita tuksais kresls, talak sedeja Skenlons un agenturas galvenais gramatvedis Saimons Markss, pajauns tumsmatis; Dzerards ieveroja, ka vinam ir stings skatiens.
        Bikens sedeja blakus Filipsam, talak bija kanadiesa vieta. Pasa galda gala bija piemeties juriskonsults - likas, ka vins ir ari agenturas paju biedrs - Elisters Makdonalds. Tas bija kalsnejs, viltigs un izsmalcinati pieklajigs skots no ziemeliem. Makdonalds parstaveja ari komercbanku, kas bija subsidejusi agenturu tas darbibas sakuma.
        Apspriedi ar formalu runu atklaja Raits, izteikdams nozelu par Einslija paragro navi. Tiklidz vins bija beidzis, ienaca Anna. Visi piecelas.
        Dzerards veroja Annas sejas izteiksmi, kad vina vienaldzigi parlaida skatienu ap galdu sedosajiem. Vina pateikdamas tikai pamaja ar galvu un apsedas Raita vieta, atstadama vinu par priekssedetaju.
        Anna vel joprojam satrauca kanadieti. Vins bija atbraucis sadusmots, ciesi apnemies runat, bet tagad, vinas klatbutne, juta, ka diez vai vares izrunat vardu nestomidamies.
        Apspriede riteja savu gaitu. Annai Kreimerei izteica lidzjutibu, un tad pienaca laiks pedejo menesu notikumu apskatam un analizei. Tagad Dzerardam butu ista reize runat. Bikens pat iebikstija vinam ar elkoni, tacu kanadietis nelikas to manam. Izdevigais bridis pagaja, un Dzerarda vecakais kolegis vilies atlaidas kresla. Apspriede izskatija citus jautajumus. Juriskonsults Makdonalds izteica dazus apsverumus, ka varetu izklut no grutibam, kas bija saistitas ar to, ka tragedijai bija sakars ar agenturas produkciju.
        Pec Makdonalda vardu nema Markss: vins sausi, bet kvalificeti zinoja par agenturas finansialo stavokli. Nebija saubu, ka ta nebankrotes.
        Pienaca Raita karta. Dzerards klausijas skeptiski. Neviena nozelas vai pasnosodijuma varda, lai gan netiesi Raits bija vainojams tukstosiem cilveku bojaeja. Vins it ka neapzinajas, cik tuvu bijusi vispareja katastrofa.
        Izklastidams savu notikumu versiju, Raits visu nostadija ta, it ka visbriesmigakas sekas butu aizkavesanas agenturas darba un neuzticiba pret tas produkciju. Dzerardam kluva skaidrs, ka Raits pa aplinkus celu tuvojas vinam. Agentura tacu bija sadurusies ar ricibu, kas apdraudeja tas nakotni.
        Peksni Dzerards attapas, ka stav kajas. Vins palukojas apkart. Anna, acimredzot nemanijusi vina kustibu, mierigi sedeja un vilka bloknota kaut kadus keburus. Bikens ar garlaikotu sejas izteiksmi petija savu pipi. Skenlons smineja par to, ka skots nejutas seviski labi.
        Dzerardam atkal uznaca dusmas, tagad saltas un bargas. Un vins drosa balsi teica:

        - Es ludzu vardu.
        Raits nomerija vinu ar ledainu skatienu.

        - Skiet, es vel neesmu beidzis.

        - Jus esat pateicis pietiekami daudz.
        Raits eksplodeja.

        - Si apspriede bus…

        - Kada apspriede, dieva del? Mes te esam tikai astoni un esam sapulcejusies, lai runatu par agenturas dibinataja navi un par to, ka tikko neaizgaja boja, visa pilseta. Tagad runasu es.
        Raits grasijas vel kaut ko teikt, bet Anna uzlika vinam uz rokas savu plaukstu.

        - Runajiet.
        Kanadietis nokremslojas un parlaida skatienu klatesosajiem.

        - Nu, es te esmu jaunatnacejs, un neliekas, ka uzkavesos te vel ilgak, tapec vispirms gribu pateikt, ka tadu pasapmierinatu, patmiligu liekulu kompaniju es savu muzu neesmu redzejis. Es nedomaju kaveties nedz pie doktora Raita bezgala skebinosas puspatiesibu kedites, nedz pie vina attieksmes pret pedeja laika notikumiem vispar, pie attieksmes, kas, manuprat, nav savienojama ar musu atbildibu…
        Raits nobalejis pieleca kajas.

        - Es protesteju!

        - Ludzu uzklausit mani lidz galam, - Dzerards vinu partrauca. - Es gaidiju no jums kaut vienu vienigu nozelas vardu. Vardu, kas liecinatu, ka no visa sa notikuma jus kaut ko tomer esat macijusies. Ka jus kaut daleji atzistat sevi par atbildigiem sabiedribas prieksa.
        Kad Kreimers iecereja so pasakumu, perspektivas likas plasas un aizraujosas. Vinam bija idejas, un vins tas istenoja. Vinam rupeja tehnikas progresa sausmigas sekas.
        Labi, sauciet mani par romantiki, bet, kad es pirmo reizi sastapu Kreimeru, vins nodeva man savu zinatnes lomas izpratni. Vins macija man, ka ir iespejams zinatnieku pulinus izmantot cilveku laba. Un izraut mus no sagandetas kloakas, kura mes dzivojam. Tacu vina nostaja mainijas, un mes visi to zinam. Mana nostaja palika tada pati.
        Mes varam apvienot sava agentura visdazadako specialitasu zinatniekus, mes varam izmantot vinu zinasanas, varam domat radosi, mes varetu petit un izstradat cilvekiem nepieciesamus projektus. Ne vien lai iegutu pelnu - tagad mes acimredzot esam gandriz izputinati -, bet lai ziedotu visu, kas mums ir, sabiedribas laba.
        Neviens nekad isti nezinas, cik liela ir musu atbildiba par notikuso. Mes radijam degronu, mes izdomajam pudeli. Neviens nevareja paredzet, tiesi kadas bakterijas savairosies uz sa pamata, bet musu produkcijai - musu domas, musu atjautibas auglim - to attistiba bija butiska nozime. Neviens no mums nerupejas ne par ko citu ka tikai par tehnisko atjautibu. Mums veicas - Londona gandriz vai aizgaja boja. Ar to noteikti pietiek, lai krasi mainitu musu ricibas virzienu. Nakamreiz var aiziet boja visa pasaule. Ja agentura turpinas darbu - un es ceru, ka ta ari bus -, tai jau pasa sakuma jabut skaidriba, ko ta daris un kapec. Protams, mes esam akcionari, un katrs grib ienakumus no ieguldita kapitala. Tacu ari sajos apstaklos mes drosi vien varam atrast iespejas stradat radosi un stradat sabiedribas intereses. - Dzerards sastomijas… - Tas… tas ir viss, ko es gribeju pateikt. - Un vins apsedas sava vieta.
        Kad Dzerards bija beidzis, valdija naves klusums. Vins parlaida acis visiem pie galda sedosajiem. Vienigais, kas nenoversas, bija Bikens, bet vina izsmejigaja skatiena nevareja izlasit ne piekrisanu, ne parmetumu par kaismigo toni.
        Anna bija nodurusi acis. Raits, tapat ka Dzerards, uzmanigi ielukojas apspriedes dalibnieku sejas, un vareja redzet, ka si nodarbiba sagada vinam zinamu atvieglojumu un apmierinajumu. Pec arejam pazimem spriezot, Dzerarda runa bija panakusi to, ko bija gribejis panakt Raits, - noskanojusi pret kanadieti visus apspriedes dalibniekus.
        Raits piecelas.

        - Paldies, doktor Dzerard. Esmu parliecinats, ka mus visus ieintrigejusas jusu idejas un priekslikumi. Vai kads gribetu komentet doktora Dzerarda… hm… sprediki?
        Acis nemirkskinadams, Dzerards raudzijas uz pretinieku. Ja vins kadu vispar bija ienidis, tad tas bija Raits ar saviem uzskatiem.

        - Es domaju, ka atbildet vajadzes jums, - teica Dzerards. - Tas bija merkets jums.

        - Tik daudz es aptveru, - greizi smaididams, atbildeja Raits. - Varbut mes varam padiskutet par to kadu citu dienu, teiksim, Tauerhilla vai Haidparka, bet tagad, ludzu, piedodiet man - mes atgriezisimies pie sis apspriedes dienaskartibas.
        Neviens neiebilda. Skenlons smaidija, Bikens baza pipe tabaku. Juriskonsults Makdonalds lukojas griestos. Anna kaut ko rakstija bloknota.

        - Paldies, - turpinaja Raits. - Tagad mums ir jaatrisina neatliekams uzdevums - jaievel jauns agenturas valdes priekssedetajs. Ludzu nosaukt kandidaturas.
        Pec isas pauzes pirmais ierunajas Skenlons.

        - Es redzu vienu piemerotu kandidatu - vecako sis agenturas lidzstradnieku, cilveku, kas devis musu darba vislielako ieguldijumu, - jus pasu.
        Sers Harvijs cienigi palocija galvu.

        - Es atbalstu so kandidaturu.

        - Paldies, dzentlmeni. Vai ir vel kadi ierosinajumi?
        Raits jutas glaimots, tacu centas to neizradit. Bikens nolika pipi uz galda.

        - Ja, ir. Es izvirzu doktora Dzerarda kandidaturu.

        - Doktora Dzerarda? - Raits izskatijas pagalam parsteigts. - Vai tas jasaprot nopietni?

        - Es vel nekad neesmu runajis tik nopietni. - Bikens pamaja ar galvu. - Tas, ko vins teica, bija taisnigi teikts. Personiski man gribetos, lai agentura ietu tiesi tadu celu. Es izvirzu doktora Dzerarda kandidaturu.
        Raits aizsvilas.

        - Atvainojiet, bet es nevaru pienemt so kandidaturu, un es noverteju jusu priekslikumu ka parsteidzosu vieglpratibu. Doktors Dzerards strada pie mums pavisam neilgu laiku. Vins nezina neko par agenturas tapsanu, darbu, strukturu, un, atklati runajot, es uzskatu, ka emocionalais uzliesmojums, kura liecinieki mes nupat bijam, padara pilnigi neiespejamu vina talako sadarbibu ar agenturu, nerunajot nemaz par direktora pilnvaram.
        Bikens dzili ievilka dumus un sacija:

        - Jus izturaties ta, it ka jau butu parnemis vadibas grozus. Jums vispar nav tiesibu atrasties priekssedetaja kresla, kamer tiek apspriesta jusu kandidatura.
        Raits jautajosi paskatijas uz Annu. Ta pamaja vinam ar galvu.

        - Varbut patiesi bus labak, ja tagad es ienemsu priekssedetaja vietu, doktor Rait.
        Vini apmainijas vietam. Anna paskatijas uz juriskonsultu, kas sedeja galda otra gala.

        - Ludzam jusu padomu, mister Makdonald. Vai saja gadijuma ir kada nozime tam apstaklim, cik ilgi doktors Dzerards bijis agenturas stata?
        Makdonalds energiski papurinaja galvu.

        - No mana viedokla nekadas.

        - Tad turpinasim apspriesanu. - Raits dziras kaut ko teikt, bet Skenlons vinu attureja. - Kas vel ir par doktora Dzerarda kandidaturu?
        Beidzot sanemas Makdonalds.

        - Ja, es ari gribetu atbalstit so kandidaturu. Raits neizpratne paraudzijas uz juriskonsultu, bet
        tas jau skirstija savus papirus.

        - Kas vel? - jautaja Anna. Atbildes nebija.

        - Labi, tada gadijuma balsosim. Man skiet, ka pilnigi pietiks, ja pacelsim rokas. Kas ir par doktora Raita kandidaturu?
        Rokas pacela Skenlons un sers Harvijs.

        - Divi. Kas ir par doktoru Dzerardu? Bikens un Makdonalds.
        Dzerards bija pavisam apmulsis, nespedams saprast liktena peksna paversiena iemeslus, pilns aizdomu par so abu ricibas motiviem. Anna uzrunaja gramatvedi:

        - Bet jus, mister Marks?

        - Es piedalos te tikai ka konsultants, man nav balsstiesibu. - Markss acim redzami priecajas, ka vinam nav jaiejaucas sarezgitaja situacija. Visi saspringa.

        - Divas balsis par katru kandidatu, - teica Anna.

        - Iznak, ka man jaizmanto sava izskireja balss. Raits palukojas uz vinu ar pateicibu. Nebudams
        seviski talredzigs, vins bija cerejis, ka apspriede apstiprinas vinu automatiski; negaidita pretestiba bija izsitusi vinu no sliedem.

        - Ja… - domigi noteica Anna, nesteigdamas nonema un salocija tumsas acenes.

«Velns tevi ravis!» domaja Dzerards. «Vai tiesam tu izbaudi savu niecigo triumfu? Tad aizrijies ar to!»

        - Pec visa sodien dzirdeta, - sacija Anna, - es uzskatu, ka man jaatbalsta doktora Dzerarda kandidatura.
        Raits mazliet papurinaja galvu, it ka neticetu pats savam ausim. Dzerards sedeja ka no plaukta nokritis. Beidzot kimikis atguva valodu un piecelas.

        - Es nespeju ticet… Es nesaprotu… Dieva del…
        Anna neiztureja Raita skatienu un aizgriezas. Visa
        Raita savaldiba bija izkupejusi, vins tikko neraudaja.

        - Tapec ka mans prieksstats par agenturas talako likteni pasos pamatos atskiras no juseja, - Anna paskaidroja.

        - Bet kada zina? Es vienkarsi nesaprotu! - Raits kliedza.

        - Mans virs vadija so agenturu ka patvaldnieks. Vins to driksteja. Vins bija … vins bija Arnolds Kreimers. Vins nodibinaja agenturu, bet ta cieta zaudejumus, un, pec manam domam, doktors Dzerards raksturoja risinamo problemu loti labi. Mes nedaram to, ko bijam apnemusies darit. Musu ideali…

        - Ideali?

        - Ja, ideali. Kadreiz mums tadi bija.

        - Es nevaru jums piekrist… un nevaru ari stradat ar so, - Raits pabakstija ar drebosu pirkstu uz Dzerarda pusi, - cilveku. Bridinu jus, misis Krei- mere, ka jus spiezat mani iesniegt atlugumu, un jus labi zinat - aminostirena un degrona patenti aizies lidz ar mani.

        - Un kas par to? - Anna mierigi jautaja.
        Raits sadurstijas.

        - Jus esat sagatavojusies tam, ka es pievacu patentus?

        - Es gribu, lai jus tos pievacat. Tie vainojami mana vira nave, tie tikko nenogalinaja doktoru Dzerardu un mani un nav nesusi mums neko citu ka vienigi negodu. Es gribetu atbrivoties no visam vecajam saistibam un sakt visu no gala.

        - Labi teikts.
        Bikens izaicinosi paskatijas uz Raitu.

        - Bet uz siem patentiem balstas gandriz visas musu finanses, - paliecies uz prieksu, noraizejies iebilda Skenlons.

        - Ta gluzi nav, - sacija Bikens. - Degrons patentets nevis uz jusu varda, Rait, bet uz agenturas varda.
        Raits atgruda kreslu.

        - Interesanti butu zinat, ko par to saka sers Harvijs.
        Sers Harvijs paraustija plecus.

        - Misis Kreimerei ir kontrolpakete, tatad vinai ari jalemj. Manas galvenas rupes saja gadijuma ir, lai man tiktu garanteti agrakie procenti no ieguldijumiem.

        - Ja ta, tad man ir jaiet. - Raits piecelas un palukojas uz Skenlonu, tacu Skenlons skatijas tikai uz seru Harviju. - Ja jums radisies jautajumi man, tos kartosim ar mana advokata starpniecibu.
        Raits leni pagriezas un, cik cienigi vien spedams iztaisnojis muguru un izslejis galvu, izgaja no konferencu zales. Saja bridi Dzerardam gandriz vai bija zel vina. Par spiti lepnajai pozai vai varbut tiesi tas del, kimikis piepesi likas kluvis vecs. Salauzts cilveks.

        - Doktor Dzerard, - ierunajas Anna, - jus esat ievelets par valdes priekssedetaju. Vai jus pienemat so amatu?
        Dzerards apzinajas, ka saja bridi ir uzmanibas centra.

        - Nu, labi… Ja, pienemu.
        Vina piekrisana neizskaneja parliecinosi pat vinam pasam, un vins redzeja, ka par Annas seju parslid vilsanas ena. Tikai tagad vins visa nopietniba izprata, ka ir jaunais boss, Kreimera pectecis. Raita aiziesana visus bija satriekusi. Dzerardam vini jauzmundrina, janorada darbibas virziens. Anna piecelas no kresla.

        - Tagad, kad mums ir jauns priekssedetajs, es jutu, ka sezu nevieta. Vadiet talak apspriedi, doktor Dzerard.
        Dzerards pameta ar galvu, piecelas, meginadams radit parliecinatu sejas izteiksmi, kas nebut neatbilda istenibai, apsedas galda gala un parlaida skatienu apspriedes dalibniekiem.

        - Dzentlmeni, si bija dramatiska apspriede. Es neredzu ipasu jegu to turpinat, tapec ierosinu atlikt musu tiksanos lidz nakamajam menesim. - Vins paskatijas sava rokas pulkstena kalendarina. - Varu noteikt precizu datumu - divdesmito. Lidz tam laikam es pacentisos izstradat un iesniegt jums izskatisanai agenturas turpmaka darba planu. Bet tagad, ja nekadu citu steidzamu jautajumu nav, es atlausos slegt so apspriedi. - Vins atkal ielukojas pulksteni. - Pussesi.
        Kad apspriede bija beigusies, Skenlons un sers Harvijs aizgaja, uztraukti sarunadamies. «Ar viniem man vel bus ko nonemties,» nodomaja Dzerards. Bikens pienaca un apsveica ar ievelesanu.

        - Pasam savs darbs jums bus jaliek pie malas, vai to jus saprotat?

        - Man zel Raita.
        Bikens izsmejigi paskatijas uz vinu.

        - Man gan ne. Maza kirurgiska iejauksanas nenak par launu. - Vins paraudzijas uz Skenlonu, kas durvis palaida pa prieksu seru Harviju. - Tomer es neesmu parliecinats, ka nazis iegriezis pietiekami dzili. Starp citu, - vins smaidot piebilda, - «katrai dienai

18 782 2 73
        gana savu rupju». Atcerieties - Matveja evangelijs. Esmu nolemis sarikot mazas svinigas vakarinas «Velsas princi». Vai jums nelabpatiktu braukt man lidzi?
        Dzerards zagsus paskatijas uz Annu, kas staveja otrpus galdam un sarunajas ar Marksu un Makdonaldu.

        - Ne, paldies.
        Bikens uztvera vina skatienu.

        - Ak ja, saprotu, saprotu. Nu, tad velu veiksmi, draudzin. Man radas, ka ta jums butu pasa laika.
        Skots aizgaja. Pec briza ari Markss un Makdonalds pienaca apsveikt Dzerardu un apliecinat, ka atbalsta vinu. Savakusi no galda papirus, pienaca Betija.

        - Vai drikstu iet, ser?
        Iepriecinats vins konstateja, ka sekretares tonis ir mainijies.

        - Protams. Lidz pirmdienai.
        Betija aizgaja, un beidzot Dzerards bija vienatne ar Annu. Vins izlema. Dazu stundu laika vins bija ieguvis tik daudz! Labs spelmanis katra zina izmantotu to apstakli, ka laime pati dodas vinam roka.

        - Anna…
        Vina pagriezas. Vina bija kartojusi no Makdonalda sanemtos papirus un testamenta dokumentus.

        - Ja?
        Vina joprojam atradas otrpus galdam. Dzerards noliecas par galdu.

        - Paldies jums. Liels paldies.
        Anna salti palukojas uz kanadieti.

        - Nav par ko. Es aizstavu pati savas intereses. Es tikai izvelejos no jums abiem to, kas labak tiks gala ar darbu, tas ir viss.

        - Neesmu parliecinats, ka tiksu ar to gala patstavigi.

        - Toties es esmu parliecinata, ka jums palidzes. Pielagosies jaunajai situacijai un palidzes.

        - Ne to es gribeju teikt. - Dzerards apgaja ap
        kart galdam un tuvojas Annai. - Es gribu, lai tiesi jus man palidzetu.

        - Protams, es darisu visu, kas manos spekos.
        Un vina atkal aizgriezas, nostadamas ar muguru pret galdu.

        - Jus labi zinat, ko es domaju. - Anna sastinga. Dzerards jau bija blakus. Vina kluseja. - Tas ir elligs darbs. Bez jusu palidzibas es to neveiksu. Jus esat vajadziga man ka pilntiesigs partneris.

        - Partneris? Bet man skita, ka es jau tapat…
        Dzerards satvera Annas rokas un pagrieza vinu
        pret sevi.

        - Nevazajiet mani aiz deguna. Varbut vel ir paragri, bet es gribu jus. Bez jums es nespesu stradat.
        Anna kluseja un joprojam skatijas sanus.

        - Ludzu, uzklausiet mani. Es gribu seit stradat, loti gribu. Bet jus man esat nesalidzinami svarigaka. Ja man nav nekadu izredzu, nepieminiet ar launu, es vairs te nepaliksu.
        Anna joprojam neatbildeja. Kanadietis leni palaida vala vinas rokas un gaja pari istabai. Dzerards jau bija atveris durvis, kad Anna uzsauca vinam:

        - Luk! - Dzerards pagriezas. - Dodiet man laiku…

        - Cik vien jums vajag. Bet pagaidam, - vins paskatijas pulksteni, - piecas minutes. Es aizvedisu jus paest vakarinas.
        Anna pienaca Dzerardam klat un sniedza vinam savas lupas. Skupsts bija ilgs, maigs, bet daudzsoloss. Dzerards ar mokam valdija balsi, lai ta nedrebetu.

18

        - Nu, bet tagad iesim, ko?
        Kad vini no silti piekurinata vestibila izgaja piesnigusaja iela, jau bija satumsis. Debesis bija saltas,
        skaidras, mirgojosam zvaigznem piebertas. Abi paskatijas uz augsu, uz ledaino bezgalibas panoramu.
        Marss bija redzams ka bali sarkans gaismas punktins. Ne Dzerards, ne Anna neko nebija dzirdejusi par Konrada lidzenumu.
        Tas atrodas trissimt kilometru uz ziemeliem no Marsa ekvatora. Vispirms to atklaja fotouznemumos, kurus parraidija planetai tuvu garam lidojoss kosmiskais aparats, un tiesi lidzenuma vienmulais reljefs padarija to par idealu mikstas nolaisanas vietu pirmajam automatiskajam izlukam.
        Divdesmit cetras stundas gara Marsa diena gaja uz beigam. Austrumu puse aiz kraujajiem pakalniem grima mazs, asinssarts saules disks, un par klintim un smiltajiem ka milzigi pirksti stiepas violetas enas.
        Vieniga skana te bija vara salta vejina svilpona, uzraujot gaisa nelielus smilsu virpulisus. Pakalnus sedza pelecigas sarmas cepures, bet dazas dzilakas plaisas pie kratera pamatnes bija redzami divainu apveidu kerpju pudurisi.
        Pa tumsi violeto debesu kausu peldeja reti makonisi, un ta ari bija vieniga kustiba, kas atdzivinaja ainavu. Ainavu, kura nekas nebija mainijies gadu pec gada, gadsimtu pec gadsimta.
        Nevienu aci neprieceja krasu rotala, neviena auss neieklausijas vejina, neviena roka nepieskaras klintim, lai tas parveidotu. Tikai kerpji centas uzsukt dzivibu no mitrajam plaisam.
        Neviens nedzirdeja ari vajo dunonu, kas naca no debesu dzilem. Tad rietosas saules stari apspideja siku dzirksteliti, kas traucas starp zvaigznem.
        Pamazam attala dunona parauga rakesu dzineja rekona - ugunigo asti svaididams, uz planetas nolaidas «Argonauts-1».
        Tam tuvojoties, ka verdoss makonis gaisa uzsavas vieglas smiltis, par lidzenumu aizvirpuloja klints bluki, kurus bija izkustinajusi no vietas raketes raditie viesuli. Beidzot lempigais zirneklveidigais radijums atspiedas uz trijam hidrauliskajam kajam, kuras vispirms saliecas, bet pec tam leni iztaisnojas. Dzinejs apklusa, un vejs pamazam izkliedeja puteklu makoni. Lidz sarkankvelei nokaiteta sprausla krak- skedama dzisa retinataja gaisa.
        Tad kaut kur kukainim lidziga korpusa augsdala iegaudojas paligmotors, atveras maza lucina, no tas izlida sarezgita radioantena un ar klikski izpleta savu timekli.
        Automatiski ieslegusas elektronu kedes atdzivinaja kompliceto iericu labirintu raketes ieksiene. Cilveka radita butne pamazam saka darboties. Korpusa pamatne atveras durtinas, pa tam pastiepas posmaina roka ar lapstinu, pagraba mikstas Marsa smiltis un ievilkas ar savu guvumu atpakal. Meraparati saka noteikt temperaturu, veja atrumu, radiacijas pakapi un skabekla daudzumu gaisa.
        Specigi raiditaji savaca merijumu rezultatus, parverta tos par radioimpulsiem un aizsvieda atpakal uz Zemi - uz turieni, kur Kenedija zemesraga ko- mandcentra svineja uzvaru.
        Visu auksto nakti «Argonauts-1» ar saviem signaliem neatlaidigi veidoja senas planetas radio- ainavu. Un ciesi savitie vadi un shemas visu so laiku karsa un karsa.
        Siltums pamazam aizkluva ari lidz logiskajai suninai M-13. Tas atdzivinaja Einslija mutanta-59 sastingusas sporas.
        Divas stundas pec saules lekta «Argonauts-1» negaidot beidza pastavet. Ta spidiga kermena sunas bija sakusi klut miksta plastmasa …
        PECVARDA EKSPERIMENTS TRIJAS NOVELES

        Vestule «Kadam lasitajam» Karels Capeks rakstija:

«… Pat vismazakais istenibas fragments ir kaut kas milzigs: tas atrodas dazadu celu krustojuma un var tikt atklats no diametrali pretejam pusem… Mums, cilvekiem, ir atvelets Visuma gabals, lai mes to iepazitu, mes ieklustam ta dziles ne pa vienu celu vien; mes zondejam to ar savu ricibu, zinatni, dzeju, milestibu un religiju; mums vajadzigas dazadas metodes, lai ar tam izmeritu savu pasauli.»[5]
        Dazadas! Tiesi tur slepjas visa butiba. Muslaikos, kad galvena izzinas metode ir zinatne, der atcereties ari makslas iespejas. Mes zinam, ka modernas zinatnes sasniegumi sola parpilnam apmierinat visas cilveces vajadzibas. Vismaz galvenas. Zinatne ir izglabusi pasauli no postosam epidemijam, ta dod iespeju piedzimt un palikt dziviem tadiem berniem, kas vel pirms divdesmit gadiem butu neglabjami aizgajusi boja. Cetrdesmit piecdesmit gadu laika cilveka muzs ir kluvis gandriz divas reizes garaks.
        Tacu ta ir uzvara, kam pastavigi vajadzigs apstiprinajums. Nav pielaujams zinatnes pulinu atslabums neviena virziena. Nav tadu iekarojumu, kas lautu cilvekam atduseties uz lauriem un baudit pelnitu atputu. Antibiotikas, kuras izglaba mus no epidemijam, noveda pie ta, ka radas pret antibiotikam nejutigi virusi. Vajag tikai zaudet modribu, un pasaulei var uzbrukt kaut kada jauna serga. Tacu status quo saglabasana prasa aizvien lielakus un lielakus izdevumus. Bet ir tacu javirzas ari talak… Turklat nedrikst ceret, ka, attistot vienu zinatnes un tehnologijas nozari, var piebremzet citu. Pasaule ir vienota, un taja viss ir savstarpeji saistits. Un saja objektivas realitates atlejuma, ko mes devejam par pasaules zinatnisko ainu, si savstarpeja saistiba izpauzas pilna mera. Lai to skaidrak izprastu, pietiek atcereties, ka, teiksim, puku zirnisi un sika auglu musina atklaja mums pasu biologiskas butibas dzilakos noslepumus. Tiesa, lai tas notiktu, vajadzeja krietni pastradat gan augstmolekularo savienojumu kimijas nozare (tas rupnicas piesarno atmosferu un upes), gan gamma staru nozare (ar tiem saistiti
zinamie atomierocu aspekti).
        Katra jauna cilveka genija uzvara ir agri vai velu atbalsojusies cilveku ikdienas dzive. Un atbalsojusies ka labais. Katra zina laba ir bijis vairak neka launa. Minesim, piemeram, pasu pedejo iekarojumu - kosmosu. Lidojumi bezgaisa telpa prasa kolosalus naudas izdevumus. Tiesi tapec dazam doma nobremzet Visuma izpeti var likties diezgan pievilciga. Jo vairak tapec, ka to it ka viegli apstiprinat gan ar veselo sapratu, gan ar humanisma apsverumiem. Man ne vienreiz vien ir gadijies lasit rakstus, kuru autori ierosina apstadinat kosmosa apgusanu, bet atbrivojusos lidzeklus izmantot dzives limena paaugstinasanai.
        Tacu jau sodien pavadoni paredz laiku, bridina par ciklonu tuvosanos, palidz meklet derigos izraktenus, tie ir neaizstajami ka talsakaru objekti. Es tisam nerunaju par galveno ieguvumu, ko nevar ieklaut saurajos izdevumu un ienakumu ramjos, - par apkartejas pasaules noslepumu izzinasanu.
        Bet tiesi alkas atklat nezinamo aicina mus tikai uz prieksu. Pameginasim noskaidrot, cik bistama ir si gandriz instinktiva tieksme. Amerikanu fizikis un rakstnieks Ralfs Leps reiz teicis, ka pat visizcilakie zinatnieki nevar isti pasacit, kurp mus ved zinatne.
        Meginasim apstridet so domu. Par uzskatamu modeli izvelesimies izdomatu, tacu realitatei diezgan tuvu situaciju. isi sakot, aicinasim talka makslu - anglu Pedlera un Deivisa zinatniski fantastisko romanu «Mutants-59, plastmasu edajs». Kits Pedlers - biologs un arsts, Londonas universitates oftalmologijas katedras vaditajs - un zurnalists Dzerijs Deiviss siki izpetijusi mums loti interesantu situaciju, kad nejausa tris savstarpeji pilnigi neatkarigu faktoru sakrisana izraisijusi plastmasu sairsanas kedes reakciju, kas gandriz vai novedusi lidz bojaejai visu civilizaciju. Turklat sie faktori izskatijas gluzi nevainigi, vismaz tiem nebija neka kopiga ne ar atomu, ne ar kosmosu. Pudele, kas pati sairst, nepiesarnojot atmosferu, it ka nevaretu nest pasaulei nelaimi.
        Bet tads jau ir musu saspileto, ieprieks neparedzamo savstarpejo sakaru laikmets, kad vienkarsas lietas negaidot velniskigi parversas. Vai tad tas nebija neapdomigi no pudeles - varda tiesa nozime - izlaists dzins, kas aizrava romana varonus pekle?
        Visvienkarsak butu, sekojot Lepam, saskatit sausaligajas, kaut ari pec apmeriem nedaudz maksligi aprobezotajas «Mutanta-59» katastrofas ilustraciju Rietumos modernajam mitam par zinatniekiem, kuri neredz talak par savu degungalu. Tacu naivums, pat ja tas ir latinu apokrifu «svetais naivums», nav labakais lidzeklis, ka izprast musdienu pasaules sarezgitas problemas.
        Uz bridi aizmirsisim, ka musu prieksa ir zinatniski fantastisks sacerejums, un meginasim palukoties uz plastmasu «meri» ka uz realam briesmam, kas draud musu civilizacijai. Tam ir savs pamats. Pietiks, ja atgadinasim «alvas meri», kas negaidot aizvelas pari Eiropai un atstaja krodzinus bez karotem un blodinam, bet kareivjus bez pogam. Un nesenie notikumi, kas bija saistiti ar izdaudzinato
«energetikas krizi», kad daudzas Rietumu pilsetas normala dzive bija gatava kuru katru bridi apstaties? Analogija ar plastmasu bumu rodas pati no sevis. Divdesmita gadsimta ma- sinizeta civilizacija, neraugoties uz apbrinojamiem panakumiem un uzvaram, ir kluvusi parak atkariga no visdazadakajiem faktoriem, parlieku viegli ievainojama. Visa pasaule notiekosas avarijas, kuru vaininieki ir nekaitigs bacilis un tikpat miermiliga pudele, kas palaista vala gluzi nejausi un tai pasa laika likumsakarigi neizbegami, ka to mums meistarigi paradija Pedlers un Deiviss, lieku reizi atgadinaja mums so butiba diezgan banalo patiesibu. Polimeru materiali patiesam ieauzas visas cilveka darbibas sferas. Lidzko uzliesmo reals «plastmasu meris», ta cita pec citas notiek kosmosa aparatu, virsskanas laineru, atomzemudenu, u. tml. avarijas. Vardu sakot, gandriz, ka apraksta Pedlers un Deiviss. Bet lidziga situacija var izveidoties ari tad, ja «sabojajas» (salust, pazud) jebkurs no masinizetas civilizacijas pamatelementiem. Alvas meris, kas atstaja kaut kada Hesenes kurfirsta kareivjus bez pogam, sodien varetu klut par istu
apokalipsi. Iedomajieties, ka neskaitamu elektrisko iekartu sudrabainie lodejumu punktini parversas par pelekiem putekliem. Vai ari mazak dramatiska, bet daudz realaka situacija - itin neviena benzina tanka nav degvielas!
        Tatad ir iemesls iztureties pilnigi nopietni pret bridinajuma, romanu, kuru jus tikko izlasijat. Bet, lai uzskatami parliecinatos. par to, cik tuvu ta autori piegajusi istenibai, izdarisim nelielu» eksperimentu. Tas bus mums vajadzigs ne tadel, lai atrastu isto- plastmasu slimibas vaininieku. Patiesi, jautajums par to, kas vainojams romana notiekosajas nelaimes - zinatne ka zinatne, zinatnieki, biznesmeni vai vienkarsi nelaimes gadijums -, nerodas. Ir- citas problemas, kas gaida, lai mes tas petitu.
        Un ta jusu prieksa ir pirma no trijam novelem. Kapec tiesi' no trijam? Bet Pedleram un Deivisam tris dazadu faktoru sakrisana laika un telpa tacu izraisija polimeru sairsanas kedes reakciju, un katra no novelem it ka aizstaj fantastisko koliziju aitas isto analogu.

1. STASTS PAR DIHLORDIFENILTRIHLORMETILMETANU

        So savienojumu ar gudro nosaukumu pazist visi un katrs. Lai neintrigetu bez vajadzibas, saisinasim Zenevas nomenklaturu lidz- visparlietojamam DDT.
        Pirmo reizi sis vispopularakais no visiem esosajiem pesticidiem tika sintezets jau
1874. gada, bet tikai 1937. gada sveicietis P. Millers atklaja ta insekticidas ipasibas, par ko pec gada sanema Nobela premiju.
        Tacu nepagaja ne gadsimta ceturksnis, kad DDT lietosana tika partraukta daudzas pasaules valstis. Nebija ne spradzienu, ne avariju, ne ugunsgreku, kas tik raksturigi zinatniskas fantastikas, lapaspusem, bet tapec vispasaules, bez parspilejuma var teikt, katastrofas sekas kluva skaidras tikai pec diviem gadu desmitiem. Atgadinasim tas galvenos posmus.
        Zviedrijas akademija nepavisam nebija parspilejusi Millera nopelnus. DDT cina ar parazitiem nebija lidzigu. Pirmajos gados skita, ka izsitumu tifa, encefalita un malarijas ierosinatajiem gals ir klat. Insekticida lietosana izglaba dzivibu desmitiem miljonu cilveku. Ne mazak efektivi preparats sargaja plantacijas un druvas. Sargajot kokvilnu no smecernieka, DDT veicinaja razibas divkarsu pieaugumu.
        Un tomer brinums kluva par postu. Iznicinajusi kaiteklus, bezkrasainie, praktiski udeni neskistosie kristali tikai uzkraja iznicinosu speku. Pa to pasu celu, kas aprakstits «Mutanta», tie nokluva upes, lai turpinatu savu gaitu pa juram. Veja nesti, tie ka balti putekli nosedas uz lapam un ziedlapam. Zinatnieki aprekinajusi, ka divas tresdalas no pusotra miljona tonnam DDT, kas sarazots gadsimta ceturksni, nekontroletas aizgajusas biosfera. Miljons tonnu, miljards kilogramu, triljons gramu, neaprekinams skaits navejosu mikrodevu …
        Sodien DDT viegli atklajams katra dziva butne, kas mit udeni, uz zemes un gaisa. Ta nepardomata izmantosana kaiteklu iznicinasanai seviski uzskatami lika sevi manit Kalimantanas sala. Pec teritorijas apstrades ar insekticidu kirzakas sarikoja istu dziru galdu no beigtajiem tauriniem, sienaziem un musam un, protams, ari kluva par upuriem indei. Tam klupa virsu cuskas un kaki, lai savukart ietu boja. Toties zurkam «DDT operacija» sagadaja istu labklajibu. Palikusas bez saviem dabiskajiem ienaidniekiem, tas savairojas tik liela skaita, ka ne vien aprija visus partikas krajumus, bet ari noveda pie cilveku epidemiju uzliesmojumiem. Bumerangs bija nosledzis apli.
        Bija ari citas, varbut ne tik uzskatamas sekas. Needams kluva Miciganas ezera dzivojosais lasis. Kalcija apmainas traucejumu del izmirsanai tika nolemti baltkakla juras ergli un lielie pie- kuni. Olas, ko vini deja pec DDT
«lietosanas», bija kluvusas tik trauslas, ka to caumala sadrupa daudz atrak, neka paguva izskilties putnens. Nelaime nepagaja secen ari cilvekiem. Pec amerikanu datiem, DDT saturs mates piena ir divas tris reizes augstaks par pielaujamo limeni.
        Pesticids liek sevi manit visur. Tas iekluvis pat Antarktidas pingvinos, kuri, ka zinams, partiek no zivim. Un tad cilveki sacela trauksmi. Pec tam kad inde tika atklata silku lomos, zviedri vairakus gadus aizliedza to lietot. Holandiesi un dani pilnigi beigusi razot DDT. Padomju Savieniba ierosinajusi, lai Baltijas juras baseina valstis steigsus izstradatu pasakumus juras attirisanai no ta. Ja izdosies glabt Baltijas juru, bus istenota ari plasa starptautiska programma okeana glabsanai. Draudi zivim un putniem tacu nozime nelaimi visai biosferai. Bistami ir ne tikai tas, ka cilveks, nosledzis ar sevi visas lielas dabas partikas kedes, patere aizvien vairak gaisa un udens iemitnieku. Daudz briesmigak ir, ka pesticids apdraud fitoplanktonu. Pazistamais biologs Carlzs Virsters uzskata, ka pat vienu miljardo dalu liela koncentracija var bloket fotosintezi okeana. Ja atceramies, ka tiesi fitoplanktons piegada atmosferai divas tresdalas skabekla, tad veidojas diezgan druma aina. Ierobezots «polimeru sindroma» uzliesmojums tam nevar pat staties lidzas.
        Gala iznakuma atkartojas «Pasaka par zvejnieku un zivtinu». Par DDT uzvaras gajiena finalu kluva sasista sile. To masveida lietojot, radas pret vides iedarbibu noturigas formas «mutanti», kas neiet boja pat tad, ja devas palielinatas desmitkart. 150 kaiteklu sugas, kuras uzskatija par jutigam pret DDT iedarbibu, tagad praktiski ir neuznemigas pret to.
        Vienkarsa logika dikteja izeju: jasinteze jauna, stipraka inde, tacu, nemot vera bedigo pieredzi, ne tik noturiga ka DDT, lai ta spetu pec kada laika pati noardities.
        Sadas logikas paraugu mes ari atradam romana. Par laimi, virsroku guva daudz sapratigaks viedoklis. Pateicoties daudzu valstu pulem, tika nolemts atteikties no universalas indes idejas, un zinatnieki saka meklejumus, lai izstradatu biologiskus aizsardzibas pasakumus.

2. PSIHOLOGISKA PIEVILCIBA

        Prieksmetiem, kas no konveijeriem nonak universalveikalu zales - no polivinila
«salminiem» kokteilim lidz limuzinam ar jaunakajiem paligmotoriniem un automatiku
        -, sodien raksturiga viena kopiga iezime: tiem bez utilitaras nozimes ir ari kaut kada psihologiska pievilciba, kas impone pircejam. Tamlidzigi psihologiski smalkumi visa kailuma nostajas prieksa laimigajiem pedejo sistemu masinu un elektrisko aparatu ipasniekiem. Jo dargaks ir prieksmets, jo vairak taja visvisadu podzinu, svirinu un ietaisu, no kuram lielum lielais vairums praktiski nav vajadzigas. Bet firma stradajosie psihologi zina - cilvekam glaimo apzina, ka vins var pavelet sarezgitakai iekartai, neka ir kaiminam. Turklat absoluti nav svarigi, vai tik atri zudosai varai ir kads pamats. Ta ir apzinata rekinasanas ar apspiesto ieprogrammetu varenibu.
        Nemot vera sadu pateretaja psihologiju, tiek raditi dazadi mehanismi un ierices, visjaunakie cigaresu, viskija un mazgasanas lidzeklu paraugi.

«Pat celamkrani, kurus mes buvejam sodien,» saka Emanuels Dembijs, petniecibas korporacijas «Motivational programmers» prezidents, «tiek raditi, nemot vera so principu. To kabinem ir gluda pludlinijas forma, kas it ka panemta no XXI gadsimta. Ta rikojas kompanijas «Cuterpillar», «International», «Harvester»,
«Ferguson» … Kapec gan? To mehaniskie briesmoni nerok labak un necel smagakas kravas tikai tapec, ka operatora kabine ir skaistaka. Tacu uznemejam, kas perk sos kranus, tie patik labak … Tatad pat rupniecibas iekartu fabrikanti sak pieverst uzmanibu neutilitariem, tas ir, psihologiskiem, faktoriem.»
        Tapat psihologiskie faktori nem vera ari ar pogu rindam nomasketos glaimus un, kas mums ir seviski svarigi, ta saukto psihologiska sprieguma samazinasanos, kas saistita ar zinama produkcijas veida paterinu.
        Piemers talu nav jamekle. Visadu higienas lidzeklu razotaji loti labi zina, ka pircejas nereti atsakas no tiem, baidoties aizsprostot kanalizaciju. Skerslis, kas trauceja pieprasijumam, tika parvarets arkartigi vienkarsi - izlaizot papira salvetes un tualetes papiru. Dosim atkal vardu Dembijam: «Tika radits jauns produkts, kas tulin izskist udeni. Savu galveno uzdevumu tas neveic labak, bet tas nedaudz mazina spriegumu, kas ar to asociejas. Vai ta nav psihologiska faktora nemsana vera?» Piekritisim doktoram Dembijam. Skaidrs, ka psihologiskais faktors tiek nemts vera. Tacu, atceroties nupat ka izlasito sairtspejigas pudeles odiseju, busim piesardzigi un nejusmosim lidz ar mineto autoru. To, ka zinatne un bizness nebut nav adekvati jedzieni, te nav vajadzibas atgadinat.

3. ZARNU NUJINAS METAMORFOZES
        Tatad pedejais notikums no musu isa novelu cikla. Kad pirms divdesmit gadiem tika atsifreta DNS molekulas - galvena iedzimtibas neseja - struktura, cilvecei paveras
«genu inzenierzinatnes» galvu reibinosas perspektivas. Jaunu genu ietilpinasana organisma genu komplekta un defektivu, veselibai potenciali bistamu genu izmesana no ta vareja atbrivot cilveci no smagam iedzimtam kaitem. Bet vai tad tikai tas? Varetu parveidot visu ap mums esoso dzivnieku un augu pasauli. Minesu piemeru ar kviesiem, par ko rakstijis akademikis V. Engelharts. Ja to genu hromosomu komplekta ietilpinatu slapekli, rastos jauna kviesu skirne, kas ne- piasitu augsnes meslosanu ar slapekla meslojumu. Augs meslotu pats sevi. Lieki teikt, ka molekulara biologija izvirzija sada veida uzdevumus par galvenajiem.
        Par petijumu materialu nodereja, protams, visvienkarsakie organismi - bakterijas. Sakuma izdevas parstadit to kodolos iedzimtibas materialu, kas bija nemts no augstak organizetam butnem. Ta bakterijam tika «parstaditas» tam neraksturigas ipasibas. Butiba cilveks bija radijis principiali jaunu butnu tipu, kas vareja klut par paligiem cina ar slimibam, sabiedrotajiem cina par razu. Tas no vienas puses. «Bet otra pola,» ka rakstija Engelharts, «iezimejas iespejas maksligi radit, teiksim, tadas laundabigu genu formas, kas butu spejigas spontani vairoties un iesaknoties augstako organismu genu aparata, lidz pat cilvekam, bet tas var atnest lidzi neskaitamas nelaimes.»[6]
        Bet turpinasim stastijumu par «genu inzenierzinatnes» posmiem, par soreiz zinatniska petijuma logiku.
        Genu galvenais nesejs, ka zinams, ir hromosomas. Tacu var pastavet ari sikaki to veidojumi - gredzenveida plazmidi.
        Tiesi tie ari kluva par eksperimentu galveno objektu. Kad bija atrasts ferments, kas speja saskelt DNS atseviskos posmos, Sten- fordas universitate keras pie plazmidu saskelsanas, lai iesaknotu tajos svesus genus. Sakuma izdevas parstadit vienada tipa genus radniecigam bakterijam, bet pec tam stafilokoku geni tika parstaditi pavisam citiem plazmidiem, ta sauktajai zarnu nujinai. Galu gala izveidojas pilnigi jauns hibrids, kam piemita ka stafilokoku, ta zarnu nujinas ipasibas. Bet pavisam nesen Karnegi instituta Dzona Morova grupai izdevas smalks eksperiments - zarnu nujina ievadija Dienvidamerikas krupja genus.
        Vai nav tiesa, doktora Einslija eksperimenti (ar vina naves zinu sakas romans) nav salidzinami ar realas zinatnes galvu reibinosajiem sasniegumiem?
        Nakamaja posma vajadzeja parnest zarnu nujina genus, kas atbildigi par streptomicina razosanu. Ja veiktos, cilvece butu ieguvusi varenu lidzekli cinai ar slimibam.
        Tacu eksperimentus negaidot partrauca pasi petnieki. ASV Nacionala zinatnu akademija ne vien pienema tadu zinatnes vesture nedzirdetu lemumu, bet ari aicinaja pasaules zinatniekus noteikt labpratigu moratoriju petijumiem genu inzenierzinatne ar zarnu nujinu. Amerikanu biokimiki aicinaja partraukt eksperimentus, kas varetu inficet cilveka organismu ar hibridbakterijam, kuru ipasibas nav ieprieks paredzamas. Zarnu nujina tacu veido pravu dalu no musu
«ieksejiem iedzivotajiem»!

«Sis bakterijas celmi,» ka teikts izcilako amerikanu petnieku pazinojuma, «mit cilveka zarnas, un tiem piemit speja apmainities ar genetisko informaciju ar cita tipa bakterijam, kuru vidu ir ari slimibu izraisitajas. Tadejadi nav izslegts, ka jauni DNS elementi, ievaditi zarnu nujina, var plasi izplatities starp cilveka, bakteriju, augu vai dzivnieku populacijam, un sis paradibas sekas tagad nav iespejams paredzet.»
        Romana «Mutants-59» katastrofa notika tapec, ka tragiski sakrita tris dazadas paradibas, kas saistitas ar zinatnes un tehnikas progresa sekam. Domas mes varejam izdarit lidzigu eksperimentu ari ar citiem trim neatkarigiem procesiem, par kuriem vestits musu noveles. Es sim nolukam tisuprat izvelejos lidzigas situacijas. Nav jabut apveltitam ar lielu fantazijas speju, lai ieraudzitu daudz briesmigakas ainas. Jo vairak tapec, ka reala biosfera nepatik Pedleram un Deivisam, kuri aiz lokalas piesardzibas atvelejusi savai «ugunosanai» nelielu sturiti Londonas centra. Idejas ierobezosana acumirkligi atriebjas ar makslinieciskas parliecibas ierobezosanu. Mums paliek neskaidrs, kas izglabis no inficesanas ar plastmasas meri parejo pasauli. Katra zina ne jau Temza, kas brivi iepludina visus savus netirumus jura.
        Bet tas, protams, ir sikums. Galvenais mums ir tas, ka zinatne godam izturejusi nopietno parbaudijumu.
        Rezumesim, kas iznacis no izteles eksperimenta, aizstajot nosacitas fantastiskas kolizijas ar realam, turklat nebut ne viennozimigam zinatnes un tehnikas progresa problemam. Ka dailliteraturas nozare fantastika biezi neizvirza par savu merki zinatnisku ideju tiesu popularizaciju. Bet ar savu ieksejo logiku, analizes un sintezes principiem ta pieiet loti tuvu klat zinatnei. Tai raksturigas it ka skalas pardomas par ideju celiem un parvertibam, tas ieksejais monologs, ko tagad no jauna atklajis avangardistiskais kinematografs.
        Fantastikas autors, tapat ka zinatnieks, vispirms eksperimente. Daudzu sacerejumu pirma neuzrakstita fraze varetu skanet ta: «Kas bus, ja…» Tiesi tadu jautajumu ari uzdevusi anglu rakstnieki ar savu «Mutantu-59». Vini radijusi tadu ka izmeginajumu poligonu. Tada izteles eksperimenta merki ne ar ko neatskiras no zinatnisku eksperimentu merkiem.
        Fantastika vienigi papildina apspriezamo problemu ar tai trukstoso cilveciguma elementu un tadejadi klust par savdabigu zinatnes estetisko spoguli. Zinatnei ir vienaldzigas morales problemas, turpreti zinatnieks - apzinigs sabiedribas loceklis nevar un nedrikst but vienaldzigs. Nevar matematikas, fizikas, biologijas vai kimijas valoda izklastit kada atklajuma moralos aspektus. Fantastika dod tadu iespeju. Ari tas valoda, vienalga par kadu zinatni butu runa, ir vienota - visiem pieejama. Legendarais Per- sejs vareja saskatit sava vairoga spoguli gan skaisto Andromedas seju, gan cuskmataino Gorgonas galvu. Bez sa vairoga, ka mes atceramies, zobens bija bezspecigs. Sie apstakli ari deva mums iespeju zinatnes morales un merku aspektu novertesanai izveleties zinatniski fantastisku sacerejumu. «Mutanta-59» katastrofas vismazak vainojama pati zinatne.
        Komentejot amerikanu biokimiku pazinojumu, V. Engelharts sacija: «Galvenas briesmas ir nevis pasos eksperimentos, bet gan taja apstakli, lai sie eksperimenti neklutu par operesanas prieksmetu vieglpratigu un bezrupigu cilveku vai ari launu elementu rokas. Pret sim briesmam tad ari javersas vispirms.»
        Ta ir skaista atbilde uz jautajumiem, kurus mums uzdevusi Pedlers un Deiviss.
        Zinatniskais meklejums nav akls brauciens pa nezinamam magistralem. Viss atkarigs no ta, uz ka gulditas sa meklejuma stipri sazarotas sliedes - uz socialas vienlidzibas un pardomatas planosanas stingra pamata vai ari uz ta sauktas privatas iniciativas purvainas augsnes.
        Pieversisimies no jauna «Mutantam-59», kas nodereja mums par tadu ka uzskatamu modeli. Parasti, analizejot darbu, pat tad, ja tas ir virspusejs analizes
«eksperiments», ir pienemts izcelt galveno domu. Ta ka laikus tika veikti pasakumi, launums sanema sodu un katastrofa uz Zemes nenotika. Bet Marsa tuksnesi uz muzigiem laikiem apklususi automatiska stacija? …
        Musu dienas, kad starptautiska saspilejuma izkliedes politika iemantojusi vispareju atzinibu, bet daudzpuseja sadarbiba starp valstim ar atskirigu politisko iekartu kluvusi par neapstridamu realitati, rupes par musu kopejo maju - biosferu stingri iesaknojusas cilveku sirdis. Tiesi tapec mes esam pateicigi par baudu, ko guvam, izlasot Kita Pedlera un Dzerija Deivisa gudro un asi uzrakstito gramatu.
        Domas, uz kuram ta mani ierosinaja, es dalijos ar jums. Es nevareju tas nosaukt citadi ka par «pecvarda eksperimentu».
        Jeremejs Painovs

[3] frenks buhmans - amerikanu zurnalists idealists, kas nodibinajis kustibu par ta saukto moralo modernizesanu, kura izplatijas Rietumos musu gadsimta 20. -30. gados.

[4] mana vaina. (latinu vai.)
[6] «3a py6e>kom», 1974, 31.